Tevis Dēļ

Vijoles šķīst pret sienām, caur flautām lien odzes

un bārmene pakaras priekšnieka siksnā.

Skan vētraini aplausi vilcenes zobos čerkstošam
guļoša mūka īkšķim.

Kaila skaistule asina nažus, lai nogrieztu
sunītim ausi, ko dāvināt
savam pēdējam mīļākajam

pirms laika atskaites
pirms kautuves asiņu izliešanas

pilsētas kanālā, kurš pilns ar sapelējušām

zelta putekļiem rotātām kartiņām.

Pliks dibens,
tad zibens. Raustīsies elektrība

ar tādu troksni, lai skatītājs salecas bailēs palikt ar sevi tumsā

starp atbrīvojoša neprāta alkstošiem purniem,

kuriem rokas un kājas ir vietā un prasās pēc glāzītes,

ja reiz starpbrīdis pienāks.

Taču šī izrāde sākusies vēl pirms aizkulisēm

un beigsies, kad pēdējais izraus sev acis.

Tas tevis dēļ, skatītāj. Jo tev patīk. Jo tu esi dievs.

Jo tikai tā
tu vari sajusties skaists. 

Cerību maniFESTS

Klauvētājs ir samērā tukls ķīniešu zēns ar galvā uzmauktu, elektrizēti spilgtos krāsu toņos sašūtu, un uz riņķi rotējošu, žokeja cepuri, kas spīd gluži kā naktslampiņa, izgaismojot tumšo kāpņu laukumu. Viņš gluži kā sastindzis stāv iepretim durvīm, viscaur noķēpājies un pamatīgi salipis ar Rīgas Cirka cukurvati, pie tam, nevar nepamanīt, ka tā nav vienīgā laža, kas gadījusies ceļā līdz manām durvīm, jo uz ķīnieša ceļgaliem ir eleganti nobrāzumi. Kurjers! Aina ar drīzāk naktslampiņai līdzīgo tuklo ķīniešu zēnu ir neierasta, bet nejūtos pārsteigts, jo šo vizīti gaidīju nu jau pāris dienas. Svarīgs sūtījums, kas beidzot atgriezīsies atpakaļ pie manis! Neapgaismotajā kāpņu telpas laukumā vairs neredzu mazā ķīnieša seju, vienīgi spilgtā žokeja cepure griežas divreiz ātrāk nekā pirms brīža, un lipīgajā roķelē pamanu iežmiegto sūtījumu. Kļūstu nedaudz nepacietīgs, izraujot no mazliet spocīgā zeņķa rokām lipīgo aploksni, bet kā pateicību, steidzīgi iegrūžu auzu pārslu cepumu paku tajās pašas tuklajās roķelēs un aizcērtu dzīvokļa durvis. Kopš kurjeri ir mazie ķīnieši jancīgajās parpalās, nevaru saprast vai nemainīt kurjerus atpakaļ uz iepriekš daudz ierastākajiem rumpelrūķiem, kuriem bija griezīga balss, nešpetna daba un sūtījumi nereti tika pazaudēti, citreiz atnesti nepareizie un ogles visam piemeta viņu kaitinošie gājieni pēc sūtījuma atdošanas, kad šie sāka „topīt”, diņģējot no manis kapeikas, paiku un smēķus. Samaksāju lielāku mēneša maksājumu un kompānija parūpējās par kurjeru nomaiņu. Atšķirībā no rumpelrūķiem šie mazie ķīnīzerīši nekad nerunā, nejūt nekādas emocijas un piegādā tikai augstas slepenības sūtījumus, pēc piegādes automātiski pašiznīcinoties, tiklīdz piegādes saņēmējs ir aiztaisījis aiz sevis durvis. Nav jēgas ne sveicināties, ne atvadīties. Atkal paveru durvis un ieraugu rotējošo žokeja cepuri, kas vientuļi karājās gaisā un nemitīgi griežas uz riņķi. Ķīniešu zēns jau ir pašiznīcinājies un turpat kāpņu telpā izkūpējis gaisā, bez pēdām sakūstot ar aizgājušo laiku ainām. Paceļu auzu pārslu cepumus, ar kuriem vecie kurjeri rumpelrūķi, jau būtu vienā mirklī notinušies pazemē. Dodos aiztaisīt vaļā atstātās ārdurvis un cepure, mierīgi rotējot, seko un pavada mani lejup un atpakaļ augšup pa kāpņu telpu. Nodomāju, ka tā cepure gan ir ekskluzīva fīča. Bet katram savi plusi un mīnusi – vismaz šie pazūd bez „čakara” un liekiem „fintiem” uzreiz pēc sūtījuma nodošanas. Tas ir ļoti labi, bet kaitinošie mīnusi nedaudz traucē - sīkie kretīni, sevi iznīcinot, mūždien aizmirst iznīcināt savas šizīgās parpalas, arī šoreiz, piemēram, to pašu cepuri, kuru varētu pat paturēt, lai dežūrē kāpnēs un pamatīgi izbiedē kaimiņus. Otrs mīnuss - atnesot sūtījumu, tie regulāri ir nocūkojušies un pie viena nocūkojuši arī vēstules un paciņas!

Bet nu pie lietas. Beidzot pievēršos aploksnei, tās centrā ir glīts, ar lodīšu pildspalvu glīti uzrakstīts vārdu savienojums - „CERĪBAS MANIFESTS”. Tieši cerība ir tā, kas visu iespējamo dzīves līkumu, kāpumu, strauju nobraucienu, apļu un stāvvietu labirinta galā reizēm kļūst par pēdējo pieturu, pirms kūpošās un plaši pavērtās, pēc sēra dvingas smirdošās, bezdibeņa rīkles tajās sarežģītajās reizēs, kad savādāk izlavierēt sausam no noslīkšanas pamatīgā mēslu čupā vairs nav tikpat kā iespējams, un, nu manās rokās guļ pats tās manifests! Nu, baigi glauni. Pat, ja tā autors lāgam nezināja šā vārda nozīmi sākot rakstīt šo manifestu, tas tāpat ir nopietns un vērā ņemams dokuments, kas ir apkopots ar apakšpunktiem, kuri pārstāv viena konkrēta, nedaudz savdabīga indivīda cerību ceļvedi. Bet ņemsim vērā, ka šis ir vienīgais eksemplārs un tas nebūt nav mazsvarīgi, jo pretējā gadījumā būtu jāatrod vēl vienu pasaules klases līmeņa tizleni, kurš varētu mēģināt pavairot šo, vai tieši pārveidot un restaurēt esošo, pārrakstot jaunu cerību manifestu pēc jauniem, sevis piedāvātiem principiem. Tas nevienam nav aizliegts – cerēt – tomēr paliek jautājums - vai tas jelkad ir kādam pastiepis palīdzīgu roku un galu galā - vai šī cerība kā tāda vispār ir vajadzīga? Bet kāpēc man vajadzēja šo manifestu? Tādēļ, ka es pavisam negaidīti un pēcāk ne vienu vien reizi, esmu saskāries ar cerību aci pret aci, sēžot pie televizora, lai ar koncentrētu domu spēku mēģinātu atpogāt pieguļošas, baltas blūzes augšējo podziņu gaišmatainai, formīgai laika ziņu diktorei. Bet šī cerība, lai kā es ar to censtos svilināt blūzes vienīgo vājo vietu, beigās tomēr ir spiesta piekāpties augšējās podziņas spēka priekšā, un tik ļoti kārdinošie Eldorado dārgumi paliek neatklāti ne tikai man, bet arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, ar kuriem es tikko kā biju gatavs dāsni dalīties, jo, ja tā podziņa atsprāgtu vaļā, tad pietiktu visiem. Tās būtu vismaz divas, varbūt trīs gandarījuma un prieka pilnas sekundes, atkarībā no diktores reakcijas ātruma, apsviedīgas rīcības un apjukuma pakāpes pikantajā situācijā televīzijas tiešraidē, bet rezultātā esmu viens no tiem, kas beigās nav kursā par gaidāmo laiku. Būtībā jau par to, ka tu pats un tev apkārtējie visai bieži (šeit pat drīzāk būtu jālieto vārds „lielākoties”) mēdz nebūt par kaut ko kursā, nevienam nebūtu jākaunas un jāsarkst. Nav arī, protams, jālepojas un nav jākrīt panikā. Bet tālāk, es kā apgarots franciskāņu mūks, kas tikko izlīdis no Dekamerona grāmatas tumšākajiem stūriem, vēsā garīdznieka mierā precīzi nodrukāšu manifestu, šādi nododot to tālāk citiem, lai ļaudis beidzot saprot, ka ar cerībām vien burās ir par maz, jo tās mānīgi var tevi novirzīt no uzņemtā kursa, vai pamest gluži vienu bezvējā un okeāna vidū . Tām vajag vēju, bet kas tad ir šis vējš, katram nāksies saprast pašam, jo cerības manifests ir kā vaļa vēders - diezgan glums, šaurs un pietiekoši tumšs, lai tev sāktu trīcēt ceļgali, brīdī, kad esi tur nokļuvis.

 Esmu atguvis savu vienīgo CERĪBAS MANIFESTA eksemplāru, kas kādreiz glabājās pie manis. Pieļauju, ka visticamāk, tā autors pavisam noteikti ir muļķis, un cerības manifests ir tikai viņa mierinājums – ja ņem pēc loģikas, tad visdrīzāk tā arī būs.  Esmu dzirdējis sev neticamu un pagalam nepieņemamu versiju, ka kāds nejaušs hipsters pavisam nesen esot manījis aptuveni mana vecuma vīrieti  uz kāda Maskavas ielas Spīķeru ēkas  jumta sarunājamies ar sevi, aktīvi žestikulējam un  ik pa laikam samērā agresīvi, kā izpirkuma maksu pieprasot sev  kaut kādu mistisku papīru, kuru tas otrs it kā negribot atdot un slēpjot. Cilvēks uz jumta esot bijis pilnīgi kails un, no galvas līdz kājām, nokvēpis ar skursteņa sodrējiem. Brīdī, kad atbraukuši ugunsdzēsēji, plikais vīrs uz jumta vairs neesot atradies. Nešķīsti meli!  Tie ir meli, jo pliks es esmu publiski paspējis izrādīties tikai divas reizes, pie tam, pirmoreiz tas notika Alūksnes slimnīcas teritorijā piesnigušā ziemā, kad ar steigā pagrābtu plēves gabalu centos aizbēgt no saniknotajiem dakteriem un māsiņām, nošļūcot pa lēzenu, bērziem apaugušu nogāzi no bērnu nodaļas korpusa līdz pat morgam. Galvā man bija papīra turza ar izplēstiem acu caurumiem, un pie morga mani sapakoja, bet toties visi, kam reiz ir nācies saskarties ar Alūksnes ārstiem, mani sapratīs un nekādus jautājumus tālāk neuzdos. Otrā reize bija improvizēta performance šovā „Esi pamanīts!” kultūras namā Ziemeļblāzma, kur neveikla pārpratuma dēļ, pirms sava uznācienu nebiju informēts, ka šovs ir paredzēts talantīgiem dziedošiem un dejojošiem jauniešiem. Neviens arī neinformēja, ka priekšnesumā nedrīkst izmantot mopēdu „Rīga-13”. Domāju, ka mani pamanīja. Es tikko pamanīju manifesta pirmos teikumus un tas rokraksts izskatās traki pazīstams... pat ne pazīstams... Fak!

CERĪBAS MANIFESTS. ČOTKA PA PUNKTIEM.

•  Es ceru, ka atstājot krogu, man nekad nenāksies doties mājup ar sarkanu sieviešu mēteli. Gadījumā, ja tomēr nāksies, tad ceru, ka mēteļa kabatās būs marcipāns, cīgas un kāda lietiņa, ko nevēlos minēt, jo tas varētu būt kā negaidīts pārsteigums.
•  Mūzika ir skaista un iedvesmojoša, bet es tikai ceru, ka to neizgudroja ķīnieši.
• Ceru, ka manā sētā neievandīsies vandāļi, skini un Šmerļa mežacūku banda.
• Esmu patiesi norūpējies un no visas sirds ceru, ka mūzikas industriju nepārņems „piderkors”.
• Es ceru, ka pa manas pilsētas parkos izvietotajiem batutiem, neviens neiedrošināties lēkāt ar krosenēm. Līdzīgs precedents jau ir redzēts, un jāatzīst, ka skats kā jau vienmēr bija briesmīgs. Ceru, ka cilvēkiem tas liks aizdomāties, un ar laiku tiks izskausta arī patvaļīga ieraušanās batutā, atrodoties alkoholisko dzērienu ietekmē.
• Rotaļīgi ceru, ka drīzumā arī mūsu stjuartēm būs franču piegriezuma elegantie kostīmiņi, kurus darinās Pjērs Kardēns, ja vien viņš vēl ir dzīvs un darbaspējīgs. Ceru, ka kostīmiņi būs pieguļoši un tajā pašā laikā ērti. Kā tautā bieži smej – viss šiki un pa vīlīti. Un appolo ziņu portāls par to aizmirsīs uzrakstīt. Vēl vairāk es gribētu cerēt, ka appolo portāls vienu dienu gadā varētu vispār aizmirst publicēt ziņas. Viņi taču varētu vismaz vienu reizi gadā nomudrīties un palaist garām visus pasaules jaunumus. Ideālam variantam, vienīgais darbinieks šajā dienā neizskaidrojamā kārtā portālā būtu prievīšnaciks Aivars Gedroics, kurš mērkaķa ātrumā, jau laikā no pulksten septiņiem līdz desmitiem publicētu ap trīsdesmit karstām un izvērstām ziņām un vēl paspētu aktīvi piedalīties komentāru batālijās ar appolo inteliģentajiem un mazāk izglītotiem ierindas komentētājiem, jeb kā reperi saka – heiteriem. Appolo portāls nākamajā dienā uzrakstītu par šo gadījumu rakstiņu, un ceru, ka neviens tajā redakcijā tā arī nesaprastu, kā tas varēja gadīties.
• Es ceru, ka kādreiz varēšu izbraukt ar žiguli. Nav jau nekas liels, bet ceru, ka kāds to redzēs, nofilmēs un jau laicīgi izsauks ātros. Brīžam esmu karstgalvīgs, tas tiesa...
• Es ceru, ka dzīve man nekad neliks parubīties teātra sānu ložā. Ja tas tomēr notiks, tad tas būs mans personīgais protests pret režisora radošo neveiksmi, nekas vairāk. Un ja tā, tad gribu, lai pretējā ložā sēdošie apmeklētāji šo protesta formu ne tikai redz, bet arī dzird. Krāciens ir mājās ierakstīts diktofonā un kaujas gatavībā esošs ierocis, lai operatīvi pieslēgtos teātra izrādei un ieviestu tajā negaidītu pavērsienu. Gudri ļaudis šo pavērsienu sauc par kontrdarbību, tiesa – ne vienmēr ir jāpielieto gudrība, lai šo kontrdarbību realizētu, dažkārt pietiek tieši ar stulbumu. Jā, starp citu, kaut kā nejauši atkal iedomājos par Gedroicu un viņa trīs avīzē ietītajām neļķēm.
• Atcerējos vēl par ķīniešiem... es ceru, ka viņi tā arī neuzzinās, ka pasaule ir apaļa. Pietiek jau ar to, ka viņi zina, kas ir sekss un kā ar tā palīdzību var izplesties uz visām pusēm. Pilsētās viņi ar debesskrāpjiem izplešas arī kosmosa virzienā. Tas ir tuvu, lai uzzinātu ne to vien.
• Ja jau te sāku par tautām, tad es ceru, ka igauņi mums vienmēr būs blakus. Arī tad, ja tektoniskā plātne mūs aiznesīs pa gaisu un centīsies kopā ar Indijas tektonisko plātni reizē mūs iespiest dziļi peklē. Katrā ziņā nedaudz drošāk, nu kaut vai morāli.
• Es ceru, ka Latvijas hokeja izlase nekad nākotnē vairs nezaudēs ar minimālo rezultātu, un, ja zaudēs, tad zaudēs kārtīgi, tā, lai atbalstītājiem nepaliek tās mūžīgās mieles. Ja tomēr notiks, ceru, ka Anatolijam Kreipānam tas nebūs jāredz. Nevēlos redzēt arī komandas ilggadējā ārsta Jāņa Kvēpa asaras. Vecais vīrs uz vecumu ir palicis emocionāli jūtīgs un trausls. Viņš ir palicis par tādu, kāds es esmu jau tagad...
• Tas ir personīgi. Bet es ceru, ka manai sievai nebūs vasaras raibumi, nebūs nepieklājīgi un pārprotami tetovējumi atklātās ķermeņa vietās. Par tiem vasaras raibumiem, nezinu... Okei, lai ir, bet es to viņai atgādināšu sistemātiski un aptuveni reizi mēnesī. Lai viņa visu laiku atceras, ko tur liegties - lai atceras līdz mūža galam, ka es jau patiesībā visu laiku gribēju sievu bez tiem raibumiem. Lai viņa zina, ka viņai tīri nejauši paveicās. Vēl trakāk viņai klātos tad, ja es viņu pirmo reizi būtu ieraudzījis kunga dūša kādā zaļumballē aiz estrādes brīdī, kad viņa notupusies čurā zālītē, vienā rokā izaicinoši turēdama smēķi, bet otrā viedtālruni, cenšoties uzrakstīt īsziņu. Pieļauju, ka tāds moments mani varētu paņemt... oj, kā viņai tad nāktos dzirdēt!
•  Es ceru, ka man nekad nebūs jāizdara izvēle starp dvīnēm. Dvīnes taču nedrīkst šķirt. Sāpīgāk par šo būtu tikai tad, ja būtu ne tikai jāizvēlas, bet godīgi jānoskatās, kā otra dvīne tiek kādam manam čomam.
• Es ceru, ka man nekad negadīsies sajaukt baznīcu ar lielveikalu. Ja tomēr būšu nokļuvis baznīcā vienalga kādā nejaušā ceļā vai neceļā, jo, starp citu, pat viņa svētība J. Pujāts, kuru savulaik atrada pārbīlī drebam pie visām miesām, sakņupušu malkas šķūnīša stūrī ar mežonīgu savvaļas suņu stērbelēs un drebezgos saplosītu balto svētku talāru, pēc dieva kalpa ierastās garīgās un spēcinošās pastaigas pa baznīcas teritorijas šaurajām un mistiskajām alejām, visai negribīgi izteicās presei, ka „dieva ceļi ir neizdibināmi”, tad ceru, ka mans stratēģiskais atbalsta plāns ir izplānots profesionāli un pareizi. Plāns ir vienkāršs kā konfektes sūkāšana, skatoties vakara ziņas krievu valodā ar surdotulkojumu. Toties tas prasa pašdisciplīnu un spēju pieņemt ātrus lēmumus. Tātad - iesākumā nekavējoties tiek ieņemta mācītāja ģērbšanās un atpūtas istabiņa, kurā tiek apauts svētā tēva violetais talārs, sagrābta svētā nūja un arī tā smieklīgā cepure, kurā ir pietiekoši vietas, lai noslēptu vidēja auguma velnu, tad, ar jau iepriekš no kanceles nolauztu sudraba krustu, tiek uzlauzta vīna kaste, no kuras pirmā pudele tiek drosmes vārdā nesaudzēta un nekavējoties iepildīta sevī, bet pārējās pudeles tiek aizbāztas aiz talāra drapējumiem un apsējiem maksimālajā iespējamajā aizbāžamajā daudzumā. Viena pudele ar veiklu rokas kustību tiek aizbāzta zem milzīgās cepures tur tupošajam velnam. Sekojoši tiek veikta mērķtiecīga kustība pa augšup tornī vedošajām koka kāpnēm. Kāpdams es no visas sirds ceru (atcerēsimies, ka šis tomēr ir cerību manifests), ka tur lejā bikts mājelē ir patvērušās divas pārbijušās mūķenes, kas histēriski lūdzās par to, lai man neienāk prātā ar visu vīna kolekciju pēcāk atkal notenterēt lejā un demonstratīvi piesmēķēt smēķi no apzeltīta svečtura degošajām vaska svecēm un neveikli aizdedzināt baznīcas aizkarus. Jaunākā no mūķenēm pēc tam divas nedēļas būtu nobažījusies vai tik nav sanācis palikt stāvoklī dēļ tām ārprātīgajām bailēm, un citām stāstot par šo atgadījumu, mani viņa apzīmētu – „tas elles tēviņš”. Bet atgriežoties pie plāna - esot augšā, man noteikti nāktos iezvanīt prieka vēsti par to, ka esmu nokļuvis nereāli tuvu dievam. Pēc tam būtu atlikusi tikai šī pavisam vienkāršā plāna noslēguma daļa, kurā es iebarikādētos uz četrām stundām un kategoriski atsacītos kāpt lejā, pārliecinoši melojot par saviem nodomiem un paaugstinātā un saltā tonī varas pārstāvjiem paziņojot, ka no dieva neviens ar varu mani nav tiesīgs atraut. Pēc tam es ceru, ka izdotos visu vainu novelt uz cepurē sēdošo velnu, kurš būtu paspējis piemaukties līdz nemaņai turpat zem cepures un loģiski, ka arī parubīties.
• Es ceru uz aktīvajiem kristiešiem, bet it sevišķi uz Dāvidu Gleški, ka jūs kopīgi aizlūgsiet un Gleškes vadībā palūgsiet dievam mīkstināt pret mani no viņa puses uzliktās sankcijas, kas automātiski, pieļauju, ka stājas spēkā uzreiz pēc iepriekšējā šī manifesta plāna uzrakstīšanas. Un Dāvid, tas pat ir tavs pienākums, tev jāmīl visi, jo Jēzus arī esot visus mīlējis, saproti? Atmet ambīcijas. Tad es sliecos, ka Tu mani mīli tikpat stipri kā Jēzus (tev būtu pieļaujama arī 90% mīlestība pret grēciniekiem un balamutēm, jo tu esi karstasinīgs, kārtīgs un paklausīgs dieva jaunās paaudzes censonis, un neviens pat neprasa no tevis 95% Jēzus mīlestības, kas bija tikai apustuļiem un Dimiteru pārim, kuriem pat dažos savas dzīves brīžos esot bijusi pilna skala ar Jēzus mīlestību, un jā, ticiet vai neticiet dārgie draugi, bet tie ir tie paši nepārspējamie visi 100% Jēzus mīlestības) Un, Dāvid, nepiņķerēsim te iekšā zinātni, kas ir domāta tikai un vienīgi priekš grēku galma (kurā es ceru, ka tu neesi vēl pabijis, pat ne pavēris durvis vai paskatījies pa atslēgas caurumu), noņem nost man tās dieva sankcijas, jo tu esi spējīgs piedot, atšķirībā no Dimiteriem, kas vēl joprojām atsakās piedot gejiem. Jā, Dāvid, piedod, ka es tevi tik ļoti noslogoju šajā manifestā, bet parūpējies arī par gejiem, jo neviena cita jau viņiem nav. Aizved viņus uz gaismas apspīdēto ieleju, tikai lūko, lai šie pa ceļam nekopojas un neievelk tevi tajā visā briesmīgajā purgā. Pats zini, ka mācītāji ir zem spiediena un tieši šī profesija ir pakļauta geju ordu spiedienam. Un ar producentiem un modes blogeriem cīnīties ir jāmāk, skaties, ka beigās nesanāk kā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām. Labi, liksim šo tēmu mierā, jo tā sāk aizņemt pārāk lielu daļu no cerības manifesta kopējā garuma. Cerību manifests jau tā ir kristiešiem veltījis pietiekamu uzmanību.
• Es ceru, ka neviens nekad neiekāps manā hūdā pa logu un es te nedomāju tikai ugunsdzēsējus, es domāju arī par atmarozakiem (ņemsim vērā – tikai atmarozaki var mēģināt iekāpt pa logu, ja tavs hūds atrodas ceturtajā stāvā, pie tam kanalizācijas trubu jau sen salauza vandāļi)
• Es ceru, ka ar gadiem es augstāk spēšu novērtēt grupas MIXERI visiem labi zināmo gabalu „Esi reāls”. Pie tam viņi jau centās, filmēja klipu, mēģināja svegot, bet pie svega mēs vēl pavisam noteikti atgriezīsimies. Svegs ir dziļa, sarežģīta tēma, kas prasa pienācīgu atdevi.
• Tā starp citu, bet ceru, ka kāds sīkais viesojoties Laimas šokolādes fabrikā, tā piestumsies, ka dzīve viņam vienā rāvienā uzsūtīs šķidro un dāvās mācību par negausību. Ceru, ka līdzīgā veidā kāds beidzot dabūs arī mācību par negausīgu alus dzeršanu. Varbūt tas būs kāds no maniem čomiem... jo es pats cenšos nekoķetēt ar negausības lamatām. Es ceru, ka kādreiz negausība būs nopērkama tāpat kā kafija, armatūras stieņi un Polijā zagtas itāļu šmotkas, kuras sazaguši leiši.
• Es ceru, ka kādreiz iemācīšos pateikt pāris vārdu grieķu valodā. Ceru, ka vairāk par desmit nesanāks, bet obligāti vienam no vārdiem esot jābūt „vagīna”. Vēl joprojām neticu izdienējušam budistu mūkam (ar kuru centrāltirgū „uz taisnību” esam saderējuši uz to, kurš ilgāk novilks bez infekcijām pēc mērcēšanās Gangā), kurš man centās iegalvot, ka vārds „vagīna” ir svēts un, ka vagīna visās valodās ir vagīna. Esmu dzirdējis arī grupas Ļeņingrad dziesmas, kas momentāli rada šaubas. Kā saka dzīves pieredzē izvāļājušies sūri un nopietni vīri – „Es tādiem blandoņiem ar grāmatām rokās neticu ne grama!” Varbūt arī viņiem taisnība, jo mūks arī nezināja, kas ir Latvijas Republikas pirmais prezidents un kur tirgū var nopirkt cūku ādas. Tas vieš nelielu neuzticību. Es ceru, ka būšu to paņēmis burtiski un mūks man to ir skaidrojis izvēloties abstrakto ceļu. Bet abstrakti jau vagīna vairs nav vagīna, un mūks nav mūks, bet šo manu gudrību var saprast tikai uzreiz pēc stipro skrējiena, kur pēc pirmajiem 200 metriem tu pie pirmās izdevības dezertē un līdz sacensību beigām slēpies mežā. Un tur vairs nav ne smakas no abstraktā.
• Tie nav glaimojoši vārdi, un es to saku nopietni – es ceru, ka kādreiz arī Zilupē būs skeitparks. Es ceru, ka vilcieni nāks pilni ar dīzeli un pilsētiņā uzplauks avangards.
• Es ceru, ka Ventspilī nekad nebūs divu skeitparku. Viņiem jau tā ir visādi labumi. Kāds neuzticams, bet ļoti izpalīdzīgs sabiedriskais medijs vēsta, ka pilsētas lielkņazs esot gatavs katram reģistrētajam ventspilniekam nopirkt pa ponijam. Tas esot tādēļ, ka lielkņazs bērnībā ir sapņojis par savu poniju, bet esot pietrūcis līdzekļu un iespēju tā iegādei, tagad viņš nevēlas, lai Ventspils iedzīvotājiem būtu jāpiedzīvo tāda pati vilšanās, kas velkas līdzi visu dzīvi. Lielkņazs Aivars vēl paceldams cepuri, esot piebildis, ka poniji esot fantastiski piemēroti jāšanai pa bruģi, kā arī transportēšanai liftā un turēšanai nelielā dzīvokļa koridorā. Katrs ventspilnieks drīkst atteikties no sava ponija, bet kategoriski aizliegts un pat bargi sodāms būšot ponija pārdošanas vai atdošanas mēģinājums uz Liepāju, vai nedod dies’ uz Rīgu.
• Ceru, ka tas nodokļu kantoris, kuru cilvēki apzīmē ar trīs burtu kombināciju un, pieliekot šiem burtiem priekšā kādu sulīgu, pēc noskaņojuma izvēlētu lamuvārdu, iekasēs visu bez žēlastības. Visu! Un nelīdzēs ne Jēzus mīlestība, jo nodokļu kantorī ar to norēķināties nevar. Un, bļe, par tiem Aivara ponijiem arī. Viens likums – viena taisnība visiem. Viņiem tur Jēkaba ielā tas arī ir rakstīts uz sienas, un visi par to esot informēti. Atļaušos cerēt, ka viss ir kārtībā, un galvenais nosacījums, lai ievērotu šo punktu, ir lasītprasme un tikums, ko mūždien kāds ieliekot šūpulī tikko dzimušam bērnam, pie tam, ja tas ir Rīgā, tad šūpulī kopā ar tikumu tiek iebāzta arī apsveikuma kartiņa no Nila, tikai „čota” ne vienmēr visiem esot skaidrs kurā brīdī, kurš, un vai kāds vispār to tikumu tur ieliek  vispār? Es te tā abstrakti izsakos, bet nešaubos, ka jums ir skaidra tā doma. Tas abstraktais ir mūsu valstī dziļā cieņā, tā ir pieņemts, un es jau arī ik pa laikam cenšos kaut ko dziļdomīgāku izrunāt, lai gan līdz „svegam” vēl ir jūdzēm tālu, tieši tāpat kā mūsu, nu jau uz pensijas pusi soļojošais Bērziņa kungs, kurš arī saka, ka cenšas, bet nesanāk, jo plaši runāt viņš nav radis, tāpat kā nav radis apmeklēt tualeti, ja nav nopirkts mīkstais papīrs. Tās taču ir elementāras lietas, viņš nav radis skaisti runāt, tāpat kā nav radis izmantot poļu papīru, kurš nereti ir ar caurumiņiem un tiek atdots labdarībā tiem, kas nerubī, un tiem, kas nereti var noslaucīt pakaļu arī ar latvāņa lapu, ja visi apstākļi ir sakrituši tieši tā. Bet tur jau atkal visi smejas, ņirgājās un beigās vienaldzīgi novēršas, lai Bērziņam tur pa pili vienam jātiek galā... arī toreiz, tajā šausmīgajā dienā, kad Rīgas pilī rotaļājās nešpetnās liesmu meitas... Arī toreiz visi viņu bija atstājuši vienu, bet sieva tieši Stockmanā, jo trakās cenas tur un blakām šmotku veikals, juvelieris, ķīmiskā un Rimi taisni vēl kā sērga ar savām tudiš pīp vai, iespējams, ka mamutu dienu neprātīgajām akcijām. Un Bērziņam vēl, kā par nelaimi, uz galda atstāti sērkociņi „Sports”.
• Es ceru, ka dzīve turpmāk varētu mani pārsteigt. Tikai pie nosacījuma, ka viņa pati iepriekš pabrīdina par pārsteiguma saturu, precīzu laiku un datumu, kā arī tajā iesaistītajām personām un priekšmetiem.
• Es ceru, ka neviens nekad nenodarīs pāri „kreatīvajām kucēm”. Paskaidrot plašāk un atklāt būtiskas detaļas par kreatīvajām kucēm, būtu lieka uzmanības pievēršana, un līdz ar to tiktu radīts neliels risks, lai kāds viņām tieši izdomātu nodarīt pāri, bet to es nevaru pieļaut, jo zinu, ko nozīmētu atkal atgriešanās pie kasetēm un Ričarda Klaidermana klavierkoncertiem. To nav pelnījis neviens, pat ienaidnieks, ja nu vienīgi totāli ļauns ienaidnieks, šova „Dejo ar zvaigzni” konkurents vai reperis, kurš repo tavā rajonā, kur repot drīksti tikai tu. Tas pats attiecas arī uz „svegošanu”, jo „svegs” konkurenci nemīl.
• Karaokes dziedāšana pālī nav „svegs”, tas drīzāk ir tāds fetišs, vai drīzāk stulbums, es ceru, ka tas turpināsies, jo uz karaokes skatuves mani neviens nelaiž, un ja tomēr uzlaiž, tad momentāli nomētā ar puvušiem dārzeņiem un skaudīgiem skatieniem. Lai tas paliek tiem, kas to paši vēlas. Tās ir morālas un fiziskas mokas, un tas man liek cerības manifestu nekavējoties papildināt ar jaunu cerību, ka šīs abas mokas varētu tikt atdalītas viena no otras un nevienam nebūtu jāpiedzīvo tas nepatīkamais brīdis, kad gan fiziskās mokas, gan morālās sēž tavā istabā un skatās televizoru, neiet prom un pat taksī iezveļas tev blakām vienlaicīgi, piespiežoties katra no savas puses, un tu jūties kā mokās iespiests hotdogs. Tieši tajā brīdī tu aizmirti uz kurieni tiec vests un taksists uzgriež skaļāk savu mīļāko dziesmu – „Vlaģimirskij central”.
• Ja jau sākām runāt par „svegu”, tad ceru, ka patiesi „svageri”, kaut vienreiz dzīvē „nosvagos” tā, ka vēlāk līdz pat mūža noslēgumam pansionātā, trako namā vai, aizmiegot ar smēķi kaimiņa dīvānā, viņi atcerēsies šo kā absolūtu ”svega” pilnību un neatkārtojamu „svega” virsotni. Bet ir jau arī dzirdētas runas, ka patiesībā īstam un neviltotam svegam nekādu virsotņu un robežu nemaz neesot. Ceru, ka, laikam uz priekšu ejot, izkristalizēsies arī visi svega instrumenti un būs skaidrs, kā veikt personīgo un arī sveša svega analīzi.
• Ceru, ka plikpauriem neizaugs atpakaļ mati, jo tas radītu procentuāli strauju svageru palielināšanos un iedzīvotāju skaitu. Bet daba visur mīl mērenību, un, kas ir mērenība, es parasti aizmirstu kafejnīcā „Prestižs”. Šajā kafejnīcā ir manīti arī tie, kas īsti neko necenšas cerēt, jo jēdziens „pie samaņas” viņiem ir tikai relatīvs jēdziens. „Svegs” pret viņiem ir tikpat bezspēcīgs, cik viņi bezspēcīgi „svega” priekšā. Bet kafejnīca „Prestižs” pret visiem izturas vienlīdzīgi, un mēs ar kafejnīcas vadību un, reti darbā esošo, apkalpojošo personālu ceram un novēlam matus tiem, kam to nav.
• Pie sevis klusībā ceru, ka saldējuma namiņš Elizabetes ielas galā netika nojaukts, bet gan aizgāja pats un apsēdās citā vietā. Ar laiku jau viss apnīk, bet nekas nevarētu būt tik pozitīvā ziņā satraucošs, kā ieiet namiņā brīdī, kad saldējuma namiņš izdomā piecelties un aiziet uz citu ielu. Ja tas piepildīsies, ceru, ka man vajadzēs nokļūt tajā pašā virzienā, kur namiņš būs sagribējis aiziet. Bet vispār – es esmu gatavs iet kopā ar namiņu jebkur, kur mēs varam aiziet, kamēr namiņu neaptur varas pārstāvji, ar cirvjiem un lāpām uzbrūkot un aizdedzinot. Tas gan būtu noziedzīgi no viņu puses, jo saldējuma namiņi paši par sevi cilvēkiem dāvā cerību. Degoši cilvēki, naftas tranzītkuģi un arī tie paši apcerētie, iespējams, ka arī šie, uz savu galvu brīvi pa pilsētu staigājošie, saldējuma namiņi gluži pretēji - atņem cilvēkam cerību un sagrauj sapņus. Sagraut sapņus var arī ielienot elektrības skapī vai uz mirkli paceļot galvu virs frontes ierakumiem. Patiesībā, izvēļu iespējas ir neierobežotas, un tās ir visdažādākās un izdarāmas visdažādākajos apziņas līmeņos katru dienu. Šajā sakarā cerību manifests vēlas uzsvērt, ka iestājas par to, lai cilvēkiem vienmēr paliktu kaut viena, kaut arī ļoti nosacīta un līdz izsmieklam ierobežota, bet tomēr izvēle, pat tad ja viņš ir iekalts ķēdēs un krabītī lien uz kameru. Es ceru, ka arī šādā situācijā kāds tomēr ir spējis izdarīt izvēli, pat tad, ja šī izvēle ir vienkārši palikt par cilvēku.
•  Kāds kungs savās ikdienas sarunās paspēja satraukties par visu, arī par ceļu un pašvaldību policistiem – viņš ik pa laikam viesībās izspēra, ka viņam rūp to personu drošība, kas ikdienā rūpējas par mūsu sabiedrības drošību. Es kā cerības manifesta autors varu šo kungu tikai atbalstīt un dalīties kopējā cerībā, ka Latvijas policistus nemoka liekais svars, ļoti ceru, ka uz stresa pamata šie vakaros nezvetē savas sievas. Ceru, ka šie vienmēr zina, ko dara un saglabā asu prātu visneparastākajās situācijas, nepazaudējot godprātību un savu dienesta ieroci. Es ceru, ka šie vīri modri rūpējās par manu drošību, kamēr es guļu tramvaja pieturā diendusu vai mežmalā kopā ar pirmklasniekiem dedzinu kūlu prieka pēc.
• Ceru, ka nekad nesajaukšu tramvaju ar trolejbusu. Ir jāuzmanās, jo pirmais nelaimīgais, kam tas gadījās tika sadurts ar plastmasas dakšiņu. Sadūrējs, pēc nozieguma pastrādāšanas, ietiepīgi klusēja, atteicās runāt ar varas pārstāvjiem, un kamerā vienas dienas laikā paspēja pastrādāt otru noziegumu – ar bārdas putām noziežot seju un līdz nāvei pārbiedējot, saldā miegā guļošu melnādaino cilvēku, kurus es agrāk brīvi varēju saukt sev ierastākā un jau bērnībā ļoti iemīļotā vārdā - par „nēģeriem”, un tieši ar tādu vārdu es viņus toreiz iepazinu, skatoties bērnu bilžu grāmatiņu par dzīvajām būtnēm, kas apdzīvo baobabu, neticami milzīgu koku, kurā mitinās dažnedažādi mošķi. Pat smaidīga televīzijas diktore, lasot kultūras jaunumu rubriku, lietoja vārdu „nēģeris” (izbrīnu rada fakts, ka šis vārds tika lietots saistībā ar mūsu valsts karstākajiem kultūras notikumiem dienā, kurā bija tikai viens ievērības cienīgs kultūras notikums valstī, ja neskaita diseni Rēzeknē, kurā bija iesaistīti Kupravas romu tautības pārstāvji (kā man viņi, velns parāvis, tagad ar varu ir jāsauc, par spīti tam, ka nekad neesmu bijis rasists un antisemīts, lai gan šad tad tāds esmu gribējis būt, jo krutākās anekdotes manā pamatskolas laikā atstrādātajā un pieslīpētajā arsenālā, bija tieši par šiem - melnādainajiem cilvēkiem. Šad tad esmu skaļi pateicis vārdu „žīds”, kas pirmās brīvvalsts laikā tautā tika iemīlēts un no mutes mutē lietots uz nebēdu). Rēzeknes disenē konfliktā iesaistījās arī kandžu pārdzērušies policisti, kas neesot bijuši vietējie, pāris līdzpaķertas beisbola vāles, nesprādzis otrā pasaules kara laika lādiņš, Rēzeknes kultūras nama garderobiste un Mākslinieks Daniels Rēbuss, kurš 90tajos nedaudz paspēja iekosties saldajā popularitātes kūciņā (runā, ka 90tajos popularitāte esot bijis kaut kas līdzīgs kaujas ierocim, ar popularitāti esot regulāri sisti cilvēki, iespējams, bijis arī kāds popularitātes smagi piekauts vīrs, kurš vēlāk arī pats esot atriebies, pats dabūjot savu popularitāti, kas bija galvastiesu pārāka, par pāridarītāja popularitāti, kura pamatīgi dabūja trūkties.) Otrs kultūras ievērības cienīgais kultūras pasākums todien esot bijusi piemiņas plāksnes atklāšana. Šodien zināmas tikai blāvas versijas par notikušā iemesliem, jo pasākums atcelts saistībā ar to, ka piemiņas plāksne ir nozagta ceļā uz pasākuma vietu vai kā otra ticamākā versija arhīvu dokumentos tiek minēts pieņēmums, ka piemiņas plāksni aiznesis satrakojies jenots, kam vairāk ticu arī es, tā rezultātā manifestā iekļaujot pilnīgi svaigu cerību ar vēlmi, lai nekas tik neiespējams nekad vairāk nenotiek un, lai turpmāk līdzīgos incidentos, kad tiek jebkādā veidā pazaudēta uzstādāmā piemiņas plāksne būtu vismaz viens zinošs cilvēks, kas nešaubīgi zinātu, kam par godu piemiņas plāksne bija paredzēta un kur tā bija jāuzstāda. Rezultātā situāciju esot izdevies atrisināt kādam pediatram, kurš esot ieticis uzstādīt piemiņas plāksni plāksnei, kuru visticamāk, ka jenots ievilka savā alā pie pārējiem savilktajiem spīdīgajiem sūdiem, tajā skaitā arī Seksīgās Lee auskariem, iespējams, šis pats jenots, ejot pakaļ auskariem, padzērās arī viņas gatavoto veselīgo placentas smūtīju. Ceru, ka ar šādu attapību un vēl kreatīvāku pieeju ļautiņiem, lietām un situācijām, ir apveltītas arī „kreatīvās kuces”, uz kurām es ne tikai vienmēr ceru, bet kurām es patiešām arī TICU. Pamanīji, kreatīvais svegotāj, kāda būtiska nianse?
• Nav ko diskutēt par vārdiem un to pielietojumu. Nekādas jēgas nav no situētām dāmām ar strupām vīna glāzēm Andra Kiviča solokoncertā, kuras nesekmīgi mēģina savā starpā uzsākt kādu smalkjūtīgu tēmu, bet Andris ir iesildījies ar astoņiem aliņiem un viņam ir sakāpis sirsniņā... Ceru, ka viņas pašas redzēja, kā smalkjūtība sašķīst zem smeldzes un patiesu emociju cirtiena svara. Andris ir saplēsis mikrofonu un koncerta organizatoru pavadībā pamet skatuvi. Secinājums – es ceru, ka uz Andra končiem turpmāk ies cilvēki, kas viņu ir gatavi pieņemt ar visu viņa emociju spektru, un dāmas turpmāk savus sūdus ies parunāt uz citiem koncertiem, kur šie sūdi labāk iederēsies.
•  Es ceru, ka kādā dienā, ieejot centrālajā stacijā pa durvīm, kuras veras gan uz iekšu, gan āru, varēšu tās atlaist ar maksimālu bezrūpību un ne mirkli, pat ne ar sānu redzi, nepalūrot atpakaļ, lai pārliecinātos, ka durvis nenositīs kādu pensionāru vai neizrubīs kādu čuvaku, kurš ir čoms tur visiem skvēriņā un, iepazīstoties ar cilvēkiem, parasti kā pirmos izrunā vārdus „Ei, braķiška...!”
• Es ceru, ka man nekad nebūs jātraucas glābt kādam dzīvību brīdī, kad ieturēšu maltīti. Ēdot, man patīk skatīties vienā punktā. Ideālā gadījumā uz mīlīgu kaķēnu vai tavas sekretāres krūtīm. Nevaru nepieminēt arī to, ka katru dienu nesu viņai saldas kūciņas no dažādām „fencī” vietiņām, kaut gan tev tas būtu jādara pašam, ja tu tik ļoti nebūtu aizrāvies ar personīgo „svegu”.
•  Ļoti ceru, ka „Lauku avīzes” kalendārs nav vienīgā iespēja, kā cilvēkiem laukos uzzināt datumu, dienu un savu vecumu. Bet par to ir jārūpējas Lattelekomam. Par šo tēmu runājot - ceru, ka neviens nekad neiedvesmosies no televizora vismaz līdz brīdim, kad viņi atkal nesāks demonstrēt raidījumu Binnijas vadīto šovu „Precamies!”. Varēja jau turpināt filmēt, jo cilvēki tagad vairs īsti nezina to, kā nevajag darīt.
•  Ceru, ka vasaras rokfestivālu telšu pilsētiņās, kaut kur starp neskaitāmiem pārblieztiem, vemjošiem un aurojošiem rumpjiem, pie dažām teltīm, labi ieklausoties, varēs sadzirdēt arī ķiķināšanu, spurgšanu un lielākas veiksmes gadījumā arī identificēt seksu. Māris Olte tās dēvē par dabas skaņām, kurās ir vērīgi jāieklausās un tikai retais tās spējot sadzirdēt.
• Ceru, ka Centrāltirgū čaļi turpinās pārdot krievu kontrobasa cīgas. Ceru, ka menti netrenkās. Tas ir cienījams darbs.
• Es ceru, ka smiekli nekad nebeigsies, bet paliks tikai skaļāki un garšīgāki. Ceru, ka smiesies arī no galvas līdz kājām ieģipsētais vīrs un to redzēs tikai dežūrmāsiņa pēc viņa acīm. Es ceru, ka smiesies arī jukušais pēc kārtējā neveiksmīgā bēgšanas mēģinājuma, tiekot baltsvārču eskortā vests atpakaļ uz psiheni.
• Un visbeidzot – es ceru, ka neesmu muļķis. Ja tomēr esmu, tad ceru, ka cerība ir mans mierinājums. Un draugi, es ceru, ka kāds kādreiz varētu saprast, ko tad es īsti ar šo „cerības manifestu”  esmu gribējis pateikt, jo tikpat un vēl vairāk, es pats to ceru nekad nesaprast, bet ja tomēr saprast, tad uz dzelzceļa sliedēm piecas sekundes pirms mani notriec tramvajs, kurā nav ne grūtnieču, ne bērnu un būtu labi, ja tur nebūtu arī „svageru”. Būtu labi, ja tramvajā būtu „kreatīvās kuces”, kas vienmēr visu saprot, jo uzreiz pēc mana rumpja detaļu uzlasīšanas, viņas ienirtu savā štābiņā un redzētā iespaidā, sataisītu nereāli krutu muzikālu stafu. Bet labāk ir nevis cerēt, bet gan ticēt, un kopā ar „kreatīvajām kucēm” taisīt kreatīvu stafu. 

Bezmiega vārsma "Es domāju, un, iespējams, ka arī esmu."

Es esmu šautriņa, kas triecas tieši centrā, izmesta ar meistarīgu roku,

Es esmu šķības līnijas un kontūras, ko atzīmējis smalki noregulēts šablons,

Es esmu atļauja un aizliegums pie dvēseles ar grūti aizslēdzamām durvīm,

Un nikns, universāls kareivis, kas zoli smagi uzmin kompromisiem.


Es esmu fragments, esence un pasvītrotie vārdi neticamā stāstā,

Es esmu patafona taurē iesprūdusi balss, ar naksnīgiem un romantiskiem mīlas vārdiem,

Un nepareizās kārtis tavās trauslajās un smaržīgajās rokās.

Es esmu neatklāta patiesība sirdsapziņas plūstošajā upē.

Es esmu mehānisms, ieprogrammēts kods,

Un visi burti grāmatā uz, aptuveni, seši simti lapām.


Es esmu smiekli, asaras un mēma klusēšana,

Un koncentrēta enerģija, bezjēdzīgi nebeidzamā jūrā.

Es esmu kādam mīļš, bet citam atbaidoši pretīgs,

Es esmu krekls tas, kurš balts un tas, kurš saplēsts kautiņā un dubļos nošķiests netīrs.


Es esmu ceļavējš un tava negaidītā atnākšana,

Esmu redze, pēkšņi apžilbusi ļoti spilgtā gaismā.

Es esmu grandiozi izplānoti, nešķīsti un salti meli,

Un erotiskā filma pulksten desmitos no rīta.


Es esmu sauciens skaļš, kas nogrand tavā galvā,

Es esmu dzirksteles un dūmi jūtīgajās parfimēra nāsīs,

Es esmu ideja, kas noglabāta cieši aiznaglotā skapī

Un esmu arī desmit, simts, un pilnīgi jebkura summa tavā privātajā bankā.


Es esmu zāģis, esmu zars,

Un pretrunas, kas slēpjas abu iepriekšējo starpā.

Es esmu karnevāls un košo tērpu audums.

Es esmu elpa, izelpa, es esmu niecīgs mirklis,

Un pārliecināts optimists, kas iekalts pesimisma važās.


Es reizēm esmu tas, kas izlido caur restorāna stiklotajām durvīm,

Un strauji aizripo, jo man ir dota spēja –

Vajadzības gadījumā ripot.


Es esmu bezierunu mīlestība – tā, kas raujas pazudināt naidu,

Skaudību un tā, kas nāvējoši sit kā augstsprieguma strāva.

Es esmu festivāla programmiņa.

Es esmu arī tajā veikli ievīstītais līdzpaņemtais stafs.


Esmu vilku bars un izsalkums, kas traucas pakaļ medījumam.

Es esmu lode, kura nomaldās no ceļa,

Trāpot nevainīgam upurim, un tajā pašā laikā,

Esmu iznākums, kas parasti ir letāls.

Es esmu metāls, roks un hip-hops

Tavā jaunākajā telefonā, jē!!!

Un esmu arī tas, kurš, rakstot sms, tev neļauj salikt garumzīmes.

Un jāraksta tev, arī turpmāk, vienmēr ir bez

Garumzīmēm „paļubomu”.


Es esmu nedzirdamais modinātājs septiņos no rīta,

Kas ļauj tev patstāvīgi nogulēt, un pietam saldā miegā,

jo man nav iestatīta

attiecīgā, kaitinoši neciešamā, modinošā zvana melodija!


Es noprotu, ka esmu arī ziņa, saziņa un varu būt pat

Bulvārpreses medijs.

Es esmu liesmojoša, nevaldāma uguns, šajā, liesmu mēlēm

Apņemtajā namā, kas izmisīgi vēlas nodzēsties ar ūdeni,

kas liesmas pārvērš gruzdošos un slapjos pelnos, ko negausīgi pagrābj vējš,

un, pie velna, izkaisa uz visām malām!


Un nu, es esmu arī četras, astoņas un visas iespējamās debess puses,

griežoties uz riņķi Mežaparka karuselī.

Es esmu fikcija, kas sadrukāta dokumentos,

glabājās kā lietas publiskie un apspriežamie materiāli.

Es esmu galva, kura griežas...

Reizēm nenormāli ātri rotē, par spīti tam,

ka pleci paliek pleci – tie negriežas un nerotē,

Un paliek stabili – tie paši vecie.


Es esmu ainava ar milzu mēnesi un tumšiem, gudriem kokiem,

Es esmu nemiers, kaislības un spontāns piedzīvojums.

Un acumirklīgs laimes brīdis tavās patiesajās acīs.


Es esmu ņurcīta, no visām pusēm aprakstīta 1.klases knauķa

burtnīciņas lapa. Es esmu tas, ko sastop rīts,

Es esmu ķerta gaisā, lamāta un projām dzīta iztēle,

Un pagrābta aiz ausīm, garām skrienot – necenzēti raupja, nedaudz vulgāra un bezkaunīga fantāzija.


Es esmu uzvedība, esmu sabiedrības statuss,

Pagalam piekrāmēts un neuzticams bez gala piektā stāva balkons.

Es esmu cigarete, pēcāk esmu dūmi,

Pēcāk alus kauss un viena lieka kļūme.


Es esmu miesa, karstas asinis, es esmu atšķirīgā krāsa.

Es esmu cieši savijies un sastiprināts Vārds un Uzvārds,

un piedzimšanas gads un nomiršanas fiksēts laiks un datums.


Es esmu zvaigžņu stāvoklis, kas ietverts sajukuša astrologa teleskopa stiklā.

Es esmu akmens, esmu koks un gaužām netīši, bet gadās...

Es esmu nepieņemams emocionāls motīvs.

Es esmu apziņa un neziņa kā "Head ‘n’ Sholders" šampūns divi vienā.


Es esmu uzticamais pamats, tas, kurš negaidīti pazuda zem kājām.,

Es esmu matracis un ķērāji, kas ļoti cenšās,

par visām varītēm, un tā - no sirds un visa spēka.

Vai nav lieliski? Es esmu arī vītņu kāpnes un varu uzkāpt atpakaļ pa sevi visos gadalaikos.

Esmu vītņu kāpnes, arī kāpējs (respektīvi – Head ‘n’ Sholders populārais šampūns divi vienā).


Bet pagaidām es esmu dziļa, vilinoša, trauksmaina un pārsteidzoša – ārprātīgi plaša pasaule, ko ļaudis dēvē divos vārdos -

„FAKING” ZEMAPZIŅA!


Es esmu daudzšķautņains, man šķautnes nerūp.

Jo tagad esmu arī karogs ZEMAPZIŅAS FAKING sažmiegtajā plaukstā,

Ko rotā vienkāršā, bez vārdiem saprotamā bezgalības zīme.


(Es esmu arī punkts un pirmais teikums šajā vārsmā. Es esmu tas, kurš, karājoties zemapziņas dzīlēs , pa daļai atbildēja sev uz jautājumu:

-Kas es esmu?-)

Burciņas karātavu ēnā (kuras citi sauc par pilnmēnešiem)

Dažreiz viņš ienāk istabā tāds pavisam maziņš un sīks. Citā reizē viņš ir piecpadsmit centimetrus garāks par mani, elpo man pakausī un pāri. Vienā reizē viņa galva ir smieklīga un pat izskatās stulba uzsēdināta uz platajiem pleciem, bet citā reizē tā galva ir liela un skaista. Tam nav nekāda sakara ar to, kā viņš jūtas. Nekāda sakara ar to, ko viņš domā un pie kā strādā. Tam nav nekāda sakara ar manu pašsajūtu, un tas visticamāk nav arī redzes defekts.

-          Saproti, es vairs te negribu būt. Sajukusi prātā ir vai nu sabiedrība, vai arī es. Un varbūt pat ar prātu tam nav ne mazākā sakara.

-          Ko tad tu gribi?

-          To, kura es esmu bijusi tikai dažos mirkļos.

-          Laimīga? Tu par laimi runā? – viņš smejas. – Vai tik nav kaut kāds mēness aptumsums.

Un patiešām, tie mūžīgie laimes meklējumi ir smieklīgi. Un ja nevar būt laimīgs, tad vismaz izskatīties tā, lai tev izsaka komplimentus, un pelnīt tik, lai var draugiem izmaksāt dzērienus.

-          Tu arī redzi to kvadrātu?

-          Kādu kvadrātu?

-          Tur augšā, tajā stūrī uz griestiem. – aizspiežu acis, atveru vaļā un tur atkal ir kvadrāts. Arī samirkšķinot, tas kvadrāts tā uzreiz nepazūd. Vēl mazliet tur pakarājas... pirms pazūd.

-          Nē, man tur ir aplis. Bet pazūd uzreiz, kad samirkšķinu.

Atvieglojums. Tas tomēr nav tikai redzes defekts. Ja vairāki slimie jūt to pašu, tad viņi vairs nav slimi. Vairāk kā viens un jebkas var kļūt par realitāti. Viens pats gan nestāvi. Ja nu gadījumā visi tev paies garām, tu paliksi stāvot, un tas nekas, ka tajā laikā tev būs gan izaugušas saknes, gan galva kļuvusi par debesīm.  Tu tur paliksi viens pats stāvot, turklāt ļoti, ļoti traucējošs garāmgājējiem. Viņi tur kopējam labumam gribēs uzbūvēt veloceliņu un laipni tev palūgs aizvākties. Tu, protams, vairs nevarēsi, jo būsi jau izplūdis pasaulē, un tevi nocirtīs. Nocirtīs vienu pašu. Ja nocērt vairākus reizē tik un tā ir vieglāk, jo grūti ir visiem kopā. Tāda nociršana ir reāla. Ja nocērt vienu, tad varbūt arī tas ir bijis tikai paša izdomājums.

Ir trīs varianti: 1) sajukt kopā ar pārējiem, 2) iekārtoties uz dzīvi burciņā, 3) iet tālāk un pāri uz turieni, kur citi jukušie vēl nav nokļuvuši un iespējams nemaz nevēlas nokļūt.

Starp zelta vidusceļu un lamātajām viduvējībām es izvēlos iekārtoties burciņā. Gluži vienkārši viena tikt tālāk es pati vēl nevaru.

Tām visām lietām, ko es gribētu pie sevis paturēt, burciņā nav vietas, tāpēc sevis pašas saprāta dēļ es tās atstāju ārpusē. Ja gribu izbēgt no vājprāta, man jālien iekšā un uz savām mīļajām lietām jāskatās caur stiklu, tām nemaz netiekot klāt. Pēc vairākām acu samirkšķināšanām pa tām lietām sāk lēkāt blusas un tajās pat iemitinās žurkas. Ja vienā mirklī tas pat paliek pretīgi, tad pēc vēl dažām samirkšķināšanām arī nelabumam vairs nav nozīmes. Pazūd vēmekļi un līdz ar tiem arī tās visas lietas un visas tās jēgas.

Viņš pieklauvē pie burciņas vāka. Viņa seja ir labvēlīga un sirsnīgi smaidoša.

-          Nu, kā tad ir? Tev tur labi?

Aicinu, lai nāk iekšā.

-          Piedod, man te mazliet sastāvējies gaiss. Te jau īsti nevar izvēdināt, un ja atbīdu vāku, iekšā nāk tik daudz trokšņu, ka nedzirdu pati sevi. Laikam jau cilvēkiem patīk tie trokšņi un neprātā skaļa mūzika, jo vismaz tad nav jāklausās, kas tevī pašā notiek.

-          Vai, pie tevis tik mājīgi! – viņš atzinīgi novērtē manu dzīvesvietu un sāk ziņkārīgi pētīt manas pie stikla pielipinātās domas. Viņa ieinteresētība gan neilgst ne pus-mūžību. – Tas viss, protams, skaisti, bet tu vairs drīz neredzēsi, kas notiek ārpasaulē un te neiespīdēs pat gaisma, tu saproti?

-          Saprotu, bet mani tas galīgi netraucē.

-          Nu kā tad nu netraucē! Kārtīgam cilvēkam vajag, lai mājā iespīd gaisma. Tu ārā bieži izej?

-          Man šeit netrūkst gaismas. Jo vairāk domas esmu izlīmējusi pie stikla, jo mazāk tās man ir vajadzīgas. Un tādas nevajadzīgas tās pārvēršas par gaismu. Pilnīgi ar to pietiek.

-          Nu labi, labi... Tu jau tāda mums esi. Īpatnēja.

Ir jau tikai trīs varianti: 1) izlikties, ka nedzirdēji un mainīt sarunas tematu, 2) sākt skaidrot sīkumos un detaļās tās lietas, kas citiem ir svešas un neaptveramas, 3) samirkšķināt acis.

Izliekos, ka to nedzirdēju.

-          Klausies, tu jau sen ar mums neesi nākusi uz krogu. Varbūt izlien ārā no burkas. Tā jau tu paliksi galīgi viena. Tas jau nekas, ka tev ir mazāk nekā mums! Saproti, mēs jau tik un tā tevi mīlam un gribam kopā ar tevi pavadīt laiku.

Samirkšķinu acis un viņa te vairs nav. Tas nav redzes defekts.

Pēc dažām dienām viņš atkal klauvē pie manām durvīm ar veselu draugu baru. Es nemaz uz viņiem neskatos. Ir tikai 3 varianti: 1) piekrist ar viņiem iet uz krogu 2) nevērt vaļā un pateikt, lai iet prom, iespējams, izsaucot uz sevi uguni un spēcīgu nepatikas vilni 3) ielaist, draudzīgi parunāties un, cerot, ka sapratīs, cilvēcīgi paskaidrot, ka nekur nevēlos iet.

Negribu būt nejauka, tāpēc ielaižu iekšā. Piedāvāju tēju un uz viņu aicinājumu doties līdzi atbildu, ka nevēlos iet, jo man šobrīd ir svarīgas lietas, kuras jānokārto.

-          Nu, kas tad tev ir? Tev taču nav rītdien jāiet uz darbu vai tagad jākārto papīri valsts iestādēm! Atslābinies! Izbaudi! Beidz, rīt izdarīsi to, kas darāms. Mēs taču esam jauni, neuzvedies kā tāda vecene!

Lieliski. Saprotu, ka esmu izvēlējusies visnepareizāko rīcības variantu no visiem trim. Skaidrot, cerot, ka sapratīs, vienmēr un visur ir visnejēdzīgākais no visiem variantiem. Arī to nav iespējams saprast, ka man ir svarīgas dažas iekšējas lietas un problēmu risinājumi, kuri nenes pilnīgi nekādu tūlītēju labumu. Arī to, ka es viena pati klusumā atslābinos daudz vieglāk un izbaudu daudz vairāk, nekā vājprātīgajā ārpasaulē. Man ir jāizliekas, ka esmu sajukusi, jo citādi manu burciņu vienkārši sadauzīs un man būs jāatgriežas realitātē, kura nav manējā. Saprotiet, neviens no viņiem jau nezin, kas man ir zem ādas. Neviens no viņiem taču nevar iedomāties, ka man ir skelets, uz kura karājas gaļa un kurš tajā pašā laikā aizsargā iekšējos orgānus. Viņi, iespējams, pat savos ļaunākajos murgos negribētu redzēt, kādas patiesībā izskatās tās sistēmas, kas zem manas ādas pārklājas viena otrai pāri un darbojas vienlaicīgi un pat bez mazākās piepūles. Un es to nemēģināšu izskaidrot.

Es arī nemēģināšu pati saģērbties. Labi, ka viņi visu jau paņēmuši līdzi un skaidri zina, kas ir modē un kā man būtu jāizskatās. Jāatzīst, viņi vismaz nemēģina mani iestīvināt kaut kādās spīdīgās biksēs un apkārt mani ar mirdzošām krellēm, un tas man tīri labi patīk. Viņi mani saģērbj pelēkās brīvi krītošās drēbēs, un vienā mirklī man pat iepeld prātā doma, ka, iespējams, mani vedīs uz karātavām.

Mani aizved uz krogu. Mēs visi tur jau esam bijuši iepriekš. Viņi jau nav slikti, un neviens no viņiem man nav nodarījis pāri. Viņi dejo ar mani. Viņi izklaidējas ar mani. Viņi runā ar mani. Viņi rūpējas, lai man ar viņiem būtu labi un lai nevienā pašā mirklī es nepaliktu viena tikai ar sevi. Iespējams, ka viņiem ir sastādīts grafiks, kuram kurā mirklī par mani ir jārūpējas.

Viņi laikam mēģina mani izglābt. Viņi domā, ka viņi man palīdz. Nekad neatņemt viņiem to sajūtu. Viņiem nav citas tik labas sajūtas, kā tā, ko sniedz apziņa, ka viņi kādam palīdz. Ego to ēd kā biezpienu ar cukuru. Un ja es pateikšu, ka īstenībā viņu palīdzēšana man ir tīrās mokas, ego izvemsies un viņiem tik ļoti sāpēs sirsniņas, ka tūlīt pat no viņu draudzības tiks uzbūvētas karātavas. Tāpēc pieņemu viņu komplimentus un mēģinu iesaistīties sarunās, taču ļoti attālināti. Man sevi jāsargā pašai, jo, lai gan esmu kopā ar viņiem, es tomēr neesmu viņi.

Kad nevaru vairs to izturēt, samirkšķinu acis. Man pazūd viņi, un viņiem pazūdu es.

-          Viss jau ir labi - viņš man čukst klusumā, caur aizspiestām ausīm un aizvērtām acīm.

Pēc šīs vienas iziešanas viņš ar draugu baru arvien biežāk klauvē pie manas burciņas. Viņš mazliet mani saprot un visādā ziņā ļoti cenšas. Pat neiebilstu viņu ielaist savā klusumā un izskaidrot kādas tad izskatās izplūdušās līnijas. Tiem pārējiem par klusuma skaņu nevaru stāstīt. Par domu neesamību arī ne. Tikai acīm redzamais ir viņiem pieņemams.

Jo vairāk es viņiem ļauju noticēt, ka viņi man palīdz, jo biežāk viņi klauvē pie manām durvīm. Ne viens vien no viņiem piedāvā man ievākties viņu cilvēcīgajos dzīves apstākļos un dzīvot kā cienīgam cilvēkam pienākas. Gluži vienkārši viņiem uz mani skatoties metas līdz drebuļiem neērti. Viņi ir gatavi pieņemt mani kā nevarīgu bērnu, lai nebūtu jāsastopas pašiem ar savu būvēto karātavu ēnu.

Jo vairāk viņi mani mēģina dabūt ārā no manas burciņas, jo ātrāk es vēlos tās sienas noklāt ar domām. Lai gaisma vairs netiktu atstarota. Saproti, kad izklātās domas kļūst nevajadzīgas, tās rada pašas savu gaismu. Saproti, ir jāsasniedz pareizā gaismas intensitāte un es pazudīšu pavisam. Tas nebūs redzes defekts. 

Tikšanās vieta ir jāmaina.

                                         

Deviņu pārmiju stacijā aiz skrandu gabala saķēru garām slīdošo Apziņas rēgu.

-Viss mainās. Prāts jau sen ir izdomājis tiekties pēc jauniem apvāršņiem,un,ja tas reiz ir noticis,tad atpakaļceļa vairs nav. Arī es pats esmu nolēmis doties līdzi. Ja to nedarīšu,tad pārvērtīšos par sūdu. No sākuma gan tikai par drupačām,kuras nobirs uz granīta flīzēm. Vēlāk tās uzlasīs kāds vērīgs balodis,un vien pāris metrus tālāk izlaidīs mani no savas kloākas atpakaļ uz tām pašām flīzēm. Kādu brīdi vēl būšu silts. Pēc tam arī viss...- rēgs kļuva domīgs -Taču varētu būta arī savādāk...- pakavējies  domās viņš piebilda uzlūkodams mani no savu skrandu apakšas.

-Tev jādodas līdzi.- brīdi klusējis viņš teica.

-Ko man tas maksās?- aizsmēķējis iedomu cigareti es jautāju rēgam.

-Neko. Tas viss tev tiks par baltu velti,un ceļojums būs neatkārtojami daudzpusīgs...- rēga balss palika par pāris toņiem noslēpumaināka,un skatienā pazibēja maldugunis.

-Caur milzīgu locekli es tikšu ejekulēts kosmosā?- caur sarkasmu,un neredzamajiem cigaretes dūmiem es centos noskaidrot detaļas.

-Pagaidi,draugs!- iesmējās rēgs- Tu tiko pamatīgi sapinies manu noskrandušo piedurkņu diegos. Nekur tu netiksi ejekulēts,un milzīgs loceklis arī izpaliks.-

-Tas labi.- es piekrītoši pamāju ar galvu- Jo par locekli jautāju vien tamdēļ,ka tavas skrandas izskatās visai gejiskas,un tev ir viltīgs acu skatiens...-

-Tas tamdēļ,ka kādu laiku atpakaļ vandījos pa politiska satura slejām.- rēgs kā taisnodamies atbildēja,un aizvainojumu centās noslēpt nervozi kārtojot savus lēverus..

-Tad tu dosies man līdzi,vai turpināsi visur saskatīt gejus,viltu un ejekulātu?-rēgs palika manāmi dusmīgs,un jau taisījās plivināties prom.

-Nu pagaidi skrandainais mošķi! Ļauj man tev noticēt... Es taču nezinu kas mani sagaida tur aiz tiem jaunajiem apvāršņiem,un kādas būs tās jaunās pieredzes.- sākot ar šo brīdi es aizvācu no savas balss ironiju,lai atvērtu durvis stipri vien atklātākai sarunai.

-Nemīz! Tev tikai būs jātur vaļā acis,ausis un krūšukurvis. Un tu vairs nekad nepiestāsi tajās stacijās,kurās reiz jau esi bijis,- rēga balss no uzmundrinošas pamazām pārauga pubertātes vecumu sasniegušā patosā.

-Tajās stacijās stāv mani cilvēki,un uz kioskiem ir salīmētas jaukas atmiņu   fotogrāfijas...- es centos iebilst,un vienlaicīgi sajutu,ka rēgs pa pavērtajām durvīm ved iekšā Atklātību,taču no otras puses tās tur ciet Protests.

-Tu,muļķi! Vējš tās bildītes noplēsīs,un tie tavi cilvēki tevi nomētās ar pārmetumu akmeņiem! Nezini stāstu par Jēzu,kurš sabiedriskās domas vārdā pats savu sievu ar akmeņiem nomētāja?- rēgs skaļi iesmējās, skrandām noplīvojot kā medūzas taustekļiem.

-Jēzum vienkārši nebija paveicies,jo viņa sieva bija palaistuve. Taču,ja godīgi,tad mani neatstāj sajūta,ka tu pūt ļoti skaļā trompetē,un centies manī pamodināt Spītu.- 

-Nē...- skrandainis turpināja smieties plivinādams savas skrandas -Tavs Spīts jau sen ir tālu prom,un dzēruma kaislē maukojas ar Vienaldzību. Un kas vēl svarīgi... Viņam vairs nerūpi ne tu,ne tavās pagātnes stacijās stāvošie cilvēki. Jo viss ir ļoti vienkārši un pakārtots tā,ka arī Spīta viedoklis pieder Prātam.- to pateicis rēgs apgriezās un kārtodams savas izjukušās skrandas devās augšup pa perona kāpnēm. 

Un es devos viņam līdzi... 

Jo zināju,ka vējš noplēsīs bildītes... Un zināju,ka pieturās stāvošo kabatās ir akmeņi... Un neticēšana rēgam bija tikai viegls flirts,jo Deviņu pārmiju stacijā nebija neviena cita ar kuru parunāties. Un tāpēc,ka es sen jau esmu pieradis pie skaņas ar kādu deg tilti aiz manas muguras. 

Laiktelpas piedzimšana

Kapu kalniņam līdzīgā vietā stalti stāvēja pilsētas bagāto un inteliģento cilvēku platības, bet lejā – nabadzīgo pļēguru, zagļu un baiļu pārņemto ļautiņu saslietās būdeles un nojumes. Augšā valdīja patīkami miegains vēsums, bet lejā viena stihija nāca pāri otrai. Laiks te bija lineārs, nevis ciklisks, tāpēc to neviens neskaitīja, nejuta un par to nedomāja.

Pilsētas ziemeļu daļā iemidzis stāvēja publiskais sapulču laukums izglītotajiem un naudīgajiem, taču neko daudz tas netika lietots. Gluži vienkārši tam nebija nekādas vajadzības. Uz bagātās inteliģences augstumiem no sapulču laukuma augšup veda vecas akmens kāpnes. Arī tās jau bija iesūnojušas. Viņi mierīgi dzīvoja savās kapu kopiņām līdzīgajās istabās. Tās nebija nekādas atsevišķas villas ar gaisa dārziem, bet gan nelielas istabiņas, pilnas ar grāmatām un kartēm. No viena kaimiņa līdz otram bija tik vien kā nelielas durtiņas, caur kurām varēja ielūrēt kaimiņu dzīvēs. Aiz vienām durtiņām varēja iemest aci Imanta Ziedoņa muzejā, aiz citām palūkoties planetārijā vai kāda zinātnieka laboratorijā. Dažreiz, atverot tās pašas durtiņas, varēja redzēt pavisam citas telpas nekā līdz šim, bet arī durtiņu virināšana te nebija sevišķi populāra. Modei, ziņkārībai ielīst citu dzīvēs un vēlmei meklēt apvāršņu robežas tik pašpietiekamā pasaulē nebija vietas. Matemātiski te viss bija tik pareizi, ka kaimiņu pazīšana un komunikācija nebija nepieciešama.

Kapu kalniņa dienvidu puses nogāzē slējās baltu ķieģeļu mūris, laiski atdalīdams bagātos no nabagajiem. Tur lejā bija cita dzīve un citas noskaņas. Zem klajas debess saslietas pusjukušas nojumes, plīvojošas lupatas, bļaušana, dejas, dziesmas, ugunskuri, pļēgurošana, zagšana, bailes, meklējumi, mīlestības un prieki, netīrība un kašķēšanās, izrādīšanās un kaušanās – tas viss te izklaidēja nabagus. Varētu šķist, ka tā bija pavisam cita pasaule. Nabagie nu dien nebija nekādi gudrie ļaudis. Viens otrs pavisam pamuļķis un kāds cits - ārkārtīgi priekšniecisks un gribošs ieviest kārtību.

Taču tās nebija nekādas paralēlās pasaules. Tā bija viena un tā pati pilsēta, kuras baltais mūris nodrošināja, lai tie otrie aiz mūra zina, ka viņi nav vieni, tomēr viens otru nedzird, neredz un netraucē. Bagātie dzīvoja pašpietiekamības miegainajā krēslā, kamēr nabagie karstajā saulē, aukstajos lietos un skarbajos vējos dzēra, kašķējās un meņģējās.

*

Tas bija janvāris. Vai varbūt marts. Pilsēta bija samiegojusies. Mūžību izmeditējušais mūris vienkārši sabruka. Neviena nemudināts, nebakstīts un neaiztikts tas vienkārši milzīgā ātrumā sabruka, krītot zemē ķieģeli pa ķieģelim. Pilsēta pēkšņi kļuva par vienu veselu.

Vājprāts un panika! Šai vietai nebija ne vēstures, ne glābšanās stratēģiju. Nabagie metās augšup kalnā, bet bagātie haotiski sāka virināt durtiņas. Bailes. Cik tās bija mežonīgas, lielas un neaprakstāmas bailes! Tās uzsprāga katram krūtīs, tās klājās pār visu pilsētu kārtu kārtām! Tās sabiezēja. Bezkrāsainas un lielas tās sabiezēja. Nekas te netika paralizēts. Bailes auga visos un ikvienā, liekot uzsprāgt arī izmisumam, pārvietošanās ātrumam un vājprātam.

Nabagie skrēja no istabas istabā, no durtiņām durtiņās. No sākuma vēl dažam vīrelim nopļēgurotu seju un bēšu mēteli radās vēlme zagt, bet tikpat ātri šī vēlme arī pazuda. Nebeidzami labirinti. Nabagie zināja, kas ir bailes, taču tik varmācīgas, kā bagāto un izglītoto augstumos, viņi vēl nebija sastapuši. Bailes, kuras auga no katra paša un visu kopējā vājprāta.

Nabagi paniski gribēja tikt ārā, kamēr bagātie paniski slēpās. Viņi slēpās aiz dīvāniem un skapjiem. Viņi klusi virināja durtiņas un spraucās telpās, kurās nevienu nemanīja. Kamēr nabago panika bija lasāma viņu sejās, bagāto panika bija jūtama vienīgi viņu ātrajos un klusajos soļos. Cik ļoti viņi baidījās satikt nabagos! Cik vājprātīgs bija instinkts viņus nesatikt un neredzēt. Un te nu viņi bija. Nomocītās nabagu sejas mētājās no istabas istabā. Rēgojās panikas izkropļotas. Un itin bieži sastapās ar cietajām bagāto un izglītoto sejām, aiz kurām dzīvoja tieši tas pats vājprāts.

*

Kāds jauns, pārbijies nabagu pāris, bēgdams pa istabu labirintiem, attapās bagāta, padzīvojuša pāra istabā, kurā dīvāns bija apklāts ar rūtainu seģeni un televizors klusēja, lai nepiesaistītu lieku uzmanību. Bagātais vecis, tērpies pelēkā halātā, pavēlēja savai sievai izģērbties. Tā viņš gribēja šausmu pārņemto jauniešu pāri aizbiedēt. Viņi patiešām pārbijās vēl vairāk. Tik ļoti, ka neredzēja nevienas durtiņas, pa kurām mesties prom. Tik ļoti, ka palika sastinguši. Tikai pār nabagu meitenes vaigiem auga asaru tērcītes. Tad bagātais vecis pats izmetās kails. Arī šis ierocis jauniešus neizkustināja ne no vietas. Viņš pavēlēja abiem nabagiem izģērbties kailiem, un viņi tā arī darīja. Lēni un piesardzīgi atbrīvojās no savām netīrajām drēbēm. Ne viens, ne otrs pāris vairs nezināja, ko darīt, un viņi sāka pierast viens pie otra. Viņi visi četri palika vienā istabā. Pieradināja viens otru. Nodarbojās ar fizisko baudu gūšanu, ko sniedza kailu ķermeņu siltumu sastapšanās. Un pierada. Un vairs negāja ārā.

Laiku pa laikam te kāds no bagātajiem, te no nabagajiem, klīzdami labirintā, atvēra kādas no dīvainās četrotnes istabas durtiņām, meklējot patvērumu, bet tūdaļ arī aizvēra. Tie četri kailie turpināja pieradināties, un pārējie turpināja ik pa brīdi viņiem uzmest aci.

*

Bailes klīstošos jau bija nogurdinājušas. Bija palicis tikai izmisums. Arvien vairāk bagātie un nabagie pa diviem vai četriem sāka pieradināt viens otru. Nepieradinātie vecie pļēguri apātiski dzēra no divlitrenēm, noguruši slājot pa labirintu, neatrazdami ceļu atpakaļ uz stihiju plosīto un tomēr tik ļoti mīļo nabagu pilsētas daļu. Arvien vairāk jauniešu bija atraduši vietu uz apsūnojušajām ziemeļu puses trepēm. Viņi tur sēdēja, dažreiz pat smaidīja un dažreiz pat sarunājās. Uz ziemeļu trepēm vienmēr bija silta vasaras nakts.

 *

Bailes, tā varmācīgā ļaunuma sakne, bija pāraugušas bezcerībā. Lai gan viņi pat pierada un sarunājās, neviens te nebija kļuvis ne gudrāks, ne laimīgāks. Tikai gurdenāki. Nabagie izmisīgi turējās pie cerības tikt laukā, bagātie izmisīgi ilgojās pēc pagājušā. Laiks. Pirmo reizi šeit bija pieteikusies laika apjausma. Pagātne un nākotne vienlaicīgi.

*

Bagātie viņus nevarēja izvest laukā. Viņi nezināja, kā. Viņi nemaz nezināja paši savu pilsētas daļu. Viņi tikai zināja, ka ziemeļos ir sapulču laukums, uz kuru ved nosūnojušas kāpnes. Lejup. Tas ir... kaut kur ir ziemeļi... un kaut kā uz turieni tiek. Tie, kas bija tikuši laukā no istabām, palika uz trepēm un atpakaļ nenāca. Tie, kas bija iekšā, jau bija pieradinājušies un vairs nemeklēja risinājumu. Varbūt risinājumu nemaz nevajadzēja.

*

Tas vairs nebija izturams.

Kādai apmēram piecpadsmitgadīgai meitenei no bagāto un izglītoto vidus bija izdevies to visu vērot, neizejot no savas istabas. Aiz vienām durtiņām vienmēr rēgojās kāds no muzejiem, kuros viņa ziņkārīgi mēdza ielavīties, aiz pārējām – pilsētas izmisums.

Es nevarēju neiejaukties.

Iemiesojos meitenē, devos uz ziemeļu trepēm, aicinot līdzi visus, ko satiku savā ceļā un savācu cilvēkus lejā, sapulču laukumā.

„Bailes! Tās ir bailes, kas visu grauj! Tās ir bailes, kas mums traucē dzīvot tikpat labi kā līdz šim! Mēs visi varam dzīvot kopā un pieradinājušies, un visās pilsētas daļās! Mums tikai jāiet cīņā ar bailēm!”

Vienprātība iededza lāpas. Visi, patiešām visi vācās kopā arvien lielākā barā un mēs kāpām vēl zemāk. Līdz baltajam, sabrukušajam mūrim. Viens pēc otra mēs grābām rokās sarkanus ķieģeļus un...

.. un tad mani kāds izrāva ārā no meitenes, kura tikko visus bija sapulcinājusi cīņai.

Kāds cits no meitenes rokas izcēla smago sarkano ķieģeli, un tā vietā ielika vien divas mazas ķieģeļa lauskas. Viņš teica: ”Arī ar to tu būsi metusi.” Viņa apmierināti pasmaidīja un, lāpu apmirdzēta, devās līdzi pārējiem apmētāt ar ķieģeļiem vienīgo īsto vainīgo – sabrukušo, balto mūri.

Aizgājušie un aizgājēji

*

Nervoza un slimi gārdzoša ir sabiedrības mute.

Neremdināms katra indivīda bezjēdzīgais izsalkums tikt dzirdētam

un pierādīt sen atgremotas domas.

Citāti. Viss vienos citātos, kas kādreiz bija skaisti,

tagad sakošļāti, neizprasti un jau izspļauti –

no mutes mutē izvazāti guļ zem kājām

 – puņķu aplipuši žurku līķi.

Pretīgi un smirdoši pa pilsētu klīst plakāti un saukļi,

ka cilvēks mirst, ja nevar būt par atzīstamu sabiedrības daļu.

Mums vajag kolektīvu saliedēšanas un seminārus,

kuros, iemācoties dažus trikus pārliecināšanai,

varam plātīt diplomus, kas apliecina – mākam sarunāties.

Kliedzoša un neko nepasakoša ir sabiedrības mute.

Atzinības alkstoša un iedomājusies, ka zinoša.

Un tiklīdz garlaicībā nožāvāsies,

tiks nodemonstrēts neticamais ātrums

ar kādu cilvēks kļūst par lopu,

kolektīvu sūdu apbrīnotāju, kam svarīgi ir tikai runāt.

Ir vienalga ko.

Ar atgremotiem viedokļiem un zagtiem jokiem pietiek.

Ar aizgājējiem var iedzert vienreiz, 

par viņiem - var otrreiz, tad...

Klusuma konusu, lūdzu,

un mani aiz borta.

**

Es nešauju. Es nenošaujos.

Ja vajadzēs, būvēšu tiltu viens pats.

Un rūpīgi slēpšu mazā kastītē istabas tumšākajā stūrī.

Lai kanalizācijas netīrie ūdeņi paliek tur lejā.

Lai saukļi un citāti izplēn līdz ar neremdināmo kori.

Pa pašceltu (un varbūt ne to visstiprāko) tiltu

es aizeju prom no cilvēkiem,

kuru vienīgā skaņa ir skaisti artikulētās krellītēs savērti trokšņi.

Ir mazliet ironiski, ka, caur aizgājušo logiem skatoties,

arī mani pieskaitīs pie aizgājušajiem.

Tikai ne pie aitām,

bet pie miera traucētājiem.

***

Klusums.

Nav nekādu karuseļu.

Nav nekādu karstmaižu.

Nav dievu.

Klusums.

Nav nekādu skumju.

Nav nekādu pierādījumu.

Nav teoriju.

Klusums.

Manās vēnās viss ir dzīvs.

Tur pulsē varas, vasaras un tautas,

skan zirgu pakavi, skan flautas, zāģē mežu, liepas plaukst,

un divas plaukstas atveras, lai tajās ienāk

Klusums,

kurā zinām nesarunājoties,

kurā pat vissvarīgāko neliekam uz svariem.

Klusums,

kurā neatpūšas, nestrādā un neveldzējas.

Klusums,

kurā arī brīvība ir tikai vārds,

un nevar līdzi nākt neviens, lai nepārplēstu gara pavasarus.

Tie ir simt tūkstoš pavasari vienlaicīgi,

kuri uzplaukst vienā cilvēkā, kad palikušas pāri tikai zvanu skaņas.

Kad cilvēks nav nekas cits, kā vien zvanu skaņas.

Cik simtiem tūkstošiem caur mani iet.

Kuš, arī par to mēs nerunāsim.

Klusums.