Viņa ir piesieta pie zemē iedzīta staba, un divi netīri vīri līkņā ap viņas kājām. Stabam apkārt ir savācies ziņkārīgo pūlis, kuri gaida soda izpildi. Daudzi no ziņkārīgajiem ir atnākuši tādēļ vien, ka ir nabagi, kuri par baltu velti vēlas pakairināt savas trīcošās nāsis ar gaļas smaržu. Daži ir vienkārši dīkdieņi, bet citās, pūļa vidū kustošajās, galvās mīt svēta ticība tam, ka raganas ir visu viņu nelaimju cēloņi.
Abi netīrie tikmēr turpina krāmēt viņai apkārt malkas pagales, un vienā brīdī tie pārtrauc savu darbu, lai izstaipītos un atpūtinātu nogurušās muguras. Tiesa - iztaisnoties un izstaipīties spēj tikai viens no viņiem, jo otram uz muguras ir milzīgs kupris, kurš jau kopš bērnības ir liedzis skatīt vaigā garāmgājējus, lasīt uz baznīcas sienas uzšņāptos ziņojumus, un kuprainā skrandaiņa acis nekad nav apžilbinājusi saule. Kuprainais savu kupri cenšas atpūtināt nometies uz ceļgaliem un atspiedies ar rokām pret malkas pagalēm, kuras sakrāmētas ap viņas kājām. Otrs tikmēr ir piegājis pie ziņkārīgo pūļa un ir ieslīdzis sarunā ar kādu paziņu. Paziņa ir izmetis novazātu joku, un viņš tagad pilnā rīklē smejas, purinādams savu, ar melnajām pinkām apaugušo galvu.
-Svilinās..! Ai, kā svilinās!- pinkainais ir atgriezies pie sārta, un atņirdzis bezzobaino muti ļaunā smaidā, ņirdz viņas sejā, kuras daiļumu noslēpušas pār to krītošās melno matu cirtas.
- Sviļļināš... Sviļļināšs...- siekalas uz malkas pagalēm šķiezdams, šļupst kuprainais, un, kuprim līgojoties, tas cenšas uzstutēties atpakaļ uz savām kroplajām kājelēm.
-Aizej pakaļ maisiņam!- pinkainais pavēl kuprainajam.
-Maišļiņam?!- kopā ar siekalu straumīti no kuprainā kropļa sašķobītās mutes izlaužas neizpratne.
-Jā, jā...! Maisiņam... Par to ir samaksāts!- pinkainais dusmīgi uzkliedz un iesper ar kāju pa kropļa nošļukušo bikšu dibenu.
-Dievs ir vēlējies atvieglot šīs no bara noklīdušās avs ciešanas.- viņš pagriezies pret pūli saka un saliek rokas lūgsnai.
Kupris, steidzīgi gāzelēdamies pazūd pūlī, un jau pēc brīža ir atpakaļ, turēdams savā netīrajā rokā sažņaugtu auduma maisiņu.
-Sien to klāt!- pinkainais pavēl, un kuprainais kroplis neveikli sāk kārpīties augšā pa pie viņas kājām sakrāmētajām malkas pagalēm. Līkās kājeles saļogās, malkas pagales zem tām pajūk katra uz savu pusi, un jau pēc brīža kuprainais guļ blakus izjukušajam sārtam un bezspēcīgi vartās dubļos kā uz muguras apkritusi vabole.
-Nesaslapini maisiņu, kropli!- pinkainais piesteidzas viņam klāt, un izrauj no gaisā paceltās, netīrās rokas mazo auduma maisiņu.
Pinkainais pats pieiet pie sārta un apsien maisiņu raganai ap kaklu.
-Ja man būtu tāda vara, tad tu degtu mūžīgās liesmās. Bet tomēr uz pasaules ir cilvēki, kuru sirdis dievs ir darījis maigas pat pret raganām.- viņš ar roku atglauž matus no viņas sejas un, pielicis pie tās klāt savu bezzobaino muti, čukst.
-Vienīgā vara šeit ir naudai, tu, svētulīgais salašņa. Ne dievam, ne mūžībai... Bet naudai. Naudai, kuru mans mīļotais samaksāja par šo maisiņu. - viņa paceļ savu galvu, un pāri viņas gleznainajai sejai pārslīd nicinājuma ēna.
-Neuzdrīksties izrunāt dieva vārdu, tu, nešķīstā ragana.- viņš strauji atlec atpakaļ, nespēdams izturēt viņas tumšo un dzelošo acu skatienu, kurš ir dziļi ieurbies pinkainā inkvizitora sejā.
Pa to laiku kuprainais ir sakārtojis izjukušās pagales, un, metot sārtā pēdējo pagali, viņš ar to trāpa pa melnmatainās raganas potīti.
Melnmates vijīgais, pie staba piesietais augums sāpēs saraujas, un viņas krūtis strauji cilājas, cenšoties tajās noturēt sāpju vaidus.
-Dievs nav mazais bērns! Un elles vārtu sargsuns Cerbers tevi jau gaida! - pinkainais inkvizitors iesmejas, un ar neslēptu patiku vēro, kā viņa acu priekšā paliek zila un piepampst raganas nedabīgi uz āru izgrieztā potīte.
-Tu mirsi tādās mokā, kuru priekšā elle šķitīs kā silta ūdens bļoda, bet tevis pieminētais Cerbers kā pūkains un smilkstošs kucēns. Es tevi nolādu! Nolādu tevi, un nolādu ticību, kuras vārdu tu nes! - cauri sāpēs sakniebtajām lūpām čukst melnmate, un pāri viņas sāpju izmocītajai sejai rit asaras.
-Kropli, ko mīņājies! Dod ātrāk šurpu uguni! Cik ilgi ļaudis vēl cietīs, ka kaut kāda ragana zaimo dieva un to kalpu vārdus!- viņš uzkliedz savam kuprainajam palīgam, kurš jau laužas cauri pūlim, rokā turēdams degošu lāpu.
-Sviļļināšs... Sviļļināšs...- kropļa seju ir sašķobījusi pārlaimīga grimase, kura vairāk gan atgādina grimasi, kādu var redzēt vēdera aizcietējumu mocīta cilvēka sejā.
- Jā, mans kungs... Jā... Sviļļināšs... Sviļļināšs... Jā...- viņš aizelsies piesteidzas klāt, un sniedz savam kungam degošo lāpu.
-Dieva, tēva un svetā gara vārdā! Lai svētais uguns atpestī šo nelaimīgo sievieti no šīs pasaules maldiem, un tumšajiem spēkiem, kuri viņu tajos ir ieveduši. Lai viņa top šķīstīta šajā dievišķajā ugunī!- pinkainais inkvizitors monotoni eksaltētā balsī noskaita, un ieliek degošo lāpu starp malkas pagalēm.
Ziņkārīgo pūlis satraukumā saviļņojas, no tā gaisā paceļas murdoņa un simtiem pēdu mīdītu dubļu skaņa.
* * *
Viņš deg... Šķiet, elles uguns un karsts svins līst pāri visam viņa ķermenim. Taču tās ir paciešamas sāpes. Nesalīdzināmi paciešāmākas par sāpēm, kuras viņu plosa no iekšpuses. Neaprakstāmi nežēlīgas sāpes kā neasi naži plēš kopā viņa garu un prātu. Nē... Tās nav fiziskas sāpes... Tas ir naids, izmisums un mīlestība, kas no iekšpuses plēš uz pusēm viņa krūtis. Krūtīs mutuļo un virmo melna vētra, melnā jūrā, piķa melnā tumsā... Vienīgā gaisma ir no sārta, kurā sadeg viņas daiļais augums... Gaisma, uz kuru tiecas viņa aptumšotais prāts un asiņojošā sirds. Gaisma no uguns, kuru jāapdzēš. Gaisma, kura liek rauties ārā no brāļu stingro roku tvēriena. Izdegs... Šķiet, izdegs viss... No brāļu rokām uz zemes nokritīs tikai tukša un izdegusi čaula.
Bet viņam bija jāatnāk un jāredz savu mīļoto raganu vēl pēdējo reizi. Jāredz viņa un jāredz tie, pāri kuru galvām drīz līs asiņainais atriebes lietus. Brāļi nosargās... Brāļi neļaus naidam izlauzties uz āru priekšlaicīgi. Brāļi noturēs viņu savās stiprajās rokās. Asaras un naids ir aizmiglojušas viņa skatienu, taču cauri pūļa murdoņai viņš dzird viņas sāpju kliedzienus. Vēl pirms pāris dienām viņš skūpstīja viņas slaido augumu, bet tagad to laiza ļaunas rokas radītas uguns mēles.
-Es nolādu inkvizīciju un dievu!- no viņas lūpam pāri pūlim atskan prātam neaptveramu sāpju un moku nests kliedziens.
Kliedziens, kurš viņam liek rauties āra no brāļu rokām, lauzties cauri pūlim, lai mestos iekšā liesmās un glābtu savu raganu no to karstajām skavām.
Taču ir jau par vēlu... Uguns tāpat kā brāļu tvēriens ir nepielūdzams kā dievs, kura vārdā, uz sārta kopā ar pelniem izplēn viņas dzīvība.
Viņas moku kliedzienus apslāpē dobja šņākoņa, ar kādu uzliesmo viņas kaklā pakārtais šaujampulvera maisiņš. Līdz ar uguns mutuli un pulvera dūmiem gaisā paceļas arī viņas no sāpēm atbrīvotais gars.
Pūlis sajūsmā noelšas.
Viss ir beidzies.
-Mammu, es gribu ēst.- pūlī atskan kāda raudulīga bērna balss, kurai sākt čīkstēt ir licis gaisā virmojošais ceptās gaļas smārds.
Šī bērna čīkstēšana ir pēdējā skaņa, kuru uztver viņa izmocītais prāts, pirms to klāj tumšais nemaņas plīvurs. Viņš nespēkā saļimst starp abiem brāļiem, kuru gādīgās rokas neļauj viņa sāpju izmocītajam ķermenim nokrist dubļos.
* * *
Vakara saules pielietajā mežmalā skan vientuļa sāpju balāde. Tās izdziedātajās sāpēs klausoties, pieklusuši ir visi meža putni.
-Katra diena bez tevis ir mokas
Tu aizgāji projām bez manis
Žēl, ka nebiju blakus es tev
Es sadegu ugunī kopā ar tevi
Es stāvēju un manas krūtis plosīja liesmas...-
-Ugunī... Mana ragana sadega ugunī...- vēsta skumjas balādes piedziedājums. Un dziedātājs, dziesmas pavadījumā skumji šūpodams galvu, pret ādas siksnu asina nazi.
-Tu biji nakts karaliene, taču viņi uzasināja zobenus
Tevi uz sārta sadedzināja dieva suņi
Šie svētie ar ērkšķu vainagiem...
Šie svētie drīz krustā karāsies un savas asinis vems
Nāvi inkvizitoriem, nāvi...-
-Ugunī... Mana ragana sadega ugunī...- viņš turpina asināt nazi un dziedāt, ik pa brīdi uzmezdams skatienu pie koka piesietam kuprainim, kuram galvā ir uzvilkts netīrs maiss.
-Bet zini, ka tiksi tu atriebta, un mēs tiksimies drīz
Tu neatgriezīsies atpakaļ, bet došos pie tevis
Zini, ka tiksimies drīz, un zini, ka mīlu es tevi
Mēs redzēsimies jau pavisam drīz...-
-Ugunī... Mana ragana sadega ugunī...- viņš turpina dziedāt, līdz skumjo dziesmu pārtrauc tuvojošos soļu skaņa.
Tie ir divi stāvi, kuri iznirst no vakara krēslas. Viņi nomet pie skumjās balādes dziedātāja kājām sasietu un segā ievīstītu ķermeni.
-Brāli, mēs vēl varam tev kā līdzēt?- viens no viņiem jautā.
-Jā. Noģērbiet viņu un piesieniet pie krusta.- viņš atbild, ar nazi norādīdams uz diviem otrādi apgrieztajiem krustiem, kuri pieslieti pie pašām resnākajām mežmalas priedēm.
-Un kropli arī...- viņš piebilst nopakaļus brāļiem, kuri jau ir aiznesuši segā ietīto ķermeni līdz krustiem.
Pēc brīža arī viņš pats pienāk pie krustiem, pie kuriem brāļi ar galvām uz leju ir piesējuši abus nāves bailēs trīcošos inkvizitorus. Abu mutes ir aizbāztas ar sūnam, un to augumus rausta nāves bailes.
-Es uzvārīju alņa zupu. Ejiet... Iestiprinieties.- viņš bilst, un abi brāļi dodas virzienā, no kura nāk vārītas gaļas smarža, un šurpu spīd ugunskura omulīgā gaisma.
Viņš izvelk kuprainajam no mutes sūnas, taču tas no bailēm ir kļuvis mēms, un par viņa bailēm liecina arī urīna tērcīte, kura, sūkdamās cauri noskrandušajam apģērbam, tek pāri viņa sejai.
-Runā...- viņš kuprainajam pavēl.
Taču atbildes nav, un vārdu vietā no kuprainā nāk vien urīna un izkārnījumu smaka.
-Tad runā tu!- viņš pievēršas pinkainajam, izrāvis no tā mutes sūnas.
-Jūs visi mirsiet! Mūs meklēs! Jūs pacēlāt roku pret dieva kalpiem! Tas ir nāves grēks!- pinkainais sāk kliegt un raustīties, cenzdamies atbrīvoties no virvēm.
-Jā... Tā ir labi... Runā vien... Tad man nebūs sajūtas, ka manā priekša ir lupatu lelles bez bailēm un nožēlas. Jo lupatu lelles nespētu uz sārta sadedzināt sievieti. Lupatu lelles bez jūtām nespētu nest nāvi un iznīcību. Kuprainais var arī nerunāt, jo par to, ka viņš nav lupatu lelle, mani pārliecina gaisā esošā sūdu un mīzalu smaka.-
Viņš izvelk no zābaka stulma nazi un brīdi vēro abus pie krustiem piesietos. Viņu acīs ir mēmas bailes, taču nav nožēlas.
-Ne... Tā ne.... Tas būs pārāk ātri. Nebūs nožēlas...- viņš sev saka un noglabā nazi atpakaļ zābakā.
Viņš sit un sper... Sper, kož un plēš ar nagiem. Ārprāta dusmas un naids viņa locekļus ir piepildījis ar pārcilvēcisku spēku. Abu dieva kalpu kliedzienus pēc žēlastības nosmacē krēsla un mežs.
Jā... Tie ir nožēlas un sāpju kliedzieni. Taču tie ir pārāk klusi. Vajag skaļāk... Tik skaļi, kā kliedza viņa, degdama sārtā.
Skaļāk... Vēl... Kauciet svētie suņi... Nožēlojiet, raudiet un kliedziet... Kliedziet pēc jūsu nedzirdīgā dieva želastības! Kliedziet...
Sitiens pēc sitiena... Asinis... Asinis, kuras tik ļoti ir bijušas nepieciešamas, lai apdzēstu naida ugunsgrēku. Asinis, kuras bijušas nepieciešamas, lai remdētu slāpes, kuras radījušas sāpes par zaudēto.
Sitiens pēc sitiena...
Viņš nespēkā noslīgst uz ceļiem abu piesieto rumpju priekšā.
Tajos vēl ir dzīvība. Vizmaz vienā no tiem...
Kuprainajam kroplim pa ausīm un nāsīm tek pelēki sārts šķidrums. Tā ir bībeles mācība, kura kopā ar smadzenēm iztek āra noviņa galvas.
Pinkainajam ir sadragāts krūšu kurvis, un salauzto ribu asie gali ir saplosījuši viņa plaušas. Viņš smok.
Ar stiklainu skatienu viņš veras debesīs, joprojām gaidīdams dieva palīdzību, un no viņa mutes tek tumšas asinis, kuras, tecēdamas pāri viņa bālajai sejai, pazūd netīro matu pinkās.
Vairs nav spēka... Roka stiepjas pēc zābaka stulmā noglabātā naža, taču pusceļā tā nokrīt uz zemes. Ir izsīkuši spēki, taču ne naids. Naids pret krustu viņa krūtīs degs mūžam.
Viņš mēģina piecelties, taču nespēkā atkrīt atpakaļ uz zemes.
- Brāli, atpūties.- viņu uzrunā kāda balss aiz muguras, un uz viņa naida un dusmu nogurdinātajiem pleciem uzgulstas divi pāri gādīgu roku.
Viņa sasvīdušo ķermeni ir pārņēmuši drebuļi. Tas ir vakara drēgnums, kurš laužas cauri slapjajam lina kreklam. Brāļu plaukstas ir tik siltas...
-Tev ir auksti, brāl? Atpūties... Drīz būs silti. Degošo krustu gaisma tevi sasildīs. Sasildīs gan tavu dvēseli, gan miesu...-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru