otrdiena, 2013. gada 5. februāris

Nakts ir jauna.




-Sapņu pārdevējs teica, ka šī esot no pavisam tālām zemēm. - es pie sevis prātoju, grozīdams pirkstos pastmarku uz kuras attēlots Teodors Rūzvelts.
-Un... Ka aizvedīs uz tālām zemēm...- klusībā nosmejos, un jau pēc brīža Teodors,sīku burbulīšu pavadīts, noslīkst manas glāzes dibenā. Viņam pa virsu uzpeld netīri zaļa laima šķēle aizsegdama skatu, ar kādu izšķīst viņa smalkais uzvalciņš, brilles un pieglaustie mati. Izmaisu kokteili ar salmiņu, un lēnām to malkodams vēroju, kā aiz bāra letes ar šeikeri rokās rosās Frenko.
Jātiek ārā no bāra pirms tas vēl nav sācies...
Nē... Nav jau tā, ka mani tas ļoti satrauktu. Bet Frenko seju jau esmu atskatījies līdz riebumam. Lai arī viņš ir laipns un atsaucīgs, tomēr priekš bārmeņa darba galīgi neder, pat neskatoties uz to, ka katru gadu centīgi piedalās bārmeņu sacensības, un, iespējams, ka tikai eskimosi zin kādu- neizģērētā roņa ādā pagatavojamu kokteili, kuru neprastu pagatavot Frenko. Atliek tikai pajautāt, un viņš piesit divus pirkstus pie savas rūtainās naģenes, lai ar atstrādātu eleganci tiktu radīta kārtējā glāze eksotikas. Bet tas,ka Frenko prot pagatavot narkozes cienīgu Longailendas ledus tēju, nekādi nemīkstina faktu, ka viņš ir pagalam sūdīgs bārmenis. Bārmenim pašos pirmsākumos ir jābūt labam draugam, sievai, interneta pārlūkam un bieži vien arī psihologam. Frenko tāds nav. Kaut arī Frenko ir lāga zellis, taču pārsvarā viņš ir stīvs, nerunīgs, un atstāj par sevi iespaidu, kā cilvēks, kuram nacisti ir nogalinājuši visus tuviniekus. Bet lāga zeļļa seju es šovakar vairs redzēt nevēlos, un vēl jo mazāk brīdī, kad tas sāksies.
-Līdz rītam Frenko! - pieceļos, un atsveicinājies dodos durvju virzienā. Atbildes vietā Frenko tikai laipni pasmaida, un viegli pamāj ar galvu. Kā jau Frenko...
Tikko kā esmu pavēris bāra durvis, šķiet, kāds iešauj man sejā ar divstobreni, un uzreiz no abiem stobriem reizē.
-Sākās...- spēji atrāvies no pavērtajām durvīm nodomāju.
-Varbūt pagaidīsi? Ārā plosās pamatīga purga. Lietus kopā ar spēcīgu vēju un krusu. Es tev izsaukšu taksi!- sev aiz muguras dzirdu Frenko balsi.- Gadalaiku apokalipse!- viņš smejoties piebilst.
-Apokalipse... Iešāva man sejā asas ledus un lietus skrotis... - es nodomāju,saceldams uz augšu jakas apkakli.
-Paldies, vecīt. Man nav tālu. Tepat blakus.- pagriezies atbildu milzīgajam, uz letes uzlēkušajam sunim, kuram galvas vietā ir cilvēka plauksta.
-Labi... Kā vēlies.- atbild suns, piekrītoši pamirkšķinot ar plaukstas viducī esošo aci.
Pie velna...
Izgājis uz ielas es kādu brīdi stāvu un baudu, kā manī iekšā laužas svaiga gaisa šaltis. Tas izrauj no manām krūtīm piesmēķēto,un Frenko laipnuma piesātināto bāra gaisu. Ar spēku... Kā vakuums izrauj skābekli caur ieplaisājušu kosmonauta ķiveres stiklu.
Nav ne miņas no Frenko apsolītās purgas. Tās vietā apkārt valda pilnīgs klusums. Putina...Cik vien tālu redz no zemes gaisā ceļas baltas, pa vairākām kopā salipušas sniega pārslas. Tās biezā kārtā krājas zem jumtu spārniem, elektrības stabu cepurēm un zem koku zarotnēm.
Kā milzu konveijera lenta zem manām kājām sāk slīdēt iela. Puteņa baltumā tās izplūdušais asfalts ir neciešami melns... Sajūta, ka milzīgas rokas vadīta ota slīd man pa priekšu atstādama aiz sevis melnas krāsas triepienus. Kājas cenšas panākt nodevīgā mākslinieka roku, un mute alkst tajā iecirst savs zobus.
Es pārskrienu ielu, un savu ceļu turpinu gar pelēkas augstceltnes sienu. Tās smaile pazūd aizputinātajās debesīs, un cauri ķepīgajām pārslām dzird pieklusinātus, uz augstceltnes jumta dzīvojošo zīriņu ķērcienus. No šīs pelēkās ēkas sienām nāk nemīlīgs drēgnums, un zīriņu ķērcieni sajaucoties ar pelēki balto nakti, to padara biedējošu. Pilnīgs pretstats siltajam klusumam, ar kādu no zemes atraujas,un savu ceļu pretīm mākoņiem sāk mīkstās sniegpārslas. Jāiet pa ielas vidu... Tālāk no šī milzīgā betona kapa... Redzu pelēkajā sienā spīdam izgaismotu nišu, kurā novietots ar zaļi rūtotu galdautu apklāts gals. Pie galda savus taustekļus uz tā uzlikuši sēž divi dievlūdzēji. Tie nav svētceļnieki, un pat ne ticīgie.
Tie ir divi kukaiņi tērpti cilvēku ādās. Tievie, sārtie kakli uz sevis tur mazas galvas,kurām ir sejas kā cilvēkiem. Divas mazas, un ļaunas sejas...
Viņu galvas...Tās drīzāk ir divi ,nodeguši sērkociņi, kuri apvilkti ar bāli rozīgu ādu. Uz galda uzliktie taustekļi nav asi un nāvējoši kā kukainim ,bet vairāk atgādina jēlus un kaulainus vistu spārnus. To resnajiem rumpjiem ir formas kā divām kailām un gaļīgām lietus lāsēm. Uz galda stāv pusizdzerta Absolut vodkas pudele, divas pielietas glāzītes un franču maizes kukulis, kuram blakus divi, no tā nogriezti riecieni.
Galvas ar ļaunajām sejām nesarunājas, tikai skatās viena otrā lēni šūpodamās uz tievajiem kakliem.
Pārgājis ielas otrā pusē, es nogriežos kādā bruģētā šķērsielā. Dīvaini, ka te vairs neputina, bet bruģis, un ēku fasādes slīgst biezā miglā. Gaisma no ieliņas malās degošās laternām velti mēģina izlauzties cauri šai miglai, kura ir bieza kā vate. Miglā nošļakst ūdens un atskan spalgi smiekli.
Uz brīdi apstājos, un ieklausos... Ūdens nošļakst atkal, un no miglas iznirst milzīga, bronzas krāsas zivs ar tās mugurā sēdošu kailu Nimfu. Virs zivs galvas viņa tur makšķeri, uz kuras āķa uzliktais tārps karājas tieši zivs milzīgo acu priekšā, un ēšanas instinkta dzīta, tā nepārtraukti peld uz priekšu mēģinādama satvert ēsmu.
Zivij peldot garām mana roka instinktīvi ceļās, lai pieskartos tās zvīņotajā mugurā sēdošās Nimfas krūtīm.
Man jāzin, kas viņa ir...
Rokas izbiedēta zivs satrūkstas, un pēc pāris ļoti sparīgiem astes vēzieniem pazūd miglā. Sev aiz muguras atkal dzirdu spalgus smieklus un ūdans šļakstēšanu.
Nē... Tā jau nu tas nepaliks!
- Nimfa, man jāzina, kas tu esi!- es iekliedzos,un metos iekšā miglā vietā, kur pēdējo reizi dzirdēju izaicinošos smieklus...


                                                                                 * * *


...Es paklūpu pāri viņas istabas slieksnim, un krītot, ar roku apgāžu pie rakstāmgalda novietoto papīrgrozu.

No apgāztā papīrgroza gaisā paceļas simtiem krāsainu un izbiedētu taureņu.
Tagad viņas istaba ir pilna ar taureņiem. Viņa starp šiem taureņu simtiem ir ieritinājusies sarkanā samta šūpuļtīklā, kurš sasiets no divu, pretējās istabas pusēs esošu logu aizkariem.
Taureņi, kuru vienmēr tik ļoti ir pietrūcis... Nu tie ir visur. Gaisā, viņas matos un aizkaru samta krokās... Tikko dzirdami švīkst to spārni skardami viņas kailo augumu. Viņa piever acis, un maigi iekodusies ķiršsarkanajā apakšlūpā sevi noglāsta. Glāstu pavada kluss kunksts, kurš pazūd taureņu spārnu švīkstoņā. Kāds tauriņš ir nolaidies uz viņas krūtsgala, un piesedzis to ar saviem spilgti dzeltenajiem spārniem. Lēnām kā sargādamies, tas sāk kustināt savus spārnus sabijies no viņas rokas, kura tam tuvojās. Viņas pirkstu gali pārslīd pāri krūtīm, tikko jaušami skardama tauriņa zīdpapīra spārnus. Glāsti tuvojas vēdera lejasdaļai un izlocījusies kā kaķene, viņa ieslidina roku sev starp kājām. No pavērtajām lūpām izlaužas baudpilna elsa, un viņa saspiež kājas vēl ciešāk kopā, Viņas karstās un straujās elpas izbiedēts spārnos paceļas krūtsgala sargātājs tauriņš.
Visapkārt lidojošie, krāsainie taureņi aiz sevis gaisā atstāj psihodēlisku krāsu spirāles, un pasaule manā priekšā sagriežas nepielūdzamā kaleidoskopā...


                                                                                  * * *



...Viņas pieskārieni. Tie ir auksti. Dievlūdzēji pelēkās ēkas sienā izskatījās tieši tikpat auksti...



                                                                                 * * *


....-Ienācis pa durvīm tu klusēji un skatījies uz mani. Pareizāk būtu teikt- tu skatījies man cauri. Kad vaicāju, vai viss kārtībā, neko neatbildēji.

Tad, piegājis pie loga, kādu brīdi tur stāvēji, un ar abām rokām piespiedis pie sejas aizkarus, tos alkatīgi smaržoji. Sapratu,ka tomēr nekas nav kārtībā, tāpēc es tevi aizvedu uz vannasistabu, izģērbu un iesēdināju vannā...-
-Esmu atpakaļ...- klausīdamies viņas balsī nodomāju,atveru acis, un ar katru savu šūnu sajūtu viņas ķermeņa siltumu.
-Es nezinu, ko tu lieto, un arī nevēlos zināt.- viņa uzlūko mani ar norūpējušos un pārmetošu skatienu,
tad, kādu brīdi viņa guļ sakrustojusi rokas uz krūtīm, un pagriezusi galvu sāņus, nervozi koda apakšlūpu.
-Divas stundas sēdēju tev blakus, un skaloju tavu galvu ar aukstu dušu, līdz tu sāki trīcēt,..- viņa cieši ieskatījusies manā sejā saka, un es manu viņas skaistās acis pieplūstam ar asarām.
-Taču nomierinies... Es neko nelietoju.- es iečukstu viņas smaržīgajos matos, un pievelku sev klāt silto augumu.
-Tu mānies...- viņa neticīgi saka piekļaudamās man cieši klāt.
-Kad tevi ietinu dvielī un slauciju, tu pāris reizes pamanījies atpogāt manu blūzīti un noskūpstīt krūtis.- ar lūpām skardama manu ausi, viņa tajā čukst un koķeti ieķiķinās.
-Mmmm... Tas gan bija jauki.- viņa sapņaini piever acis un noskūpsta mani uz deniņiem.
-Bet gultā pielīdi man klāt un runāji kaut ko par taureņiem un dievlūdzējiem.- viņas tonis atkal kļūst norūpējies, ar pirkstiem viņa nervozi bužina manus matus, un viņas silto skatienu atkal aizmiglo asaras...


                                                                                * * *


...-Klau, draugs! Celies augšā!- mani uzrunā divas, pie sejas nostājušos zābaku mutes.
Zābaki runā Frenko laipnajā balsī.
Divas izpalīdzīgas rokas palīdz man piecelties, un kā pirmo es ieraugu Frenko melnbalti rūtaino naģeni. Uz tās naga kaujās divi Bandinieki. Bandinieku dueli no malas vēro Karalis, Dāma un lūdzēja pozā saliecies Laidnis.
Ar slapjo piedurkni izberzēju acis, bet Bandinieki nepazūd.
- Es jau izsaucu taksi,jo kā redzu, tad pats nekur tālāk par pretējā pagalma apstādijumiem neesi ticis.- Frenko balsī manu neslēptu,taču draudzīgu sarkasmu.
-Paskat... Tās taču kaķa pēdas! Kaķi tev nostaigājuši muguru.- viņš smiedamies piebilst, tīrīdams no ķepīgā sniega manu apsnigušo muguru.
-Nu ko! Šoreiz gan - tiksimies rīt!- Viņš iesmejas un draudzīgi uzsit man pa plecu.
- Frenko tomēr ir lielisks bārmenis... Un nacisti nav nogalinājuši viņa ģimeni - pie sevis nodomāju kāpdams iekšā taksometrā.


-Cauri Vīna veikalam, un tad uz Piepilsētu...- es saku pie taksometra stūres sēdošajam manekenam un iespiežu viņa plastmasas plaukstā saņurcītu naudaszīmi. Uz atsperes uzdurtais, pie paneļa piestiprinātais cilvēciņš pasmaida, un piekrītoši nošūpojas taksometram uzsākot savu ceļu.

pirmdiena, 2013. gada 4. februāris

Āderes, kaķis un anonīmie vēstuļdraugi


Nekas jau it kā lielos vilcienos nav izmainījies, bet ir daži sīkumi, kas liecina par to, ka varbūt tomēr ir. Pusstundu nosēdēju virtuvē, tad iešļūcu istabā. Kamēr funktierēju, kur lai noliek kafijas krūzi, kaķis noķēra manu skatienu un šādos brīžos (brīžos, kad kaķis uz tevi „tā dīvaini paskatās”) nākas gribot negribot uztvert visu pārāk saasināti. Nav ne jausmas vai tā ir telepātija, bet kaķa skatienā es parasti sazīmēju kādu konkrētu vēstījumu, piemēram, vakar:”Ei, sveiks, ko tad tu te atnāci? Nu ja atnāci, labi. Man tāpat te nepatīk vienam sēdēt. Ei, paskaties virtuvē, saber man trauciņus, ja tur nav sabērts. Ei, tev šodien sarkanas acis, tu domā, ka to neviens nepamana!? Nu man vispār neinteresē..kur tu biji, darbā, ja? Nu man neinteresē, es guļu uz āderes, redzi, man po...!Ei, bet vispār jau tu man patīc! Vēl vairāk man patīk gulēt, ēst un tavs dīvāns. Un asināt nagus. Un atceries, ka es vienmēr zināšu ko tādu, ko tu nekad neuzzināsi, un es arī tev nekad neteikšu!Kusties, aizej uz virtuvi, paskaties tos trauciņus!”. Parasti šie mazā dzīvnieciņa vēstījumi ir samērā gari un daudz neatšķiras no minētā piemēra, bet šovakar kaķa vēstījums bija īss, konkrēts un kodolīgs:”Tu esi stulbs!”. Sameklēju vietu kafijas krūzei, sameklēju vietu sev un pie sevis nomurmināju:”Bet es vismaz esmu cilvēks, tu neesi... nu karoče es esmu pārāks!”

 Es ienirstu tīmeklī, ievadu visas nepieciešamās formalitātes, paroles un rakstu zīmes, jo šodien ir e-pastu diena. Smalki! Nakas nav mainījies vismaz te, vēl neatšķetināta likumsakarība, bet visi trīs e-pasti ir pienākuši precīzi plkst 23.59. Nav ne jausmas kādēļ nepazīstamas personas man reizi gadā sūta e-pastus, bet tas man liek domāt, ka es esmu „nāvīgi svarīga persona”, paceļ manu pašapziņu un es klusiņām ticu, ka šajā brīdī vienmēr piedzimst kāds maziņš kibereņģelītis. O kej, nevilkšu garumā, pirmais e-pasts bija šāds:

„Nezinu kā Jums tur tagad Latvijā..laikam vēl ziema, bet mums te Latvijā ir rudens. Vakar bija kartupeļu talka. Gāja baigi jestri. Zaiga aizlīda aiz traktoriem un iepriecināja puikus. Biju pārsteigts par ražu, baigā raža, klausies, šogad! Pirkšu jaunu vāģi, vecais jau norūsējis.. un sievas ar taisos mainīt, ņemšu citu – smukāku un ar lielākiem pupiem!”

Ja kādam pirmais teikums likās dīvains, tad varu paskaidrot, ka nekā dīvaina tur nav. Šis anonīmais personāžs vienkārši mūždien dzīvo nedaudz citā laikā, dažkārt pagātnē, dažkārt nākotnē. Un arī šogad mēs neesam trāpījuši vienā laikā, tas gan ir sīkums, vismaz mēs kā īsteni latvju patrioti dzīvojam Latvijā, atšķirībā no šitās dāmītes...un tad nu, lūk, lasu otro e-pastu:

„paņēmu atvaļinājumu un atbraucu uz Venecuēlu. Nav tik traki un, zini, šeit visas sievietes smaržo pēc mango un aprikozēm, ne jau tā kā mēs latvietes. Nepārproti, es arī smaržoju diezgan labi, bet viņām ir kaut kāds  tāds dabiskais ķermeņa aromāts, saproti? Augļu aromāts.. Nu ko, piemēram, tu teiktu, ja es smaržotu pēc gurķiem, bet tādiem svaigiem gurķiem? Vai tomātiem? Vai tomātiem, gurķiem un krējuma uz reiz kopā? Ko tu teiktu, tu gribētu mani tādu nolaizīt? Nu labi, es ākstos. Palika garlaicīgi,pirms tam man visu dienu bija jāstaigā gar okeānu un jāraud..iešu uz barčiku pēc savas puspudeles ruma, šeit ir tāda sistēma – vienreiz nopērc pudeli un vari noglabāt slēgtā skapītī un ik pa laikam piestaigāt.. Negribās braukt atpakaļ uz Londonu īstenībā, un uz Rīgu jau nu vēl mazāk, kādus divus gadus noteikti tur nerādīšos! Turies.”

Ja par pirmajiem diviem anonīmajiem personāžiem var kaut ko izsecināt un saprast, tad par trešo saprast nevar absolūti neko, tiesa, tas gan mani ieintriģēja visvairāk..Šis e-pasts bija īss, konkrēts un kodolīgs:

„Tu esi stulbs!”


svētdiena, 2013. gada 20. janvāris

Tax Free



Ir pagājusi nedēļa kopš nīkstu lidostas tax free zonā... Visi iekrājumi iztērēti pirmajās 4ās ārzemjošanās dienās par visīti un cepumiem. Potenciālie darba devēji nav ieradušies - sāku justies piečakarēta, bet vēl ceru. Neizskatos vairs pēc kaķenes - drīzāk izskatos pēc dvorterjera- pinkaina, netīra un ar skumju, miglainu skatienu. Zeltus, labākās drēbes un dvēseli iemainīju pret potēto calsbergu un čigānu kamieli. Toties agrāk.. pat pirms tām četrām dienām, mani dēvēja par minku, kaķeni, mincīti, reizēm gan arī par kuci un šučku naturālo, bet seksuālo rotaļu laikā man saprašana tiek nedaudz atslēgta, tapēc to es varu noklausīties pēc seksa kā skaņas ierakstu. (tas ir vienīgais iemesls kapēc es nopirku diktafonu. Ne jau tapēc, ka mans nepiepildītais sapnis ir fakinā žurnālistika, kurā netiku uzņemta budžeta grupā, tapēc uzgriezu šim sapnim muguru, lai kļūtu par Brīvības ielas 2ās šķiras pārtikas mazveikala/bāra pārdevēju, kura savas darba stundas īsina sildot sakaltušās picas, piesmēķējot veikala palīgtelpu un koķetējot ar pēc urīna, sviedriem un sasvīdušas dirsas smakojošiem vīriešiem 45+) Es šo dvēseles stāvokli saucu par attīrīšanos no materiālajām vērtībām. Šķīstu garu.Un vēl man ir sajūta, ka drīz sāksies menzes, tapēc vajadzēs noskūt matus un pārdot vai iemainīt pret dušu un tamponiem. Lai slavēts sekstūrists, kas ceļā uz Latviju, līdzcietības pēc ( (tiesa gan jāatzīmē, ka tas notika pēc dziļā 5c minūšu mineta, kura laikā es viņa 8us centimetrus "garo", pusļengano locekli viļāju pa muti kopā ar visām olām) smirdēja pretīgi- pēc purva rāvas un īriem, bet sociālā saziņa ir tā vērta), atļāva uz pāris minūtēm izmantot viņa laptopu. Apple. (Kaut kur jau šito biju redzējusi. Deja vu. Šorīt pie smaržu veikala miskastes atrastais iekostais ābols izskatījās tieši tāpat. Arī nozagtā Ninas Ricci smaržu pudelīte izskatījās līdzīgi. Bet garšoja vēl labāk.) Draugos nosūtīju atskaiti "viss ir labi, jau gandrīz strādāju. Drīz sākšu sūtīt naudu. esmu jau 2ajā grūtniecības dienā. Mīlu." mātei, dēlam, vīram un mīļotajam uzpisējam. Tad sajutos tuvāka dzimtenei un tuvāka nepabeigtajam "darbiņam". Pievērsos sekstūristam. Mans vēders gārdza kā alnis, kuru nesen biju notriekusi, sapišot mašīnu pa reizinātājiem. Nez vai tas gārdza, jo gribējās ēst vai protestēja, ka smaržu pudelītē vēl bija palikuši apm. 30ml. Esmu taupīga. Dalu baudu. Nevaru izdomāt spermu norīt visu vai kādu daļu noglabāt caurajā zobā - uz priekšdienām. Manu sirdi silda patriotisms, "amerikāņu sapnis"-1ajā un tā patiesajā skaidrojumā( no grāmatas).sekstūrista pusļenganā pipele, smaržu pudelīte, kas badīgi sažņaugta plaukstā (tāpat kā pimpja sūkāšanas temps. - badīgs), kā arī tas jau iepriekš minētais potētais calsbergs.


Milkhausa izdomāja dzejoļus



***
man salst...
tavas rokas.
daktilā un skaļi.

tas viss, kas no manis šķiet palicis...
varbūt sabrucis?...
vai vienkārši - izsēts...
starp kaistošiem prātiem
un gaistošām domām
blāviem atmiņu krītiem
uz loga rūts kusušajām leduspuķēm
saknes piezīmētas,
lai aug.

tas viss, kas no manis šķiet palicis...
varbūt sabrucis?...
vai vienkārši - izsēts...
man salst...
tavas rokas.
un saknes tām piezīmētas -
lai aug.
daktilā un skaļi.

***
Es stāstītu pasakas Tev
par mūžīgo mīlu un laimības zemi...
Tu ticētu man un es tam, ka Tu tici.
Varbūt nedaudz...
Mazus pilienus sausā vermuta bērtu glāzē ticības drosmei.

Citētu odas
par vīnu, par zāli, par sevi...
Tu ticētu man un es tam, ka Tu tici.
Varbūt nedaudz...
Mazus pilienus sausā vermuta bērtu glāzē ticības drosmei.

Dungotu meldiņus
saldus, lipīgus, ikkatram zināmus...
Tu ticētu man un es tam, ka Tu tici.
Varbūt nedaudz...
Mazus pilienus sausā vermuta bērtu glāzē ticības drosmei.

Balts ir akāciju palags.
Vai tu gribi tajā gulēt?
Aijā žūžū lāča bērni...
Pekainām kājiņām...
Pakur, pakur uguntiņ....
Labo vecenīt...
Dzersim!!!
Melno aroniju šovakar...

Mazi pilieni sausā vermuta sabērti glāzē – ticības drosmei.
Tu tici man un es tam, ka Tu tici.
Varbūt nedaudz...

ceturtdiena, 2013. gada 17. janvāris

Mīlestība plānajā loga rūtī.


Viņa kurpju zoļu ritmiskie dārdi atbalsojas mazās, piesnigušās ieliņas šķībajās logu rūtīs. Tā vien liekas, ka šie dārdi un viņa paša sirdspuksti ir vienīgās sadzirdamās skaņas šajā marta naktī un visā šajā vecajā pilsētā, kura kā nogurusi kaķene nu murrā dziļā miegā, lai no rīta atkal celtos un mestos iekšā „marta trakumā”. Bruģis zem viņa kājām traucas tikpat ātri kā gadi. Tikpat ātri kā minūtes, sekundes un mirkļi. Laternu stabi kā karavīri stāv sardzē, spoži izgaismodami viņam ceļu šajās līkumotajās, senatnīgām mūra un koka mājelēm noklātajās ieliņās. Vienu brīdi viņam šķiet, ka katrā no laternu stabu kvēlojošajām spuldzēm ir pa vienai strēlnieku dvēselei. Mūžīgā uguns un mūžīgā slava. Strēlnieki...viņi arī reiz bija jauni un viņiem tik ļoti gribējās dzīvot un elpot šo marta gaisu, kas uzvāra asinis un apreibina.

Viņš iet pie viņas, viņam ir jāizstāsta, viņam ir jāsažņaudz viņa tik cieši kā tajā naktī, kad tā maigi noglāstīja viņa seju un, stāvot pie savu dzelzs durvju sliekšņa, pateica, ka viņš viņai tagad liekoties tāds kā lācis. Kā lācis... tas bija skaistākais, pats neaizmirstamākais kompliments cilvēkam, kurš sver tikai 68 kilogramus.. šīs atmiņas ir padarījušas viņa soļus vēl veiklākus. Viņa skatienam garām paslīd mājas, no kuru sienām kā rēgi raušas ārā cilvēku likteņi, viņu stāsti un bezgalības visaptverošā elpa. Vēsture nav tikai grāmatās, tā ir arī uz māju sienām un cilvēku mutēs. Pēkšņi viņu pārņem sajūta, ka šis mazo ieliņu labirints, šī senatnīgā pilsētas daļa ir tik veca, ka viņš te nemaz nevarētu dzīvot. Tā pa īstam dzīvot. Viņam būtu vajadzīgas vismaz trīs cilvēka dzīves, lai dzīvotu tajā jumta istabiņā, pret kuru tagad ir pavērsts viņa satrauktais un reizē sapņainais skatiens, jo ar vienu cilvēka dzīvi nepietiek, lai dzīvotu kopā ar šo veco namu, lai saplūstu un kļūtu par daļu no šī nama. Varbūt tieši šīs, līdz šim vēl neapjaustās apziņas dēļ, viņš ir pārvācis koferus no vienas vietas uz citu jau neskaitāmas reizes. Arī to viņš viņai noteikti izstāstīs, nedrīkst aizmirst... tikai viņa ir tā, kas mūždien visu aizmirst. Viņš zina, ka tepat ap stūri ir jābūt mazai puķu bodītei, kas parasti strādā līdz vieniem naktī.
***
-Nolāpītā grabaža! Neskan pidrila! – puķu pārdevējs nikni norūc, izraudams no kontaktligzdas veca, ar košļeņu uzlīmēm nolīmēta radioaparāta vadu un iemet strupu skatienu savā ieplēstajā telefona displejā.
Displejs bezkaislīgi rāda ciparus 00:27 un nākamie vārdi, kas pārveļas pār puķu pārdevēja lūpām ir –Jau pusē viens naktī! Ko tā kuce neatbild?-

Puķu pārdevējam ir bijusi gara diena. Viņam ir maiņu darbs, šis darbs viņam ir jau daudzus gadus, varbūt daudzus gadus viņš ir bijis šim darbam, kas to lai zina, bet puķu pārdevēja maiņu grafiks ir tikpat neizskaidrojams kā Krievijas likumi. Tas tādēļ, ka puķu pārdevējam nav maiņas kolēģu, viņš mainās pats ar sevi. Kolēģu vietā viņam ir tikai ienaidnieki, pareizāk sakot tikai viens ienaidnieks – Zigrīda, kura šiverējās blakus kioskā. Puķu pārdevējs zina, ka tā maita ir iedzīvojusies tikai un vienīgi uz viņa rēķina, jo, redz, sākumā jau „vecā padauza” pārdeva tikai nieciņus – suvenīrus, kurpju šņores un pastmarkas, bet redzēdama, ka puķu pārdevējam bizness iet griezdamies, ievazāja arī savā kioskā puķes, nekaunīgi atņemot puķu pārdevējam viņa rūpalu... Viņa! Puķu pārdevējs tā ienīst Zigrīdas kiosku, ka ir pat gatavs raut 16 stundas diennaktī, tam gan nav nekāda loģiska izskaidrojuma, jo puķu pārdevējs tāpat nezina, cik liels ir Zigrīdas ietirgojums, viens ar otru viņi nesarunājās. Šī vīra degsme pret savu darbu ir apbrīnojama, vēl apbrīnojamāka un nerimstošāka var būt tikai Kiviča ģenialitāte. Vai Ineses Saulītes seksualitāte.

Puķu pārdevējam šī ir smaga, tomēr īpaša un neparasta diena, jo viņam ir sarunāts randiņš ar Helēnu, bet neskrienot notikumiem pa priekšu, man jums ir jāatklāj dažas interesantas nianses.

Puķu pārdevējs piecēlās agri, stundu ātrāk nekā parasti. Viņa drēgnais miteklis, kur „labi” justos tikai sātans, palestīniešu bēgļi un varbūt arī pārdzēries rokgrupas „Ķemertiņš un ķildas” bundzinieks, slīga pustumsā, jo elektrība parādu dēļ jau pāris dienas bija atslēgta. Puķu pārdevējs sildīja rokas pie gāzes plīts, pie reizes norūsējušā trumulī vārot kafiju un lādēdamies, -Nolāpītais sniegs. Marta vidus, bet sniegs vēl nav nokusis! Nolāpītā elle, bitīt matos!-

Parasti gan kafiju viņš vāra savā spirālē, jau sēžot kioskā, bet šoreiz būs savādāk, jo šoreiz puķu pārdevējam ir kapitāls plāns. -Zigrīda, tā vecā sterva redzēs, kas notiek, ja kādam ko atņem savas alkatības pēc..uj, kā viņa man reiz redzēs!- viņš turpināja murmulēt, stāvot šaurajā virtuvē, kur atradās tikai nodriskāts sols, noputējis galds un šī, ar eļļu un pārtikas paliekām nošķiestā gāzes plīts. Viņš aizgūtnēm dzēra remdenu kafiju, krūzīti pēc krūzītes. Labierīcībās viņš šorīt tā arī neiegāja, cietās, jo, kā jau minēju, viņam bija plāns.

Kā par brīnumu, sagādnieki šorīt bija atbraukuši laikā. Puķu pārdevējs sagādniekus dēvēja par „siltumnīcas troļļiem”, „pidariem” vai arī vienkārši „gejiem”, tikai trīs varianti, bet ģeniālais jau parasti slēpjas vienkāršībā. Ierastajā kārtībā sagādnieki izkrāva ziedus puķu pārdevēja kioskā, un tikai pēc tam devās pie Zigrīdas. Šī bija vienīgā izdevība, ko puķu pārdevējs arī bija paspējis izmantot – brīdī, kad Zigrīda aizčāpoja uz sagādnieku busiņa kabīni parakstīt pavadzīmes, kuras savukārt puķu pārdevējs bija iesācis dēvēt par „mīlestības vēstulēm”, viņš žigli ielocīja savu pusmūža rumpi Zigrīdas kioskā. Tieši šī mirkļa dēļ, viņš bija cieties visu rītu un speciāli dzēris kafiju, jo jau nākamajā brīdī viņa pusmūža netīrais penis izlocījās no biksēm un šāva dzeltenu strūklu Zigrīdas puķu vāzēs, kurās jau stāvēja tikko atvestie svaigie ziedi. „Redzēsim, kā tagad visi pirks tavas tulpītes”, puķu pārdevējs bija apmierināts ar sevi.

( Patiesībā jau nekas nemainījās – Zigrīdas tulpītes cilvēki pirka daudz vairāk nekā puķu pārdevēja tulpes, jo puķu pārdevējs pārdeva puķes, bet Zigrīda – savas emocijas. Cilvēki pērk emocijas, nevis tulpes.)

Pārējā dienas daļa puķu pārdevējam noritēja kā parasti, līdz pie kioska pievakarē pienāca Helēna. Tieši tāpat kā nīgrais un skaudīgais vīrs, arī viņa jau bija krietni gados. Savā ziņā vizuāli tīri simpātiska sieviete, ja tikai nebūtu pāris izpuvušu zobu un klibās kājas, kas padarīja viņas gaitu samērā amizantu. Šī satikšanās puķu pārdevējam bija negaidīta, jo viņiem ar Helēnu jau bija priekšvēsture. Helēna nebija rādījusies jau labu laiku, pāris reizes puķu pārdevējs bija gājis pie viņas uz sev zināmo dzīvokli, taču viņš to bija pārstājis darīt pēc pēdējās reizes, ieraugot, ka Helēnas durvis ir aizzīmogotas. Jauno adresi puķu pārdevējs nezināja. Šoreiz viņi (iepriekš noskaidrojuši, ka abiem ir Zelta Zivtiņa) apmainījās ar telefona numuriem un „puķu vāžu piemīzējs” tikai paspēja pateikt Helēnai, lai tā paņem šņabi un „zakusku”. Tā bija standarta frāze, vismaz visas iepriekšējās trīs reizes viņai tika nodota tieši šāda instrukcija, tikai šoreiz izpalika jau ierastais: ”Būs kārtīgs pisiens!”. Laikam jau puķu pārdevējs mazliet tomēr nokaunējās, jo visas iepriekšējās reizes no „kārtīgā pisiena” nekas kārtīgs nebija sanācis, ja nu vienīgi tikai vēl viena kārtīga šņabja pudele un kārtīgs krāciens ar pusmastā nolaistām biksēm guļot uz klibās Helēnas kailā ķermeņa. Lai gan puķu pārdevējs, tomēr viņš ne reizi šajās trīs viesošanās reizēs nebija atnesis ziedus Helēnai, viņš pat ne reizi nebija aizdomājies par to hipotēzi jeb pieņēmumu ( nu par to pašu - „atnes viņai ziedus un dabūsi seksu”)

Ieplēstais displejs jau rādīja 00:36, un puķu pārdevējs sāka kļūt nervozs – nekādas ziņas no Helēnas. Iespējams, viņam pašam nebija ne mazākās nojausmas, ko viņam kārojas vairāk – sadzerties Helēnas pirkto ļergu vai uzlēkt viņai kūkumā, bet visa šī diena bija pārāk jocīga pat puķu pārdevējam. Pa dienu bija sācies atkusnis, un viņš iegrima domās par laika apstākļiem, par to, ka rīt sniegs varētu nokust pavisam. Viņa pārdomas iztraucēja soļi, kas strauji tuvojās puķu būdelei. Kāds gados jaunāks vīrs stāvēja viņam iepretim un uzrunāja puķu pārdevēju.
***
„Klausies, puķu tirgoni, un kamēr klausies, atlasi man septiņas skaistākās tumšsarkanās rozes. Saproti, tas ir tik grūti izskaidrojams... Cilvēki mēļo, ka mīlestība ir pagaisusi, viņi šķendējās, ka tā vienmēr izgaist, un, ja viņiem būtu kaut nedaudz iztēles, viņi noteikti šo domu izskaidrotu, salīdzinādami to ar mūsu stāstu, viņi teiktu - tas ir tāpat kā stāsts, kas iesākās ar klusi romantiskām, piesnigušām ieliņām un beidzās ar nīgru, dzīves notrulinātu vīru, kurš, iepriekš salējis sevī spirtotos, cenšas uzrāpot virsū klibai sievietei, kurai jau tāpat ir vienalga, jo neviens cits pie viņas nenāk. Bet tā nav taisnība, jo mīlestība pati par sevi ir mūžīga, tā nebeidzas nekad, tā tikai transformējas dažādās lietās. Mīlestība starp diviem cilvēkiem ir visstiprākais, kas vispār var būt šajā pasaulē, bet tu to nesapratīsi, jo tu vēl neesi tam gatavs un, visticamāk, tev vēl būtu vajadzīgas vismaz trīs dzīves, lai to apjaustu. Vai vari iedomāties, ka mīlestība ir ieslēgta arī Brīvības pieminekļa zvaigznēs un laternu stabos? Un svecēs, kuras nolikušas mazu bērnu rociņas krastmalā? Mākslas galerijās un nodzeltējušās romānu lapās? Mīlestībā nav tādu otru pusīšu, mēs vienkārši pieņemam viens otru tādus, kādi mēs katrs esam, tavā gadījumā nav pat runa par mīlestību, jo tu savā dzīvē nespēj pieskarties mūžīgām lietām, bet pat Helēna tevi pieņem tādu kāds tu esi. Saproti, kretīn! Es zinu, kāds tu esi, jo es pats tevi izdomāju!”

Puķu pārdevējs mēmi klusēdams viņam pasniedza septiņas tumšsarkanas rozes un ar tikpat mēmu skatienu pavadīja viņa aizejošo stāvu, kurš bija licis viņam nodrebēt, jo mistiskais runātājs puķu pārdevēja galvā iemantoja apzīmējumu kā cilvēks, kas ir ne no šīs pasaules.

Rīt sniegs nokusīs pilnībā, bet pagaidām šajā pilsētā vēl ir nakts. Rīt pa šīm ielām trauksies ļaudis, viņu balsis un soļu dārdi sajauksies ar kūstošā sniega čalu, kas pārvēršoties par ūdeni satecēs šīs pilsētas renstelēs, bet pagaidām viņa straujie sirdspuksti un soļu dunoņa ir vienīgās sadzirdamās skaņas šajā ielā, kurā zem kājām kā gadi pazūd vietām no sniega segas atkailinātais bruģis. Domās viņš runā ar viņu. Ko gan viņš viņai varēs pateikt šajā maģiskajā naktī, kad satiks viņu... viss jau ir pateikts pa ceļam. Viņš taču ir runājis ar viņu katru dienu, visu šo laiku...visus šos prātam neaptveramos „simts vientulības gadus”...viņš vienmēr ir spējis sarunāties ar savu mīļoto, jo viņa vienmēr ir bijusi viņam sirdī, viņa vienmēr ir vazāta visur līdz. Ko gan viņš varētu viņai šonakt pateikt? To, ka vienmēr ir jācīnās par tiem, kurus mīli? To, ka neviens cits viņu nekad tā nemīlēs kā viņš? To, ka varbūt viņa vairs ir tikai abstrakcija, prāta radīta ilūzija?

Šonakt viņi nesarunāsies. Viņš klusi pieklauvēs pie pagrabstāva lodziņa. Viņa noliks savas otas, pienāks pie lodziņa rūts un piespiedīs savas, ar eļļas krāsām notrieptās rokas pie stikla. Skaistākās un mīļākās rokas pasaulē. Sejā viņai būs tas pats skatiens, kas bija toreiz, kad viņa teica: ”Tu esi tāds... nu...kā lācis...” Viņi abi zinās to, ka viņi nemaz nedrīkst pieskarties viens otram, jo kā viens, tā otrs, abi ir piebāzti pilni ar stiklu lauskām, un, ja tomēr viņi pieskartos viens otram, tad viņiem nāktos noasiņot. Tā būs bezierunu mīlestība. Mīlestība, kurai nav nepieciešami vārdi. Mīlestība, kura uz mūžīgiem laikiem paliks ieslēgta šajā plānajā loga rūtī.
***
Nākamajā dienā no Sarkanā Nama skursteņiem pacelsies balti dūmi, pavasara saule svilinās pēdējās sniega kupenas šīs pilsētas ielās. Puķu pārdevējs, skaļi strēbdams karstu kafiju, lādēsies par savām paģirām, bet gabaliņu tālāk, pie mazās gleznotāju darbnīciņas pagrabstāva lodziņa, kūstošā sniega radītais ūdens aizskalos asinis šīs pilsētas renstelēs.

http://www.youtube.com/watch?v=bB3t6k_AAY8


 

otrdiena, 2013. gada 15. janvāris

Balāde par raganu.




Viņa ir piesieta pie zemē iedzīta staba, un divi netīri vīri līkņā ap viņas kājām. Stabam apkārt ir savācies ziņkārīgo pūlis, kuri gaida soda izpildi. Daudzi no ziņkārīgajiem ir atnākuši tādēļ vien, ka ir nabagi, kuri par baltu velti vēlas pakairināt savas trīcošās nāsis ar gaļas smaržu. Daži ir vienkārši dīkdieņi, bet citās, pūļa vidū kustošajās, galvās mīt svēta ticība tam, ka raganas ir visu viņu nelaimju cēloņi.
Abi netīrie tikmēr turpina krāmēt viņai apkārt malkas pagales, un vienā brīdī tie pārtrauc savu darbu, lai izstaipītos un atpūtinātu nogurušās muguras. Tiesa - iztaisnoties un izstaipīties spēj tikai viens no viņiem, jo otram uz muguras ir milzīgs kupris, kurš jau kopš bērnības ir liedzis skatīt vaigā garāmgājējus, lasīt uz baznīcas sienas uzšņāptos ziņojumus, un kuprainā skrandaiņa acis nekad nav apžilbinājusi saule. Kuprainais savu kupri cenšas atpūtināt nometies uz ceļgaliem un atspiedies ar rokām pret malkas pagalēm, kuras sakrāmētas ap viņas kājām. Otrs tikmēr ir piegājis pie ziņkārīgo pūļa un ir ieslīdzis sarunā ar kādu paziņu. Paziņa ir izmetis novazātu joku, un viņš tagad pilnā rīklē smejas, purinādams savu, ar melnajām pinkām apaugušo galvu.
-Svilinās..! Ai, kā svilinās!- pinkainais ir atgriezies pie sārta, un atņirdzis bezzobaino muti ļaunā smaidā, ņirdz viņas sejā, kuras daiļumu noslēpušas pār to krītošās melno matu cirtas.
- Sviļļināš... Sviļļināšs...- siekalas uz malkas pagalēm šķiezdams, šļupst kuprainais, un, kuprim līgojoties, tas cenšas uzstutēties atpakaļ uz savām kroplajām kājelēm.
-Aizej pakaļ maisiņam!- pinkainais pavēl kuprainajam.
-Maišļiņam?!- kopā ar siekalu straumīti no kuprainā kropļa sašķobītās mutes izlaužas neizpratne.
-Jā, jā...! Maisiņam... Par to ir samaksāts!- pinkainais dusmīgi uzkliedz un iesper ar kāju pa kropļa nošļukušo bikšu dibenu.
-Dievs ir vēlējies atvieglot šīs no bara noklīdušās avs ciešanas.- viņš pagriezies pret pūli saka un saliek rokas lūgsnai.
 Kupris, steidzīgi gāzelēdamies pazūd pūlī, un jau pēc brīža ir atpakaļ, turēdams savā netīrajā rokā sažņaugtu auduma maisiņu.
-Sien to klāt!- pinkainais pavēl, un kuprainais kroplis neveikli sāk kārpīties augšā pa pie viņas kājām sakrāmētajām malkas pagalēm. Līkās kājeles saļogās, malkas pagales zem tām pajūk katra uz savu pusi, un jau pēc brīža  kuprainais guļ blakus izjukušajam sārtam un bezspēcīgi vartās dubļos kā uz muguras apkritusi vabole.
-Nesaslapini maisiņu, kropli!- pinkainais piesteidzas viņam klāt, un izrauj no gaisā paceltās, netīrās rokas mazo auduma maisiņu.
Pinkainais pats pieiet pie sārta un apsien maisiņu raganai ap kaklu.
-Ja man būtu tāda vara, tad tu degtu mūžīgās liesmās. Bet tomēr uz pasaules ir cilvēki, kuru sirdis dievs ir darījis maigas pat pret raganām.- viņš ar roku atglauž matus no viņas sejas un, pielicis pie tās klāt savu bezzobaino muti, čukst.
-Vienīgā vara šeit ir naudai, tu, svētulīgais salašņa.  Ne dievam, ne mūžībai... Bet naudai. Naudai, kuru mans mīļotais samaksāja par šo maisiņu. - viņa paceļ savu galvu, un pāri viņas gleznainajai sejai pārslīd nicinājuma ēna.
-Neuzdrīksties izrunāt dieva vārdu, tu, nešķīstā ragana.- viņš strauji atlec atpakaļ, nespēdams izturēt viņas tumšo un dzelošo acu skatienu, kurš ir dziļi ieurbies pinkainā inkvizitora sejā.
Pa to laiku kuprainais ir sakārtojis izjukušās pagales, un, metot sārtā pēdējo pagali, viņš ar to trāpa pa melnmatainās raganas potīti.
Melnmates vijīgais, pie staba piesietais augums sāpēs saraujas, un viņas krūtis strauji cilājas, cenšoties tajās noturēt sāpju vaidus.
-Dievs nav mazais bērns! Un elles vārtu sargsuns Cerbers tevi jau gaida! - pinkainais inkvizitors iesmejas, un ar neslēptu patiku vēro, kā viņa acu priekšā paliek zila un piepampst raganas nedabīgi uz āru izgrieztā potīte.
-Tu mirsi tādās mokā, kuru priekšā elle šķitīs kā silta ūdens bļoda, bet tevis pieminētais Cerbers kā pūkains un smilkstošs kucēns. Es tevi nolādu! Nolādu tevi, un nolādu ticību, kuras vārdu tu nes! - cauri sāpēs sakniebtajām lūpām čukst melnmate, un pāri viņas sāpju izmocītajai sejai rit asaras.
-Kropli, ko mīņājies! Dod ātrāk šurpu uguni! Cik ilgi ļaudis vēl cietīs, ka kaut kāda ragana zaimo dieva un to kalpu vārdus!- viņš uzkliedz savam kuprainajam palīgam, kurš jau laužas cauri pūlim, rokā turēdams degošu lāpu.
-Sviļļināšs... Sviļļināšs...- kropļa seju ir sašķobījusi pārlaimīga grimase, kura vairāk gan atgādina grimasi, kādu var redzēt vēdera aizcietējumu mocīta cilvēka sejā.
- Jā, mans kungs... Jā... Sviļļināšs... Sviļļināšs... Jā...- viņš aizelsies piesteidzas klāt, un sniedz savam kungam degošo lāpu.
-Dieva, tēva un svetā gara vārdā! Lai svētais uguns atpestī šo nelaimīgo sievieti no šīs pasaules maldiem, un tumšajiem spēkiem, kuri viņu tajos ir ieveduši. Lai viņa top šķīstīta šajā dievišķajā ugunī!- pinkainais inkvizitors monotoni eksaltētā balsī noskaita, un ieliek degošo lāpu starp malkas pagalēm.
Ziņkārīgo pūlis satraukumā saviļņojas, no tā gaisā paceļas murdoņa un simtiem pēdu mīdītu dubļu skaņa.

                                                           *                    *                    *


Viņš deg... Šķiet, elles uguns un karsts svins līst pāri visam viņa ķermenim. Taču tās ir paciešamas sāpes. Nesalīdzināmi paciešāmākas par sāpēm, kuras viņu plosa no iekšpuses. Neaprakstāmi nežēlīgas sāpes kā neasi naži plēš kopā viņa garu un prātu. Nē... Tās nav fiziskas sāpes... Tas ir naids, izmisums un mīlestība, kas no iekšpuses plēš uz pusēm viņa krūtis. Krūtīs mutuļo un virmo melna vētra, melnā jūrā, piķa melnā tumsā... Vienīgā gaisma ir no sārta, kurā sadeg viņas daiļais augums... Gaisma, uz kuru tiecas viņa aptumšotais prāts un asiņojošā sirds. Gaisma no uguns, kuru jāapdzēš. Gaisma, kura liek rauties ārā no brāļu stingro roku tvēriena. Izdegs... Šķiet, izdegs viss... No brāļu rokām uz zemes nokritīs tikai tukša un izdegusi čaula.

Bet viņam bija jāatnāk un jāredz savu mīļoto raganu vēl pēdējo reizi. Jāredz viņa un jāredz tie, pāri kuru galvām drīz līs asiņainais atriebes lietus. Brāļi nosargās... Brāļi neļaus naidam izlauzties uz āru priekšlaicīgi. Brāļi noturēs viņu savās stiprajās rokās. Asaras un naids ir aizmiglojušas viņa skatienu, taču cauri pūļa murdoņai viņš dzird viņas sāpju kliedzienus. Vēl pirms pāris dienām viņš skūpstīja viņas slaido augumu, bet tagad to laiza ļaunas rokas radītas uguns mēles.
-Es nolādu inkvizīciju un dievu!- no viņas lūpam pāri pūlim atskan prātam neaptveramu sāpju un moku nests kliedziens.
Kliedziens, kurš viņam liek rauties āra no brāļu rokām, lauzties cauri pūlim, lai mestos iekšā liesmās un glābtu savu raganu no to karstajām skavām.
Taču ir jau par vēlu... Uguns tāpat kā brāļu tvēriens ir nepielūdzams kā dievs, kura vārdā, uz sārta kopā ar pelniem izplēn viņas dzīvība.
Viņas moku kliedzienus apslāpē dobja šņākoņa, ar kādu uzliesmo viņas kaklā pakārtais šaujampulvera maisiņš. Līdz ar uguns mutuli un pulvera dūmiem gaisā paceļas arī viņas no sāpēm atbrīvotais gars.
Pūlis sajūsmā noelšas.
Viss ir beidzies.
-Mammu, es gribu ēst.- pūlī atskan kāda raudulīga bērna balss, kurai sākt čīkstēt ir licis gaisā virmojošais ceptās gaļas smārds.
Šī bērna čīkstēšana ir pēdējā skaņa, kuru uztver viņa izmocītais prāts, pirms to klāj tumšais nemaņas plīvurs. Viņš nespēkā saļimst starp abiem brāļiem, kuru gādīgās rokas neļauj viņa sāpju izmocītajam ķermenim nokrist dubļos.

                                                             *                  *                 *


Vakara saules pielietajā mežmalā skan vientuļa sāpju balāde. Tās izdziedātajās sāpēs klausoties, pieklusuši ir visi meža putni.


-Katra diena bez tevis ir mokas

 Tu aizgāji projām bez manis
 Žēl, ka nebiju blakus es tev
 Es sadegu ugunī kopā ar tevi
 Es stāvēju un manas krūtis plosīja liesmas...-

-Ugunī... Mana ragana sadega ugunī...- vēsta skumjas balādes piedziedājums. Un dziedātājs, dziesmas pavadījumā skumji šūpodams galvu, pret ādas siksnu asina nazi.


 -Tu biji nakts karaliene, taču viņi uzasināja zobenus

  Tevi uz sārta sadedzināja dieva suņi
  Šie svētie ar ērkšķu vainagiem...
  Šie svētie drīz krustā karāsies un savas asinis vems
  Nāvi inkvizitoriem, nāvi...-

-Ugunī... Mana ragana sadega ugunī...- viņš turpina asināt nazi un dziedāt, ik pa brīdi uzmezdams skatienu pie koka piesietam kuprainim, kuram galvā ir uzvilkts netīrs maiss.


-Bet zini, ka tiksi tu atriebta, un mēs tiksimies drīz

 Tu neatgriezīsies atpakaļ, bet došos pie tevis
 Zini, ka tiksimies drīz, un zini, ka mīlu es tevi
 Mēs redzēsimies jau pavisam drīz...-

-Ugunī... Mana ragana sadega ugunī...- viņš turpina dziedāt, līdz skumjo dziesmu pārtrauc tuvojošos soļu skaņa.

Tie ir divi stāvi, kuri iznirst no vakara krēslas. Viņi nomet pie skumjās balādes dziedātāja kājām sasietu un segā ievīstītu ķermeni.
-Brāli, mēs vēl varam tev kā līdzēt?- viens no viņiem jautā.
-Jā. Noģērbiet viņu un piesieniet pie krusta.- viņš atbild, ar nazi norādīdams uz diviem otrādi apgrieztajiem krustiem, kuri pieslieti pie pašām resnākajām mežmalas priedēm.
-Un kropli arī...- viņš piebilst nopakaļus brāļiem, kuri jau ir aiznesuši segā ietīto ķermeni līdz krustiem.
Pēc brīža arī viņš pats pienāk pie krustiem, pie kuriem brāļi ar galvām uz leju ir piesējuši abus nāves bailēs trīcošos inkvizitorus. Abu mutes ir aizbāztas ar sūnam, un to augumus rausta nāves bailes.
-Es uzvārīju alņa zupu. Ejiet... Iestiprinieties.- viņš bilst, un abi brāļi dodas virzienā, no kura nāk vārītas gaļas smarža, un šurpu spīd ugunskura omulīgā gaisma.
Viņš izvelk kuprainajam no mutes sūnas, taču tas no bailēm ir kļuvis mēms, un par viņa bailēm liecina arī urīna tērcīte, kura, sūkdamās cauri noskrandušajam apģērbam, tek pāri viņa sejai.
-Runā...- viņš kuprainajam pavēl.
Taču atbildes nav, un vārdu vietā no kuprainā nāk vien urīna un izkārnījumu smaka.
-Tad runā tu!- viņš pievēršas pinkainajam, izrāvis no tā mutes sūnas.
-Jūs visi mirsiet! Mūs meklēs! Jūs pacēlāt roku pret dieva kalpiem! Tas ir nāves grēks!- pinkainais sāk kliegt un raustīties, cenzdamies atbrīvoties no virvēm.
-Jā... Tā ir labi... Runā vien... Tad man nebūs sajūtas, ka manā priekša ir lupatu lelles bez bailēm un nožēlas. Jo lupatu lelles nespētu uz sārta sadedzināt sievieti. Lupatu lelles bez jūtām nespētu nest nāvi un iznīcību. Kuprainais var arī nerunāt, jo par to, ka viņš nav lupatu lelle, mani pārliecina gaisā esošā sūdu un mīzalu smaka.-
Viņš izvelk no zābaka stulma nazi un brīdi vēro abus pie krustiem piesietos. Viņu acīs ir mēmas bailes, taču nav nožēlas.
-Ne... Tā ne.... Tas būs pārāk ātri. Nebūs nožēlas...- viņš sev saka un noglabā nazi atpakaļ zābakā.
Viņš sit un sper... Sper, kož un plēš ar nagiem. Ārprāta dusmas un naids viņa locekļus ir piepildījis ar pārcilvēcisku spēku. Abu dieva kalpu kliedzienus pēc žēlastības nosmacē krēsla un mežs.
Jā... Tie ir nožēlas un sāpju kliedzieni. Taču tie ir pārāk klusi. Vajag skaļāk... Tik skaļi, kā kliedza viņa, degdama sārtā.
Skaļāk... Vēl... Kauciet svētie suņi... Nožēlojiet, raudiet un kliedziet... Kliedziet pēc jūsu nedzirdīgā dieva želastības! Kliedziet...
Sitiens pēc sitiena... Asinis... Asinis, kuras tik ļoti ir bijušas nepieciešamas, lai apdzēstu naida ugunsgrēku. Asinis, kuras bijušas nepieciešamas, lai remdētu slāpes, kuras radījušas sāpes par zaudēto.
Sitiens pēc sitiena...
Viņš nespēkā noslīgst uz ceļiem abu piesieto rumpju priekšā.
Tajos vēl ir dzīvība. Vizmaz vienā no tiem...
Kuprainajam kroplim pa ausīm un nāsīm tek pelēki sārts šķidrums. Tā ir bībeles mācība, kura kopā ar smadzenēm iztek āra noviņa galvas.
Pinkainajam ir sadragāts krūšu kurvis, un salauzto ribu asie gali ir saplosījuši viņa plaušas. Viņš smok.
Ar stiklainu skatienu viņš veras debesīs, joprojām gaidīdams dieva palīdzību, un no viņa mutes tek tumšas asinis, kuras, tecēdamas pāri viņa bālajai sejai, pazūd netīro matu pinkās.
Vairs nav spēka... Roka stiepjas pēc zābaka stulmā noglabātā naža, taču pusceļā tā nokrīt uz zemes. Ir izsīkuši spēki, taču ne naids. Naids pret krustu viņa krūtīs degs mūžam.
Viņš mēģina piecelties, taču nespēkā atkrīt atpakaļ uz zemes.
- Brāli, atpūties.- viņu uzrunā kāda balss aiz muguras, un uz viņa naida un dusmu nogurdinātajiem pleciem uzgulstas divi pāri gādīgu roku.
Viņa sasvīdušo ķermeni ir pārņēmuši drebuļi. Tas ir vakara drēgnums, kurš laužas cauri slapjajam lina kreklam. Brāļu plaukstas ir tik siltas...
-Tev ir auksti, brāl? Atpūties... Drīz būs silti. Degošo krustu gaisma tevi sasildīs. Sasildīs gan tavu dvēseli, gan miesu...-


                                                                

pirmdiena, 2013. gada 14. janvāris

Gaļa un mīlestība mikrorajonā

Atveru acis. Pavisam pierasta aina – sienas klātas nolupušām avīzēm, caur atplīsušo aizkaru spraugu lien iekšā gaisma, uz televizora - dzeltenā fobiju enciklopēdija, viss pārējais – nenozīmīgs. Guļošais vīrietis – sīks un nīkulīgs kā kārtējais grausts, kurš visu sevi atdos tam, lai pat ne mazākais dzīvas zāles stiebriņš tam neizlauztos cauri. Lai tikai paliek tukšums. 

Klusiņām izkāpju no gultas, savācu izmētātās drēbes, aizlavos uz virtuvi apģērbties, uzvelku zābakus, paņemu somu. Spogulī es pat neieskatos. Man jāiet. Man jāpazūd, kamēr gaiss te vēl smird pēc miega. 

Kad šis sasodītais mikrorajons ielauzās manā dzīvē, es vieglprātīgi atdevos nezināmajam. Tev bail nomirt? Saņem un baidies vēl vairāk. Es taču nezināju, ka var arī tā: aizbēgt no mājām un mīlēt cilvēku, kura kvēlākais sapnis ir redzēt marinētu cilvēku pirksteļu burku savā ledusskapī, lasīt vēstules, ko viņam sūtījušas tās, kuras nekad nav viņu pazinušas, un pirms miega kopā skatīties filmas, kurās krokodilu zobi saplosa dzīvus cilvēkus, līdz no tiem paliek asiņaini gaļas gabali – nekas, ko varētu mīlēt vai atpazīt. 

Man jāpazūd, kamēr viņš vēl guļ. Vēl pēdējo reizi pametu acis uz izārdīto istabu, lai pārliecinātos, ka neko neesmu atstājusi, pārbaudu kabatas – telefons ir, maks ir. Roka. Rokturis. 

Durvis ir aizslēgtas. Es netieku ārā. Kur ir atslēga, es drīkstu meklēt tikai ar acīm, jo citādi es viņu pamodināšu. 

Uz pirkstu galiem atgriežos istabā, nojaušot, ka atslēga varētu būt viņa bikšu kabatā, un jau zinot, ka nekur netikšu prom. 

„Kaķīt, tu kaut kur sataisījies?” – mironis ir pamodies.

Bezcerīgi. Pilnīgi bezcerīgi es atbildu: „Jā. Uz veikalu. Gribēju atnest brokastis, kamēr tu vēl guli.”
„Velc nost zābakus, un nāc atpakaļ.”

„Bet...” es taču jau zinu, ka nav vērts... „Es gribu ēst. Un tu arī drīz gribēsi.”

„Tu tāpat esi resna. Badā nenomirsi. Nāc atpakaļ, krople.”

Var jau būt, ka es pat vairs no viņa nebaidos. Ja no sākuma šis pretīgais vīrelis manī vēl izraisīja interesi un viņa slimais pauris lika manām asinīm uzvārīties līdz patīkamā adrenalīna burbulīšiem, tad tagad es to vienkārši esmu pieņēmusi kā faktu – šo bezcerību. Vai mani kas pie viņa saista un tur? Šobrīd – jā, aizslēgtas durvis. 

„Tu taču šodien vēl paliksi te, vai ne?” viņš man prasa.

Es vienkārši atkrītu gultā. Man vairs nav, ko viņam teikt. Viņš skaidri saprot, ka es gribēju aizbēgt. Pat tad, ja manas bailes nav ārējas, viņš šobrīd skaidri saprot, ka tās manī ir. 

„Kaķīt, man tevi vajag. Man vienam ir tik skumji. Ja tu aiziesi, es izdarīšu pašnāvību. Tevis dēļ. Es taču tevi mīlu... Kaķīt... Tu taču no manis nebaidies...”

„Es tev neesmu nekāds kaķis! Man ir vārds.”

Un es biju iedomājusies, ka mīlestībai ir cita seja. Baidos? Vai es vēl baidos? Kā, pie velna, var baidīties no nīkuļa, kuram viss sāp un vienīgais, kas viņam pieder, ir čīkstoša pašapziņa? Es taču zinu, ka ar vienu spēcīgu sitienu zem jostasvietas, manis pašas cietums varētu beigties. Un ja ne, tad es taču varu kliegt un ārdīties. Tā ir daudzdzīvokļu māja. Mēs neesam iemesti divi vien meža vidū. Kāds taču dzirdēs un nāks glābt! Bet es palieku turpat. Bezcerīgi atkritusi gultā. 

Ļauju viņam sagrābt sevi aiz matiem, noplēst man drēbes un ievilkt atpakaļ gultā. Es nedomāju un pat nekam neļaujos. Es vienkārši pieņemu notiekošo. 

Pretīgā vīreļa rokas kādu brīdi pat šķiet glāstošas, maigas un patīkamas. Kādu brīdi pazūd arī bezcerība. Tas, kurš mani raksta un kura klātbūtne nemaz nav jūtama, man ieliek galvā: „Vienkārši esi šeit. Nedomā.” Tas, kurš mani raksta, nesaka, lai ļaujos. Ļoti iespējams, ka „pieņemt”, „ļauties” un „būt šeit” nav nekādi sinonīmi. (Es to sapratīšu vēlāk.)

Viņa rokas ap manu kaklu savelkas ciešāk. Vēl ciešāk. Trūkst elpas. Rokas stiepiena attālumā nekā nav, tikai stikla glāze, kura krīt un sašķīst gabaliņos uz grīdas. Mērgli, es nevaru paelpot! Es nevaru arī ne iespert, ne pakliegt. Nē, man nav bail! Saņemies! Nedomā! Ar rokām tieku līdz viņa kaklam. Tagad es viņu žņaudzu. Es viņu smacēju nost. Viņš atrauj savas rokas no mana kakla un aizspiež man muti un degunu. Manas rokas vēl ciešāk žņaudz viņu. Es dabūju pļauku. 

Mēs abi atkrītam spilvenos. Jāatgūst elpu. 

Tā notiek pirmo reizi, bet es jau esmu ieprogrammēta par to nedomāt. Tagad es par to nedrīkstu domāt. Pasviežu viņam cigarešu paciņu, ielieku žņaudzēja rokā pelnu trauku un pieceļos no gultas. Mēs par to tagad nerunāsim un abi izliksimies, ka te nekas nav bijis un neviens nevienu nav mēģinājis pataisīt aukstu. (Mēs vēl nezinām, ka par to nerunāsim vispār nekad.)

*
Vannas istabā es dzeru ūdeni tieši no krāna un ar plaukstām gāžu ūdeni sev sejā. Es satrūkstos, kad paskatos spogulī. 

Tā meitene. 

Tā, kas skatās man pretī no spoguļa. 

Tā taču neesmu es! Man pretī stāv skaista, jauna sieviete ar teju vai starojošu ādu un zeltainiem matiem. Tā... tā taču neesmu es! 

Es sevi tik skaistu vēl neesmu redzējusi. Es nemaz tāda nevaru būt... 

Liecos pie izlietnes, pliķēju seju ar aukstu ūdeni. Kad atgriežos vēlreiz pie spoguļa, viņa ir pazudusi. Viņas tur vairs nav. Es atkal redzu sevi. Neglītu un samocītu. 

*
Es atgriežos istabā it kā nekas nebūtu bijis un uzmeklēju savas izmētātās drēbes: „Mincīt, es gribu ēst. Aiziesim uz veikalu?”

„Es gribu gaļu,” viņš man saka, tad uzvelk bikses un paziņo: „Nē, tu neiesi. Es iešu viens.”

„Paņem gaļu. Sacepsim ar olām. Un kaut ko salātiem? Tomātus, gurķus, krējumu... Es sataisīšu.”

Viņš aiziet, aizslēdz durvis no ārpuses, bet es palieku tīrīt istabu. Sasodītais ceturtais stāvs. Sasodītais dzīvoklis. Saslauku sadauzītās glāzes lauskas, lielākos stikla gabalus sametu miskastē. Stikla putekļus un mazākās drumstalas saberu mazā trauciņā un nolieku virtuvē uz palodzes, aiz poda ar nokaltušajiem begoniju kātiem. Tad iztukšoju līdz galam lipīgi saldā liķiera pudeli, pakaru savu mēteli pie durvīm un pazūdu pie spoguļa, lai uzkrāsotos. Gribu, lai mans minčuks ir priecīgs, kad atnāks atpakaļ. Gribu būt skaista.

Kad dzirdu, kā no ārpuses griežas atslēga, iekrītu gultā un izliekos aizmigusi. Dzirdu, kā atslēga iekrīt viņa bikšu kabatā. „Pamostos” no tā, ka man atkal tiek norautas drēbes. 

„Mincīt, atnesi gaļu?”

„Jā. Tu pagatavosi?”

„Protams!” es smaidu, noskūpstu viņu un eju uz virtuvi. Viss ir. Re, arī alus un vīns. 

„Es tev palīdzēšu, kaķīt!” viņš ieveļas pie manis virtuvē ar attaisītu bikšu priekšu. 

To vienīgo reizi, kad es redzēju viņu ar nazi rokās, trīsas pārvērtās bailēs un sastindzināja manas mutuļojošās domas. To es vēlreiz negribu piedzīvot. Pietiek jau ar vakar tīši nodzēsto cigareti pret manu ādu un šodienas žņaugšanu. 

„Es pati tikšu galā. Tu atpūties. Iedzer aliņu!” aizvedu viņu atpakaļ uz gultu, nolieku blakus pelnu trauku, cigaretes, televizora pulti un pasniedzu attaisītu aliņu. Vīnu mēs dzersim pie vakariņām, lai taču ir kā filmās par tiem, kuri mēs neesam. 

Kamēr es šiverējos pa virtuvi, viņš vairākkārt mani pasauc. Es taču visu saprotu. Tas ir tādēļ, lai pārliecinātos, ka es tur esmu, lai mani pieskatītu, lai būtu drošs, ka arī es iedzeru alu. Un es nepretojos. Es gribu, lai viņš tiek galā ar trīs aliņiem vēl pirms vakariņām. Durvju atslēga, starp citu, jau ir pie manis. 

„Minčuk,” šis pretīgais saldums manis pašas balsī drīz liks man izvemties, bet es turpinu „Viss gatavs! Nomazgā rokas un nāc uz virtuvi ēst!”

„Nu nē... Ēdīsim gultā, kaķīt, tur ir ērtāk. Nes šurp, es aiziešu pamīzt.”

Es piekrītu visam. Viņš tomēr spēlē pēc maniem noteikumiem, un arī alus cienīgi pilda savu lomu. 

Viņš ieiet vannas istabā, es klusiņām iebāžu atslēgu durvīs, pagriežu, atslēdzu, paņemu jaku un zābakus rokās, durvis neveru ciet, lai nav trokšņa, zeķēs skrienu lejā pa kāpņu telpu, uzrauju zābakus, uzmetu mēteli un skrienu. 

*
Es nekad vēl neesmu tā skrējusi. Metos neredzētos pagalmos un ielās, par kuru eksistenci līdz šim neesmu zinājusi. Es zinu īsāko ceļu uz pieturu, lai tiktu ārā no šī nolādētā mikrorajona, bet tas šoreiz mani neinteresē. Es vienkārši skrienu. Jo tālāk nezināmajā, jo labāk. 

Es jutu līdzi, atbalstīju un uzklausīju. Es vairākkārt viņu atrunāju no pašnāvībām. Es viņu mēģināju glābt. Es žēloju. Es centos. Es gribēju viņam parādīt, ka var arī citādāk. Bet man nekas nesanāca. Tas, kurš mūs raksta, jau bija izdomājis, ka man šajā stāstā ir pavisam cita loma.

Noķeru trolejbusu. Viss ir beidzies. Mana seja uz sagurušo un īgno pasažieru fona ir pavisam citāda. Tik ļoti starojoša no satraukuma, ka par manu garīgo veselību varētu sākt satraukties. Tas viss ir beidzies. Es vairs nekad tur neatgriezīšos.

*
Mēs visu dienu nebijām ēduši, un manis gatavotās vakariņas viņš tik un tā ēdīs. Protams, ne bez nolemtības un vientulības sajūtām, un ne bez skumjām. Lai nu būtu. 

Vakariņās viņam būs sulīgi tomātu-gurķu salāti ar krējumu un ceptas olas ar gaļu, kurā iekšā sabakstītas sīkās stikla lauskas. Tās pašas, kuras es savācu no tā mērgļa istabas netīrās grīdas.

Vīna pudeli gan viņš neatradīs. Tā ir somā pie manis. Tāpat kā viņa telefons, kas tiks ielidināts pilsētas kanālā, tiklīdz izkāpšu no trolejbusa. Ja ne zarnas, tad vismaz muti ap to laiku viņš jau būs sagriezis ar stikliem.