Laime un plastmasas bārbiju nolauztās galvas (2. daļa)

Laime un plastmasas bārbiju nolauztās galvas. (1. daļa)

Viņš, kuru, jūs, pārējie, saucat par ārprātīgo, salīcis tup pie avīžu galdiņa, kas nokrauts ar dažādiem krāmiem. Galvenokārt, ar plastmasas bārbiju detaļām. Sev iepretim viņš ir nosēdinājis plastmasas Kenu, lai skatās.. lai redz visu. Viņš paņem savos taukainajos pirkstos pēdējo nesalauzto bārbiju un rūpīgi to aplūko. Viņš nopēta katru sīkumu – lelles seju, zeltainos matus, rūpnīcas zīmogu. Vērotājiem no malas, ja tādi būtu, varētu šķist, ka viņš it kā Kenam vēlas nodot sirdi stindzinošu vēstījumu, joprojām smaidīdams savu ārprātīgā plašo un nekustīgo smaidu: „Skaties, ķīniešu ražotais draņķi, es tikko paņēmu pēdējo. Visskaistāko. Skaties, cik trausls viņai kakliņš. Skaties, kā salūzt tava pasaulīte...Viens mirklis, kas tev būs mūžība..”. Tā varētu tikai šķist, nav ne mazākās nojausmas, kas patiesībā mutuļo ārprātīgā smadzenēs. Pēdējās plastmasas bārbijas galva aizripo zem avīžu galdiņa un viņš smejas sēcošiem smiekliem, slaucīdams piedurknēs asaras, viņa mute vēl joprojām ir netīra un viņš pats – iespējams, laimīgākais cilvēks pasaulē. Istabas stūrī aizkari viesmīlīgi uzņem liesmas no degošā leļļu namiņa, un psihiatriskās klīnikas palātu lēnām pārņem smagi, biezi dūmi.

Petrusa kungs jau sen ir samierinājies ar savu specifisko slimību, viņš vairs nerokas pa medicīnas žurnāliem, cerībā atrast kādas inovācijas, kādu risinājumu savam dziļā un pēkšņā miega sindromam, kura nosaukumu viņš nekad neatceras. Petruss savos pusmūža gados ir aizmirsis daudz – viņš neatceras attālu radinieku vārdus, ielu nosaukumus, vecās brūtes un notikumu hronoloģisko secību. Apmēram piecus gadus atpakaļ Petruss ieviesa atgādinošo līmlapiņu sistēmu – tagad viņš uz lapiņas katru dienu uzraksta „es aizmigu...(attiecīgajā datumā)”, lai pamostoties būtu skaidrībā par datumu, kurā pēdējo reizi bijis nomodā, lapiņā aptuveni pa trim stundām tiek ierakstīta arī tā brīža aktualitāte.( uz pēdējās līmlapiņas ir vēstījums: „Zvanīja Vilhelmīne, mana krustmāte, teica, ka mežā esot sēnes, vēl teica, lai es pat nedomāju iet viens, jo man jau tā kaite...nākamreiz, kad viņa zvanīs, saņemies un pasaki viņai, lai pati tiek galā ar savām kaitēm, lai izārstē savas vecās un slimās smadzenes un tikai tad zvana man.”) Petrusa kunga aktualitātes gan vairs nav aktuālas apkārtējiem, bet tas gan ir abpusēji – pēdējos divus gadus Petruss ir noslēdzies no ģimenes, paziņām un vecajiem biznesa partneriem, nomoda brīžos viņš ir iebūries grāmatās vai internetā ( jā, Petrusa kungs ir porno industrijas speciālists, klusībā viņš ir lepns par savu erudīciju šajā savdabīgajā mākslas izpausmē – tieši viņš taču ir tas, kurš zina „visām tām plikajām” vārdus, visām...(dīvaini, kā viņš spēja atcerēties porno meiteņu vārdus, visticamāk, tie bija tikai Petrusa pašapziņu audzējošie, sev nekaitīgie meli), tomēr vairāk gan Petruss internetā spēlē spēles – šahu, dambreti un tankus – mazie, nevajadzīgie prieki, mazie laikgrauzējķirmji).

1979. gada 28. augusts – ekskursijas laikā Petrusa kungs nonāk nepatīkamā situācijā. Atrodoties uz trošu tilta, kas ved pāri kalnu upei, Petruss iekrīt dziļā miegā, ar kreiso kāju ieķeroties trosēs un, paliekot karājoties augšpēdus. Ir Petrusa dzimšanas diena, trošu tilta otrā pusē nu domīgi gaida sveicēji, bet glābšanas dienests nogādā Petrusu tuvējā dispanserī, kurā Petruss pamostas pēc piecām dienām. Vinš pamostas viens, nav arī Zeldas, un līdz ar Zeldu ir pazudusi arī Petrusa nauda, atstāts ir tikai tik daudz, lai pietiktu atpakaļceļam uz mājām.

1980. gada 12. Februāris – smagā autoavārijā ir gājis bojā Petrusa brālis. Petruss noguļ bēres. Skanot sērīgām vijoles melodijām, Petrusa vistuvākais cilvēks tiek nolaists bedrē, bet viņš pats tajā laikā guļ ciešā miegā ietūcīts kabrioletā pie kapličas. Pēc šī atgadījuma nelaimīgais sirdzējs ir tik nelaimīgs un satriekts, ka cenšas padarīt sev galu, bet neveiksmīgi, jo arī šim viņa nodomam pretī stājās miega sindroms – Petruss tiek atrasts garāžas stūrī ar rokās iežmiegtu pusdzertu degvīna pudeli un salauztu žokli. Uzkārtā virve lepni karājās pie noputējušās sijas.

Tā pati iztēle, kuru, tu, varbūt arī atradi pagraba vistumšākajā stūrī un aiz matiem uzvilki augšā, tā pati iztēle, kura mūždien trenkā tavu apziņu, tieši tāpat, aiz matiem vai nu novelkot pagrabā vai nu izvelkot no tā ārā, tagad sēž tavā mājīgajā verandā un lūkojas tev acīs ar tavām paša acīm. Tā pati iztēle, kuras labākais salīdzinājums ir Petrusa noputējusī sija. Sijas savieno un balsta. Sijas noput un satrūd. Mēs iztēlojamies, ka mīlestība vienmēr uzvar, ka karjera ir kāpnes bez nolauztiem pakāpieniem, ka spēks ir tiem, kam ir taisnība, nevis tiem, kam ir zaļi papīrīši un mīlīgi cipariņi plastmasas kartītēs. Mūsu iztēle spēj būt kā noputējusi sija, pie kuras piekārt ieziepētu striķi un uzkarināt sevi...vai arī otrādi, jo es taču minēju, ka sijas arī savieno.. savieno un balsta. Tava iztēle, kas tagad dziļi skatās tavā apziņā.. Ļauj tām pabūt kopā, gan jau, tās ir nogurušas trenkāt viena otru.

Petruss visus šos gadus bija dzīvojis divās paralēlās pasaulēs – otrā pasaule ik reiz pavērās brīdī, kad viņu ķēra sindroms, ik reiz, kad viņš iekrita savā dziļajā un noslēpumainajā miegā. Petrusam ir pāri četrdesmit, savas dzīves laikā viņš ir aizmidzis neskaitāmās vietās un situācijās, krītot guvis neskaitāmas traumas. Cilvēki, kas drūmi grozīdami galvas redzēja tikai Petrusa salauzto žokli nekad neredzēja, kur Petruss bija patiesībā, viņi nevarēja iedomāties, ka tur, Petruss ir laimīgākais cilvēks pasaulē (gluži tāpat kā bārbiju galvu lauzējs, tas, kuru, jūs, dēvējat par ārprātīgo, un, īstenībā jau, ir pilnīgi pie dirsas, kurš no viņiem bija laimīgāks). Kamēr ļaudis satraukti vēroja Petrusa salauzto žokli un štukoja, ko darīt ar neatmodināmo Petrusa ķermeni, kas tā arī paliks neatmodināms uz vairākām dienām, līdz pats neatmodīsies, tikmēr Petrusa kungs jau lidoja virs pilsētām. Savos sapņos viņš spēja paveikt visu un būt viss – viņš varēja lidot, sarunāties visās iespējamajās valodās, satikties ar jeb ko un pārtapt par jebko. Tā bija zemapziņas uzvara pār visām iespējamajām robežām, tie bija absolūtās laimes brīži un brīvība. Tie bija fantastiski sapņi, pārcilvēciski sapņi, kas it kā pieskārās mūžībai, aiz kuras ir vēl viena mūžība, vēl viena un tā līdz bezgalībai. Tā bija savienošanās ar visām šīs pasaules lietām, arī ar tām, kas bija pirms un kas būs pēc (laika, jo laiks ir tagad). Nogulētie dzīves svarīgākie brīži? Toreiz, savā izlaidumā, Petruss sapnī nira okeānā, zem ūdens elpojot vistīrāko gaisu un ieraugot visneiedomājamākās krāsu gammas. Kad piedzima meita viņš bija koks ziemeļu taigā, ar savām saknēm viņš varēja sajust un pilnīgi skaidri apzināt visus šīs planētas kokus. Viņš, kā koks, ziemeļu taigas plašumos, spēja mīlēt to konkrēto koku zemeslodes otrā pusē, kas, tur, kaut kur zaļoja starp citiem Dienvidamerikas lietusmežos. Savās kāzās, kad tika izsisti nelaimīgie zobi, Petruss šāvās kopā ar tornado, postīdams tiltus un būdiņas, kāzu viesi savukārt tikai izsauca ārstu, noguldīja Petrusu verandā, nosmīkņādami par viņa jancīgo kaiti un ieslīdēja atpakaļ, katrs savās ikdienas problēmās un rutīnā. Vēlāk, jau pieminētajā Petrusa dzimšanas dienā, kad glābēji centās izķeksēt guļošā Petrusa kāju no trošu tilta skavām, un ļaudis, saķertām galvām pavadīja katru glābēju kustību, Petruss sapnī, šajā, savā paralēlajā sapņu pasaulē, jau svinēja savu dzimpeni. Un svinēja tā, kā nekad! Ar kabarē, ar tvaika pirtīm un nerātnām grūpījām, ar neprāta dejām un vemšanu uz augstprātīgu švītu ūziņām. Un, visbeidzot, toreiz, kad Petruss gulēja kabrioletā pie kapiem, viņš patiesībā stāvēja līdzās brālim un smējās par liekuļiem, kas centās izlikties satriekti. Noskatījušies kā brāļa ķermenis koka kastē tiek atdots bedrei, viņi pacēlās gaisā un lidoja virs jumtiem. Vēlāk, kad Petrusa kungs atmodās, viņš šo sapni bija aizmirsis. Petruss praktiski nekad neatcerējās savus sapņus, reizēm atmiņā ieslīdēja nelieli fragmenti, toties nomodā viņam nekad nepagaisa sajūta, ka tur, dziļajā miegā slēpjas kas tāds, kas cilvēka prātam nav aptverams, un, ka tieši tur, viņš spēja sajust savu esamību pilnībā. Ar savu nelaiķa brāli Petruss pāris reizes satikās arī vēlāk – sapņos, tajos sapņos, kad Petrusam nebija jābūt par smilšu graudiņu tuksneša tveicē vai putnu jūrā virs grimstoša kuģa.

Vairs īsti nezinu, par ko ir šis stāsts. Petruss manī sevi ir izsmēlis. Nobeigumā man bija doma sadedzināt Petrusu kopā ar ārprātīgo un nolauztajām plastmasas bārbiju galvām drūmajā psihiatriskajā klīnikā, bet nu man ienāca prātā, ka arī to Petruss varētu nogulēt. Tāpat kā visus pārējos savas dzīves svarīgos brīžus.

„Ei, Petruss, uz kurieni tu šoreiz dosies? Uz kādu fantastisku vietu? Ar kādu matēriju tu savienosies un, par ko tu pārtapsi šoreiz? Pār kuras mājas jumtiem tevi varēs samanīt aizlidojam?”