Laime un plastmasas bārbiju nolauztās galvas. (1. daļa)

Cilvēka iztēlei piemīt piņķerīga un nejauka kaite ielīst kādā tumšā pagrabā, ieslēgties un censties tur atrast dažādus krāmus, ko jau sen iepriekš atraduši citi, izlietojuši citi un tie citi arī pametuši, par piemiņu atstādami nodriskātas lietošanas instrukcijas. Mēs katrs ticam sabiedrības lietu kārtībai (aizmirstot, ka mums arī pašiem varētu būt sava personīgā lietu kārtība), mēs nemākam iztēloties mūziku klusumā vai klusumu mūzikā. Mēs lepni deklamējam, ka” nevajag jaukt pinčuku ar pirkstu”, lai gan tieši to mēs mūždien jaucam uz velna paraušanu. Jaucam, bet sakam pretējo... sakam, ka to jau nemaz nevar izdarīt. Vai variet iztēloties ārprātīgo, kas savā ārprātā, patiesībā, ir laimīgākais cilvēks uz šīs pasaules? Viņš tur sēž, viņa seja ir nozieķēta ar ābolu tumi, biezpienu un, iespējams, arī sūdiem, bet viņš tur sēž, plastmasas bārbijām lauzdams nost galvas, sēž un smaida, viņš ir laimīgs...bet Tava iztēle pagraba tumsā rokas pa krāmu kasti un, starp padomju gumijas rotaļlietām un vecu vēstuļu kaudzēm, cenšas atrast i phonu.

Patiesībā šis stāsts nebūs par i phoniem, ārprātīgajiem un, vēl jo mazāk, par tavu iztēli. Šis stāsts būs par vīru vārdā Petruss. Par vīru, kurš nogulēja visus savas dzīves šķietami svarīgākos brīžus.

Petrusa kungs, pateicoties savai neparastajai un gaužām retajai slimībai, bija iemantojis neskaitāmas iesaukas, ļaužu apbrīnu un dažas problēmas. Toreiz oficiāli tika lēsts, ka ar šo sindromu sirgstot ne vairāk par trīsdesmit pasaules iedzīvotājiem. Tas bija dziļā miega sindroms, kas sirgstošajiem indivīdiem izpaudās kā pēkšņs, dziļš miegs, kas varēja ilgt teju vai četras piecas dienas no vietas, līdz indivīds atkal pieceļas, it kā nekas nebūtu noticis. Petrusa kungam jau bija krietni pāri četradesmit, pateicoties tēva mantojumam viņš bija samērā situēts kungs un varēja atļauties strādāt tikai savā labā vai arī nestrādāt nemaz. Par strādāšanu vispār šeit būtu grūti runāt, jo vairāk kā pusi no laika Petruss gulēja. Šis sindroms viņam saasinājās un tika konstatēts četrpadsmit gadu vecumā.

1969.gada 25. jūnijs – Petrusa kungs aizmieg savā vidusskolas izlaidumā, brīdī, kad tiek nosaukts viņa vārds. Diplomu viņš saņem pēc pāris dienām, bet kursabiedriem vēl joprojām bilžu albumos ir sameklējama amizanta fotogrāfija, kurā Petrusa rumpis ir izklājies tieši aktu zāles vidū pie Rīlhauzas kundzes kājām (Rīlhauzas kundze, skolas direktore, tajos gados vēl bija tīri baudāms milfs, ne tā kā vēlāk, kad viņa palika par vecu, tuklu un skaļi masturbēt mīlošu veceni – autora piezīme)

1971.gada 19. oktobris – Petruss noguļ savas meitas piedzimšanu. Dziļais miegs iestājas uz ielas 200 metru attālumā no dzemdību nama ieejas. Bomžu bars, izmantodams situāciju un uz ielas guļošā Petrusa bezspēcību, savāc un norij Petrusa nesto torti (nav zināms, kas notika ar Petrusa nestajām rozēm, bet visticamāk tās ar saviem lakotajiem zābakiem sabradāja tie paši armijas zoļļi, kas guļošo Petrusu, tā nejauši garām iedami, centās pamodināt, „maigi” sperot pa viņa kuņģi – autora piezīme)

1972.gada 16. marts – miega sindroms aizsūta Petrusu trīs dienu ilgā „off’ā” tieši visnepiemērotākajā brīdī – viņa kāzās. Svinīgā vedēju pirmā tosta uzsaukšanas brīdī, Petruss ar galvu ietriecas zupas šķīvī, izdauzīdams sev priekšzobus, un šokējot tur esošās sievietes un mazos bērnus. Petrusa atrašanās „kosmosā” gan nebija šķērslis vīriem iemest uz Petrusa veselību un vēlāk arī sniegt pienācīgu kāzu nakti Petrusa nelaimē atstātajai līgavai. (Tas bija tikai sākums epopejai „kamēr Petruss kaut ko noguļ, tikmēr sieva Zelda kaut kur pieguļ”)

Pirms es turpinu hronoloģiski uzskaitīt dzīves svarīgos brīžus, ko nogulēja Petruss, gribu bilst, ka arī, tu, mans mazais, lasītāj, arī es un visa šī sabiedrība kopumā, mēdz nogulēt svarīgo pat neguļot ciešā miegā. Mēs guļam gultā un pat nejūtam, ka mūsu prāts nekaunīgi izvaro mūsu zemapziņu tajā pašā gultā, kurā guļam...tajā pašā gultā pie kura maigi murrā televizors (kaste, kas tevi veido par personību, kaste, kura zina, kas tev ir vajadzīgs...) Runājot par Petrusu – vēl paliek pāris ievērības cienīgi fakti, kurus es nevaru jums neuzskaitīt, bet es nevaru arī jums neizstāstīt, kas notika ar Petrusu, kamēr viņš gulēja. Es nevaru jums neizstāstīt par Petrusa sapņiem...man nav jāpierāda, ka Petruss, patiesībā, bija laimīgāks par visiem, bet tikmēr... aizteci uz virtuvi, iesper pa cepeškrāsni, lēnām nokūpini smēķi un nokāp uz pagrabu. Paņem līdzi skaliņus, jo būs vajadzīga gaisma, lai kaut kur tur lejā, pagraba biezajā tumsā, noķertu un aiz matiem augšup uzvilktu savu iztēli, kura ar melnu muti jaucas pa tavu, tava kaimiņa un kaimiņa draudzenes krāmu piedirstajām kastēm. (Pirmās daļas beigas. Turpinājums drīz)