Mīhlers brauc uz elli.

Klepus sīrupa pudelītē ir palikušas vien pāris lāsītes, bet Mīhlera trīcošās rokas to negrasās atlaist. Nevienu neatlaidīs arī šī nakts, kurā Mīhlers un pārējie, visi šie viņam nepazīstamie ļautiņi, ir iesprostoti, šī nakts, kurā viņi, piesmēķētā vagona kupējā, traucas arvien dziļāk un neatgriezeniskāk.

Mīhlers sēž kupejas stūrī un nekustās, šķērmi saldenā kņudoņa viņa rīklē ir sūds, salīdzinot ar paša dobjo sirdspukstu dunoņu viņa ausīs. „Viss ir kedā, vecais...elpo...tas bija tikai klepus sīrups...tāds mīzalu ūdens vien bija...visu pudeli tomēr nevajadzēja sagāzt sevī, nedaudz pārsteidzīgs lēmums, elpo...tikai elpo un nekusties, drīz pāries...”, Mīhlera domas patlaban ir tikpat nenosakāmas, cik nenosakāms ir pretī sēdošā indivīda dzimums vai jaunākie modes pavērsieni. Mīhlers, kā nagos iekritis partizāns, uzticīgi paliek pie sava plāna nekustēties, vienīgi viņa acis šaudās visos iespējamajos virzienos un prāts cenšas izprast notiekošo, vērojot apkārtējos šajā vilcienā, kas, taurēdams, uzņem arvien lielāku ātrumu.

Mīhlers vēro (kā viņš tos tagad sauc) objektus: Pirmais objekts ir kāds „dvieļu galva” – kretīniskais musulmanis šaurās kupejas vidū ir ieklājis lūgšanu deķi un kā viņam pašam acīmredzot šķiet – atradis virzienu uz Meku. Svētās pilsētas virzienā gan viņš redzēs tikai Bernardīnes nospaidītās, sarkanās kājas (Bernardīne ir Mīhlera novērojumu objekts numur divi). Dvieļu galva sāk klanīties kupejas vidū, murminādams savas lūgsnas, augstu izslējis savu „mīksto galu”, no kura savukārt acis nespēj atraut jau iepriekšminētais hermofrodīts, kas sēž iepretim Mīhleram (objekts numur trīs, sauksim viņu par Žužū). Žužū roka lēnām ieslīd viņa biksēs...Bernardīne to ir pamanījusi un draiski iespurdzas, kam seko: „Sasodītie kropļi...vai tiešām te nav ne viena kārtīga vīrieša, kārtīga kuiļa...kropļu bars...”. Bernardīni apklusina kāds vecs, pavisam noteikti plānprātīgs vīrs, kas visu šo laiku klusībā bija minējis igauņu mīklu, izteiksmīgi pieliekot pirkstu pie lūpām. (vecais plānprātiņš ir Mīhlera objekts numur četri, objekts, kurš sēž vistuvāk Mīhleram). Atkal iestājas klusums, un nu Mīhlers dzird tikai savus dobjos sirdspukstus un vilciena nepielūdzamās ritmiskās skaņas, tiesa kas tiesa, ja labi ieklausās, tad var sadzirdēt arī Žužū ritmiskās skaņas, kurš nu jau itin droši šiverējās pa savām biksēm. Objekts numur četri pārtauc klusumu (kas, nebūt nav kluss), un ar skaļu, deklamējošu izteiksmi paziņo: „Cilvēki, palūgšu jūsu uzmanību! Dzirkstošs, putojošs dzēriens? Vienpadsmit burti!”. Žužū satrūkstas, strauji izvelk roku no biksēm un domīgi veras griestos it kā meklēdams tur atbildi, dvieļu galva ar nīgrām un gurdenām kustībām sāk rullēt savu lūgsnu deķi, neizskatās, ka lūgšana musulmani ir uzmundrinājusi. – „Šampanietis, mudak, Šam -  pa – nie – tis!”, vecajam plānprātiņam atbild Bernardīne. -Tā slampa ir gudra, iespējams, tikai gultā un dzeršanā, bet gudra -, nodomā Mīhlers. Vecais ar savu siekalaino, apkošļāto zīmuli steidzīgi sāk skrāpēt Bernardīnes „šampanieti” savā igauņu mīklā.

Pa to laiku pilsētā, starp diviem melnos mēteļos tērptiem vīriem, notiek kāda steidzīga un satraukta saruna:

A: „Mīhlers ir pazudis. Nevar būt, ka mēs viņu izlaidām no acīm..”

B: „Viņš ir atstājis zīmīti savā viesnīcas numurā, kurā bija viens vienīgs teikums – „Pulksten 23:16 iekāpšu vilcienā, kādu laiku būšu prom, esmu satraucies.” – Tas viss. Un zini, kas ir pats dīvainākais? Mēs pārbaudījām vilcienu sarakstus. Pulksten 23:16 neviens vilciens mūsu pilsētas stacijā neatiet un neienāk.”

Mīhlers ir nomierinājies, sirds vairs tik traki neklapē. Vilciena logi ir aizsaluši, un Mīhleram ir sajūta, ka vilciens vairs nekratās, nešņāc un netaurē. Mīhleram sāk likties, ka vilciens lido un sliedes ir palikušas kaut kur tur dziļi lejā. Vēl nav bijusi neviena pietura un ir skaidrs, ka tādas vairs nebūs. Bernardīne ir iemigusi un sapņo par tēvaini ar naudīgu iedzīvi un lielu mantību starp kājām, ne tādu kā Mīhleram, kurš patiesībā ir vainīgs pie Bernardīnes sarkanajām, nospaidītajām kājām (notikums, īsi pirms vilciena atiešanas stacijas tualetē). Vecais, kurš tik ļoti vēlējās iesaistīt visus kupejas ceļiniekus mīklas minēšanā ir guvis panākumus – vismaz Žužū ir iesaistījies, viņiem abiem ir palicis tikai viens vārds, kuru atminēt, lai sasniegtu intelektuālo nirvānu. Mīhlers nokūpina līdz galam cigaretes galu...ir laiks.

„Mītiska vieta, kur ir auksti un kur smird? Četri burti, pirmais un pēdējais E!?”, izskan veča pēdējais jautājums.

Mīhlers atpogā mēteli, zem kura kā draudzīgas māsiņas ir sagūluši pieci trotila stieņi. Dvieļu galva atkal kupejas vidū murmina lūgsnas, un Mīhlers zina atbildi...Viņš ierēcas:”Elle, vecais, elle! Uz turieni es tagad dodos!”