Tā nav tā pati Luftwaffe.

Viņš stāv, atspiedies pret Opel Capitan apaļo spārnu, un pielicis delnu virs acīm, vēro rīta saules pielietās debesis...

Kādu laiku tā vērojis debesis, viņš sameklē savas lidotāja jakas iekškabatā masīvu, ar SS rūnām rotātu sudraba etviju, un izņem no tās ārā 100nieku džointu...

"Piesmēķēt neatradīsies!" - Viņš uzsauc kareivim, kurš skrien garām, katrā rokās nesdams pa munīcijas kastei.

"Jā, protams, majora kungs!" - Kareivis apstājas pusceļā, nomet  zemē kastes un piesteidzies klāt sniedz šķiltavas. 

"Jūsu lidmašīna drīz būs sagatavota kaujas uzlidojumam, majora kungs, vēl tikai jāpielādē priekšējais lielgabals!" - Ziņo kareivis.

Aizsmēķējis zaļo dirižabli, viņš ievelk pamatīgu dūmu, un paver skatienu uz to pusi, kur aerodroma apkalpe gatavo uzlidojumam viņa Bf 109. 

"Obligāti notīriet no rīta rasas priekšējo stiklu...!"

"Tiks darīts majora kungs! Šķiltavas variet paturēt!- Izsaucās kareivis, piesit roku pie cepures, un steidz atpakaļ pie nomestajām kastēm...

Arī pats majors Hartmans dodās pie sava "meseršmita", un pa ceļam atdod pusnosmēķēto džointu pavāram, kurš stāv pie ēdnīcas telts.

"Ņem... Šitais man vēl palicis no Ziemeļāfrikas! Riktīgs spridzeklis!"

"Jā...jā... Kā tad..."- Atrūc pavārs, un pieņem viņam pasniegto spridzekli. 

"Droši vien vēl dusmojās par to reizi, kad kapitāli apbliezies, braucot virsū uz skrejceļa, izrullēju cauri šā virtuvei!"- Pie sevis prāto Ērihs Hartmans... 

"Bet, pie velna...! Rīta rasa bija aizmiglojusi priekšas stiklu!"- Viņš pie sevis nosmej, lēni kāpdams augšā pa, pie lidmašīnas pieslieto trapu.

Kāpjot pa trapu Hartmana skatiens pārslīd pāri meseršmita sānam, kuru, no rotora, līdz pat pašai astei rotā, jau pāri pa 300 krustiem... Viņš uzliek uz acīm briles, sakārto šalli un iekāpj kabīnē.

Lidmašīna nedaudz stīvi, taču apņēmīgi rūkdama, dodās uz skrejceļa pusi, uz kura, viena pēc otras steidz celties gaisā pārējās vienības lidmašīnas.

Rīta saule jau ir augstu debesīs, un Hartmans vada savu lidmašīnu dziļāk ienaidnieka teritorijā.

Pēc apmēram 10 minūšu lidojuma, priekšā, starp biedru lidmašīnā sāk parādīties balti dūmu mākonīši, kuras aiz sevis atstāj sprāgstošie ienaidnieka zenītartilērijas lādiņi.

"Heh... Līdzīgi popkornam... Tikai dažreiz tādi netīri pelēki..."- Pie sevis nosmej Hartmans, un turpina vērot "ziedus", kuri plaukst starp priekšā lidojošajām vienības lidmašīnām. Pēkšņi viņš atcerās par sķiltavām... Izņēmis no etvijas vēlvienu džointu, viņš to aizpīpē, ievelk sulīgu dūmu un pasvārstijis rokās šķiltavas, pie sevis nodomā- "Lāga zellis..! Būs jāuzliek šim kāds aliņš, kad atgriezīšos uz zemes..." 

Hartmana prātošanu pārtrauc "zieds", kurš uzplaukst turpat, pie viņa meseršmita labā spārna. Šķemba caursit kabīnes fizelāžu un norauj smaržīgo eglīti, kura piekārta pie kabīnes griestiem... Vienlaikus tieši priekšā parādās arī ienaidnieka eskadriļa, kuras uzraiz sāk kārtoties uzbrukumam. 

"Pie velna...! Karš sūkā...!"- Skaļi nodomā Hartmans, un ievelk vēlvienu sirsnīgu dūmu. Tad viņš strauji parauj stūri uz sevi, un pilnā ātrumā, gandrīz vertikāli uzņem augstumu, vienlaikus virzīdams tēmekli virsū, jau augstu uzkāpušajai saulei. 

Viņš pamana, ka salons ir tā piebliezts, ka viņš sauli redz tikai caur baltu miglu... 

"Tas der...!"- Viņš pie sevis nodomā un uzmet aci altimetram, kurš rāda jau atzīmi 10 ... Dzinējs sāk rīstīties no skābekļa trūkuma... Hartmans atlaižās sēdeklī ērtāk, noņem kājas no pedāļiem un ievelk vēlvienu dūmu...

Lidmašīna apstājās savā lidojumā pretī saulei, sasverās mazliet uz aizmuguri, un motors vēl pāris reizes nosprauslojies,noslāpst pavisam...Hartmans uzliek uz ausīm austiņas un salicis rokas aiz galvas, labsajūtā piemiedz acis... Beidzot var pačilot... Pie velna, jā!!!