Āderes, kaķis un anonīmie vēstuļdraugi

Nekas jau it kā lielos vilcienos nav izmainījies, bet ir daži sīkumi, kas liecina par to, ka varbūt tomēr ir. Pusstundu nosēdēju virtuvē, tad iešļūcu istabā. Kamēr funktierēju, kur lai noliek kafijas krūzi, kaķis noķēra manu skatienu un šādos brīžos (brīžos, kad kaķis uz tevi „tā dīvaini paskatās”) nākas gribot negribot uztvert visu pārāk saasināti. Nav ne jausmas vai tā ir telepātija, bet kaķa skatienā es parasti sazīmēju kādu konkrētu vēstījumu, piemēram, vakar:”Ei, sveiks, ko tad tu te atnāci? Nu ja atnāci, labi. Man tāpat te nepatīk vienam sēdēt. Ei, paskaties virtuvē, saber man trauciņus, ja tur nav sabērts. Ei, tev šodien sarkanas acis, tu domā, ka to neviens nepamana!? Nu man vispār neinteresē..kur tu biji, darbā, ja? Nu man neinteresē, es guļu uz āderes, redzi, man po...!Ei, bet vispār jau tu man patīc! Vēl vairāk man patīk gulēt, ēst un tavs dīvāns. Un asināt nagus. Un atceries, ka es vienmēr zināšu ko tādu, ko tu nekad neuzzināsi, un es arī tev nekad neteikšu!Kusties, aizej uz virtuvi, paskaties tos trauciņus!”. Parasti šie mazā dzīvnieciņa vēstījumi ir samērā gari un daudz neatšķiras no minētā piemēra, bet šovakar kaķa vēstījums bija īss, konkrēts un kodolīgs:”Tu esi stulbs!”. Sameklēju vietu kafijas krūzei, sameklēju vietu sev un pie sevis nomurmināju:”Bet es vismaz esmu cilvēks, tu neesi... nu karoče es esmu pārāks!”

 Es ienirstu tīmeklī, ievadu visas nepieciešamās formalitātes, paroles un rakstu zīmes, jo šodien ir e-pastu diena. Smalki! Nakas nav mainījies vismaz te, vēl neatšķetināta likumsakarība, bet visi trīs e-pasti ir pienākuši precīzi plkst 23.59. Nav ne jausmas kādēļ nepazīstamas personas man reizi gadā sūta e-pastus, bet tas man liek domāt, ka es esmu „nāvīgi svarīga persona”, paceļ manu pašapziņu un es klusiņām ticu, ka šajā brīdī vienmēr piedzimst kāds maziņš kibereņģelītis. O kej, nevilkšu garumā, pirmais e-pasts bija šāds:

„Nezinu kā Jums tur tagad Latvijā..laikam vēl ziema, bet mums te Latvijā ir rudens. Vakar bija kartupeļu talka. Gāja baigi jestri. Zaiga aizlīda aiz traktoriem un iepriecināja puikus. Biju pārsteigts par ražu, baigā raža, klausies, šogad! Pirkšu jaunu vāģi, vecais jau norūsējis.. un sievas ar taisos mainīt, ņemšu citu – smukāku un ar lielākiem pupiem!”

Ja kādam pirmais teikums likās dīvains, tad varu paskaidrot, ka nekā dīvaina tur nav. Šis anonīmais personāžs vienkārši mūždien dzīvo nedaudz citā laikā, dažkārt pagātnē, dažkārt nākotnē. Un arī šogad mēs neesam trāpījuši vienā laikā, tas gan ir sīkums, vismaz mēs kā īsteni latvju patrioti dzīvojam Latvijā, atšķirībā no šitās dāmītes...un tad nu, lūk, lasu otro e-pastu:

„paņēmu atvaļinājumu un atbraucu uz Venecuēlu. Nav tik traki un, zini, šeit visas sievietes smaržo pēc mango un aprikozēm, ne jau tā kā mēs latvietes. Nepārproti, es arī smaržoju diezgan labi, bet viņām ir kaut kāds  tāds dabiskais ķermeņa aromāts, saproti? Augļu aromāts.. Nu ko, piemēram, tu teiktu, ja es smaržotu pēc gurķiem, bet tādiem svaigiem gurķiem? Vai tomātiem? Vai tomātiem, gurķiem un krējuma uz reiz kopā? Ko tu teiktu, tu gribētu mani tādu nolaizīt? Nu labi, es ākstos. Palika garlaicīgi,pirms tam man visu dienu bija jāstaigā gar okeānu un jāraud..iešu uz barčiku pēc savas puspudeles ruma, šeit ir tāda sistēma – vienreiz nopērc pudeli un vari noglabāt slēgtā skapītī un ik pa laikam piestaigāt.. Negribās braukt atpakaļ uz Londonu īstenībā, un uz Rīgu jau nu vēl mazāk, kādus divus gadus noteikti tur nerādīšos! Turies.”

Ja par pirmajiem diviem anonīmajiem personāžiem var kaut ko izsecināt un saprast, tad par trešo saprast nevar absolūti neko, tiesa, tas gan mani ieintriģēja visvairāk..Šis e-pasts bija īss, konkrēts un kodolīgs:

„Tu esi stulbs!”