"Ziemassvētku Balle" (Super official Trailer)

Pašu rokām veidoti Ziemassvētku rotājumi, 200km tālu vests brandvīns, kas servēts plastmasas glāzēs, no grīdas remonta pāri palikusī nauda atlikta, lai varētu atalgot mūziķu divu stundu uzstāšanos darba kolektīva Ziemassvētku ballē.

Šī ir Ērika Saksona pirmā dokumentālā drāma vienas pēcpusdienas garumā. Filmas varoņu rīcībā, bezrūpīgajās dziesmās un dejās manāms neviltots, mirkļa garš prieks. Taču ar kameras palīdzību režisors atklāj cilvēku stāstus, jo ikviens, domādams, ka neatrodas uzmanības centrā, ļaujas īstajām emocijām un pārdomām par ikdienas dzīvi pēc tam, kad svētku kūka būs apēsta.

Valda Mora, Rainis, Auseklis -- viņas dzejoļi jau gadu desmitiem tiek rakstīti svētku kartiņās, dziesmas ar viņu vārdiem katrs otrais latvietis zina no galvas. Arī šajā ballē neiztikt bez Mārtiņa Brauna „Saule, pērkons, Daugava" un Jāzepa Vītola „Gaismas pils".

Taču par spīti visiem šiem priekiem, emocionālā noskaņa atsauc atmiņā kaut ko no padomju laikiem, kad drīkstēja priecāties, bet nevarēja to atļauties, drīkstēja sarunāties, bet nedrīkstēja atklāties. Filma par cilvēkiem un viņu gada gaidītāko notikumu, kad uz dienu ir atļauts atrasties ārpus šaurajām darba telpām. 

 /Ieva Melle/

 2012.gada decembris

Gaidiet tālāku informāciju, filma drīzumā būs skatāma Rīgas labākajos dzīvokļos un vēl šur tur.

Laime un plastmasas bārbiju nolauztās galvas (2. daļa)

Laime un plastmasas bārbiju nolauztās galvas. (1. daļa)

Viņš, kuru, jūs, pārējie, saucat par ārprātīgo, salīcis tup pie avīžu galdiņa, kas nokrauts ar dažādiem krāmiem. Galvenokārt, ar plastmasas bārbiju detaļām. Sev iepretim viņš ir nosēdinājis plastmasas Kenu, lai skatās.. lai redz visu. Viņš paņem savos taukainajos pirkstos pēdējo nesalauzto bārbiju un rūpīgi to aplūko. Viņš nopēta katru sīkumu – lelles seju, zeltainos matus, rūpnīcas zīmogu. Vērotājiem no malas, ja tādi būtu, varētu šķist, ka viņš it kā Kenam vēlas nodot sirdi stindzinošu vēstījumu, joprojām smaidīdams savu ārprātīgā plašo un nekustīgo smaidu: „Skaties, ķīniešu ražotais draņķi, es tikko paņēmu pēdējo. Visskaistāko. Skaties, cik trausls viņai kakliņš. Skaties, kā salūzt tava pasaulīte...Viens mirklis, kas tev būs mūžība..”. Tā varētu tikai šķist, nav ne mazākās nojausmas, kas patiesībā mutuļo ārprātīgā smadzenēs. Pēdējās plastmasas bārbijas galva aizripo zem avīžu galdiņa un viņš smejas sēcošiem smiekliem, slaucīdams piedurknēs asaras, viņa mute vēl joprojām ir netīra un viņš pats – iespējams, laimīgākais cilvēks pasaulē. Istabas stūrī aizkari viesmīlīgi uzņem liesmas no degošā leļļu namiņa, un psihiatriskās klīnikas palātu lēnām pārņem smagi, biezi dūmi.

Petrusa kungs jau sen ir samierinājies ar savu specifisko slimību, viņš vairs nerokas pa medicīnas žurnāliem, cerībā atrast kādas inovācijas, kādu risinājumu savam dziļā un pēkšņā miega sindromam, kura nosaukumu viņš nekad neatceras. Petruss savos pusmūža gados ir aizmirsis daudz – viņš neatceras attālu radinieku vārdus, ielu nosaukumus, vecās brūtes un notikumu hronoloģisko secību. Apmēram piecus gadus atpakaļ Petruss ieviesa atgādinošo līmlapiņu sistēmu – tagad viņš uz lapiņas katru dienu uzraksta „es aizmigu...(attiecīgajā datumā)”, lai pamostoties būtu skaidrībā par datumu, kurā pēdējo reizi bijis nomodā, lapiņā aptuveni pa trim stundām tiek ierakstīta arī tā brīža aktualitāte.( uz pēdējās līmlapiņas ir vēstījums: „Zvanīja Vilhelmīne, mana krustmāte, teica, ka mežā esot sēnes, vēl teica, lai es pat nedomāju iet viens, jo man jau tā kaite...nākamreiz, kad viņa zvanīs, saņemies un pasaki viņai, lai pati tiek galā ar savām kaitēm, lai izārstē savas vecās un slimās smadzenes un tikai tad zvana man.”) Petrusa kunga aktualitātes gan vairs nav aktuālas apkārtējiem, bet tas gan ir abpusēji – pēdējos divus gadus Petruss ir noslēdzies no ģimenes, paziņām un vecajiem biznesa partneriem, nomoda brīžos viņš ir iebūries grāmatās vai internetā ( jā, Petrusa kungs ir porno industrijas speciālists, klusībā viņš ir lepns par savu erudīciju šajā savdabīgajā mākslas izpausmē – tieši viņš taču ir tas, kurš zina „visām tām plikajām” vārdus, visām...(dīvaini, kā viņš spēja atcerēties porno meiteņu vārdus, visticamāk, tie bija tikai Petrusa pašapziņu audzējošie, sev nekaitīgie meli), tomēr vairāk gan Petruss internetā spēlē spēles – šahu, dambreti un tankus – mazie, nevajadzīgie prieki, mazie laikgrauzējķirmji).

1979. gada 28. augusts – ekskursijas laikā Petrusa kungs nonāk nepatīkamā situācijā. Atrodoties uz trošu tilta, kas ved pāri kalnu upei, Petruss iekrīt dziļā miegā, ar kreiso kāju ieķeroties trosēs un, paliekot karājoties augšpēdus. Ir Petrusa dzimšanas diena, trošu tilta otrā pusē nu domīgi gaida sveicēji, bet glābšanas dienests nogādā Petrusu tuvējā dispanserī, kurā Petruss pamostas pēc piecām dienām. Vinš pamostas viens, nav arī Zeldas, un līdz ar Zeldu ir pazudusi arī Petrusa nauda, atstāts ir tikai tik daudz, lai pietiktu atpakaļceļam uz mājām.

1980. gada 12. Februāris – smagā autoavārijā ir gājis bojā Petrusa brālis. Petruss noguļ bēres. Skanot sērīgām vijoles melodijām, Petrusa vistuvākais cilvēks tiek nolaists bedrē, bet viņš pats tajā laikā guļ ciešā miegā ietūcīts kabrioletā pie kapličas. Pēc šī atgadījuma nelaimīgais sirdzējs ir tik nelaimīgs un satriekts, ka cenšas padarīt sev galu, bet neveiksmīgi, jo arī šim viņa nodomam pretī stājās miega sindroms – Petruss tiek atrasts garāžas stūrī ar rokās iežmiegtu pusdzertu degvīna pudeli un salauztu žokli. Uzkārtā virve lepni karājās pie noputējušās sijas.

Tā pati iztēle, kuru, tu, varbūt arī atradi pagraba vistumšākajā stūrī un aiz matiem uzvilki augšā, tā pati iztēle, kura mūždien trenkā tavu apziņu, tieši tāpat, aiz matiem vai nu novelkot pagrabā vai nu izvelkot no tā ārā, tagad sēž tavā mājīgajā verandā un lūkojas tev acīs ar tavām paša acīm. Tā pati iztēle, kuras labākais salīdzinājums ir Petrusa noputējusī sija. Sijas savieno un balsta. Sijas noput un satrūd. Mēs iztēlojamies, ka mīlestība vienmēr uzvar, ka karjera ir kāpnes bez nolauztiem pakāpieniem, ka spēks ir tiem, kam ir taisnība, nevis tiem, kam ir zaļi papīrīši un mīlīgi cipariņi plastmasas kartītēs. Mūsu iztēle spēj būt kā noputējusi sija, pie kuras piekārt ieziepētu striķi un uzkarināt sevi...vai arī otrādi, jo es taču minēju, ka sijas arī savieno.. savieno un balsta. Tava iztēle, kas tagad dziļi skatās tavā apziņā.. Ļauj tām pabūt kopā, gan jau, tās ir nogurušas trenkāt viena otru.

Petruss visus šos gadus bija dzīvojis divās paralēlās pasaulēs – otrā pasaule ik reiz pavērās brīdī, kad viņu ķēra sindroms, ik reiz, kad viņš iekrita savā dziļajā un noslēpumainajā miegā. Petrusam ir pāri četrdesmit, savas dzīves laikā viņš ir aizmidzis neskaitāmās vietās un situācijās, krītot guvis neskaitāmas traumas. Cilvēki, kas drūmi grozīdami galvas redzēja tikai Petrusa salauzto žokli nekad neredzēja, kur Petruss bija patiesībā, viņi nevarēja iedomāties, ka tur, Petruss ir laimīgākais cilvēks pasaulē (gluži tāpat kā bārbiju galvu lauzējs, tas, kuru, jūs, dēvējat par ārprātīgo, un, īstenībā jau, ir pilnīgi pie dirsas, kurš no viņiem bija laimīgāks). Kamēr ļaudis satraukti vēroja Petrusa salauzto žokli un štukoja, ko darīt ar neatmodināmo Petrusa ķermeni, kas tā arī paliks neatmodināms uz vairākām dienām, līdz pats neatmodīsies, tikmēr Petrusa kungs jau lidoja virs pilsētām. Savos sapņos viņš spēja paveikt visu un būt viss – viņš varēja lidot, sarunāties visās iespējamajās valodās, satikties ar jeb ko un pārtapt par jebko. Tā bija zemapziņas uzvara pār visām iespējamajām robežām, tie bija absolūtās laimes brīži un brīvība. Tie bija fantastiski sapņi, pārcilvēciski sapņi, kas it kā pieskārās mūžībai, aiz kuras ir vēl viena mūžība, vēl viena un tā līdz bezgalībai. Tā bija savienošanās ar visām šīs pasaules lietām, arī ar tām, kas bija pirms un kas būs pēc (laika, jo laiks ir tagad). Nogulētie dzīves svarīgākie brīži? Toreiz, savā izlaidumā, Petruss sapnī nira okeānā, zem ūdens elpojot vistīrāko gaisu un ieraugot visneiedomājamākās krāsu gammas. Kad piedzima meita viņš bija koks ziemeļu taigā, ar savām saknēm viņš varēja sajust un pilnīgi skaidri apzināt visus šīs planētas kokus. Viņš, kā koks, ziemeļu taigas plašumos, spēja mīlēt to konkrēto koku zemeslodes otrā pusē, kas, tur, kaut kur zaļoja starp citiem Dienvidamerikas lietusmežos. Savās kāzās, kad tika izsisti nelaimīgie zobi, Petruss šāvās kopā ar tornado, postīdams tiltus un būdiņas, kāzu viesi savukārt tikai izsauca ārstu, noguldīja Petrusu verandā, nosmīkņādami par viņa jancīgo kaiti un ieslīdēja atpakaļ, katrs savās ikdienas problēmās un rutīnā. Vēlāk, jau pieminētajā Petrusa dzimšanas dienā, kad glābēji centās izķeksēt guļošā Petrusa kāju no trošu tilta skavām, un ļaudis, saķertām galvām pavadīja katru glābēju kustību, Petruss sapnī, šajā, savā paralēlajā sapņu pasaulē, jau svinēja savu dzimpeni. Un svinēja tā, kā nekad! Ar kabarē, ar tvaika pirtīm un nerātnām grūpījām, ar neprāta dejām un vemšanu uz augstprātīgu švītu ūziņām. Un, visbeidzot, toreiz, kad Petruss gulēja kabrioletā pie kapiem, viņš patiesībā stāvēja līdzās brālim un smējās par liekuļiem, kas centās izlikties satriekti. Noskatījušies kā brāļa ķermenis koka kastē tiek atdots bedrei, viņi pacēlās gaisā un lidoja virs jumtiem. Vēlāk, kad Petrusa kungs atmodās, viņš šo sapni bija aizmirsis. Petruss praktiski nekad neatcerējās savus sapņus, reizēm atmiņā ieslīdēja nelieli fragmenti, toties nomodā viņam nekad nepagaisa sajūta, ka tur, dziļajā miegā slēpjas kas tāds, kas cilvēka prātam nav aptverams, un, ka tieši tur, viņš spēja sajust savu esamību pilnībā. Ar savu nelaiķa brāli Petruss pāris reizes satikās arī vēlāk – sapņos, tajos sapņos, kad Petrusam nebija jābūt par smilšu graudiņu tuksneša tveicē vai putnu jūrā virs grimstoša kuģa.

Vairs īsti nezinu, par ko ir šis stāsts. Petruss manī sevi ir izsmēlis. Nobeigumā man bija doma sadedzināt Petrusu kopā ar ārprātīgo un nolauztajām plastmasas bārbiju galvām drūmajā psihiatriskajā klīnikā, bet nu man ienāca prātā, ka arī to Petruss varētu nogulēt. Tāpat kā visus pārējos savas dzīves svarīgos brīžus.

„Ei, Petruss, uz kurieni tu šoreiz dosies? Uz kādu fantastisku vietu? Ar kādu matēriju tu savienosies un, par ko tu pārtapsi šoreiz? Pār kuras mājas jumtiem tevi varēs samanīt aizlidojam?”

Dāmu detektīvs. 1.daļa- Iepazīšanās.

Margo sēž savā saulainajā kabinetā,un viņas skatiens ir piekalts datora monitoram,uz kura stāv atvērts krāsainu zeķubikšu katalogs . Uz galda valda sievišķīga nekārtība... Nē... Patiesībā uz Margo galda valda tik pamatīgs bardaks, ka pat velns tajā savu kaklu nolauztu. Tur, vairākās nekārtīgās čupās sakrautas stāv dokumentu mapes, no kurām kā mēles izbāzušās ārā ir atsevišķas lapas ar apšaubāmu tipu sejām. Uz galda ir arī dzīvokļa atslēgas, skaidas no acu zīmuļa, izbārstītas košļenes, kūpoša kafijas krūze un pavisam neparasti sieviešu nieki, kurus vienkāršs puisis no provinces nosauktu par cūku kasterējamām šķērēm un biszāļu mēriņiem.
Margo, ikdienas steigas neskarta, turpina iedziļināties zeķubikšu fasonos, un viņas roka taustās uz galda esošajā bardakā, cenšoties tajā sameklēt pusizdzerto kafijas krūzi.
Pēkšņi, viņas kabineta durvis atsprāgst tik spēji, ka vēja pūsma no galda,uz grīdas notrauc vairākas nesvarīgas dokumentu lapas.
-Margo... Margo tev ir kāds brīvs brītiņš?- augstpapēdenes skrapstinošs viesulis pārbrāžas pāri kabinetam un iekrīt krēslā iepretim Margo.
Viesulis augstpapēdenēs ir Margo kolēģe no C korpusa. Viņas vārds ir Arta, un, tāpat kā Margo, viņa strādā Valsts policijā un savu ikdienu vada identiskā kabinetā starp identiskām dokumentu kaudzēm.
-Saule, tu vispār manī klausies?- Artas balsī jūtama maza aizvainojuma pieskaņa.
-Njā... Maķenīt pagaidi... Šitais te man tagad ir ļoti svarīgi... Jāizdara tagad...Vēlāk nevarēs.- noņurd Margo.
-Kas tev tur tik svarīgs?- Arta pārliecas pāri galdam,lai saprastu visu svarīgo pati.
-Ak, tu nekrietnā nekrietnele. Tas taču katalogs!- Draudzene nespēj slēpt savu sašutumu, kurš jau pēc nepilnas sekundes izplēn kā viendienītes dzīvība.
-Jēziņ... Paskaties cik šitās ir čilīgas. Rozā... Un tie auseklīši. Tik mīlīgi!- Arta apjūsmo monitorā redzamo sortimentu.
-Jā, es viņas jau aizvakar pasūtīju. Šodien jābūt klāt.- Margo ar neslēptu sajūsmu piebalso draudznei.
-Klau... Tu šodien gadījumā neesi uzvilkusi krūšturi ar pušapu? Tev viņas tā jocīgi stāv.- Margo jautā draudzenei,atrāvusi skatienu no monitora un pievērsusi to draudzenes kuplajam dekoltē, kurš pārliecies pāri galdam jau kādu brīdi dižojas viņas degungalā.
-Varbūt jā! Bet varbūt arī nē!- Arta rotaļīgi ieķiķinoties atkrīt atpakaļ krēslā.
-Tu neesi šodien pirmā, kura to pamana. Šorīt liftā braucu kopā ar pašvaldībniekiem. Tā vien šķita, ka dažiem tur acis iztecēs, un viens nervozēja pavisam traki. Viņš slēpa savu bikšupriekšu aiz datorsomas. Šķiet, ka mazais draudziņš bija sarosījies.-
-Nevar būt!- Margo iespurdz pie lūpām pieliktajā kafijas krūzē.
-Var, var.. Ka es tev saku.- Un saulaino kabinetu piepilda sievišķīgi smiekli, kuri dzirdami pat gaitenī.
Tieši tobrīd pa gaiteni garām iet vecākais inspektors Zigurds Safranovičs. Brīdi pastāvējis pie durvīm un paklausījies jautrajās čalās, viņš nikni nošņācas un turpina mērot tālāk savu ceļu pa gaiteni.
-Būtu sešdesmitie tās kazas man padancotu. Es viņas abas drāztu kā trusis... Nē! Kā sniega leopards... Tad viņas redzētu elli un Indiju.- pie sevi prāto Zigurds, kuram aiz muguras jau septiņdesmit vasaras, blēžu sašauts sēklinieks un pārliecība, ka valstij viņš būs vajadzīgs līdz sava kapa malai.
Pa to laiku gaisotne un sarunu nokrāsa kabinetā ir krasi  mainījusies.
-Vispār, es  esmu apvainojusies uz tevis.- Arta uzrauj gaisā savu strupjo degunteli,un aizgriezusi prom savu blondcirtaino galvu veras ārā pa logu.
-Par ko dārgā? Es taču... Taču viss ir bumbiņās!- Neizpratnē ir Margo.
Brīdi paklusējusi un pašūpinājusi vienu pār otru pārlikto kāju Arta turpina.
-Par to, ka mēs kaut ko sarunājām,bet tu par to neliecies ne zinis.- Arta velta draudzenei pārmetošu skatienu no savu uzskrullēto skropstu apakšas.
-Piedod mīļā, bet es vēl joprojām nesaprotu.- Margo pārņem žēlums par to, ka viņa, pašai nemanot, kaut kādā neizskaidrojamā veidā ir nodevusi draudzeni.
-Dārgā, es runāju par mūsu izmeklēšanu. Par to, ko stāstiju tev pagājušonedēļ. Un par to, ko mēs abas plānojām trešdien pie manis, dzerdamas vermutu un skatīdamās "Rudens leģendas". Tagad atceries?- Arta lūkojas draudzenes apstulbušajā sejā.
-Njā... Šķiet, ka atceros... Jā, jā... Atminos gan..."- Margo pie sevis murmina, neko prātīgu nevarēdama atcerēties, un skatās grīdā, nespēdama vairs izturēt draudzenes pārmetošo skatienu.
-Neko tu neatceries! Tāda kā... Kā špidrilka!- Arta paliek dusmīga un piecēlusies kājās pieiet pie kafijas automāta.
-Tu esi tā pārņemta ar savu Daini, ka mūsu kopējās lietas atstāj novārtā. Nu es jau tev nepārmetu. Tikai nepārproti, mīļā. Taču es sāku just, ka tavā dzīvē man vairs ir atvēlēta tikai otršķirīga loma.- Arta turpina, liedama krūzē kafiju.
-Nepiemini vairs to mērgli. Nekad...Vairs nekā nav...- Arta pēkšņi dzird, kā draudzene aiz muguras izplūst elsās.
-Tu pat nevari iedomāties, ko viņš izdarīja. Tik cietsirdīgs viņš ir. Tik... Tik... Tik nepateicīgs un ļauns- Margo šņukst un uzmanīgi, ar pirkstu galiem, tā lai neizsmērētu acu ēnas, slauka asaras.
-Kas notika? Kāpēc tu man neko neesi stāstijusi?- Margo steigšus ir atpakaļ krēslā un pārliekusies pāri galdam saņem plaukstās draudzenes roku.
-Pastāsti mīļā?- Arta ar žēlu un visas sāpes izprotošu skatienu skatās šņukstošajā draudzenē gaidīdama atbildes.
-Mēs izšķirāmies jau pirms divām nedēļām. Man tas nelikās svarīgi, tāpēc nestāstīju... Nu varbūt tomēr likās... Bet nestāstīju tāpat, jo negribēju uzbāzties ar savām problēmām. Jo tu taču arī tikai nesen kā izšķīries ar Albertu - Margo krūtis cilājas apvaldītās elsās, un viņa caur asarām jautājoši veras draudzenē, gaidīdama tik ļoti vajadzīgās atbildes.
-Pff... Alberts? Tas impotents?- Arta nicinoši vēsi iesmejas.
-Neviens Alberts man nekad nebūs svarīgāks par tevi. Mana caciņa...- Viņa pieceļas, apiet apkārt galdam un kā mierinādama piespiež draudzenes galvu pie savām pušapā ietūcītajām krūtīm.
-Tu iedomājies...? Viņš... Viņš...- Un Margo izplūst nevaldāmās asarās.
-Kuš, kuš... Būs jau labi.- Aijādama mierina Arta, vēl stiprāk spiezdama draudzenes galvu klāt pie saviem baloniem.
-Nē... Man ir jāizstāsta. Es izstāstīšu.- Caur asarām bilst Margo.
- Labi... Viss. Tagad mieriņš. Esmu nomierinājusies. Esmu pilnīgi mierīga. Hū...  He...Vai kā paraudāju. Viss kārtībā. Tu tagad labāk piesēdi, mīļā...- Margo šņukst, tad nomierinās un lietišķi piekārto blūzītes piedurknes.
Arta tikmēr ir atgriezusies galda otrā pusē, iekārtojusies ērtāk un, paņēmusi rokās kafijas krūzi, gaida turpinājumu par Daini.
-Iedomājies. Mēs pirms nedēļas satikāmies..- jau pavisam nomierinājusies turpina Margo
-Ko? Tu ar viņu pēc tam vēl tikies?- Kafiju skaļi strebjošā draudzene nespēj noturēt pie sevis emocijas.
-Jā, jā... Tikos. Kuš... Klausies tālāk!-
-Mēs pavadijām kopā lielisku vakaru...- Arta redz, ka draudzenes acīs atkal parādās asaras un apakšlūpa sāk raustīties.
- Un tad...- asaras valdīdama turpina Margo.
-Tad mēs pārgulējām, kaut gan sev svēti biju nosolījusies, ka tas vairs nekad nenotiks.-
-Un?- satrauktā Arta trinās pa savu krēslu.
-Un iedomājies...? Iedomājies...? Viņš beidza manī iekšā. Vienkārši beidza un viss... Tad saģērbās un aizgāja. Pirms tam pat neuzprasīja, vai es lietoju tabletes, vai nē. Neko neuzprasīja... Un pašam arī nekādu prezervatīvu nebija. Nekā nebija... Izdrāza kā šķiņķi... Kā kaut kādu gaļas gabalu, un aizgāja...- Margo, ieslēpusi seju plaukstās, atkal izplūst nevaldāmās asarās.
-Tāds pimpis!!!- Arta lec no krēsla kājās ar tādu sparu, ka no galda nokrīt un izlīst kafijas krūze.
Viņa atkal aizsteidzas galda otrā pusē un ar jaunu skubu ņemas mierināt raudošo draudzeni.
-Kuš, kuš... Būs jau labi.-
-Es zinu...- šņukst Margo.
-Bet tāpat... Viņam pat neinteresēja... Pat nepaprasīja... Neko...-
Margo asaru lēkme beidzas tikpat spēji kā sākusies. Jau pēc brīža viņa ķiķina un vēro jūtubā videoklipiņu, kurā mērķaķis smēķē cigāru.
-Cik jancīgi... Re, kā viņš pīpē... Būtu labāk mērkaķim zagt iemācījuši, nevis pīpēt. Vismaz kāda jēga no plikdibeņa būtu.- spurdz Margo.
-Uzliec labāk kādu dziesmiņu nevis to mērkaķi, un es tev beidzot pastāstīšu to dēļ, kā vispār pie tevis iespēros.- bilst Arta.
Margo uzmeklē jūtubā Z-Scars "Tu tuvojies Sev", pakasa padusi un iekārtojas ērtāk.
- Tad nu beidzot klausies.- Arta pāri galdam skatās savas draudzenes sejā, kuras vaibsti liecina par to, ka viņa beidzot ir koncentrējusies uz lielo un kopējo, pagājušonedēļ apspriesto lietu.
-Runa ir par tiem čigāniem, kuri netālu no manas mājas tirgo visādas narkotiskas vieliņas. Tagad atceries?-
-Jā... Jā, atceros. Ko tu uzreiz neteici!- Margo pārsteigti priecīga iečivinās.
-Tad nu tā.- turpina Arta.- Viņi ir palikuši pavisam bezkaunīgi. Viņdien es redzēju, kā pie tā midzeņa loga piegāja kāda meitene. Logs atvērās, un pa to izkārās ārā groziņš. Meitene noņēma savas krelles...-
-Krelles! Kāpēc krelles?- Margo ir pārsteigta.
-Nu kuš... Vai tu vienreiz rimsies? Taču klausies!- Arta uzmet draudzenei nosodošu un dusmīgu skatienu.
-Piedod. Es klausos.-
-Nu tā... Tātad krelles... Viņa novilka krelles, un ielika tās groziņā. Groziņš tika ievilkts atpakaļ iekšā pa logu, un pēc brīža atkal tika nolaists lejā. Meitene no groziņa kaut ko paņēma un aizgāja prom.-
- Jēziņ... Nez, kas tajā groziņā bija?- Nopietni jautā Margo, vienlaikus kaut ko rēķinādama uz kalkulatora.
-Tu nu gan esi muļķīte! Nu narkotiskās vieliņas! Kas tad cits!- Arta paliek mazliet pikta.
-Njā... Pareizi... Un mēs abas izdomājām to midzeni izskaust. Saviem spēkiem. Kā jau tas policistēm pienākas.- Pār Margo pēkšņi ir nākusi apskaidrība.
-Nu re! Prieks, ka tu tagad visu atceries! - Arta priecīgi saka un pieceļas kājās.
-Man tagad jāiet.- Vēl šādi tādi sīkumi jāizdara. Jāieskrien pie Inas ceturtajā stāvā, jānolako nagi un jānomazgā krūzīte.
Tiekamies rīt pēcpusdienā, lai precizētu mūsu slepenās operācijas detaļas.- Arta, jautri čivinādama, dodas durvju virzienā.
-Slepenā operācija. Skan tik... Tik... Vareni!- pie sevis klusi čukst Margo.
-Pagaidi!- Margo sauciens aptur jau līdz durvīm tikušo draudzeni.
-Kā operāciju sauks? Kā sauks mūsu slepeno operāciju?-
-Nezinu... Par slepeno operāciju.- Viņai domīgi atbild Arta.
-Es gan zinu.- Margo acīs parādās noslēpumains mirdzums.
-Operāciju sauks- Likums un Sievišķība!- Margo ar neslēptu lepnumu sper ārā savu nosaukumu.
-Ak-mans-dievs! Mīļā tas ir ģeniāls nosaukums!- Arta nespēj slēpt savu izbrīnu.
-Nu o.k.. Tagad gan man jāskrien.- viņa izspurdz pa kabineta durvīm, un vēl kādu laiku var dzirdēt, kā pa gaiteni aizskrapstina prom viņas smailie papēdīši.
-Mēs skaistās policistītes... Mēs daiļās daiļuces...Likums un sievišķība! Likums un Sievišķība!- sapņaini pievērusi acis, pie sevis trallina Margo, virpuļodama datorkrēslā....

(Kreile nevar izdomāt nosaukumu)

Kad es atnāku mājās, es vienkārši gribu ielīst savā alā, aizslēgt durvis un iekurināt krāsniņu.

Seklajā vannā pie krāsniņas gozējas mans Varanus Komodoensis, kurš uz manu pārrašanos mājās visbiežāk nekā nereaģē. Pēc garas darba dienas aiz garlaicīgā ofisa galda klientu daļā, tas ir svētīgi un patīkami. Pārējie, kurus mana ierašanās nerausta, ir 5 hameleonzivis akvārijā uz palodzes. Es arī bieži vien viņas uzreiz nemaz nepamanu, jo tās mēdz kļūt caurspīdīgas pielāgojoties ūdenim, vai arī ieņem aiz loga valdošā gadalaika noskaņas.

Mans Varanus Komodoensis nav savu sugas brāļu dižākais pārstāvis. Viņš ir tikai 1,5 metrus garš un sver 47 kilogramus. Pilnīgs vientuļnieks un flegmatiķis, kurš diezin vai kaut reizi mūžā ir izmantojis sava ķermeņa fantastiskās iespējas vienā sekundē no meditatīvā miera stāvokļa pārslēgties uz 20km/h lielu pārvietošanās ātrumu. Hameleonzivīm gan ir cits stāsts – tās ir kustīgas, koķetas un kolektīvismu mīlošas būtnes, kuras par katru cenu būs visas uz vienu spuru, lai mani izāzētu. Protams, nav jau nekā labāka, kā izlikties, ka viņu tur nemaz nav, tajās retajās reizēs, kad pie manis ir viesi. Aizverot acis es dzirdu, kā viņas ķiķina, kad viesi jautā, kas tā par ūdens burku uz palodzes. „Enerģetizēju ūdeni,” es saku. Nē, es neko nepaskaidroju.

Es atnāku mājās, aizslēdzu durvis, iekurinu krāsniņu, tad iesēžos krēslā starp logu un krāsniņu, savelku kājas zem sevis un aizveru acis. Viņi ar mani runā tikai tad, kad es aizveru acis.

Pūķis, gremojot kazas kāju, nododas sociālās pasaules analizēšanai: „Viņi spēlē komandās. Viņiem jau no bērna kājas ir barots kolektīvisms. Jānītis jau no mazotnes apguvis, ka komandas darbs nozīmē to, ka, ja es kaut ko neizdaru, tad kāds no komandas biedriem to tāpat izdarīs, bet Zanīte sapratusi, ka arī komandas darbs ir iespēja būt svarīgai un nozīmīgai, ja vien izdodas ieņemt līdera pozīcijas. Un tā viņi dzīvo – vada viens otru, velk viens otru, dusmojas katrs uz katru – par nepareizu vadības stilu, par neizdarītiem darbiem vai greizu pienākumu sadali. Problēmas risina visi kopā. Tas ir komandas darbs.”

Hameleonzivis jautri plikšķina pa ūdens virsmu. Nav nekā patīkamāka, kā dzirdēt kādu runājam par komandas darba spēku. „Tas ir tas, kurā mēs paliekam kopā, ja zaudējam, un nemeklējam vainīgos – mēs esam komanda, ja tā ir noticis, tad visu, nevis kāda viena dēļ. Tieši tāpat mēs kopā svinam uzvaras – kā komanda. Neviens no mums arī nav speciāli izceļams, jo mēs ejam kā viens. Mēs esam komanda. Mēs esam neapgāžama siena. Un ja kritīsim, tad visi. Ja celsimies, tad visi.” – zivīm šķiet, ka ar to viņas ir veiksmīgi papildinājušas pūķa sakāmo.

Varanus Komodensis turpina gremot. „Un brīžos, kad jums nav jāpilda kāda jauna misija -korporācijas atpazīstamības veicināšana, sava vārda spodrināšana presē, sajūsmināšanās par sevi -  jūs diskutējat par sabiedrībai aktuālām tēmām... Piemēram, par tiem dzīves pabērniem, kuri kaut ko savā nodabā čibinās vai arī savā nodabā spridzina un kuriem nav ne mazākās saprašanas, ne arī vēlmes darboties komandā un dzīvot grupā.”

„Ja viņi saprastu,” čalo zivis „kāds spēks ir tad, ja mēs ejam kopā un cik daudz mēs kopā varam panākt, tad pasaule izmainītos. Tā kļūtu labāka!”

„Tā kļūtu labāka...” norūc pūķis un pievēršas man. „Nu un tu? Tev taču būtu jābūt sociālai radībai, kuru būšana barā gan glābtu, gan saudzētu.”

Mazā provokācija. Es to atpazīstu. Pūķis nemaz negrib no manis nekādu atbildi, viņš jau zina, kā man iet ar tām kolektīvajām lietām. Viņš vienkārši grib, lai es tās zivis vienreiz noslīcinātu podā.

Varanus Komodoensis turpina: „Ko gan tās zivteles sprēgā... Vienalga vai divas vai piecdesmit divas, jūs tāpat esat nie-cī-gas. Nav pat ko ķidāt.”

Šī sabiedrība man patīk, jo savas klusuma minūtes es varu dabūt ikreiz, kad atveru acis. Acis vaļā, ausis ciet. Šķiet, ka hameleonzivīm pūķa mierpilnā uzvedība un nesaudzīgie teksti gluži vis neglāsta spuru augšanas virzienā. Zivis, pieņēmušas koši sarkano krāsu, visas kā viena haotiski mētājas pa akvāriju. Pūķis nav pat izkustējies no vietas. Viņš turpina gremot.

Un taisnība vien ir - pat ja te būtu 150 hameleonzivju, kuras māžotos un neapmierināti plikšķinātu pa ūdens virsu ar savām astelēm, pūķi tas tik un tā neskartu. Varbūt vienīgi viņas to nokaitinātu, un pūķis izšautu savu garo un spēcīgo mēli, nogrūžot akvāriju no palodzes. Viņš pat mazliet varbūt paskatītos, kā zivteles – šis bars, kurš kopā cīnās un kopā mirst – mokās sausumā, un pēc tam ar vienu mēles kustību tās visas noslaucītu no grīdas un iemestu rīklē. Zivteļu bara spēks nekur tālāk par akvāriju tāpat ne reizi nav ticis, kaut gan viņu arsenālā ir tik daudz ieroču – slēpšanās, koķetērija, izlikšanās, pārbaudītas shēmas un sistēmas, pēc kurām darboties, kliegšana, plunkšķināšana, smiekli un aktiermeistarība. Turpretī Varanus Komodoensis, pat nebūdams savas sugas izcilākais eksemplārs, ir spējīgs pārvietoties gan sauszemē, gan ūdenī, viņš var gan aktīvi medīt, gan pavadīt neskaitāmas stundas pilnīgā miera stāvoklī, lai vienā vienīgā acumirklī savus indes zobus ielaistu pat par sevi izmēros krietni lielāka dzīvnieka miesā. Zivteļu bars? Pūķim nekas nevienam nav jāpierāda.

Nē, šodien es vairs viņos neklausīšos. Hameleonzivis ir izaugušas pietiekami lielas, lai es tās ar visu akvāriju varētu likt uz krāsniņas. Gurkstošais vēders ir pārliecinājis smadzenes, ka zivju zupa ir tieši tas, kas spētu kliedēt manu sagurumu.

Pēc vakariņām es gatavošu ielūgumus viesiem uz Jaunā gada svinībām. „Ēdienkartē – 1,5 metri Varanus Komodoensis cepeša”. Ja gribi nomedīt, vai nu pacietīgi jāgaida stundām ilgi, vai arī jāizliek ēsma. Ja gribi tikt nomedīts, vai nu pacietīgi jāgaida stundām ilgi, vai arī jāizliek ēsma.