Burciņas karātavu ēnā (kuras citi sauc par pilnmēnešiem)

Dažreiz viņš ienāk istabā tāds pavisam maziņš un sīks. Citā reizē viņš ir piecpadsmit centimetrus garāks par mani, elpo man pakausī un pāri. Vienā reizē viņa galva ir smieklīga un pat izskatās stulba uzsēdināta uz platajiem pleciem, bet citā reizē tā galva ir liela un skaista. Tam nav nekāda sakara ar to, kā viņš jūtas. Nekāda sakara ar to, ko viņš domā un pie kā strādā. Tam nav nekāda sakara ar manu pašsajūtu, un tas visticamāk nav arī redzes defekts.

-          Saproti, es vairs te negribu būt. Sajukusi prātā ir vai nu sabiedrība, vai arī es. Un varbūt pat ar prātu tam nav ne mazākā sakara.

-          Ko tad tu gribi?

-          To, kura es esmu bijusi tikai dažos mirkļos.

-          Laimīga? Tu par laimi runā? – viņš smejas. – Vai tik nav kaut kāds mēness aptumsums.

Un patiešām, tie mūžīgie laimes meklējumi ir smieklīgi. Un ja nevar būt laimīgs, tad vismaz izskatīties tā, lai tev izsaka komplimentus, un pelnīt tik, lai var draugiem izmaksāt dzērienus.

-          Tu arī redzi to kvadrātu?

-          Kādu kvadrātu?

-          Tur augšā, tajā stūrī uz griestiem. – aizspiežu acis, atveru vaļā un tur atkal ir kvadrāts. Arī samirkšķinot, tas kvadrāts tā uzreiz nepazūd. Vēl mazliet tur pakarājas... pirms pazūd.

-          Nē, man tur ir aplis. Bet pazūd uzreiz, kad samirkšķinu.

Atvieglojums. Tas tomēr nav tikai redzes defekts. Ja vairāki slimie jūt to pašu, tad viņi vairs nav slimi. Vairāk kā viens un jebkas var kļūt par realitāti. Viens pats gan nestāvi. Ja nu gadījumā visi tev paies garām, tu paliksi stāvot, un tas nekas, ka tajā laikā tev būs gan izaugušas saknes, gan galva kļuvusi par debesīm.  Tu tur paliksi viens pats stāvot, turklāt ļoti, ļoti traucējošs garāmgājējiem. Viņi tur kopējam labumam gribēs uzbūvēt veloceliņu un laipni tev palūgs aizvākties. Tu, protams, vairs nevarēsi, jo būsi jau izplūdis pasaulē, un tevi nocirtīs. Nocirtīs vienu pašu. Ja nocērt vairākus reizē tik un tā ir vieglāk, jo grūti ir visiem kopā. Tāda nociršana ir reāla. Ja nocērt vienu, tad varbūt arī tas ir bijis tikai paša izdomājums.

Ir trīs varianti: 1) sajukt kopā ar pārējiem, 2) iekārtoties uz dzīvi burciņā, 3) iet tālāk un pāri uz turieni, kur citi jukušie vēl nav nokļuvuši un iespējams nemaz nevēlas nokļūt.

Starp zelta vidusceļu un lamātajām viduvējībām es izvēlos iekārtoties burciņā. Gluži vienkārši viena tikt tālāk es pati vēl nevaru.

Tām visām lietām, ko es gribētu pie sevis paturēt, burciņā nav vietas, tāpēc sevis pašas saprāta dēļ es tās atstāju ārpusē. Ja gribu izbēgt no vājprāta, man jālien iekšā un uz savām mīļajām lietām jāskatās caur stiklu, tām nemaz netiekot klāt. Pēc vairākām acu samirkšķināšanām pa tām lietām sāk lēkāt blusas un tajās pat iemitinās žurkas. Ja vienā mirklī tas pat paliek pretīgi, tad pēc vēl dažām samirkšķināšanām arī nelabumam vairs nav nozīmes. Pazūd vēmekļi un līdz ar tiem arī tās visas lietas un visas tās jēgas.

Viņš pieklauvē pie burciņas vāka. Viņa seja ir labvēlīga un sirsnīgi smaidoša.

-          Nu, kā tad ir? Tev tur labi?

Aicinu, lai nāk iekšā.

-          Piedod, man te mazliet sastāvējies gaiss. Te jau īsti nevar izvēdināt, un ja atbīdu vāku, iekšā nāk tik daudz trokšņu, ka nedzirdu pati sevi. Laikam jau cilvēkiem patīk tie trokšņi un neprātā skaļa mūzika, jo vismaz tad nav jāklausās, kas tevī pašā notiek.

-          Vai, pie tevis tik mājīgi! – viņš atzinīgi novērtē manu dzīvesvietu un sāk ziņkārīgi pētīt manas pie stikla pielipinātās domas. Viņa ieinteresētība gan neilgst ne pus-mūžību. – Tas viss, protams, skaisti, bet tu vairs drīz neredzēsi, kas notiek ārpasaulē un te neiespīdēs pat gaisma, tu saproti?

-          Saprotu, bet mani tas galīgi netraucē.

-          Nu kā tad nu netraucē! Kārtīgam cilvēkam vajag, lai mājā iespīd gaisma. Tu ārā bieži izej?

-          Man šeit netrūkst gaismas. Jo vairāk domas esmu izlīmējusi pie stikla, jo mazāk tās man ir vajadzīgas. Un tādas nevajadzīgas tās pārvēršas par gaismu. Pilnīgi ar to pietiek.

-          Nu labi, labi... Tu jau tāda mums esi. Īpatnēja.

Ir jau tikai trīs varianti: 1) izlikties, ka nedzirdēji un mainīt sarunas tematu, 2) sākt skaidrot sīkumos un detaļās tās lietas, kas citiem ir svešas un neaptveramas, 3) samirkšķināt acis.

Izliekos, ka to nedzirdēju.

-          Klausies, tu jau sen ar mums neesi nākusi uz krogu. Varbūt izlien ārā no burkas. Tā jau tu paliksi galīgi viena. Tas jau nekas, ka tev ir mazāk nekā mums! Saproti, mēs jau tik un tā tevi mīlam un gribam kopā ar tevi pavadīt laiku.

Samirkšķinu acis un viņa te vairs nav. Tas nav redzes defekts.

Pēc dažām dienām viņš atkal klauvē pie manām durvīm ar veselu draugu baru. Es nemaz uz viņiem neskatos. Ir tikai 3 varianti: 1) piekrist ar viņiem iet uz krogu 2) nevērt vaļā un pateikt, lai iet prom, iespējams, izsaucot uz sevi uguni un spēcīgu nepatikas vilni 3) ielaist, draudzīgi parunāties un, cerot, ka sapratīs, cilvēcīgi paskaidrot, ka nekur nevēlos iet.

Negribu būt nejauka, tāpēc ielaižu iekšā. Piedāvāju tēju un uz viņu aicinājumu doties līdzi atbildu, ka nevēlos iet, jo man šobrīd ir svarīgas lietas, kuras jānokārto.

-          Nu, kas tad tev ir? Tev taču nav rītdien jāiet uz darbu vai tagad jākārto papīri valsts iestādēm! Atslābinies! Izbaudi! Beidz, rīt izdarīsi to, kas darāms. Mēs taču esam jauni, neuzvedies kā tāda vecene!

Lieliski. Saprotu, ka esmu izvēlējusies visnepareizāko rīcības variantu no visiem trim. Skaidrot, cerot, ka sapratīs, vienmēr un visur ir visnejēdzīgākais no visiem variantiem. Arī to nav iespējams saprast, ka man ir svarīgas dažas iekšējas lietas un problēmu risinājumi, kuri nenes pilnīgi nekādu tūlītēju labumu. Arī to, ka es viena pati klusumā atslābinos daudz vieglāk un izbaudu daudz vairāk, nekā vājprātīgajā ārpasaulē. Man ir jāizliekas, ka esmu sajukusi, jo citādi manu burciņu vienkārši sadauzīs un man būs jāatgriežas realitātē, kura nav manējā. Saprotiet, neviens no viņiem jau nezin, kas man ir zem ādas. Neviens no viņiem taču nevar iedomāties, ka man ir skelets, uz kura karājas gaļa un kurš tajā pašā laikā aizsargā iekšējos orgānus. Viņi, iespējams, pat savos ļaunākajos murgos negribētu redzēt, kādas patiesībā izskatās tās sistēmas, kas zem manas ādas pārklājas viena otrai pāri un darbojas vienlaicīgi un pat bez mazākās piepūles. Un es to nemēģināšu izskaidrot.

Es arī nemēģināšu pati saģērbties. Labi, ka viņi visu jau paņēmuši līdzi un skaidri zina, kas ir modē un kā man būtu jāizskatās. Jāatzīst, viņi vismaz nemēģina mani iestīvināt kaut kādās spīdīgās biksēs un apkārt mani ar mirdzošām krellēm, un tas man tīri labi patīk. Viņi mani saģērbj pelēkās brīvi krītošās drēbēs, un vienā mirklī man pat iepeld prātā doma, ka, iespējams, mani vedīs uz karātavām.

Mani aizved uz krogu. Mēs visi tur jau esam bijuši iepriekš. Viņi jau nav slikti, un neviens no viņiem man nav nodarījis pāri. Viņi dejo ar mani. Viņi izklaidējas ar mani. Viņi runā ar mani. Viņi rūpējas, lai man ar viņiem būtu labi un lai nevienā pašā mirklī es nepaliktu viena tikai ar sevi. Iespējams, ka viņiem ir sastādīts grafiks, kuram kurā mirklī par mani ir jārūpējas.

Viņi laikam mēģina mani izglābt. Viņi domā, ka viņi man palīdz. Nekad neatņemt viņiem to sajūtu. Viņiem nav citas tik labas sajūtas, kā tā, ko sniedz apziņa, ka viņi kādam palīdz. Ego to ēd kā biezpienu ar cukuru. Un ja es pateikšu, ka īstenībā viņu palīdzēšana man ir tīrās mokas, ego izvemsies un viņiem tik ļoti sāpēs sirsniņas, ka tūlīt pat no viņu draudzības tiks uzbūvētas karātavas. Tāpēc pieņemu viņu komplimentus un mēģinu iesaistīties sarunās, taču ļoti attālināti. Man sevi jāsargā pašai, jo, lai gan esmu kopā ar viņiem, es tomēr neesmu viņi.

Kad nevaru vairs to izturēt, samirkšķinu acis. Man pazūd viņi, un viņiem pazūdu es.

-          Viss jau ir labi - viņš man čukst klusumā, caur aizspiestām ausīm un aizvērtām acīm.

Pēc šīs vienas iziešanas viņš ar draugu baru arvien biežāk klauvē pie manas burciņas. Viņš mazliet mani saprot un visādā ziņā ļoti cenšas. Pat neiebilstu viņu ielaist savā klusumā un izskaidrot kādas tad izskatās izplūdušās līnijas. Tiem pārējiem par klusuma skaņu nevaru stāstīt. Par domu neesamību arī ne. Tikai acīm redzamais ir viņiem pieņemams.

Jo vairāk es viņiem ļauju noticēt, ka viņi man palīdz, jo biežāk viņi klauvē pie manām durvīm. Ne viens vien no viņiem piedāvā man ievākties viņu cilvēcīgajos dzīves apstākļos un dzīvot kā cienīgam cilvēkam pienākas. Gluži vienkārši viņiem uz mani skatoties metas līdz drebuļiem neērti. Viņi ir gatavi pieņemt mani kā nevarīgu bērnu, lai nebūtu jāsastopas pašiem ar savu būvēto karātavu ēnu.

Jo vairāk viņi mani mēģina dabūt ārā no manas burciņas, jo ātrāk es vēlos tās sienas noklāt ar domām. Lai gaisma vairs netiktu atstarota. Saproti, kad izklātās domas kļūst nevajadzīgas, tās rada pašas savu gaismu. Saproti, ir jāsasniedz pareizā gaismas intensitāte un es pazudīšu pavisam. Tas nebūs redzes defekts.