-Sapņu pārdevējs teica, ka šī esot no pavisam tālām zemēm. - es pie sevis prātoju, grozīdams pirkstos pastmarku uz kuras attēlots Teodors Rūzvelts.
-Un... Ka aizvedīs uz tālām zemēm...- klusībā nosmejos, un jau pēc brīža Teodors,sīku burbulīšu pavadīts, noslīkst manas glāzes dibenā. Viņam pa virsu uzpeld netīri zaļa laima šķēle aizsegdama skatu, ar kādu izšķīst viņa smalkais uzvalciņš, brilles un pieglaustie mati. Izmaisu kokteili ar salmiņu, un lēnām to malkodams vēroju, kā aiz bāra letes ar šeikeri rokās rosās Frenko.
Jātiek ārā no bāra pirms tas vēl nav sācies...
Nē... Nav jau tā, ka mani tas ļoti satrauktu. Bet Frenko seju jau esmu atskatījies līdz riebumam. Lai arī viņš ir laipns un atsaucīgs, tomēr priekš bārmeņa darba galīgi neder, pat neskatoties uz to, ka katru gadu centīgi piedalās bārmeņu sacensības, un, iespējams, ka tikai eskimosi zin kādu- neizģērētā roņa ādā pagatavojamu kokteili, kuru neprastu pagatavot Frenko. Atliek tikai pajautāt, un viņš piesit divus pirkstus pie savas rūtainās naģenes, lai ar atstrādātu eleganci tiktu radīta kārtējā glāze eksotikas. Bet tas,ka Frenko prot pagatavot narkozes cienīgu Longailendas ledus tēju, nekādi nemīkstina faktu, ka viņš ir pagalam sūdīgs bārmenis. Bārmenim pašos pirmsākumos ir jābūt labam draugam, sievai, interneta pārlūkam un bieži vien arī psihologam. Frenko tāds nav. Kaut arī Frenko ir lāga zellis, taču pārsvarā viņš ir stīvs, nerunīgs, un atstāj par sevi iespaidu, kā cilvēks, kuram nacisti ir nogalinājuši visus tuviniekus. Bet lāga zeļļa seju es šovakar vairs redzēt nevēlos, un vēl jo mazāk brīdī, kad tas sāksies.
-Līdz rītam Frenko! - pieceļos, un atsveicinājies dodos durvju virzienā. Atbildes vietā Frenko tikai laipni pasmaida, un viegli pamāj ar galvu. Kā jau Frenko...
Tikko kā esmu pavēris bāra durvis, šķiet, kāds iešauj man sejā ar divstobreni, un uzreiz no abiem stobriem reizē.
-Sākās...- spēji atrāvies no pavērtajām durvīm nodomāju.
-Varbūt pagaidīsi? Ārā plosās pamatīga purga. Lietus kopā ar spēcīgu vēju un krusu. Es tev izsaukšu taksi!- sev aiz muguras dzirdu Frenko balsi.- Gadalaiku apokalipse!- viņš smejoties piebilst.
-Apokalipse... Iešāva man sejā asas ledus un lietus skrotis... - es nodomāju,saceldams uz augšu jakas apkakli.
-Paldies, vecīt. Man nav tālu. Tepat blakus.- pagriezies atbildu milzīgajam, uz letes uzlēkušajam sunim, kuram galvas vietā ir cilvēka plauksta.
-Labi... Kā vēlies.- atbild suns, piekrītoši pamirkšķinot ar plaukstas viducī esošo aci.
Pie velna...
Izgājis uz ielas es kādu brīdi stāvu un baudu, kā manī iekšā laužas svaiga gaisa šaltis. Tas izrauj no manām krūtīm piesmēķēto,un Frenko laipnuma piesātināto bāra gaisu. Ar spēku... Kā vakuums izrauj skābekli caur ieplaisājušu kosmonauta ķiveres stiklu.
Nav ne miņas no Frenko apsolītās purgas. Tās vietā apkārt valda pilnīgs klusums. Putina...Cik vien tālu redz no zemes gaisā ceļas baltas, pa vairākām kopā salipušas sniega pārslas. Tās biezā kārtā krājas zem jumtu spārniem, elektrības stabu cepurēm un zem koku zarotnēm.
Kā milzu konveijera lenta zem manām kājām sāk slīdēt iela. Puteņa baltumā tās izplūdušais asfalts ir neciešami melns... Sajūta, ka milzīgas rokas vadīta ota slīd man pa priekšu atstādama aiz sevis melnas krāsas triepienus. Kājas cenšas panākt nodevīgā mākslinieka roku, un mute alkst tajā iecirst savs zobus.
Es pārskrienu ielu, un savu ceļu turpinu gar pelēkas augstceltnes sienu. Tās smaile pazūd aizputinātajās debesīs, un cauri ķepīgajām pārslām dzird pieklusinātus, uz augstceltnes jumta dzīvojošo zīriņu ķērcienus. No šīs pelēkās ēkas sienām nāk nemīlīgs drēgnums, un zīriņu ķērcieni sajaucoties ar pelēki balto nakti, to padara biedējošu. Pilnīgs pretstats siltajam klusumam, ar kādu no zemes atraujas,un savu ceļu pretīm mākoņiem sāk mīkstās sniegpārslas. Jāiet pa ielas vidu... Tālāk no šī milzīgā betona kapa... Redzu pelēkajā sienā spīdam izgaismotu nišu, kurā novietots ar zaļi rūtotu galdautu apklāts gals. Pie galda savus taustekļus uz tā uzlikuši sēž divi dievlūdzēji. Tie nav svētceļnieki, un pat ne ticīgie.
Tie ir divi kukaiņi tērpti cilvēku ādās. Tievie, sārtie kakli uz sevis tur mazas galvas,kurām ir sejas kā cilvēkiem. Divas mazas, un ļaunas sejas...
Viņu galvas...Tās drīzāk ir divi ,nodeguši sērkociņi, kuri apvilkti ar bāli rozīgu ādu. Uz galda uzliktie taustekļi nav asi un nāvējoši kā kukainim ,bet vairāk atgādina jēlus un kaulainus vistu spārnus. To resnajiem rumpjiem ir formas kā divām kailām un gaļīgām lietus lāsēm. Uz galda stāv pusizdzerta Absolut vodkas pudele, divas pielietas glāzītes un franču maizes kukulis, kuram blakus divi, no tā nogriezti riecieni.
Galvas ar ļaunajām sejām nesarunājas, tikai skatās viena otrā lēni šūpodamās uz tievajiem kakliem.
Pārgājis ielas otrā pusē, es nogriežos kādā bruģētā šķērsielā. Dīvaini, ka te vairs neputina, bet bruģis, un ēku fasādes slīgst biezā miglā. Gaisma no ieliņas malās degošās laternām velti mēģina izlauzties cauri šai miglai, kura ir bieza kā vate. Miglā nošļakst ūdens un atskan spalgi smiekli.
Uz brīdi apstājos, un ieklausos... Ūdens nošļakst atkal, un no miglas iznirst milzīga, bronzas krāsas zivs ar tās mugurā sēdošu kailu Nimfu. Virs zivs galvas viņa tur makšķeri, uz kuras āķa uzliktais tārps karājas tieši zivs milzīgo acu priekšā, un ēšanas instinkta dzīta, tā nepārtraukti peld uz priekšu mēģinādama satvert ēsmu.
Zivij peldot garām mana roka instinktīvi ceļās, lai pieskartos tās zvīņotajā mugurā sēdošās Nimfas krūtīm.
Man jāzin, kas viņa ir...
Rokas izbiedēta zivs satrūkstas, un pēc pāris ļoti sparīgiem astes vēzieniem pazūd miglā. Sev aiz muguras atkal dzirdu spalgus smieklus un ūdans šļakstēšanu.
Nē... Tā jau nu tas nepaliks!
- Nimfa, man jāzina, kas tu esi!- es iekliedzos,un metos iekšā miglā vietā, kur pēdējo reizi dzirdēju izaicinošos smieklus...
* * *
...Es paklūpu pāri viņas istabas slieksnim, un krītot, ar roku apgāžu pie rakstāmgalda novietoto papīrgrozu.
No apgāztā papīrgroza gaisā paceļas simtiem krāsainu un izbiedētu taureņu.
Tagad viņas istaba ir pilna ar taureņiem. Viņa starp šiem taureņu simtiem ir ieritinājusies sarkanā samta šūpuļtīklā, kurš sasiets no divu, pretējās istabas pusēs esošu logu aizkariem.
Taureņi, kuru vienmēr tik ļoti ir pietrūcis... Nu tie ir visur. Gaisā, viņas matos un aizkaru samta krokās... Tikko dzirdami švīkst to spārni skardami viņas kailo augumu. Viņa piever acis, un maigi iekodusies ķiršsarkanajā apakšlūpā sevi noglāsta. Glāstu pavada kluss kunksts, kurš pazūd taureņu spārnu švīkstoņā. Kāds tauriņš ir nolaidies uz viņas krūtsgala, un piesedzis to ar saviem spilgti dzeltenajiem spārniem. Lēnām kā sargādamies, tas sāk kustināt savus spārnus sabijies no viņas rokas, kura tam tuvojās. Viņas pirkstu gali pārslīd pāri krūtīm, tikko jaušami skardama tauriņa zīdpapīra spārnus. Glāsti tuvojas vēdera lejasdaļai un izlocījusies kā kaķene, viņa ieslidina roku sev starp kājām. No pavērtajām lūpām izlaužas baudpilna elsa, un viņa saspiež kājas vēl ciešāk kopā, Viņas karstās un straujās elpas izbiedēts spārnos paceļas krūtsgala sargātājs tauriņš.
Visapkārt lidojošie, krāsainie taureņi aiz sevis gaisā atstāj psihodēlisku krāsu spirāles, un pasaule manā priekšā sagriežas nepielūdzamā kaleidoskopā...
* * *
...Viņas pieskārieni. Tie ir auksti. Dievlūdzēji pelēkās ēkas sienā izskatījās tieši tikpat auksti...
* * *
....-Ienācis pa durvīm tu klusēji un skatījies uz mani. Pareizāk būtu teikt- tu skatījies man cauri. Kad vaicāju, vai viss kārtībā, neko neatbildēji.
Tad, piegājis pie loga, kādu brīdi tur stāvēji, un ar abām rokām piespiedis pie sejas aizkarus, tos alkatīgi smaržoji. Sapratu,ka tomēr nekas nav kārtībā, tāpēc es tevi aizvedu uz vannasistabu, izģērbu un iesēdināju vannā...-
-Esmu atpakaļ...- klausīdamies viņas balsī nodomāju,atveru acis, un ar katru savu šūnu sajūtu viņas ķermeņa siltumu.
-Es nezinu, ko tu lieto, un arī nevēlos zināt.- viņa uzlūko mani ar norūpējušos un pārmetošu skatienu,
tad, kādu brīdi viņa guļ sakrustojusi rokas uz krūtīm, un pagriezusi galvu sāņus, nervozi koda apakšlūpu.
-Divas stundas sēdēju tev blakus, un skaloju tavu galvu ar aukstu dušu, līdz tu sāki trīcēt,..- viņa cieši ieskatījusies manā sejā saka, un es manu viņas skaistās acis pieplūstam ar asarām.
-Taču nomierinies... Es neko nelietoju.- es iečukstu viņas smaržīgajos matos, un pievelku sev klāt silto augumu.
-Tu mānies...- viņa neticīgi saka piekļaudamās man cieši klāt.
-Kad tevi ietinu dvielī un slauciju, tu pāris reizes pamanījies atpogāt manu blūzīti un noskūpstīt krūtis.- ar lūpām skardama manu ausi, viņa tajā čukst un koķeti ieķiķinās.
-Mmmm... Tas gan bija jauki.- viņa sapņaini piever acis un noskūpsta mani uz deniņiem.
-Bet gultā pielīdi man klāt un runāji kaut ko par taureņiem un dievlūdzējiem.- viņas tonis atkal kļūst norūpējies, ar pirkstiem viņa nervozi bužina manus matus, un viņas silto skatienu atkal aizmiglo asaras...
* * *
...-Klau, draugs! Celies augšā!- mani uzrunā divas, pie sejas nostājušos zābaku mutes.
Zābaki runā Frenko laipnajā balsī.
Divas izpalīdzīgas rokas palīdz man piecelties, un kā pirmo es ieraugu Frenko melnbalti rūtaino naģeni. Uz tās naga kaujās divi Bandinieki. Bandinieku dueli no malas vēro Karalis, Dāma un lūdzēja pozā saliecies Laidnis.
Ar slapjo piedurkni izberzēju acis, bet Bandinieki nepazūd.
- Es jau izsaucu taksi,jo kā redzu, tad pats nekur tālāk par pretējā pagalma apstādijumiem neesi ticis.- Frenko balsī manu neslēptu,taču draudzīgu sarkasmu.
-Paskat... Tās taču kaķa pēdas! Kaķi tev nostaigājuši muguru.- viņš smiedamies piebilst, tīrīdams no ķepīgā sniega manu apsnigušo muguru.
-Nu ko! Šoreiz gan - tiksimies rīt!- Viņš iesmejas un draudzīgi uzsit man pa plecu.
- Frenko tomēr ir lielisks bārmenis... Un nacisti nav nogalinājuši viņa ģimeni - pie sevis nodomāju kāpdams iekšā taksometrā.
-Cauri Vīna veikalam, un tad uz Piepilsētu...- es saku pie taksometra stūres sēdošajam manekenam un iespiežu viņa plastmasas plaukstā saņurcītu naudaszīmi. Uz atsperes uzdurtais, pie paneļa piestiprinātais cilvēciņš pasmaida, un piekrītoši nošūpojas taksometram uzsākot savu ceļu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru