Pirmdienas pašportrets

Negaidīti spēji ir izgaisusi visa brīvdienu romantika. Tikpat spēji ir beigusies arī zāle, un es vairs nesaprotu ko lai iesāk ar realitāti,pie tam vēl pirmdienā, kas vispār neskaitās diena. Principā- klasika… Līņā sīks, smalks un neapšaubāmi - ļoti pretīgs, lietelis.

Es, prātam neaptveramu paģiru mākts, esmu ceļā uz savu darbu, kuru ienīstu tik ļoti, ka piecas dienas nedēļā jūtos kā nelaimīgs,skinhedu piekauts mīms, un tikai piektdienas vakarā gūstu pa kādai prieka dzirkstij, kopā ar draugiem iegriežot laimes ratu, kurš turpina griezties līdz pat vēlam svētdienas vakaram. Līdz atkal pienāk pirmdiena... Un skinhedu piekautais mīms….

 Jā- tieši pie tā mēs arī palikām. Izkāpis no trolejbusa, kurš smird pēc snobiem,degoša prezervatīva un pūstošām postmodernistu  galvām, es taisnā ceļā dodos uz  „Narvensen” preses kiosku, lai nopirktu braukšanas talonu tramvajam, jo tas kurš man kabatā der tikai trolejbusam. Jā, jā mani dārgie draugi. Viss uz šīs kristīgās pasaules ir sistematizēts un komercializēts līdz riebumam, bet pie tā, lai arī ar lielām grūtībām, bet tomēr var pierast.

Ieejot iekšā preses kioskā, es pārdevējai palūdzu braukšanas talonu tramvajam, un nolieku uz letes precīzu skaitu monētu, kuras rūpīgi pārskaitu plaukstā, un kuru ir tieši tik daudz, lai norēķinātos par braukšanas talonu. Es nebūt nesabiezinu krāsas, un neesmu piekasīgs un punktuāls kretīns, kuram pakaļā spiežas apakšbiksēs iegludināta bukte.

Patiesībā viss ir vienkāršāk un prastāk, nekā uz sētas uzrakstīts lamuvārds. Vienkārši viss ir tāpēc, ka klasiskas pirmdienas rītā, manās kabatās nekādā gadījumā un nekādos apstākļos nevar atrasties papīrnauda, un pirmdienas rītu budžets ir saplānots līdz pēdējai- pat visniecīgākā nomināla monētai.

Paņēmis savu braukšanas talonu, es grasos doties durvju virzienā., kad pēkšņi aiz letes stāvošā meitene mani uzrunā.

 „Vai nevēlaties kafiju?”

Es ieskatos viņas sejā, kura ir mazliet bakurētaina, tomēr ar izteikti siltiem vaibstiem, un naivām- mazliet pat bērnišķīgām acīm.

„Nē!”- es klusi atbildu.

 Un nepaspēju apgriezties lai ietu prom, kad viņa mani atkal uzrunā.

 „Tad varbūt košļenītes? Varbūt tās?”

„Nē! Man neko nevajag!”- izskan mana strupā atbilde, kura nu jau ir kļuvusi par toni skaļāka, un es dodos ārā pa durvīm.

Nokļuvis uz ielas es eju uz tramvaja pieturu, kurai strauji tuvojās man vajadzīgais tramvajs, un savā paģiru mocītajā galvā pārcilāju neseno dialogu preses kioskā.

Tie „Narvensena” kretīni nekad nepalaiž garām izdevību piedāvāt kaut kādus sūdus. Pat čigāni pie Centrālās stacijas nav tik uzmācīgi, kā šie, nolādēti zemiskie narvesena cilvēciņi. Pie sevis prātodams es kāpju iekšā tramvajā, kurš mani nebūt nevedīs uz laimes zemi, bet gan nogādās rajonā, kurā atrodās mana darbavieta.

Pārdomas par nolādēto „Narvensenu” izraisa pamatīgas galvassāpēs,bet, varbūt, tās izraisa, trīs sēdekļus tālāk sēdošais bomzis, kurš ir nomīzies tā, ka tikai krāga palikusi sausa un smird pēc izgāztuves kurā izgāž izgāztuves.

Tāpēc, jakas kabatā sameklēju paciņu ar pretsāpju tabletēm, kuras, šķiet, dabūju no kādas jaunkundzītes pagājušonakt. Nezinu gan, kādiem mērķiem mēs viņas izmantojām. Varbūt tās tika bērtas klāt alum, lai labāk griež, vai arī viņa tās lietoja pirms anālā seksa, lai mazāk sāp.

Nezinu... Un mīļā miera labad arī nemaz negribu zināt.

Paciņā palikusi ir viena tablete, un es steigšus iemetu to mutē. Protams, nekā ko uzdzert pa virsu nav, un es mēģinu sakrāt mutē siekalas, cerībā, ka tās kā milzīgs cunami vilnis gāzīsies virsū tabletei, ieskalodams to manā kuņģī.

Bet mute ir izkaltusi kā tuksnesis, un šķiet, ka tā ir piebāzta pilna ar saulē izkaltētām,karpas zvīņām. Tāpēc tablete iesprūst kaut kur pusceļā, un es izmisīgi cenšos tai uzrīt pa virsu siekalas, kuras izdalās tik maz, ka šķiet- tās tiek dotas uz nolādētiem taloniem, kā padumjajos gados maize, desa un šņabis.

Viss šis ne pārāk smalkais pirmdienas asorti ir absolūti nebaudāms, un tā vien šķiet, ka galvā trako piedzērušos mērkaķu bars, bet mutē, maziem malciņiem tiek lieta darva.

Izkāpis no tramvaja, es taisnā ceļā dodos uz „Sattoil” degvielas uzpildes staciju, lai par pēdējo naudu nopirktu smēķus.

Iedams pie sevis prātoju,ka jāuzprasa priekšniekam šodien avanss. Jo ir taču pirmdiena, un es taču esmu darbā.

Tas, ka pirmdienās šad un tad aizeju uz darbu, nav nekāds astotais pasaules brīnums, taču jāsaka godīgi- komētas parādās biežāk.

Prātodams par avansa prasīšanu esmu nonācis pie „Sattoila” kases un atkal rūpīgi pārskaitījis pēdējās monētas, uzlieku tās uz letes un saku:-„Man, lūdzu, zilo Vinstonu mīkstajā paciņā.”

Pārdevējs noliek uz letes paciņu ar cigaretēm.

„Pīp...pīp...pī”-  jautri ieskanas kases aparāta taustiņi, kam seko larkšķis ar kādu tā sūda kaste attaisās, un visbeidzot- tiek izvemts čeks.

Bet mani šīs skaņas vairs neskar, jo ar domām jau esmu darbā un prasu priekšniekam avansu.

Dodoties prom, jau esmu jau satvēris rokās durvju rokturi un taisos tās vērt vaļā, kad man aiz muguras atskan negaidīta frāze

- „Vai nevēlaties arī šķiltaviņas?”

Tas ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Šī frāze ietriecas manā pakausī kā nokaitēta nagla, un es apstājos kā zemē iemiets.

Fak... Es pat biju aizmirsis, ka arī šajā- „Sattoil” vārdu nesošajā bordelī, mīt balti čigāni, kuri vada savas dienas piepišoties, no dzīves nogurušiem cilvēkiem, ar piedāvājumiem nopirkt šādus, tādus vai kādus savādākus, sūdus.

Es nezinu, kas tieši, šajā brīdī manī salūzt, bet es jūtu kā sāk raustīties manas sejas labā puse, un augšup pa kaklu sāk kāpt pretīgs rūgtums no pusnorītās pretsāpju tabletes.

Es noriju rūgtumu, lēnām pagriežos, ieskatos šķiltaviņu piedāvātājam acīs, un smaidot saku.

-„Ak jā... Gandrīz aizmirsu... Es tūlīt atgriezīšos. Tikai aiziešu uz mašīnu pakaļ makam.”

Lai arī Rīga ir iespēju pilsēta, tomēr, priekš izrēķināšanās nepieciešamos priekšmetus tajā sameklēt nebūt nav nekāds vieglais darbs.

Tāpēc atpakaļ „Sattoilā” atgriežos tikai pēc vairākām stundām.

Uz muguras man ir milzīgs balons, uz kura krāšņi zaigo uzraksts „Flammable”, zem kura zemāk ir daļa no uzraksta „Danger”, kam nolupis pirmais burts, tādējādi veidojot vārdu „anger”.

Uz acīm man ir tumšas, 60to gadu motociklistu brilles, galvā sietiņcepure ar uzrakstu „Truck driver” un rokās garš, cauruļveidīgs štrunts, kurš savienots, ar uz muguras esošo balonu, un kuram galā deg maza, zila liesmiņa.

Es lēnām, bez saasinātām emocijām un scēnām ieeju iekšā „Sattoilā”, un man aiz muguras aizveroties durvīm, jautri iedzinkstās zvaniņš , kurš virs tām pakārts. „Dzinnn...”

Nu jau aiz kases stāv divi baltie čigāni, kuri man ienākot, nepacēluši acis turpina darīt savus čigānu darbiņus. Vienam no viņiem rokā ir metāla standziņas, ar kurām tas groza uz kaut kāda aparāta uzliktu, apšaubāma paskata desiņu. Bet otrs tikmēr urbina degunu, žāvājās un ik pa laikam parēķina kaut ko uz kalkulatora.

„Paldies...”- es bez liekām ceremonijām uzsāku sarunu, un divi tie aiz kases beidzot paceļ savas galvas, lai paskatītos kas ir ienācis.

„Šķiltavas man nevajag, jo, kā paši to uzskatāmi variet aplūkot, tad man rokās ir šis ugunsmetējs...”

Nesagaidijis nekādu atbildes reakciju,es laižu rokās esošo elles rīku darbā.

No caurules gala, tievā strūklā izplūst degšķidrums, kurš pusotra metra attālumā pārvēršas mežonīgi rēcošā liesmu mutulī. Liesmas atsitās pret aiz kases esošo sienu, un nāk atpakaļ ar tādu vilni, ka esmu priecīgs, ka man galvā ir cepure un uz acīm brilles. Pretējā gadījumā nāktos atvadīties, gan no matiem, gan uzacīm.

Aiz kases notiekošais līdzinās ainām no lētām Bolivudas filmām, tikai skaņu efekti ir krietni vien labāki.

Tas, kurš urbināja degunu un kalkulēja, liesmo kā lāpa, agonijā ir pārkārpījies kases otrā pusē un ir iekritis degošajā uzkodu stendā. Pie sejas viņam ir pielipis izkusušas kruasānu paciņas iepakojums, un lai izbeigtu viņa mocības, es pavēršu ugunsmetēju pret viņu. Liesmu mutulis triec kruasānģīmi pret sienu, un spējais trieciens liek no sienas zemē nokrist mazai glezniņai,uz kuras esošais uzraksts vēsta- „10 gadi kopā ar Sattoil”.

Ilgi nedomājot pievēršos otram, kurš ir nokritis aiz kases zemē, un kliegdams vārtās pa grīdu. Desiņa, kuru viņš tik rūpīgi grozīja ar metāla standziņām nu izskatās krietni vien brūnāka. Es pavēršu ugunsmetēju pret alkohola stendu, kurš atrodas tieši virs zemē guļošā un kliedzošā galvas. Jau pēc brīža pudeles no karstuma sāk sprāgt, un degošais alkohols līt uz grīdas un virsū uz grīdas guļošajam čigānam. Tas kliedzējam liek kliegt vēl skaļāk un vārtīties vēl cītīgāk.

Es nezinu- varbūt esmu pārāk labsirdīgs vai arī neuzcītīgs, bet smagais balons pēkšņi sāk spiest plecus un nosviedis ugunsmetēju uz grīdas es dodos prom.

„Dzinnn...”- priecīgi iezvanās zvaniņš, aizcērtoties durvīm man aiz muguras.

Es lēnām pāreju pāri ielai un apsēdies tramvaja pieturā aizsmēķēju smēķi.

Skats, kurš paveras liktu sarauties prieka kunkulī katra specefektu meistara sirsniņai.

Nav ilgi jāgaida, kad ap „Sattoilu”, no kura jumta uz augšu ceļas dūmi, sāk vākties mazs ziņkārīgo pūlītis.

Principā jau tipiski ļaudīm- līst visur tur, kur ož pēc cepta.

Iekšā uzsprāgst manis atstātais balons ar uzrakstu „Flammable”. Sprādziena vilnis uz ielas izsviež logus ar visiem rāmjiem, gaisā paceļas milzīga ugunsbumba, un tuvumā noparkotajām mašīnām sāk gaudot signalizācijas.

Ziņkārīgie pajūk kā skudras, izņemot vienu,pārlieku ziņkārīgu invalīdu, kurš ir izkritis no saviem ratiņiem un bezspēcīgi ķepurojas kā uz muguras apgāzusies vabole.

Pieturā piestāj tramvajs un es tajā iekāpju.

Tramvajā sēdošie satraukti sarunājas un baksta ar pirkstiem logā tajā virzienā, kurā atrodas degošais „Sattoils”.

Un tā laikam ir likteņa ironija, ka kādus trīs sēdekļus tālāk, atkal sēž bomzis, kuram vienīgajam neizraisa izbrīnu degošā degvielas uzpildes stacija, jo viņš ir cieši iemidzis, un zem viņa sēdekļa ir peļķe.

Tramvajam uzsākot savu kustību, peļķe, inerces vadīta tek pa tramvaja grīdu uz manu pusi, un manā galvā sāk darboties mazs totalizators.

Nez,dzeltenā tērcīte tiks līdz manīm, vai zaudēs savu straujumu jau pusceļā,es pie sevis prātoju.

Manas pārdomas pārtrauc skaļš sprādziens un, lai arī ārā ir diena, tramvaja iekšiene kļūst gaiša, kā no milzu zibspuldzes zibšņa.

Ļaudis tramvajā bailēs noelšas un visu bažīgie skatieni tiek vērsti aizmugurējā loga virzienā.

„Laikam uzsprāga degvielas rezervuāri…”- pie sevis prātoju, nenolaizdams acis no urīna tērcītes, kuras straujais tecējums sāk manāmi apsīkt.

Garām tramvajam, mežonīgā ātrumā un sirēnām kaucot pabrauc divas ugunsdzēsēju mašīnas, un ļaudis tramvajā atkal sāk satraukti sarunāties.

„Aizveriet taču savas neremdināmās mutes!”- pie sevis dusmīgi nodomāju, taču laikam esmu pateicis to skaļi, jo visu skatieni pēkšņi pievēršas man, un pamodies ir arī bomzis. Arī viņš truli manī blenž ar savām miglainajām varāna acīm, līdz beidzot spēji izdveš- „Iedo’ smēķi.”

Nemanot ir pienākusi pietura, kurā man jākāpj ārā, taču pirms izkāpšanas es pieeju pie bomža un iedodu viņam prasīto cigareti.

„Iedod vēl vienu. Uz atvadām- kā saka.”- viņš saka, un smaidot skatās manī mirkšķinot savas trulās ačteles. Un es izvelku no paciņas vēl vienu cigareti un pasniedzu to viņam.

Tramvaja durvis atveras un es izkāpju ārā. Iedams pa ielu pie sevis prātoju par bomzi un cigaretēm.

Jebkurā citā dienā, viņš cigaretes vietā būtu dabūjis spērienu pa vēderu un kliedzienu sejā: „Uzvari taču vienreiz beidzot, momentloterijā Keno!”

Bet šodien, laikam, bija viņa diena, jo galu galā- viņš bija vienīgais, kurš nekrita uz nerviem, neelsa, satraukti nesarunājās, bet tā vietā uzrīkoja jauku totalizatoru ar savu urīnu.

Iedams un prātodams esmu nonācis pie „Narvensen” kioska, un gandrīz jau pagājis tam garām. Taču kāds nezināms spēks man liek apgriezties un ieiet tajā iekšā.

Tā arī izdaru, un iegājis kioskā manu, ka pie letes stāv tā pati bakurētainā meitene ar siltajiem vaibstiem.

„Labdien.”- viņa mani uzrunā.

Es uz sveicienu neatbildu, bet novilcis bikses, notupstos kioska vidū un sāku darīt savas lietas. Diršot es skatos kafijas un košļenīšu piedāvātājai tieši acīs, un, lai arī mana seja ir mazliet saspringta no tās ne brīdi nepazūd sabraukta krupja smaids.

Ar ikdienišķu kustību un nezaudējot acu kontaktu es paņemu žurnālu „Cosmopolitan”, izplēšu no tā pāris lapas un noslauku ar tām pakaļu.

Meitene pie kases, stāv ar izbrīnā ieplēstu muti, viņas naivajās acīs var manīt asaras, un tai raustās apakšlūpa.

Es pieeju viņai klāt, maigi paņemu plaukstā viņas matus, pielieku tos pie deguna un alkatīgi ievelku sev nāsīs to smaržu. Tie smaržo pēc aprikožu ziepju bumbas, kuru iemetot vannā rodas daudz putu.

Ar otru roku es noglāstu viņas vaigu, un nolaizījis ar mēli viņas ausi, tajā klusi iečukstu-„Varbūt nākamreiz, kad es pirmdienas rītā ienākšu, tu man piedāvāsi pudeli vēsa alus vai, ja ne savādāk, tad vismaz glāzi ūdens.”

Es dziļi ieskatos viņas acīs un liegi noskūpstu abus, bakurētainās daiļavas vaigus, kuri palikuši sāļi no pār tiem tekošajām asarām. Viņa turpina stāvēt nekustīgi kā stabs, un viņas krūtis cilājās no apvaldītām elsām.

Ejot prom es apstājos vietā, kurā uz grīdas laiskojās manis noliktais sūds.

„Klau. Varbūt uzber šitam „Dirol”? Baigi smird!”- es pagriezies dodu lietišķu padomu, un dodos durvju virzienā.

Piedirstais „Narvensens” paliek tālu man aiz muguras un man šodienai visa kā ir gana, tāpēc dodos pa ielu māju virzienā.

Trolejbusā kāpt es negribu, jo nav ne mazākās vēlmes skatīties uz intelekta neskartām sejām, rūpju nomāktām māmiņām, jau pusdienlaikā nirvānu sasniegušiem tētiem, un nāvei parādā esošiem pensionāriem.

Tāpēc turpinu mājupceļu ar kājām, un klusi pie sevis dungoju kādu sen dzirdētu, bet neaizmirstamu melodiju.

Kad esmu nonācis uz tilta, kurš ved pāri dzelzceļam, manā kabatā iezvanās mobilais telefons.

Zvana priekšnieks, un es nospiežu taustiņu, lai atbildētu.

Klausulē atskan dusmīga balss- „Gadā ir 52 pirmdienas, un nevienā no tām....”

Dusmīgais runātājs nepaspēj pabeigt savu runājamo, kad ar slaidu rokas vēzienu mestais telefons pārlido pāri tilta margām. Tas iekrīt, kāda zem tilta braucoša vilciena kravas bunkurā. Vilciens ved ogles, un tas kustas tik lēnu, ka vēl ilgi var saskatīt starp oglēm guļošā telefona sudrabaino korpusu.

Bet es neskatos... Jo man ir vienalga.

Es nesteidzīgā gaitā dodos tālāk, un mani pirksti piņķerē vaļā sapiņķerējušos mūzikas atskaņotāja austiņu mudžekli.

Atpiņķerējis vadu mudžekli, es ievietoju ausīs mūziku izstarojošos puļķīšus un nospiežu pogu, uz kuras ir no pirkstu pieskārieniem padzisis uzraksts „Play”.

... Nothingman... Nothingman... Isn’t it something?... Nothingman...