Cilvēki dzīvoja grupās, kopienās, ciematos un valstīs - pasaulēs, kuru robežas paši bija izdomājuši. Paši sevi iecēla par karaļiem un pārvaldniekiem, balsoja viens par otru vēlēšanās, cēla mūrus ap savām pilīm, glāba savas māsas un brāļus, bet nogalināja svešiniekus, mācīja saviem bērniem, kas ir labs un kas slikts, un neļāva bērniem redzēt, kas notiek aiz mūriem.
Mēļoja, ka dažas pasaules aiz mūriem bija milzīgas valstis, citas -
tikai ciematiņi, bet, esot tur ārpusē, nekad nevarēja zināt, kur
beigsies siena. No sienām vispār bija jāturās pa gabalu, jo tās mēdza
apsargāt uzticami bendes, kas bezsirdīgi novāca katru svešinieku. Tas
bija svēts likums, kas attiecās uz pilnīgi visām norobežotajām pasaulēm
- svešiniekiem neienākt. Mēs bijām izglītoti cilvēki. Mēs to
iemācījāmies vēl būdami zīdaiņu autiņos un ik dienu atkārtojām skolās.
Izglītības sistēma mūsu pasaulē bija prioritāte. (Jā, arī veselība nāca
tikai pēc tam, jo tikai izglītots cilvēks var būt vesels. Neizglītoti
muļķi ir tie, kuri nezina kā jādzīvo un jārisina problēmas)
Neviens no tiem, kas reiz bija izgājuši, nekad tā arī neatgriezās. Arī
aizgājušo stāsti nevienu no pasaulēm nesasiedza. Un kur tad lai iet, ja
apkārt ir mūri, aizslēgtas durvis un nāve? Izlauzties īsti nebija jēgas.
Tomēr bija kas tāds, ko mēs savā pasaulē par viņiem zinājām. Viņi bija.
Ikreiz, kad kāds svešinieks bēguļoja gar mūsu pasaules sienām, mūsu
spēcīgie bendes - godavīri, viņus savāca. Reizēm viņi tika nogalināti
ārpus mūra sienām, bet, kad mūsu Ķēniņam bija lustīgs prāts, viņus
dzīvus ieveda mūsu pasaules centrā. Ak, kas tie bija par svētkiem!
Visi pasaules iedzīvotāji (mēs bijām kādi 480) pameta savus ikdienas
darbus pusratā, nomazgājās, uzvilka svētku drānas un devās uz pasaules
centru - tā bija Grēcinieku Zupas diena, kurā mēs svinējām labā uzvaru
par ļauno un nešķīsto.
Vīna upes ar alus putiņām šajās dienās tecēja caur mūsu vareno pasauli,
kad mēs sanācām pie Šķīstības uguns, uz kuras tika likts lielais
Grēcinieku Zupas katls. Visskaistākie mirkļi iekš mūsu sienām tika
ienesti līdz ar grēcīgajiem svešiniekiem, kuri zaudēja dzīvības
kliedzot, vāroties zupas katlā, turklāt ikvienam no mums bija svētas
tiesības pienākt klāt un iemest katlā savu artavu līdzpaņemto zupas
garšvielu. Mēs šīs tiesības uz grēka pazudināšanu un patiesu prieku arī
godprātīgi izmantojām - ikviens smaidot nāca klāt lielajam katlam, lai
iemestu tajā garšvielas, vecāki cēla uz rokām bērnus, lai arī tie
piedalītos zupas vārīšanā un jau no mazotnes iemācītos, ka grēkam tādās
pasaulēs, kā mūsējā, nav vietas.
Ūdens uzvārījās. Kliedzieni apklusa. Miesa atdalījās no kauliem. Svētā
Grēcinieku Zupa lija kausos un bļodiņās, rīklēs un pāri sārtajiem
vaigiem. Bērni un vecāki piedzērās kur nu kurais, bet kad viņi nākamajā
rītā pamodās (tieši tāpat - kur nu kurais), viņi bija drošībā. Viņi
zināja, ka bērni, sievas un vīri atnāks atpakaļ mājās. Te visi bija
kaimiņi. Nebija iemesla kaut ko slēpt vienam no otra, zagt vai kā citādi
kaitēt. Tikai palīdzēt un draudzīgi dzīvot. Mēs visi bijām tuvinieki.
Mēs visi bijām drošībā. Šeit, aiz šīm sienām. Tā bija vienīgā, īstā un
pareizā pasaule. Paradīze. Pie mums bija vislabāk. Un kur tad citur lai
iet, ja aiz mūsu pasaules mūriem bija vien citi mūri, aizslēgtas durvis
un nāve. Izlauzties nebija jēgas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru