(Kreile nevar izdomāt nosaukumu)

Kad es atnāku mājās, es vienkārši gribu ielīst savā alā, aizslēgt durvis un iekurināt krāsniņu.

Seklajā vannā pie krāsniņas gozējas mans Varanus Komodoensis, kurš uz manu pārrašanos mājās visbiežāk nekā nereaģē. Pēc garas darba dienas aiz garlaicīgā ofisa galda klientu daļā, tas ir svētīgi un patīkami. Pārējie, kurus mana ierašanās nerausta, ir 5 hameleonzivis akvārijā uz palodzes. Es arī bieži vien viņas uzreiz nemaz nepamanu, jo tās mēdz kļūt caurspīdīgas pielāgojoties ūdenim, vai arī ieņem aiz loga valdošā gadalaika noskaņas.

Mans Varanus Komodoensis nav savu sugas brāļu dižākais pārstāvis. Viņš ir tikai 1,5 metrus garš un sver 47 kilogramus. Pilnīgs vientuļnieks un flegmatiķis, kurš diezin vai kaut reizi mūžā ir izmantojis sava ķermeņa fantastiskās iespējas vienā sekundē no meditatīvā miera stāvokļa pārslēgties uz 20km/h lielu pārvietošanās ātrumu. Hameleonzivīm gan ir cits stāsts – tās ir kustīgas, koķetas un kolektīvismu mīlošas būtnes, kuras par katru cenu būs visas uz vienu spuru, lai mani izāzētu. Protams, nav jau nekā labāka, kā izlikties, ka viņu tur nemaz nav, tajās retajās reizēs, kad pie manis ir viesi. Aizverot acis es dzirdu, kā viņas ķiķina, kad viesi jautā, kas tā par ūdens burku uz palodzes. „Enerģetizēju ūdeni,” es saku. Nē, es neko nepaskaidroju.

Es atnāku mājās, aizslēdzu durvis, iekurinu krāsniņu, tad iesēžos krēslā starp logu un krāsniņu, savelku kājas zem sevis un aizveru acis. Viņi ar mani runā tikai tad, kad es aizveru acis.

Pūķis, gremojot kazas kāju, nododas sociālās pasaules analizēšanai: „Viņi spēlē komandās. Viņiem jau no bērna kājas ir barots kolektīvisms. Jānītis jau no mazotnes apguvis, ka komandas darbs nozīmē to, ka, ja es kaut ko neizdaru, tad kāds no komandas biedriem to tāpat izdarīs, bet Zanīte sapratusi, ka arī komandas darbs ir iespēja būt svarīgai un nozīmīgai, ja vien izdodas ieņemt līdera pozīcijas. Un tā viņi dzīvo – vada viens otru, velk viens otru, dusmojas katrs uz katru – par nepareizu vadības stilu, par neizdarītiem darbiem vai greizu pienākumu sadali. Problēmas risina visi kopā. Tas ir komandas darbs.”

Hameleonzivis jautri plikšķina pa ūdens virsmu. Nav nekā patīkamāka, kā dzirdēt kādu runājam par komandas darba spēku. „Tas ir tas, kurā mēs paliekam kopā, ja zaudējam, un nemeklējam vainīgos – mēs esam komanda, ja tā ir noticis, tad visu, nevis kāda viena dēļ. Tieši tāpat mēs kopā svinam uzvaras – kā komanda. Neviens no mums arī nav speciāli izceļams, jo mēs ejam kā viens. Mēs esam komanda. Mēs esam neapgāžama siena. Un ja kritīsim, tad visi. Ja celsimies, tad visi.” – zivīm šķiet, ka ar to viņas ir veiksmīgi papildinājušas pūķa sakāmo.

Varanus Komodensis turpina gremot. „Un brīžos, kad jums nav jāpilda kāda jauna misija -korporācijas atpazīstamības veicināšana, sava vārda spodrināšana presē, sajūsmināšanās par sevi -  jūs diskutējat par sabiedrībai aktuālām tēmām... Piemēram, par tiem dzīves pabērniem, kuri kaut ko savā nodabā čibinās vai arī savā nodabā spridzina un kuriem nav ne mazākās saprašanas, ne arī vēlmes darboties komandā un dzīvot grupā.”

„Ja viņi saprastu,” čalo zivis „kāds spēks ir tad, ja mēs ejam kopā un cik daudz mēs kopā varam panākt, tad pasaule izmainītos. Tā kļūtu labāka!”

„Tā kļūtu labāka...” norūc pūķis un pievēršas man. „Nu un tu? Tev taču būtu jābūt sociālai radībai, kuru būšana barā gan glābtu, gan saudzētu.”

Mazā provokācija. Es to atpazīstu. Pūķis nemaz negrib no manis nekādu atbildi, viņš jau zina, kā man iet ar tām kolektīvajām lietām. Viņš vienkārši grib, lai es tās zivis vienreiz noslīcinātu podā.

Varanus Komodoensis turpina: „Ko gan tās zivteles sprēgā... Vienalga vai divas vai piecdesmit divas, jūs tāpat esat nie-cī-gas. Nav pat ko ķidāt.”

Šī sabiedrība man patīk, jo savas klusuma minūtes es varu dabūt ikreiz, kad atveru acis. Acis vaļā, ausis ciet. Šķiet, ka hameleonzivīm pūķa mierpilnā uzvedība un nesaudzīgie teksti gluži vis neglāsta spuru augšanas virzienā. Zivis, pieņēmušas koši sarkano krāsu, visas kā viena haotiski mētājas pa akvāriju. Pūķis nav pat izkustējies no vietas. Viņš turpina gremot.

Un taisnība vien ir - pat ja te būtu 150 hameleonzivju, kuras māžotos un neapmierināti plikšķinātu pa ūdens virsu ar savām astelēm, pūķi tas tik un tā neskartu. Varbūt vienīgi viņas to nokaitinātu, un pūķis izšautu savu garo un spēcīgo mēli, nogrūžot akvāriju no palodzes. Viņš pat mazliet varbūt paskatītos, kā zivteles – šis bars, kurš kopā cīnās un kopā mirst – mokās sausumā, un pēc tam ar vienu mēles kustību tās visas noslaucītu no grīdas un iemestu rīklē. Zivteļu bara spēks nekur tālāk par akvāriju tāpat ne reizi nav ticis, kaut gan viņu arsenālā ir tik daudz ieroču – slēpšanās, koķetērija, izlikšanās, pārbaudītas shēmas un sistēmas, pēc kurām darboties, kliegšana, plunkšķināšana, smiekli un aktiermeistarība. Turpretī Varanus Komodoensis, pat nebūdams savas sugas izcilākais eksemplārs, ir spējīgs pārvietoties gan sauszemē, gan ūdenī, viņš var gan aktīvi medīt, gan pavadīt neskaitāmas stundas pilnīgā miera stāvoklī, lai vienā vienīgā acumirklī savus indes zobus ielaistu pat par sevi izmēros krietni lielāka dzīvnieka miesā. Zivteļu bars? Pūķim nekas nevienam nav jāpierāda.

Nē, šodien es vairs viņos neklausīšos. Hameleonzivis ir izaugušas pietiekami lielas, lai es tās ar visu akvāriju varētu likt uz krāsniņas. Gurkstošais vēders ir pārliecinājis smadzenes, ka zivju zupa ir tieši tas, kas spētu kliedēt manu sagurumu.

Pēc vakariņām es gatavošu ielūgumus viesiem uz Jaunā gada svinībām. „Ēdienkartē – 1,5 metri Varanus Komodoensis cepeša”. Ja gribi nomedīt, vai nu pacietīgi jāgaida stundām ilgi, vai arī jāizliek ēsma. Ja gribi tikt nomedīts, vai nu pacietīgi jāgaida stundām ilgi, vai arī jāizliek ēsma.