"Par mazu pat vēl mazāks" 2. raidījums

Šis ir otrais raidījums, raidījumu ciklā  "Par mazu pat vēl mazāks", un ciemos pie mums ir cilvēks-hameleons... jeb Gunča... jeb MedBro... jeb pihuj, neuzdodam jautājumus un skatamies...

Laime un plastmasas bārbiju nolauztās galvas. (1. daļa)

Cilvēka iztēlei piemīt piņķerīga un nejauka kaite ielīst kādā tumšā pagrabā, ieslēgties un censties tur atrast dažādus krāmus, ko jau sen iepriekš atraduši citi, izlietojuši citi un tie citi arī pametuši, par piemiņu atstādami nodriskātas lietošanas instrukcijas. Mēs katrs ticam sabiedrības lietu kārtībai (aizmirstot, ka mums arī pašiem varētu būt sava personīgā lietu kārtība), mēs nemākam iztēloties mūziku klusumā vai klusumu mūzikā. Mēs lepni deklamējam, ka” nevajag jaukt pinčuku ar pirkstu”, lai gan tieši to mēs mūždien jaucam uz velna paraušanu. Jaucam, bet sakam pretējo... sakam, ka to jau nemaz nevar izdarīt. Vai variet iztēloties ārprātīgo, kas savā ārprātā, patiesībā, ir laimīgākais cilvēks uz šīs pasaules? Viņš tur sēž, viņa seja ir nozieķēta ar ābolu tumi, biezpienu un, iespējams, arī sūdiem, bet viņš tur sēž, plastmasas bārbijām lauzdams nost galvas, sēž un smaida, viņš ir laimīgs...bet Tava iztēle pagraba tumsā rokas pa krāmu kasti un, starp padomju gumijas rotaļlietām un vecu vēstuļu kaudzēm, cenšas atrast i phonu.

Patiesībā šis stāsts nebūs par i phoniem, ārprātīgajiem un, vēl jo mazāk, par tavu iztēli. Šis stāsts būs par vīru vārdā Petruss. Par vīru, kurš nogulēja visus savas dzīves šķietami svarīgākos brīžus.

Petrusa kungs, pateicoties savai neparastajai un gaužām retajai slimībai, bija iemantojis neskaitāmas iesaukas, ļaužu apbrīnu un dažas problēmas. Toreiz oficiāli tika lēsts, ka ar šo sindromu sirgstot ne vairāk par trīsdesmit pasaules iedzīvotājiem. Tas bija dziļā miega sindroms, kas sirgstošajiem indivīdiem izpaudās kā pēkšņs, dziļš miegs, kas varēja ilgt teju vai četras piecas dienas no vietas, līdz indivīds atkal pieceļas, it kā nekas nebūtu noticis. Petrusa kungam jau bija krietni pāri četradesmit, pateicoties tēva mantojumam viņš bija samērā situēts kungs un varēja atļauties strādāt tikai savā labā vai arī nestrādāt nemaz. Par strādāšanu vispār šeit būtu grūti runāt, jo vairāk kā pusi no laika Petruss gulēja. Šis sindroms viņam saasinājās un tika konstatēts četrpadsmit gadu vecumā.

1969.gada 25. jūnijs – Petrusa kungs aizmieg savā vidusskolas izlaidumā, brīdī, kad tiek nosaukts viņa vārds. Diplomu viņš saņem pēc pāris dienām, bet kursabiedriem vēl joprojām bilžu albumos ir sameklējama amizanta fotogrāfija, kurā Petrusa rumpis ir izklājies tieši aktu zāles vidū pie Rīlhauzas kundzes kājām (Rīlhauzas kundze, skolas direktore, tajos gados vēl bija tīri baudāms milfs, ne tā kā vēlāk, kad viņa palika par vecu, tuklu un skaļi masturbēt mīlošu veceni – autora piezīme)

1971.gada 19. oktobris – Petruss noguļ savas meitas piedzimšanu. Dziļais miegs iestājas uz ielas 200 metru attālumā no dzemdību nama ieejas. Bomžu bars, izmantodams situāciju un uz ielas guļošā Petrusa bezspēcību, savāc un norij Petrusa nesto torti (nav zināms, kas notika ar Petrusa nestajām rozēm, bet visticamāk tās ar saviem lakotajiem zābakiem sabradāja tie paši armijas zoļļi, kas guļošo Petrusu, tā nejauši garām iedami, centās pamodināt, „maigi” sperot pa viņa kuņģi – autora piezīme)

1972.gada 16. marts – miega sindroms aizsūta Petrusu trīs dienu ilgā „off’ā” tieši visnepiemērotākajā brīdī – viņa kāzās. Svinīgā vedēju pirmā tosta uzsaukšanas brīdī, Petruss ar galvu ietriecas zupas šķīvī, izdauzīdams sev priekšzobus, un šokējot tur esošās sievietes un mazos bērnus. Petrusa atrašanās „kosmosā” gan nebija šķērslis vīriem iemest uz Petrusa veselību un vēlāk arī sniegt pienācīgu kāzu nakti Petrusa nelaimē atstātajai līgavai. (Tas bija tikai sākums epopejai „kamēr Petruss kaut ko noguļ, tikmēr sieva Zelda kaut kur pieguļ”)

Pirms es turpinu hronoloģiski uzskaitīt dzīves svarīgos brīžus, ko nogulēja Petruss, gribu bilst, ka arī, tu, mans mazais, lasītāj, arī es un visa šī sabiedrība kopumā, mēdz nogulēt svarīgo pat neguļot ciešā miegā. Mēs guļam gultā un pat nejūtam, ka mūsu prāts nekaunīgi izvaro mūsu zemapziņu tajā pašā gultā, kurā guļam...tajā pašā gultā pie kura maigi murrā televizors (kaste, kas tevi veido par personību, kaste, kura zina, kas tev ir vajadzīgs...) Runājot par Petrusu – vēl paliek pāris ievērības cienīgi fakti, kurus es nevaru jums neuzskaitīt, bet es nevaru arī jums neizstāstīt, kas notika ar Petrusu, kamēr viņš gulēja. Es nevaru jums neizstāstīt par Petrusa sapņiem...man nav jāpierāda, ka Petruss, patiesībā, bija laimīgāks par visiem, bet tikmēr... aizteci uz virtuvi, iesper pa cepeškrāsni, lēnām nokūpini smēķi un nokāp uz pagrabu. Paņem līdzi skaliņus, jo būs vajadzīga gaisma, lai kaut kur tur lejā, pagraba biezajā tumsā, noķertu un aiz matiem augšup uzvilktu savu iztēli, kura ar melnu muti jaucas pa tavu, tava kaimiņa un kaimiņa draudzenes krāmu piedirstajām kastēm. (Pirmās daļas beigas. Turpinājums drīz)

Pirmdienas pašportrets

Negaidīti spēji ir izgaisusi visa brīvdienu romantika. Tikpat spēji ir beigusies arī zāle, un es vairs nesaprotu ko lai iesāk ar realitāti,pie tam vēl pirmdienā, kas vispār neskaitās diena. Principā- klasika… Līņā sīks, smalks un neapšaubāmi - ļoti pretīgs, lietelis.

Es, prātam neaptveramu paģiru mākts, esmu ceļā uz savu darbu, kuru ienīstu tik ļoti, ka piecas dienas nedēļā jūtos kā nelaimīgs,skinhedu piekauts mīms, un tikai piektdienas vakarā gūstu pa kādai prieka dzirkstij, kopā ar draugiem iegriežot laimes ratu, kurš turpina griezties līdz pat vēlam svētdienas vakaram. Līdz atkal pienāk pirmdiena... Un skinhedu piekautais mīms….

 Jā- tieši pie tā mēs arī palikām. Izkāpis no trolejbusa, kurš smird pēc snobiem,degoša prezervatīva un pūstošām postmodernistu  galvām, es taisnā ceļā dodos uz  „Narvensen” preses kiosku, lai nopirktu braukšanas talonu tramvajam, jo tas kurš man kabatā der tikai trolejbusam. Jā, jā mani dārgie draugi. Viss uz šīs kristīgās pasaules ir sistematizēts un komercializēts līdz riebumam, bet pie tā, lai arī ar lielām grūtībām, bet tomēr var pierast.

Ieejot iekšā preses kioskā, es pārdevējai palūdzu braukšanas talonu tramvajam, un nolieku uz letes precīzu skaitu monētu, kuras rūpīgi pārskaitu plaukstā, un kuru ir tieši tik daudz, lai norēķinātos par braukšanas talonu. Es nebūt nesabiezinu krāsas, un neesmu piekasīgs un punktuāls kretīns, kuram pakaļā spiežas apakšbiksēs iegludināta bukte.

Patiesībā viss ir vienkāršāk un prastāk, nekā uz sētas uzrakstīts lamuvārds. Vienkārši viss ir tāpēc, ka klasiskas pirmdienas rītā, manās kabatās nekādā gadījumā un nekādos apstākļos nevar atrasties papīrnauda, un pirmdienas rītu budžets ir saplānots līdz pēdējai- pat visniecīgākā nomināla monētai.

Paņēmis savu braukšanas talonu, es grasos doties durvju virzienā., kad pēkšņi aiz letes stāvošā meitene mani uzrunā.

 „Vai nevēlaties kafiju?”

Es ieskatos viņas sejā, kura ir mazliet bakurētaina, tomēr ar izteikti siltiem vaibstiem, un naivām- mazliet pat bērnišķīgām acīm.

„Nē!”- es klusi atbildu.

 Un nepaspēju apgriezties lai ietu prom, kad viņa mani atkal uzrunā.

 „Tad varbūt košļenītes? Varbūt tās?”

„Nē! Man neko nevajag!”- izskan mana strupā atbilde, kura nu jau ir kļuvusi par toni skaļāka, un es dodos ārā pa durvīm.

Nokļuvis uz ielas es eju uz tramvaja pieturu, kurai strauji tuvojās man vajadzīgais tramvajs, un savā paģiru mocītajā galvā pārcilāju neseno dialogu preses kioskā.

Tie „Narvensena” kretīni nekad nepalaiž garām izdevību piedāvāt kaut kādus sūdus. Pat čigāni pie Centrālās stacijas nav tik uzmācīgi, kā šie, nolādēti zemiskie narvesena cilvēciņi. Pie sevis prātodams es kāpju iekšā tramvajā, kurš mani nebūt nevedīs uz laimes zemi, bet gan nogādās rajonā, kurā atrodās mana darbavieta.

Pārdomas par nolādēto „Narvensenu” izraisa pamatīgas galvassāpēs,bet, varbūt, tās izraisa, trīs sēdekļus tālāk sēdošais bomzis, kurš ir nomīzies tā, ka tikai krāga palikusi sausa un smird pēc izgāztuves kurā izgāž izgāztuves.

Tāpēc, jakas kabatā sameklēju paciņu ar pretsāpju tabletēm, kuras, šķiet, dabūju no kādas jaunkundzītes pagājušonakt. Nezinu gan, kādiem mērķiem mēs viņas izmantojām. Varbūt tās tika bērtas klāt alum, lai labāk griež, vai arī viņa tās lietoja pirms anālā seksa, lai mazāk sāp.

Nezinu... Un mīļā miera labad arī nemaz negribu zināt.

Paciņā palikusi ir viena tablete, un es steigšus iemetu to mutē. Protams, nekā ko uzdzert pa virsu nav, un es mēģinu sakrāt mutē siekalas, cerībā, ka tās kā milzīgs cunami vilnis gāzīsies virsū tabletei, ieskalodams to manā kuņģī.

Bet mute ir izkaltusi kā tuksnesis, un šķiet, ka tā ir piebāzta pilna ar saulē izkaltētām,karpas zvīņām. Tāpēc tablete iesprūst kaut kur pusceļā, un es izmisīgi cenšos tai uzrīt pa virsu siekalas, kuras izdalās tik maz, ka šķiet- tās tiek dotas uz nolādētiem taloniem, kā padumjajos gados maize, desa un šņabis.

Viss šis ne pārāk smalkais pirmdienas asorti ir absolūti nebaudāms, un tā vien šķiet, ka galvā trako piedzērušos mērkaķu bars, bet mutē, maziem malciņiem tiek lieta darva.

Izkāpis no tramvaja, es taisnā ceļā dodos uz „Sattoil” degvielas uzpildes staciju, lai par pēdējo naudu nopirktu smēķus.

Iedams pie sevis prātoju,ka jāuzprasa priekšniekam šodien avanss. Jo ir taču pirmdiena, un es taču esmu darbā.

Tas, ka pirmdienās šad un tad aizeju uz darbu, nav nekāds astotais pasaules brīnums, taču jāsaka godīgi- komētas parādās biežāk.

Prātodams par avansa prasīšanu esmu nonācis pie „Sattoila” kases un atkal rūpīgi pārskaitījis pēdējās monētas, uzlieku tās uz letes un saku:-„Man, lūdzu, zilo Vinstonu mīkstajā paciņā.”

Pārdevējs noliek uz letes paciņu ar cigaretēm.

„Pīp...pīp...pī”-  jautri ieskanas kases aparāta taustiņi, kam seko larkšķis ar kādu tā sūda kaste attaisās, un visbeidzot- tiek izvemts čeks.

Bet mani šīs skaņas vairs neskar, jo ar domām jau esmu darbā un prasu priekšniekam avansu.

Dodoties prom, jau esmu jau satvēris rokās durvju rokturi un taisos tās vērt vaļā, kad man aiz muguras atskan negaidīta frāze

- „Vai nevēlaties arī šķiltaviņas?”

Tas ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Šī frāze ietriecas manā pakausī kā nokaitēta nagla, un es apstājos kā zemē iemiets.

Fak... Es pat biju aizmirsis, ka arī šajā- „Sattoil” vārdu nesošajā bordelī, mīt balti čigāni, kuri vada savas dienas piepišoties, no dzīves nogurušiem cilvēkiem, ar piedāvājumiem nopirkt šādus, tādus vai kādus savādākus, sūdus.

Es nezinu, kas tieši, šajā brīdī manī salūzt, bet es jūtu kā sāk raustīties manas sejas labā puse, un augšup pa kaklu sāk kāpt pretīgs rūgtums no pusnorītās pretsāpju tabletes.

Es noriju rūgtumu, lēnām pagriežos, ieskatos šķiltaviņu piedāvātājam acīs, un smaidot saku.

-„Ak jā... Gandrīz aizmirsu... Es tūlīt atgriezīšos. Tikai aiziešu uz mašīnu pakaļ makam.”

Lai arī Rīga ir iespēju pilsēta, tomēr, priekš izrēķināšanās nepieciešamos priekšmetus tajā sameklēt nebūt nav nekāds vieglais darbs.

Tāpēc atpakaļ „Sattoilā” atgriežos tikai pēc vairākām stundām.

Uz muguras man ir milzīgs balons, uz kura krāšņi zaigo uzraksts „Flammable”, zem kura zemāk ir daļa no uzraksta „Danger”, kam nolupis pirmais burts, tādējādi veidojot vārdu „anger”.

Uz acīm man ir tumšas, 60to gadu motociklistu brilles, galvā sietiņcepure ar uzrakstu „Truck driver” un rokās garš, cauruļveidīgs štrunts, kurš savienots, ar uz muguras esošo balonu, un kuram galā deg maza, zila liesmiņa.

Es lēnām, bez saasinātām emocijām un scēnām ieeju iekšā „Sattoilā”, un man aiz muguras aizveroties durvīm, jautri iedzinkstās zvaniņš , kurš virs tām pakārts. „Dzinnn...”

Nu jau aiz kases stāv divi baltie čigāni, kuri man ienākot, nepacēluši acis turpina darīt savus čigānu darbiņus. Vienam no viņiem rokā ir metāla standziņas, ar kurām tas groza uz kaut kāda aparāta uzliktu, apšaubāma paskata desiņu. Bet otrs tikmēr urbina degunu, žāvājās un ik pa laikam parēķina kaut ko uz kalkulatora.

„Paldies...”- es bez liekām ceremonijām uzsāku sarunu, un divi tie aiz kases beidzot paceļ savas galvas, lai paskatītos kas ir ienācis.

„Šķiltavas man nevajag, jo, kā paši to uzskatāmi variet aplūkot, tad man rokās ir šis ugunsmetējs...”

Nesagaidijis nekādu atbildes reakciju,es laižu rokās esošo elles rīku darbā.

No caurules gala, tievā strūklā izplūst degšķidrums, kurš pusotra metra attālumā pārvēršas mežonīgi rēcošā liesmu mutulī. Liesmas atsitās pret aiz kases esošo sienu, un nāk atpakaļ ar tādu vilni, ka esmu priecīgs, ka man galvā ir cepure un uz acīm brilles. Pretējā gadījumā nāktos atvadīties, gan no matiem, gan uzacīm.

Aiz kases notiekošais līdzinās ainām no lētām Bolivudas filmām, tikai skaņu efekti ir krietni vien labāki.

Tas, kurš urbināja degunu un kalkulēja, liesmo kā lāpa, agonijā ir pārkārpījies kases otrā pusē un ir iekritis degošajā uzkodu stendā. Pie sejas viņam ir pielipis izkusušas kruasānu paciņas iepakojums, un lai izbeigtu viņa mocības, es pavēršu ugunsmetēju pret viņu. Liesmu mutulis triec kruasānģīmi pret sienu, un spējais trieciens liek no sienas zemē nokrist mazai glezniņai,uz kuras esošais uzraksts vēsta- „10 gadi kopā ar Sattoil”.

Ilgi nedomājot pievēršos otram, kurš ir nokritis aiz kases zemē, un kliegdams vārtās pa grīdu. Desiņa, kuru viņš tik rūpīgi grozīja ar metāla standziņām nu izskatās krietni vien brūnāka. Es pavēršu ugunsmetēju pret alkohola stendu, kurš atrodas tieši virs zemē guļošā un kliedzošā galvas. Jau pēc brīža pudeles no karstuma sāk sprāgt, un degošais alkohols līt uz grīdas un virsū uz grīdas guļošajam čigānam. Tas kliedzējam liek kliegt vēl skaļāk un vārtīties vēl cītīgāk.

Es nezinu- varbūt esmu pārāk labsirdīgs vai arī neuzcītīgs, bet smagais balons pēkšņi sāk spiest plecus un nosviedis ugunsmetēju uz grīdas es dodos prom.

„Dzinnn...”- priecīgi iezvanās zvaniņš, aizcērtoties durvīm man aiz muguras.

Es lēnām pāreju pāri ielai un apsēdies tramvaja pieturā aizsmēķēju smēķi.

Skats, kurš paveras liktu sarauties prieka kunkulī katra specefektu meistara sirsniņai.

Nav ilgi jāgaida, kad ap „Sattoilu”, no kura jumta uz augšu ceļas dūmi, sāk vākties mazs ziņkārīgo pūlītis.

Principā jau tipiski ļaudīm- līst visur tur, kur ož pēc cepta.

Iekšā uzsprāgst manis atstātais balons ar uzrakstu „Flammable”. Sprādziena vilnis uz ielas izsviež logus ar visiem rāmjiem, gaisā paceļas milzīga ugunsbumba, un tuvumā noparkotajām mašīnām sāk gaudot signalizācijas.

Ziņkārīgie pajūk kā skudras, izņemot vienu,pārlieku ziņkārīgu invalīdu, kurš ir izkritis no saviem ratiņiem un bezspēcīgi ķepurojas kā uz muguras apgāzusies vabole.

Pieturā piestāj tramvajs un es tajā iekāpju.

Tramvajā sēdošie satraukti sarunājas un baksta ar pirkstiem logā tajā virzienā, kurā atrodas degošais „Sattoils”.

Un tā laikam ir likteņa ironija, ka kādus trīs sēdekļus tālāk, atkal sēž bomzis, kuram vienīgajam neizraisa izbrīnu degošā degvielas uzpildes stacija, jo viņš ir cieši iemidzis, un zem viņa sēdekļa ir peļķe.

Tramvajam uzsākot savu kustību, peļķe, inerces vadīta tek pa tramvaja grīdu uz manu pusi, un manā galvā sāk darboties mazs totalizators.

Nez,dzeltenā tērcīte tiks līdz manīm, vai zaudēs savu straujumu jau pusceļā,es pie sevis prātoju.

Manas pārdomas pārtrauc skaļš sprādziens un, lai arī ārā ir diena, tramvaja iekšiene kļūst gaiša, kā no milzu zibspuldzes zibšņa.

Ļaudis tramvajā bailēs noelšas un visu bažīgie skatieni tiek vērsti aizmugurējā loga virzienā.

„Laikam uzsprāga degvielas rezervuāri…”- pie sevis prātoju, nenolaizdams acis no urīna tērcītes, kuras straujais tecējums sāk manāmi apsīkt.

Garām tramvajam, mežonīgā ātrumā un sirēnām kaucot pabrauc divas ugunsdzēsēju mašīnas, un ļaudis tramvajā atkal sāk satraukti sarunāties.

„Aizveriet taču savas neremdināmās mutes!”- pie sevis dusmīgi nodomāju, taču laikam esmu pateicis to skaļi, jo visu skatieni pēkšņi pievēršas man, un pamodies ir arī bomzis. Arī viņš truli manī blenž ar savām miglainajām varāna acīm, līdz beidzot spēji izdveš- „Iedo’ smēķi.”

Nemanot ir pienākusi pietura, kurā man jākāpj ārā, taču pirms izkāpšanas es pieeju pie bomža un iedodu viņam prasīto cigareti.

„Iedod vēl vienu. Uz atvadām- kā saka.”- viņš saka, un smaidot skatās manī mirkšķinot savas trulās ačteles. Un es izvelku no paciņas vēl vienu cigareti un pasniedzu to viņam.

Tramvaja durvis atveras un es izkāpju ārā. Iedams pa ielu pie sevis prātoju par bomzi un cigaretēm.

Jebkurā citā dienā, viņš cigaretes vietā būtu dabūjis spērienu pa vēderu un kliedzienu sejā: „Uzvari taču vienreiz beidzot, momentloterijā Keno!”

Bet šodien, laikam, bija viņa diena, jo galu galā- viņš bija vienīgais, kurš nekrita uz nerviem, neelsa, satraukti nesarunājās, bet tā vietā uzrīkoja jauku totalizatoru ar savu urīnu.

Iedams un prātodams esmu nonācis pie „Narvensen” kioska, un gandrīz jau pagājis tam garām. Taču kāds nezināms spēks man liek apgriezties un ieiet tajā iekšā.

Tā arī izdaru, un iegājis kioskā manu, ka pie letes stāv tā pati bakurētainā meitene ar siltajiem vaibstiem.

„Labdien.”- viņa mani uzrunā.

Es uz sveicienu neatbildu, bet novilcis bikses, notupstos kioska vidū un sāku darīt savas lietas. Diršot es skatos kafijas un košļenīšu piedāvātājai tieši acīs, un, lai arī mana seja ir mazliet saspringta no tās ne brīdi nepazūd sabraukta krupja smaids.

Ar ikdienišķu kustību un nezaudējot acu kontaktu es paņemu žurnālu „Cosmopolitan”, izplēšu no tā pāris lapas un noslauku ar tām pakaļu.

Meitene pie kases, stāv ar izbrīnā ieplēstu muti, viņas naivajās acīs var manīt asaras, un tai raustās apakšlūpa.

Es pieeju viņai klāt, maigi paņemu plaukstā viņas matus, pielieku tos pie deguna un alkatīgi ievelku sev nāsīs to smaržu. Tie smaržo pēc aprikožu ziepju bumbas, kuru iemetot vannā rodas daudz putu.

Ar otru roku es noglāstu viņas vaigu, un nolaizījis ar mēli viņas ausi, tajā klusi iečukstu-„Varbūt nākamreiz, kad es pirmdienas rītā ienākšu, tu man piedāvāsi pudeli vēsa alus vai, ja ne savādāk, tad vismaz glāzi ūdens.”

Es dziļi ieskatos viņas acīs un liegi noskūpstu abus, bakurētainās daiļavas vaigus, kuri palikuši sāļi no pār tiem tekošajām asarām. Viņa turpina stāvēt nekustīgi kā stabs, un viņas krūtis cilājās no apvaldītām elsām.

Ejot prom es apstājos vietā, kurā uz grīdas laiskojās manis noliktais sūds.

„Klau. Varbūt uzber šitam „Dirol”? Baigi smird!”- es pagriezies dodu lietišķu padomu, un dodos durvju virzienā.

Piedirstais „Narvensens” paliek tālu man aiz muguras un man šodienai visa kā ir gana, tāpēc dodos pa ielu māju virzienā.

Trolejbusā kāpt es negribu, jo nav ne mazākās vēlmes skatīties uz intelekta neskartām sejām, rūpju nomāktām māmiņām, jau pusdienlaikā nirvānu sasniegušiem tētiem, un nāvei parādā esošiem pensionāriem.

Tāpēc turpinu mājupceļu ar kājām, un klusi pie sevis dungoju kādu sen dzirdētu, bet neaizmirstamu melodiju.

Kad esmu nonācis uz tilta, kurš ved pāri dzelzceļam, manā kabatā iezvanās mobilais telefons.

Zvana priekšnieks, un es nospiežu taustiņu, lai atbildētu.

Klausulē atskan dusmīga balss- „Gadā ir 52 pirmdienas, un nevienā no tām....”

Dusmīgais runātājs nepaspēj pabeigt savu runājamo, kad ar slaidu rokas vēzienu mestais telefons pārlido pāri tilta margām. Tas iekrīt, kāda zem tilta braucoša vilciena kravas bunkurā. Vilciens ved ogles, un tas kustas tik lēnu, ka vēl ilgi var saskatīt starp oglēm guļošā telefona sudrabaino korpusu.

Bet es neskatos... Jo man ir vienalga.

Es nesteidzīgā gaitā dodos tālāk, un mani pirksti piņķerē vaļā sapiņķerējušos mūzikas atskaņotāja austiņu mudžekli.

Atpiņķerējis vadu mudžekli, es ievietoju ausīs mūziku izstarojošos puļķīšus un nospiežu pogu, uz kuras ir no pirkstu pieskārieniem padzisis uzraksts „Play”.

... Nothingman... Nothingman... Isn’t it something?... Nothingman...

„Līdz kaulam” ir ļoti maz

Mans ķermenis ir smags, tas kļūst arvien smagāks, es atslābinos, es krītu, jūtu gravitācijas spēku, ļaujos, nejūtu savu elpu, gravitācija velk mani dziļāk, jūtu savu smagumu, savus kaulus, savu ābola serdi. Viļņu skaits samazinās.

12 viļņi sekundē. Gravitācija velk mani uz zemes centru. 

11 viļņi sekundē. Manas rokas un kājas pazūd.

10 viļņi sekundē. Jutekļi atslēdzas.

9 viļņi sekundē. Kakls izstiepjas garāks. Tievāks un garāks, un garāks...

8 viļņi sekundē. Mana galva notrūkst un aizpeld.

7 viļņi sekundē. Es esmu 4,22 gaismas gadu attālumā no Zemes. Lielais sprādziens. Amnēzijas punkts. Hēlijs. Tik viegli vēl nekad nav bijis. Man te nekas nav jāredz un jājūt.

6 viļņi sekundē. Es nekad neesmu bijusi no tiem, kas skatās. Luksoforu gaismas, pretimnācēju sejas, ziņu pārraides televīzijā, saskanīgās un kontrastējošās krāsas. Mani vienkārši neinteresēja, jo es redzēju miglu, nevis dzidrus attēlus, ko bija spējīgi saskatīt man apkārtesošie. Sliktās redzes dēļ, es vienmēr esmu bijusi klausītājs, nevis skatītājs. Bet varbūt „vienmēr” ir tas, ko es vēl nepazīstu.

Žēl man bija tikai neredzēt zvaigznes. 

5 viļņi sekundē. Te augšā ir citādi. Uz Zemes viens vienīgs grams Hēlija-3 maksāja vismaz piecas minimālās mēnešalgas. Tādu bagātību, kāda te ir visapkārt, es nekad nebūtu spējusi pat iedomāties. Pat tad, ja es būtu izmantojusi tos mītiskos 10 % smadzeņu, ko mēs uz Zemes mēdzām daudzināt, es tur nebūtu varējusi ietilpināt ne šīs neierobežojamības ideju, ne apziņu. Bagātība? Un Visuma nabadzība? 

4 viļņi sekundē. Man nekas nav jāatceras, manas atmiņas peld. Darba galdi, skolā samācītie dzejoļi, augstpapēžu kurpju kolekcija, radio viļņi, okeāna smarža, izgrieztie papīra cilvēciņi, matemātikas pierakstu klade, basas kājas maigajā pavasara zālē, pacelšanās virs mākoņiem, viesnīcu istabiņas, pulksteņu tikšķi, rokkoncerti, piesvīduši palagi, citāti, degošās mājas, Vivaldi gadalaiki, upuru kliedzieni, darba intervijas, mesiju meklēšana, tīģerādas paklājs, apgrauztās dzēšgumijas, dāvināšanas prieks, adatu dūrieni, pļaukas, klavieru taustiņi. 3 viļņi sekundē. Te ir tas viss. Bet nekas, itin nekas no tā nav jānes līdzi. Nav nekur arī jāiet. Neredzu. Nedzirdu. Tā neesmu es. Neesmu.  

2 viļņi. Visuma mūzika. Tas nav pat klusums. Tā nav pat brīvība. Vai varbūt Omega. Nākamā Alfa. Vienmēr ir nākamā Alfa. Cik tālu. Vai tālāk par katru nākamo Alfu vispār ir iespējams.

Lielais sprādziens. 

Mēs nedzīvojam dažādos līmeņos. Mēs dzīvojam dažādās kāpņutelpās.

Mīhlers brauc uz elli.

Klepus sīrupa pudelītē ir palikušas vien pāris lāsītes, bet Mīhlera trīcošās rokas to negrasās atlaist. Nevienu neatlaidīs arī šī nakts, kurā Mīhlers un pārējie, visi šie viņam nepazīstamie ļautiņi, ir iesprostoti, šī nakts, kurā viņi, piesmēķētā vagona kupējā, traucas arvien dziļāk un neatgriezeniskāk.

Mīhlers sēž kupejas stūrī un nekustās, šķērmi saldenā kņudoņa viņa rīklē ir sūds, salīdzinot ar paša dobjo sirdspukstu dunoņu viņa ausīs. „Viss ir kedā, vecais...elpo...tas bija tikai klepus sīrups...tāds mīzalu ūdens vien bija...visu pudeli tomēr nevajadzēja sagāzt sevī, nedaudz pārsteidzīgs lēmums, elpo...tikai elpo un nekusties, drīz pāries...”, Mīhlera domas patlaban ir tikpat nenosakāmas, cik nenosakāms ir pretī sēdošā indivīda dzimums vai jaunākie modes pavērsieni. Mīhlers, kā nagos iekritis partizāns, uzticīgi paliek pie sava plāna nekustēties, vienīgi viņa acis šaudās visos iespējamajos virzienos un prāts cenšas izprast notiekošo, vērojot apkārtējos šajā vilcienā, kas, taurēdams, uzņem arvien lielāku ātrumu.

Mīhlers vēro (kā viņš tos tagad sauc) objektus: Pirmais objekts ir kāds „dvieļu galva” – kretīniskais musulmanis šaurās kupejas vidū ir ieklājis lūgšanu deķi un kā viņam pašam acīmredzot šķiet – atradis virzienu uz Meku. Svētās pilsētas virzienā gan viņš redzēs tikai Bernardīnes nospaidītās, sarkanās kājas (Bernardīne ir Mīhlera novērojumu objekts numur divi). Dvieļu galva sāk klanīties kupejas vidū, murminādams savas lūgsnas, augstu izslējis savu „mīksto galu”, no kura savukārt acis nespēj atraut jau iepriekšminētais hermofrodīts, kas sēž iepretim Mīhleram (objekts numur trīs, sauksim viņu par Žužū). Žužū roka lēnām ieslīd viņa biksēs...Bernardīne to ir pamanījusi un draiski iespurdzas, kam seko: „Sasodītie kropļi...vai tiešām te nav ne viena kārtīga vīrieša, kārtīga kuiļa...kropļu bars...”. Bernardīni apklusina kāds vecs, pavisam noteikti plānprātīgs vīrs, kas visu šo laiku klusībā bija minējis igauņu mīklu, izteiksmīgi pieliekot pirkstu pie lūpām. (vecais plānprātiņš ir Mīhlera objekts numur četri, objekts, kurš sēž vistuvāk Mīhleram). Atkal iestājas klusums, un nu Mīhlers dzird tikai savus dobjos sirdspukstus un vilciena nepielūdzamās ritmiskās skaņas, tiesa kas tiesa, ja labi ieklausās, tad var sadzirdēt arī Žužū ritmiskās skaņas, kurš nu jau itin droši šiverējās pa savām biksēm. Objekts numur četri pārtauc klusumu (kas, nebūt nav kluss), un ar skaļu, deklamējošu izteiksmi paziņo: „Cilvēki, palūgšu jūsu uzmanību! Dzirkstošs, putojošs dzēriens? Vienpadsmit burti!”. Žužū satrūkstas, strauji izvelk roku no biksēm un domīgi veras griestos it kā meklēdams tur atbildi, dvieļu galva ar nīgrām un gurdenām kustībām sāk rullēt savu lūgsnu deķi, neizskatās, ka lūgšana musulmani ir uzmundrinājusi. – „Šampanietis, mudak, Šam -  pa – nie – tis!”, vecajam plānprātiņam atbild Bernardīne. -Tā slampa ir gudra, iespējams, tikai gultā un dzeršanā, bet gudra -, nodomā Mīhlers. Vecais ar savu siekalaino, apkošļāto zīmuli steidzīgi sāk skrāpēt Bernardīnes „šampanieti” savā igauņu mīklā.

Pa to laiku pilsētā, starp diviem melnos mēteļos tērptiem vīriem, notiek kāda steidzīga un satraukta saruna:

A: „Mīhlers ir pazudis. Nevar būt, ka mēs viņu izlaidām no acīm..”

B: „Viņš ir atstājis zīmīti savā viesnīcas numurā, kurā bija viens vienīgs teikums – „Pulksten 23:16 iekāpšu vilcienā, kādu laiku būšu prom, esmu satraucies.” – Tas viss. Un zini, kas ir pats dīvainākais? Mēs pārbaudījām vilcienu sarakstus. Pulksten 23:16 neviens vilciens mūsu pilsētas stacijā neatiet un neienāk.”

Mīhlers ir nomierinājies, sirds vairs tik traki neklapē. Vilciena logi ir aizsaluši, un Mīhleram ir sajūta, ka vilciens vairs nekratās, nešņāc un netaurē. Mīhleram sāk likties, ka vilciens lido un sliedes ir palikušas kaut kur tur dziļi lejā. Vēl nav bijusi neviena pietura un ir skaidrs, ka tādas vairs nebūs. Bernardīne ir iemigusi un sapņo par tēvaini ar naudīgu iedzīvi un lielu mantību starp kājām, ne tādu kā Mīhleram, kurš patiesībā ir vainīgs pie Bernardīnes sarkanajām, nospaidītajām kājām (notikums, īsi pirms vilciena atiešanas stacijas tualetē). Vecais, kurš tik ļoti vēlējās iesaistīt visus kupejas ceļiniekus mīklas minēšanā ir guvis panākumus – vismaz Žužū ir iesaistījies, viņiem abiem ir palicis tikai viens vārds, kuru atminēt, lai sasniegtu intelektuālo nirvānu. Mīhlers nokūpina līdz galam cigaretes galu...ir laiks.

„Mītiska vieta, kur ir auksti un kur smird? Četri burti, pirmais un pēdējais E!?”, izskan veča pēdējais jautājums.

Mīhlers atpogā mēteli, zem kura kā draudzīgas māsiņas ir sagūluši pieci trotila stieņi. Dvieļu galva atkal kupejas vidū murmina lūgsnas, un Mīhlers zina atbildi...Viņš ierēcas:”Elle, vecais, elle! Uz turieni es tagad dodos!”

"Par mazu pat vēl mazāks" 1. raidījums!

Raidījums par neaktuālo Latvijas kultūrā „Par mazu pat vēl mazāks"
Par to, kas nevienu neinteresē, par nevajadzīgiem cilvēkiem, par aizmirstiem veciem pirātiem un neatzītiem ģēnijiem. Par cilvēkiem, kuriem parasti mēs paejam garām, jo viņu nemaz nav. Viņi sevi ir izdomājuši.
Viena no raidījuma misijām ir padarīt mazos un neievērojamos cilvēkus vēl mazākus un niecīgākus, jo mums viņi nav vajadzīgi. Latvijā pirmais niecību šovs, kas nevienam nepalīdzēs kļūt lielākam.

Pirmais raidījums: tikšanās ar pilnīgi neaktuālu meiteni ar bantītēm, kura gadu nav izgājusi no dzīvokļa - ar ghostwriteri Kreili, kura neraksta par siltajām apakšbiksēm, ja jāraksta par cukurvati. 

Tā nav tā pati Luftwaffe.

Viņš stāv, atspiedies pret Opel Capitan apaļo spārnu, un pielicis delnu virs acīm, vēro rīta saules pielietās debesis...

Kādu laiku tā vērojis debesis, viņš sameklē savas lidotāja jakas iekškabatā masīvu, ar SS rūnām rotātu sudraba etviju, un izņem no tās ārā 100nieku džointu...

"Piesmēķēt neatradīsies!" - Viņš uzsauc kareivim, kurš skrien garām, katrā rokās nesdams pa munīcijas kastei.

"Jā, protams, majora kungs!" - Kareivis apstājas pusceļā, nomet  zemē kastes un piesteidzies klāt sniedz šķiltavas. 

"Jūsu lidmašīna drīz būs sagatavota kaujas uzlidojumam, majora kungs, vēl tikai jāpielādē priekšējais lielgabals!" - Ziņo kareivis.

Aizsmēķējis zaļo dirižabli, viņš ievelk pamatīgu dūmu, un paver skatienu uz to pusi, kur aerodroma apkalpe gatavo uzlidojumam viņa Bf 109. 

"Obligāti notīriet no rīta rasas priekšējo stiklu...!"

"Tiks darīts majora kungs! Šķiltavas variet paturēt!- Izsaucās kareivis, piesit roku pie cepures, un steidz atpakaļ pie nomestajām kastēm...

Arī pats majors Hartmans dodās pie sava "meseršmita", un pa ceļam atdod pusnosmēķēto džointu pavāram, kurš stāv pie ēdnīcas telts.

"Ņem... Šitais man vēl palicis no Ziemeļāfrikas! Riktīgs spridzeklis!"

"Jā...jā... Kā tad..."- Atrūc pavārs, un pieņem viņam pasniegto spridzekli. 

"Droši vien vēl dusmojās par to reizi, kad kapitāli apbliezies, braucot virsū uz skrejceļa, izrullēju cauri šā virtuvei!"- Pie sevis prāto Ērihs Hartmans... 

"Bet, pie velna...! Rīta rasa bija aizmiglojusi priekšas stiklu!"- Viņš pie sevis nosmej, lēni kāpdams augšā pa, pie lidmašīnas pieslieto trapu.

Kāpjot pa trapu Hartmana skatiens pārslīd pāri meseršmita sānam, kuru, no rotora, līdz pat pašai astei rotā, jau pāri pa 300 krustiem... Viņš uzliek uz acīm briles, sakārto šalli un iekāpj kabīnē.

Lidmašīna nedaudz stīvi, taču apņēmīgi rūkdama, dodās uz skrejceļa pusi, uz kura, viena pēc otras steidz celties gaisā pārējās vienības lidmašīnas.

Rīta saule jau ir augstu debesīs, un Hartmans vada savu lidmašīnu dziļāk ienaidnieka teritorijā.

Pēc apmēram 10 minūšu lidojuma, priekšā, starp biedru lidmašīnā sāk parādīties balti dūmu mākonīši, kuras aiz sevis atstāj sprāgstošie ienaidnieka zenītartilērijas lādiņi.

"Heh... Līdzīgi popkornam... Tikai dažreiz tādi netīri pelēki..."- Pie sevis nosmej Hartmans, un turpina vērot "ziedus", kuri plaukst starp priekšā lidojošajām vienības lidmašīnām. Pēkšņi viņš atcerās par sķiltavām... Izņēmis no etvijas vēlvienu džointu, viņš to aizpīpē, ievelk sulīgu dūmu un pasvārstijis rokās šķiltavas, pie sevis nodomā- "Lāga zellis..! Būs jāuzliek šim kāds aliņš, kad atgriezīšos uz zemes..." 

Hartmana prātošanu pārtrauc "zieds", kurš uzplaukst turpat, pie viņa meseršmita labā spārna. Šķemba caursit kabīnes fizelāžu un norauj smaržīgo eglīti, kura piekārta pie kabīnes griestiem... Vienlaikus tieši priekšā parādās arī ienaidnieka eskadriļa, kuras uzraiz sāk kārtoties uzbrukumam. 

"Pie velna...! Karš sūkā...!"- Skaļi nodomā Hartmans, un ievelk vēlvienu sirsnīgu dūmu. Tad viņš strauji parauj stūri uz sevi, un pilnā ātrumā, gandrīz vertikāli uzņem augstumu, vienlaikus virzīdams tēmekli virsū, jau augstu uzkāpušajai saulei. 

Viņš pamana, ka salons ir tā piebliezts, ka viņš sauli redz tikai caur baltu miglu... 

"Tas der...!"- Viņš pie sevis nodomā un uzmet aci altimetram, kurš rāda jau atzīmi 10 ... Dzinējs sāk rīstīties no skābekļa trūkuma... Hartmans atlaižās sēdeklī ērtāk, noņem kājas no pedāļiem un ievelk vēlvienu dūmu...

Lidmašīna apstājās savā lidojumā pretī saulei, sasverās mazliet uz aizmuguri, un motors vēl pāris reizes nosprauslojies,noslāpst pavisam...Hartmans uzliek uz ausīm austiņas un salicis rokas aiz galvas, labsajūtā piemiedz acis... Beidzot var pačilot... Pie velna, jā!!!

                                    

Grēcinieku zupa ("Murgu Pieraksti" 28.09.2012)

Cilvēki dzīvoja grupās, kopienās, ciematos un valstīs - pasaulēs, kuru robežas paši bija izdomājuši. Paši sevi iecēla par karaļiem un pārvaldniekiem, balsoja viens par otru vēlēšanās, cēla mūrus ap savām pilīm, glāba savas māsas un brāļus, bet nogalināja svešiniekus, mācīja saviem bērniem, kas ir labs un kas slikts, un neļāva bērniem redzēt, kas notiek aiz mūriem.

Mēļoja, ka dažas pasaules aiz mūriem bija milzīgas valstis, citas - tikai ciematiņi, bet, esot tur ārpusē, nekad nevarēja zināt, kur beigsies siena. No sienām vispār bija jāturās pa gabalu, jo tās mēdza apsargāt uzticami bendes, kas bezsirdīgi novāca katru svešinieku. Tas bija svēts likums, kas attiecās uz pilnīgi visām norobežotajām pasaulēm  - svešiniekiem neienākt. Mēs bijām izglītoti cilvēki. Mēs to iemācījāmies vēl būdami zīdaiņu autiņos un ik dienu atkārtojām skolās. Izglītības sistēma mūsu pasaulē bija prioritāte. (Jā, arī veselība nāca tikai pēc tam, jo tikai izglītots cilvēks var būt vesels. Neizglītoti muļķi ir tie, kuri nezina kā jādzīvo un jārisina problēmas)

Neviens no tiem, kas reiz bija izgājuši, nekad tā arī neatgriezās. Arī aizgājušo stāsti nevienu no pasaulēm nesasiedza. Un kur tad lai iet, ja apkārt ir mūri, aizslēgtas durvis un nāve? Izlauzties īsti nebija jēgas.

Tomēr bija kas tāds, ko mēs savā pasaulē par viņiem zinājām. Viņi bija. Ikreiz, kad kāds svešinieks bēguļoja gar mūsu pasaules sienām, mūsu spēcīgie bendes - godavīri, viņus savāca. Reizēm viņi tika nogalināti ārpus mūra sienām, bet, kad mūsu Ķēniņam bija lustīgs prāts, viņus dzīvus ieveda mūsu pasaules centrā. Ak, kas tie bija par svētkiem!

Visi pasaules iedzīvotāji (mēs bijām kādi 480) pameta savus ikdienas darbus pusratā, nomazgājās, uzvilka svētku drānas un devās uz pasaules centru - tā bija Grēcinieku Zupas diena, kurā mēs svinējām labā uzvaru par ļauno un nešķīsto.

Vīna upes ar alus putiņām šajās dienās tecēja caur mūsu vareno pasauli, kad mēs sanācām pie Šķīstības uguns, uz kuras tika likts lielais Grēcinieku Zupas katls. Visskaistākie mirkļi iekš mūsu sienām tika ienesti līdz ar grēcīgajiem svešiniekiem, kuri zaudēja dzīvības kliedzot, vāroties zupas katlā, turklāt ikvienam no mums bija svētas tiesības pienākt klāt un iemest katlā savu artavu līdzpaņemto zupas garšvielu. Mēs šīs tiesības uz grēka pazudināšanu un patiesu prieku arī godprātīgi izmantojām - ikviens smaidot nāca klāt lielajam katlam, lai iemestu tajā garšvielas, vecāki cēla uz rokām bērnus, lai arī tie piedalītos zupas vārīšanā un jau no mazotnes iemācītos, ka grēkam tādās pasaulēs, kā mūsējā, nav vietas.

Ūdens uzvārījās. Kliedzieni apklusa. Miesa atdalījās no kauliem. Svētā Grēcinieku Zupa lija kausos un bļodiņās, rīklēs un pāri sārtajiem vaigiem. Bērni un vecāki piedzērās kur nu kurais, bet kad viņi nākamajā rītā pamodās (tieši tāpat - kur nu kurais), viņi bija drošībā. Viņi zināja, ka bērni, sievas un vīri atnāks atpakaļ mājās. Te visi bija kaimiņi. Nebija iemesla kaut ko slēpt vienam no otra, zagt vai kā citādi kaitēt. Tikai palīdzēt un draudzīgi dzīvot. Mēs visi bijām tuvinieki. Mēs visi bijām drošībā. Šeit, aiz šīm sienām. Tā bija vienīgā, īstā un pareizā pasaule. Paradīze. Pie mums bija vislabāk. Un kur tad citur lai iet, ja aiz mūsu pasaules mūriem bija vien citi mūri, aizslēgtas durvis un nāve. Izlauzties nebija jēgas.