„Līdz kaulam” ir ļoti maz

Mans ķermenis ir smags, tas kļūst arvien smagāks, es atslābinos, es krītu, jūtu gravitācijas spēku, ļaujos, nejūtu savu elpu, gravitācija velk mani dziļāk, jūtu savu smagumu, savus kaulus, savu ābola serdi. Viļņu skaits samazinās.

12 viļņi sekundē. Gravitācija velk mani uz zemes centru. 

11 viļņi sekundē. Manas rokas un kājas pazūd.

10 viļņi sekundē. Jutekļi atslēdzas.

9 viļņi sekundē. Kakls izstiepjas garāks. Tievāks un garāks, un garāks...

8 viļņi sekundē. Mana galva notrūkst un aizpeld.

7 viļņi sekundē. Es esmu 4,22 gaismas gadu attālumā no Zemes. Lielais sprādziens. Amnēzijas punkts. Hēlijs. Tik viegli vēl nekad nav bijis. Man te nekas nav jāredz un jājūt.

6 viļņi sekundē. Es nekad neesmu bijusi no tiem, kas skatās. Luksoforu gaismas, pretimnācēju sejas, ziņu pārraides televīzijā, saskanīgās un kontrastējošās krāsas. Mani vienkārši neinteresēja, jo es redzēju miglu, nevis dzidrus attēlus, ko bija spējīgi saskatīt man apkārtesošie. Sliktās redzes dēļ, es vienmēr esmu bijusi klausītājs, nevis skatītājs. Bet varbūt „vienmēr” ir tas, ko es vēl nepazīstu.

Žēl man bija tikai neredzēt zvaigznes. 

5 viļņi sekundē. Te augšā ir citādi. Uz Zemes viens vienīgs grams Hēlija-3 maksāja vismaz piecas minimālās mēnešalgas. Tādu bagātību, kāda te ir visapkārt, es nekad nebūtu spējusi pat iedomāties. Pat tad, ja es būtu izmantojusi tos mītiskos 10 % smadzeņu, ko mēs uz Zemes mēdzām daudzināt, es tur nebūtu varējusi ietilpināt ne šīs neierobežojamības ideju, ne apziņu. Bagātība? Un Visuma nabadzība? 

4 viļņi sekundē. Man nekas nav jāatceras, manas atmiņas peld. Darba galdi, skolā samācītie dzejoļi, augstpapēžu kurpju kolekcija, radio viļņi, okeāna smarža, izgrieztie papīra cilvēciņi, matemātikas pierakstu klade, basas kājas maigajā pavasara zālē, pacelšanās virs mākoņiem, viesnīcu istabiņas, pulksteņu tikšķi, rokkoncerti, piesvīduši palagi, citāti, degošās mājas, Vivaldi gadalaiki, upuru kliedzieni, darba intervijas, mesiju meklēšana, tīģerādas paklājs, apgrauztās dzēšgumijas, dāvināšanas prieks, adatu dūrieni, pļaukas, klavieru taustiņi. 3 viļņi sekundē. Te ir tas viss. Bet nekas, itin nekas no tā nav jānes līdzi. Nav nekur arī jāiet. Neredzu. Nedzirdu. Tā neesmu es. Neesmu.  

2 viļņi. Visuma mūzika. Tas nav pat klusums. Tā nav pat brīvība. Vai varbūt Omega. Nākamā Alfa. Vienmēr ir nākamā Alfa. Cik tālu. Vai tālāk par katru nākamo Alfu vispār ir iespējams.

Lielais sprādziens. 

Mēs nedzīvojam dažādos līmeņos. Mēs dzīvojam dažādās kāpņutelpās.