Dāmu detektīvs. 1.daļa- Iepazīšanās.

Margo sēž savā saulainajā kabinetā,un viņas skatiens ir piekalts datora monitoram,uz kura stāv atvērts krāsainu zeķubikšu katalogs . Uz galda valda sievišķīga nekārtība... Nē... Patiesībā uz Margo galda valda tik pamatīgs bardaks, ka pat velns tajā savu kaklu nolauztu. Tur, vairākās nekārtīgās čupās sakrautas stāv dokumentu mapes, no kurām kā mēles izbāzušās ārā ir atsevišķas lapas ar apšaubāmu tipu sejām. Uz galda ir arī dzīvokļa atslēgas, skaidas no acu zīmuļa, izbārstītas košļenes, kūpoša kafijas krūze un pavisam neparasti sieviešu nieki, kurus vienkāršs puisis no provinces nosauktu par cūku kasterējamām šķērēm un biszāļu mēriņiem.
Margo, ikdienas steigas neskarta, turpina iedziļināties zeķubikšu fasonos, un viņas roka taustās uz galda esošajā bardakā, cenšoties tajā sameklēt pusizdzerto kafijas krūzi.
Pēkšņi, viņas kabineta durvis atsprāgst tik spēji, ka vēja pūsma no galda,uz grīdas notrauc vairākas nesvarīgas dokumentu lapas.
-Margo... Margo tev ir kāds brīvs brītiņš?- augstpapēdenes skrapstinošs viesulis pārbrāžas pāri kabinetam un iekrīt krēslā iepretim Margo.
Viesulis augstpapēdenēs ir Margo kolēģe no C korpusa. Viņas vārds ir Arta, un, tāpat kā Margo, viņa strādā Valsts policijā un savu ikdienu vada identiskā kabinetā starp identiskām dokumentu kaudzēm.
-Saule, tu vispār manī klausies?- Artas balsī jūtama maza aizvainojuma pieskaņa.
-Njā... Maķenīt pagaidi... Šitais te man tagad ir ļoti svarīgi... Jāizdara tagad...Vēlāk nevarēs.- noņurd Margo.
-Kas tev tur tik svarīgs?- Arta pārliecas pāri galdam,lai saprastu visu svarīgo pati.
-Ak, tu nekrietnā nekrietnele. Tas taču katalogs!- Draudzene nespēj slēpt savu sašutumu, kurš jau pēc nepilnas sekundes izplēn kā viendienītes dzīvība.
-Jēziņ... Paskaties cik šitās ir čilīgas. Rozā... Un tie auseklīši. Tik mīlīgi!- Arta apjūsmo monitorā redzamo sortimentu.
-Jā, es viņas jau aizvakar pasūtīju. Šodien jābūt klāt.- Margo ar neslēptu sajūsmu piebalso draudznei.
-Klau... Tu šodien gadījumā neesi uzvilkusi krūšturi ar pušapu? Tev viņas tā jocīgi stāv.- Margo jautā draudzenei,atrāvusi skatienu no monitora un pievērsusi to draudzenes kuplajam dekoltē, kurš pārliecies pāri galdam jau kādu brīdi dižojas viņas degungalā.
-Varbūt jā! Bet varbūt arī nē!- Arta rotaļīgi ieķiķinoties atkrīt atpakaļ krēslā.
-Tu neesi šodien pirmā, kura to pamana. Šorīt liftā braucu kopā ar pašvaldībniekiem. Tā vien šķita, ka dažiem tur acis iztecēs, un viens nervozēja pavisam traki. Viņš slēpa savu bikšupriekšu aiz datorsomas. Šķiet, ka mazais draudziņš bija sarosījies.-
-Nevar būt!- Margo iespurdz pie lūpām pieliktajā kafijas krūzē.
-Var, var.. Ka es tev saku.- Un saulaino kabinetu piepilda sievišķīgi smiekli, kuri dzirdami pat gaitenī.
Tieši tobrīd pa gaiteni garām iet vecākais inspektors Zigurds Safranovičs. Brīdi pastāvējis pie durvīm un paklausījies jautrajās čalās, viņš nikni nošņācas un turpina mērot tālāk savu ceļu pa gaiteni.
-Būtu sešdesmitie tās kazas man padancotu. Es viņas abas drāztu kā trusis... Nē! Kā sniega leopards... Tad viņas redzētu elli un Indiju.- pie sevi prāto Zigurds, kuram aiz muguras jau septiņdesmit vasaras, blēžu sašauts sēklinieks un pārliecība, ka valstij viņš būs vajadzīgs līdz sava kapa malai.
Pa to laiku gaisotne un sarunu nokrāsa kabinetā ir krasi  mainījusies.
-Vispār, es  esmu apvainojusies uz tevis.- Arta uzrauj gaisā savu strupjo degunteli,un aizgriezusi prom savu blondcirtaino galvu veras ārā pa logu.
-Par ko dārgā? Es taču... Taču viss ir bumbiņās!- Neizpratnē ir Margo.
Brīdi paklusējusi un pašūpinājusi vienu pār otru pārlikto kāju Arta turpina.
-Par to, ka mēs kaut ko sarunājām,bet tu par to neliecies ne zinis.- Arta velta draudzenei pārmetošu skatienu no savu uzskrullēto skropstu apakšas.
-Piedod mīļā, bet es vēl joprojām nesaprotu.- Margo pārņem žēlums par to, ka viņa, pašai nemanot, kaut kādā neizskaidrojamā veidā ir nodevusi draudzeni.
-Dārgā, es runāju par mūsu izmeklēšanu. Par to, ko stāstiju tev pagājušonedēļ. Un par to, ko mēs abas plānojām trešdien pie manis, dzerdamas vermutu un skatīdamās "Rudens leģendas". Tagad atceries?- Arta lūkojas draudzenes apstulbušajā sejā.
-Njā... Šķiet, ka atceros... Jā, jā... Atminos gan..."- Margo pie sevis murmina, neko prātīgu nevarēdama atcerēties, un skatās grīdā, nespēdama vairs izturēt draudzenes pārmetošo skatienu.
-Neko tu neatceries! Tāda kā... Kā špidrilka!- Arta paliek dusmīga un piecēlusies kājās pieiet pie kafijas automāta.
-Tu esi tā pārņemta ar savu Daini, ka mūsu kopējās lietas atstāj novārtā. Nu es jau tev nepārmetu. Tikai nepārproti, mīļā. Taču es sāku just, ka tavā dzīvē man vairs ir atvēlēta tikai otršķirīga loma.- Arta turpina, liedama krūzē kafiju.
-Nepiemini vairs to mērgli. Nekad...Vairs nekā nav...- Arta pēkšņi dzird, kā draudzene aiz muguras izplūst elsās.
-Tu pat nevari iedomāties, ko viņš izdarīja. Tik cietsirdīgs viņš ir. Tik... Tik... Tik nepateicīgs un ļauns- Margo šņukst un uzmanīgi, ar pirkstu galiem, tā lai neizsmērētu acu ēnas, slauka asaras.
-Kas notika? Kāpēc tu man neko neesi stāstijusi?- Margo steigšus ir atpakaļ krēslā un pārliekusies pāri galdam saņem plaukstās draudzenes roku.
-Pastāsti mīļā?- Arta ar žēlu un visas sāpes izprotošu skatienu skatās šņukstošajā draudzenē gaidīdama atbildes.
-Mēs izšķirāmies jau pirms divām nedēļām. Man tas nelikās svarīgi, tāpēc nestāstīju... Nu varbūt tomēr likās... Bet nestāstīju tāpat, jo negribēju uzbāzties ar savām problēmām. Jo tu taču arī tikai nesen kā izšķīries ar Albertu - Margo krūtis cilājas apvaldītās elsās, un viņa caur asarām jautājoši veras draudzenē, gaidīdama tik ļoti vajadzīgās atbildes.
-Pff... Alberts? Tas impotents?- Arta nicinoši vēsi iesmejas.
-Neviens Alberts man nekad nebūs svarīgāks par tevi. Mana caciņa...- Viņa pieceļas, apiet apkārt galdam un kā mierinādama piespiež draudzenes galvu pie savām pušapā ietūcītajām krūtīm.
-Tu iedomājies...? Viņš... Viņš...- Un Margo izplūst nevaldāmās asarās.
-Kuš, kuš... Būs jau labi.- Aijādama mierina Arta, vēl stiprāk spiezdama draudzenes galvu klāt pie saviem baloniem.
-Nē... Man ir jāizstāsta. Es izstāstīšu.- Caur asarām bilst Margo.
- Labi... Viss. Tagad mieriņš. Esmu nomierinājusies. Esmu pilnīgi mierīga. Hū...  He...Vai kā paraudāju. Viss kārtībā. Tu tagad labāk piesēdi, mīļā...- Margo šņukst, tad nomierinās un lietišķi piekārto blūzītes piedurknes.
Arta tikmēr ir atgriezusies galda otrā pusē, iekārtojusies ērtāk un, paņēmusi rokās kafijas krūzi, gaida turpinājumu par Daini.
-Iedomājies. Mēs pirms nedēļas satikāmies..- jau pavisam nomierinājusies turpina Margo
-Ko? Tu ar viņu pēc tam vēl tikies?- Kafiju skaļi strebjošā draudzene nespēj noturēt pie sevis emocijas.
-Jā, jā... Tikos. Kuš... Klausies tālāk!-
-Mēs pavadijām kopā lielisku vakaru...- Arta redz, ka draudzenes acīs atkal parādās asaras un apakšlūpa sāk raustīties.
- Un tad...- asaras valdīdama turpina Margo.
-Tad mēs pārgulējām, kaut gan sev svēti biju nosolījusies, ka tas vairs nekad nenotiks.-
-Un?- satrauktā Arta trinās pa savu krēslu.
-Un iedomājies...? Iedomājies...? Viņš beidza manī iekšā. Vienkārši beidza un viss... Tad saģērbās un aizgāja. Pirms tam pat neuzprasīja, vai es lietoju tabletes, vai nē. Neko neuzprasīja... Un pašam arī nekādu prezervatīvu nebija. Nekā nebija... Izdrāza kā šķiņķi... Kā kaut kādu gaļas gabalu, un aizgāja...- Margo, ieslēpusi seju plaukstās, atkal izplūst nevaldāmās asarās.
-Tāds pimpis!!!- Arta lec no krēsla kājās ar tādu sparu, ka no galda nokrīt un izlīst kafijas krūze.
Viņa atkal aizsteidzas galda otrā pusē un ar jaunu skubu ņemas mierināt raudošo draudzeni.
-Kuš, kuš... Būs jau labi.-
-Es zinu...- šņukst Margo.
-Bet tāpat... Viņam pat neinteresēja... Pat nepaprasīja... Neko...-
Margo asaru lēkme beidzas tikpat spēji kā sākusies. Jau pēc brīža viņa ķiķina un vēro jūtubā videoklipiņu, kurā mērķaķis smēķē cigāru.
-Cik jancīgi... Re, kā viņš pīpē... Būtu labāk mērkaķim zagt iemācījuši, nevis pīpēt. Vismaz kāda jēga no plikdibeņa būtu.- spurdz Margo.
-Uzliec labāk kādu dziesmiņu nevis to mērkaķi, un es tev beidzot pastāstīšu to dēļ, kā vispār pie tevis iespēros.- bilst Arta.
Margo uzmeklē jūtubā Z-Scars "Tu tuvojies Sev", pakasa padusi un iekārtojas ērtāk.
- Tad nu beidzot klausies.- Arta pāri galdam skatās savas draudzenes sejā, kuras vaibsti liecina par to, ka viņa beidzot ir koncentrējusies uz lielo un kopējo, pagājušonedēļ apspriesto lietu.
-Runa ir par tiem čigāniem, kuri netālu no manas mājas tirgo visādas narkotiskas vieliņas. Tagad atceries?-
-Jā... Jā, atceros. Ko tu uzreiz neteici!- Margo pārsteigti priecīga iečivinās.
-Tad nu tā.- turpina Arta.- Viņi ir palikuši pavisam bezkaunīgi. Viņdien es redzēju, kā pie tā midzeņa loga piegāja kāda meitene. Logs atvērās, un pa to izkārās ārā groziņš. Meitene noņēma savas krelles...-
-Krelles! Kāpēc krelles?- Margo ir pārsteigta.
-Nu kuš... Vai tu vienreiz rimsies? Taču klausies!- Arta uzmet draudzenei nosodošu un dusmīgu skatienu.
-Piedod. Es klausos.-
-Nu tā... Tātad krelles... Viņa novilka krelles, un ielika tās groziņā. Groziņš tika ievilkts atpakaļ iekšā pa logu, un pēc brīža atkal tika nolaists lejā. Meitene no groziņa kaut ko paņēma un aizgāja prom.-
- Jēziņ... Nez, kas tajā groziņā bija?- Nopietni jautā Margo, vienlaikus kaut ko rēķinādama uz kalkulatora.
-Tu nu gan esi muļķīte! Nu narkotiskās vieliņas! Kas tad cits!- Arta paliek mazliet pikta.
-Njā... Pareizi... Un mēs abas izdomājām to midzeni izskaust. Saviem spēkiem. Kā jau tas policistēm pienākas.- Pār Margo pēkšņi ir nākusi apskaidrība.
-Nu re! Prieks, ka tu tagad visu atceries! - Arta priecīgi saka un pieceļas kājās.
-Man tagad jāiet.- Vēl šādi tādi sīkumi jāizdara. Jāieskrien pie Inas ceturtajā stāvā, jānolako nagi un jānomazgā krūzīte.
Tiekamies rīt pēcpusdienā, lai precizētu mūsu slepenās operācijas detaļas.- Arta, jautri čivinādama, dodas durvju virzienā.
-Slepenā operācija. Skan tik... Tik... Vareni!- pie sevis klusi čukst Margo.
-Pagaidi!- Margo sauciens aptur jau līdz durvīm tikušo draudzeni.
-Kā operāciju sauks? Kā sauks mūsu slepeno operāciju?-
-Nezinu... Par slepeno operāciju.- Viņai domīgi atbild Arta.
-Es gan zinu.- Margo acīs parādās noslēpumains mirdzums.
-Operāciju sauks- Likums un Sievišķība!- Margo ar neslēptu lepnumu sper ārā savu nosaukumu.
-Ak-mans-dievs! Mīļā tas ir ģeniāls nosaukums!- Arta nespēj slēpt savu izbrīnu.
-Nu o.k.. Tagad gan man jāskrien.- viņa izspurdz pa kabineta durvīm, un vēl kādu laiku var dzirdēt, kā pa gaiteni aizskrapstina prom viņas smailie papēdīši.
-Mēs skaistās policistītes... Mēs daiļās daiļuces...Likums un sievišķība! Likums un Sievišķība!- sapņaini pievērusi acis, pie sevis trallina Margo, virpuļodama datorkrēslā....