Cerību maniFESTS

Klauvētājs ir samērā tukls ķīniešu zēns ar galvā uzmauktu, elektrizēti spilgtos krāsu toņos sašūtu, un uz riņķi rotējošu, žokeja cepuri, kas spīd gluži kā naktslampiņa, izgaismojot tumšo kāpņu laukumu. Viņš gluži kā sastindzis stāv iepretim durvīm, viscaur noķēpājies un pamatīgi salipis ar Rīgas Cirka cukurvati, pie tam, nevar nepamanīt, ka tā nav vienīgā laža, kas gadījusies ceļā līdz manām durvīm, jo uz ķīnieša ceļgaliem ir eleganti nobrāzumi. Kurjers! Aina ar drīzāk naktslampiņai līdzīgo tuklo ķīniešu zēnu ir neierasta, bet nejūtos pārsteigts, jo šo vizīti gaidīju nu jau pāris dienas. Svarīgs sūtījums, kas beidzot atgriezīsies atpakaļ pie manis! Neapgaismotajā kāpņu telpas laukumā vairs neredzu mazā ķīnieša seju, vienīgi spilgtā žokeja cepure griežas divreiz ātrāk nekā pirms brīža, un lipīgajā roķelē pamanu iežmiegto sūtījumu. Kļūstu nedaudz nepacietīgs, izraujot no mazliet spocīgā zeņķa rokām lipīgo aploksni, bet kā pateicību, steidzīgi iegrūžu auzu pārslu cepumu paku tajās pašas tuklajās roķelēs un aizcērtu dzīvokļa durvis. Kopš kurjeri ir mazie ķīnieši jancīgajās parpalās, nevaru saprast vai nemainīt kurjerus atpakaļ uz iepriekš daudz ierastākajiem rumpelrūķiem, kuriem bija griezīga balss, nešpetna daba un sūtījumi nereti tika pazaudēti, citreiz atnesti nepareizie un ogles visam piemeta viņu kaitinošie gājieni pēc sūtījuma atdošanas, kad šie sāka „topīt”, diņģējot no manis kapeikas, paiku un smēķus. Samaksāju lielāku mēneša maksājumu un kompānija parūpējās par kurjeru nomaiņu. Atšķirībā no rumpelrūķiem šie mazie ķīnīzerīši nekad nerunā, nejūt nekādas emocijas un piegādā tikai augstas slepenības sūtījumus, pēc piegādes automātiski pašiznīcinoties, tiklīdz piegādes saņēmējs ir aiztaisījis aiz sevis durvis. Nav jēgas ne sveicināties, ne atvadīties. Atkal paveru durvis un ieraugu rotējošo žokeja cepuri, kas vientuļi karājās gaisā un nemitīgi griežas uz riņķi. Ķīniešu zēns jau ir pašiznīcinājies un turpat kāpņu telpā izkūpējis gaisā, bez pēdām sakūstot ar aizgājušo laiku ainām. Paceļu auzu pārslu cepumus, ar kuriem vecie kurjeri rumpelrūķi, jau būtu vienā mirklī notinušies pazemē. Dodos aiztaisīt vaļā atstātās ārdurvis un cepure, mierīgi rotējot, seko un pavada mani lejup un atpakaļ augšup pa kāpņu telpu. Nodomāju, ka tā cepure gan ir ekskluzīva fīča. Bet katram savi plusi un mīnusi – vismaz šie pazūd bez „čakara” un liekiem „fintiem” uzreiz pēc sūtījuma nodošanas. Tas ir ļoti labi, bet kaitinošie mīnusi nedaudz traucē - sīkie kretīni, sevi iznīcinot, mūždien aizmirst iznīcināt savas šizīgās parpalas, arī šoreiz, piemēram, to pašu cepuri, kuru varētu pat paturēt, lai dežūrē kāpnēs un pamatīgi izbiedē kaimiņus. Otrs mīnuss - atnesot sūtījumu, tie regulāri ir nocūkojušies un pie viena nocūkojuši arī vēstules un paciņas!

Bet nu pie lietas. Beidzot pievēršos aploksnei, tās centrā ir glīts, ar lodīšu pildspalvu glīti uzrakstīts vārdu savienojums - „CERĪBAS MANIFESTS”. Tieši cerība ir tā, kas visu iespējamo dzīves līkumu, kāpumu, strauju nobraucienu, apļu un stāvvietu labirinta galā reizēm kļūst par pēdējo pieturu, pirms kūpošās un plaši pavērtās, pēc sēra dvingas smirdošās, bezdibeņa rīkles tajās sarežģītajās reizēs, kad savādāk izlavierēt sausam no noslīkšanas pamatīgā mēslu čupā vairs nav tikpat kā iespējams, un, nu manās rokās guļ pats tās manifests! Nu, baigi glauni. Pat, ja tā autors lāgam nezināja šā vārda nozīmi sākot rakstīt šo manifestu, tas tāpat ir nopietns un vērā ņemams dokuments, kas ir apkopots ar apakšpunktiem, kuri pārstāv viena konkrēta, nedaudz savdabīga indivīda cerību ceļvedi. Bet ņemsim vērā, ka šis ir vienīgais eksemplārs un tas nebūt nav mazsvarīgi, jo pretējā gadījumā būtu jāatrod vēl vienu pasaules klases līmeņa tizleni, kurš varētu mēģināt pavairot šo, vai tieši pārveidot un restaurēt esošo, pārrakstot jaunu cerību manifestu pēc jauniem, sevis piedāvātiem principiem. Tas nevienam nav aizliegts – cerēt – tomēr paliek jautājums - vai tas jelkad ir kādam pastiepis palīdzīgu roku un galu galā - vai šī cerība kā tāda vispār ir vajadzīga? Bet kāpēc man vajadzēja šo manifestu? Tādēļ, ka es pavisam negaidīti un pēcāk ne vienu vien reizi, esmu saskāries ar cerību aci pret aci, sēžot pie televizora, lai ar koncentrētu domu spēku mēģinātu atpogāt pieguļošas, baltas blūzes augšējo podziņu gaišmatainai, formīgai laika ziņu diktorei. Bet šī cerība, lai kā es ar to censtos svilināt blūzes vienīgo vājo vietu, beigās tomēr ir spiesta piekāpties augšējās podziņas spēka priekšā, un tik ļoti kārdinošie Eldorado dārgumi paliek neatklāti ne tikai man, bet arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, ar kuriem es tikko kā biju gatavs dāsni dalīties, jo, ja tā podziņa atsprāgtu vaļā, tad pietiktu visiem. Tās būtu vismaz divas, varbūt trīs gandarījuma un prieka pilnas sekundes, atkarībā no diktores reakcijas ātruma, apsviedīgas rīcības un apjukuma pakāpes pikantajā situācijā televīzijas tiešraidē, bet rezultātā esmu viens no tiem, kas beigās nav kursā par gaidāmo laiku. Būtībā jau par to, ka tu pats un tev apkārtējie visai bieži (šeit pat drīzāk būtu jālieto vārds „lielākoties”) mēdz nebūt par kaut ko kursā, nevienam nebūtu jākaunas un jāsarkst. Nav arī, protams, jālepojas un nav jākrīt panikā. Bet tālāk, es kā apgarots franciskāņu mūks, kas tikko izlīdis no Dekamerona grāmatas tumšākajiem stūriem, vēsā garīdznieka mierā precīzi nodrukāšu manifestu, šādi nododot to tālāk citiem, lai ļaudis beidzot saprot, ka ar cerībām vien burās ir par maz, jo tās mānīgi var tevi novirzīt no uzņemtā kursa, vai pamest gluži vienu bezvējā un okeāna vidū . Tām vajag vēju, bet kas tad ir šis vējš, katram nāksies saprast pašam, jo cerības manifests ir kā vaļa vēders - diezgan glums, šaurs un pietiekoši tumšs, lai tev sāktu trīcēt ceļgali, brīdī, kad esi tur nokļuvis.

 Esmu atguvis savu vienīgo CERĪBAS MANIFESTA eksemplāru, kas kādreiz glabājās pie manis. Pieļauju, ka visticamāk, tā autors pavisam noteikti ir muļķis, un cerības manifests ir tikai viņa mierinājums – ja ņem pēc loģikas, tad visdrīzāk tā arī būs.  Esmu dzirdējis sev neticamu un pagalam nepieņemamu versiju, ka kāds nejaušs hipsters pavisam nesen esot manījis aptuveni mana vecuma vīrieti  uz kāda Maskavas ielas Spīķeru ēkas  jumta sarunājamies ar sevi, aktīvi žestikulējam un  ik pa laikam samērā agresīvi, kā izpirkuma maksu pieprasot sev  kaut kādu mistisku papīru, kuru tas otrs it kā negribot atdot un slēpjot. Cilvēks uz jumta esot bijis pilnīgi kails un, no galvas līdz kājām, nokvēpis ar skursteņa sodrējiem. Brīdī, kad atbraukuši ugunsdzēsēji, plikais vīrs uz jumta vairs neesot atradies. Nešķīsti meli!  Tie ir meli, jo pliks es esmu publiski paspējis izrādīties tikai divas reizes, pie tam, pirmoreiz tas notika Alūksnes slimnīcas teritorijā piesnigušā ziemā, kad ar steigā pagrābtu plēves gabalu centos aizbēgt no saniknotajiem dakteriem un māsiņām, nošļūcot pa lēzenu, bērziem apaugušu nogāzi no bērnu nodaļas korpusa līdz pat morgam. Galvā man bija papīra turza ar izplēstiem acu caurumiem, un pie morga mani sapakoja, bet toties visi, kam reiz ir nācies saskarties ar Alūksnes ārstiem, mani sapratīs un nekādus jautājumus tālāk neuzdos. Otrā reize bija improvizēta performance šovā „Esi pamanīts!” kultūras namā Ziemeļblāzma, kur neveikla pārpratuma dēļ, pirms sava uznācienu nebiju informēts, ka šovs ir paredzēts talantīgiem dziedošiem un dejojošiem jauniešiem. Neviens arī neinformēja, ka priekšnesumā nedrīkst izmantot mopēdu „Rīga-13”. Domāju, ka mani pamanīja. Es tikko pamanīju manifesta pirmos teikumus un tas rokraksts izskatās traki pazīstams... pat ne pazīstams... Fak!

CERĪBAS MANIFESTS. ČOTKA PA PUNKTIEM.

•  Es ceru, ka atstājot krogu, man nekad nenāksies doties mājup ar sarkanu sieviešu mēteli. Gadījumā, ja tomēr nāksies, tad ceru, ka mēteļa kabatās būs marcipāns, cīgas un kāda lietiņa, ko nevēlos minēt, jo tas varētu būt kā negaidīts pārsteigums.
•  Mūzika ir skaista un iedvesmojoša, bet es tikai ceru, ka to neizgudroja ķīnieši.
• Ceru, ka manā sētā neievandīsies vandāļi, skini un Šmerļa mežacūku banda.
• Esmu patiesi norūpējies un no visas sirds ceru, ka mūzikas industriju nepārņems „piderkors”.
• Es ceru, ka pa manas pilsētas parkos izvietotajiem batutiem, neviens neiedrošināties lēkāt ar krosenēm. Līdzīgs precedents jau ir redzēts, un jāatzīst, ka skats kā jau vienmēr bija briesmīgs. Ceru, ka cilvēkiem tas liks aizdomāties, un ar laiku tiks izskausta arī patvaļīga ieraušanās batutā, atrodoties alkoholisko dzērienu ietekmē.
• Rotaļīgi ceru, ka drīzumā arī mūsu stjuartēm būs franču piegriezuma elegantie kostīmiņi, kurus darinās Pjērs Kardēns, ja vien viņš vēl ir dzīvs un darbaspējīgs. Ceru, ka kostīmiņi būs pieguļoši un tajā pašā laikā ērti. Kā tautā bieži smej – viss šiki un pa vīlīti. Un appolo ziņu portāls par to aizmirsīs uzrakstīt. Vēl vairāk es gribētu cerēt, ka appolo portāls vienu dienu gadā varētu vispār aizmirst publicēt ziņas. Viņi taču varētu vismaz vienu reizi gadā nomudrīties un palaist garām visus pasaules jaunumus. Ideālam variantam, vienīgais darbinieks šajā dienā neizskaidrojamā kārtā portālā būtu prievīšnaciks Aivars Gedroics, kurš mērkaķa ātrumā, jau laikā no pulksten septiņiem līdz desmitiem publicētu ap trīsdesmit karstām un izvērstām ziņām un vēl paspētu aktīvi piedalīties komentāru batālijās ar appolo inteliģentajiem un mazāk izglītotiem ierindas komentētājiem, jeb kā reperi saka – heiteriem. Appolo portāls nākamajā dienā uzrakstītu par šo gadījumu rakstiņu, un ceru, ka neviens tajā redakcijā tā arī nesaprastu, kā tas varēja gadīties.
• Es ceru, ka kādreiz varēšu izbraukt ar žiguli. Nav jau nekas liels, bet ceru, ka kāds to redzēs, nofilmēs un jau laicīgi izsauks ātros. Brīžam esmu karstgalvīgs, tas tiesa...
• Es ceru, ka dzīve man nekad neliks parubīties teātra sānu ložā. Ja tas tomēr notiks, tad tas būs mans personīgais protests pret režisora radošo neveiksmi, nekas vairāk. Un ja tā, tad gribu, lai pretējā ložā sēdošie apmeklētāji šo protesta formu ne tikai redz, bet arī dzird. Krāciens ir mājās ierakstīts diktofonā un kaujas gatavībā esošs ierocis, lai operatīvi pieslēgtos teātra izrādei un ieviestu tajā negaidītu pavērsienu. Gudri ļaudis šo pavērsienu sauc par kontrdarbību, tiesa – ne vienmēr ir jāpielieto gudrība, lai šo kontrdarbību realizētu, dažkārt pietiek tieši ar stulbumu. Jā, starp citu, kaut kā nejauši atkal iedomājos par Gedroicu un viņa trīs avīzē ietītajām neļķēm.
• Atcerējos vēl par ķīniešiem... es ceru, ka viņi tā arī neuzzinās, ka pasaule ir apaļa. Pietiek jau ar to, ka viņi zina, kas ir sekss un kā ar tā palīdzību var izplesties uz visām pusēm. Pilsētās viņi ar debesskrāpjiem izplešas arī kosmosa virzienā. Tas ir tuvu, lai uzzinātu ne to vien.
• Ja jau te sāku par tautām, tad es ceru, ka igauņi mums vienmēr būs blakus. Arī tad, ja tektoniskā plātne mūs aiznesīs pa gaisu un centīsies kopā ar Indijas tektonisko plātni reizē mūs iespiest dziļi peklē. Katrā ziņā nedaudz drošāk, nu kaut vai morāli.
• Es ceru, ka Latvijas hokeja izlase nekad nākotnē vairs nezaudēs ar minimālo rezultātu, un, ja zaudēs, tad zaudēs kārtīgi, tā, lai atbalstītājiem nepaliek tās mūžīgās mieles. Ja tomēr notiks, ceru, ka Anatolijam Kreipānam tas nebūs jāredz. Nevēlos redzēt arī komandas ilggadējā ārsta Jāņa Kvēpa asaras. Vecais vīrs uz vecumu ir palicis emocionāli jūtīgs un trausls. Viņš ir palicis par tādu, kāds es esmu jau tagad...
• Tas ir personīgi. Bet es ceru, ka manai sievai nebūs vasaras raibumi, nebūs nepieklājīgi un pārprotami tetovējumi atklātās ķermeņa vietās. Par tiem vasaras raibumiem, nezinu... Okei, lai ir, bet es to viņai atgādināšu sistemātiski un aptuveni reizi mēnesī. Lai viņa visu laiku atceras, ko tur liegties - lai atceras līdz mūža galam, ka es jau patiesībā visu laiku gribēju sievu bez tiem raibumiem. Lai viņa zina, ka viņai tīri nejauši paveicās. Vēl trakāk viņai klātos tad, ja es viņu pirmo reizi būtu ieraudzījis kunga dūša kādā zaļumballē aiz estrādes brīdī, kad viņa notupusies čurā zālītē, vienā rokā izaicinoši turēdama smēķi, bet otrā viedtālruni, cenšoties uzrakstīt īsziņu. Pieļauju, ka tāds moments mani varētu paņemt... oj, kā viņai tad nāktos dzirdēt!
•  Es ceru, ka man nekad nebūs jāizdara izvēle starp dvīnēm. Dvīnes taču nedrīkst šķirt. Sāpīgāk par šo būtu tikai tad, ja būtu ne tikai jāizvēlas, bet godīgi jānoskatās, kā otra dvīne tiek kādam manam čomam.
• Es ceru, ka man nekad negadīsies sajaukt baznīcu ar lielveikalu. Ja tomēr būšu nokļuvis baznīcā vienalga kādā nejaušā ceļā vai neceļā, jo, starp citu, pat viņa svētība J. Pujāts, kuru savulaik atrada pārbīlī drebam pie visām miesām, sakņupušu malkas šķūnīša stūrī ar mežonīgu savvaļas suņu stērbelēs un drebezgos saplosītu balto svētku talāru, pēc dieva kalpa ierastās garīgās un spēcinošās pastaigas pa baznīcas teritorijas šaurajām un mistiskajām alejām, visai negribīgi izteicās presei, ka „dieva ceļi ir neizdibināmi”, tad ceru, ka mans stratēģiskais atbalsta plāns ir izplānots profesionāli un pareizi. Plāns ir vienkāršs kā konfektes sūkāšana, skatoties vakara ziņas krievu valodā ar surdotulkojumu. Toties tas prasa pašdisciplīnu un spēju pieņemt ātrus lēmumus. Tātad - iesākumā nekavējoties tiek ieņemta mācītāja ģērbšanās un atpūtas istabiņa, kurā tiek apauts svētā tēva violetais talārs, sagrābta svētā nūja un arī tā smieklīgā cepure, kurā ir pietiekoši vietas, lai noslēptu vidēja auguma velnu, tad, ar jau iepriekš no kanceles nolauztu sudraba krustu, tiek uzlauzta vīna kaste, no kuras pirmā pudele tiek drosmes vārdā nesaudzēta un nekavējoties iepildīta sevī, bet pārējās pudeles tiek aizbāztas aiz talāra drapējumiem un apsējiem maksimālajā iespējamajā aizbāžamajā daudzumā. Viena pudele ar veiklu rokas kustību tiek aizbāzta zem milzīgās cepures tur tupošajam velnam. Sekojoši tiek veikta mērķtiecīga kustība pa augšup tornī vedošajām koka kāpnēm. Kāpdams es no visas sirds ceru (atcerēsimies, ka šis tomēr ir cerību manifests), ka tur lejā bikts mājelē ir patvērušās divas pārbijušās mūķenes, kas histēriski lūdzās par to, lai man neienāk prātā ar visu vīna kolekciju pēcāk atkal notenterēt lejā un demonstratīvi piesmēķēt smēķi no apzeltīta svečtura degošajām vaska svecēm un neveikli aizdedzināt baznīcas aizkarus. Jaunākā no mūķenēm pēc tam divas nedēļas būtu nobažījusies vai tik nav sanācis palikt stāvoklī dēļ tām ārprātīgajām bailēm, un citām stāstot par šo atgadījumu, mani viņa apzīmētu – „tas elles tēviņš”. Bet atgriežoties pie plāna - esot augšā, man noteikti nāktos iezvanīt prieka vēsti par to, ka esmu nokļuvis nereāli tuvu dievam. Pēc tam būtu atlikusi tikai šī pavisam vienkāršā plāna noslēguma daļa, kurā es iebarikādētos uz četrām stundām un kategoriski atsacītos kāpt lejā, pārliecinoši melojot par saviem nodomiem un paaugstinātā un saltā tonī varas pārstāvjiem paziņojot, ka no dieva neviens ar varu mani nav tiesīgs atraut. Pēc tam es ceru, ka izdotos visu vainu novelt uz cepurē sēdošo velnu, kurš būtu paspējis piemaukties līdz nemaņai turpat zem cepures un loģiski, ka arī parubīties.
• Es ceru uz aktīvajiem kristiešiem, bet it sevišķi uz Dāvidu Gleški, ka jūs kopīgi aizlūgsiet un Gleškes vadībā palūgsiet dievam mīkstināt pret mani no viņa puses uzliktās sankcijas, kas automātiski, pieļauju, ka stājas spēkā uzreiz pēc iepriekšējā šī manifesta plāna uzrakstīšanas. Un Dāvid, tas pat ir tavs pienākums, tev jāmīl visi, jo Jēzus arī esot visus mīlējis, saproti? Atmet ambīcijas. Tad es sliecos, ka Tu mani mīli tikpat stipri kā Jēzus (tev būtu pieļaujama arī 90% mīlestība pret grēciniekiem un balamutēm, jo tu esi karstasinīgs, kārtīgs un paklausīgs dieva jaunās paaudzes censonis, un neviens pat neprasa no tevis 95% Jēzus mīlestības, kas bija tikai apustuļiem un Dimiteru pārim, kuriem pat dažos savas dzīves brīžos esot bijusi pilna skala ar Jēzus mīlestību, un jā, ticiet vai neticiet dārgie draugi, bet tie ir tie paši nepārspējamie visi 100% Jēzus mīlestības) Un, Dāvid, nepiņķerēsim te iekšā zinātni, kas ir domāta tikai un vienīgi priekš grēku galma (kurā es ceru, ka tu neesi vēl pabijis, pat ne pavēris durvis vai paskatījies pa atslēgas caurumu), noņem nost man tās dieva sankcijas, jo tu esi spējīgs piedot, atšķirībā no Dimiteriem, kas vēl joprojām atsakās piedot gejiem. Jā, Dāvid, piedod, ka es tevi tik ļoti noslogoju šajā manifestā, bet parūpējies arī par gejiem, jo neviena cita jau viņiem nav. Aizved viņus uz gaismas apspīdēto ieleju, tikai lūko, lai šie pa ceļam nekopojas un neievelk tevi tajā visā briesmīgajā purgā. Pats zini, ka mācītāji ir zem spiediena un tieši šī profesija ir pakļauta geju ordu spiedienam. Un ar producentiem un modes blogeriem cīnīties ir jāmāk, skaties, ka beigās nesanāk kā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām. Labi, liksim šo tēmu mierā, jo tā sāk aizņemt pārāk lielu daļu no cerības manifesta kopējā garuma. Cerību manifests jau tā ir kristiešiem veltījis pietiekamu uzmanību.
• Es ceru, ka neviens nekad neiekāps manā hūdā pa logu un es te nedomāju tikai ugunsdzēsējus, es domāju arī par atmarozakiem (ņemsim vērā – tikai atmarozaki var mēģināt iekāpt pa logu, ja tavs hūds atrodas ceturtajā stāvā, pie tam kanalizācijas trubu jau sen salauza vandāļi)
• Es ceru, ka ar gadiem es augstāk spēšu novērtēt grupas MIXERI visiem labi zināmo gabalu „Esi reāls”. Pie tam viņi jau centās, filmēja klipu, mēģināja svegot, bet pie svega mēs vēl pavisam noteikti atgriezīsimies. Svegs ir dziļa, sarežģīta tēma, kas prasa pienācīgu atdevi.
• Tā starp citu, bet ceru, ka kāds sīkais viesojoties Laimas šokolādes fabrikā, tā piestumsies, ka dzīve viņam vienā rāvienā uzsūtīs šķidro un dāvās mācību par negausību. Ceru, ka līdzīgā veidā kāds beidzot dabūs arī mācību par negausīgu alus dzeršanu. Varbūt tas būs kāds no maniem čomiem... jo es pats cenšos nekoķetēt ar negausības lamatām. Es ceru, ka kādreiz negausība būs nopērkama tāpat kā kafija, armatūras stieņi un Polijā zagtas itāļu šmotkas, kuras sazaguši leiši.
• Es ceru, ka kādreiz iemācīšos pateikt pāris vārdu grieķu valodā. Ceru, ka vairāk par desmit nesanāks, bet obligāti vienam no vārdiem esot jābūt „vagīna”. Vēl joprojām neticu izdienējušam budistu mūkam (ar kuru centrāltirgū „uz taisnību” esam saderējuši uz to, kurš ilgāk novilks bez infekcijām pēc mērcēšanās Gangā), kurš man centās iegalvot, ka vārds „vagīna” ir svēts un, ka vagīna visās valodās ir vagīna. Esmu dzirdējis arī grupas Ļeņingrad dziesmas, kas momentāli rada šaubas. Kā saka dzīves pieredzē izvāļājušies sūri un nopietni vīri – „Es tādiem blandoņiem ar grāmatām rokās neticu ne grama!” Varbūt arī viņiem taisnība, jo mūks arī nezināja, kas ir Latvijas Republikas pirmais prezidents un kur tirgū var nopirkt cūku ādas. Tas vieš nelielu neuzticību. Es ceru, ka būšu to paņēmis burtiski un mūks man to ir skaidrojis izvēloties abstrakto ceļu. Bet abstrakti jau vagīna vairs nav vagīna, un mūks nav mūks, bet šo manu gudrību var saprast tikai uzreiz pēc stipro skrējiena, kur pēc pirmajiem 200 metriem tu pie pirmās izdevības dezertē un līdz sacensību beigām slēpies mežā. Un tur vairs nav ne smakas no abstraktā.
• Tie nav glaimojoši vārdi, un es to saku nopietni – es ceru, ka kādreiz arī Zilupē būs skeitparks. Es ceru, ka vilcieni nāks pilni ar dīzeli un pilsētiņā uzplauks avangards.
• Es ceru, ka Ventspilī nekad nebūs divu skeitparku. Viņiem jau tā ir visādi labumi. Kāds neuzticams, bet ļoti izpalīdzīgs sabiedriskais medijs vēsta, ka pilsētas lielkņazs esot gatavs katram reģistrētajam ventspilniekam nopirkt pa ponijam. Tas esot tādēļ, ka lielkņazs bērnībā ir sapņojis par savu poniju, bet esot pietrūcis līdzekļu un iespēju tā iegādei, tagad viņš nevēlas, lai Ventspils iedzīvotājiem būtu jāpiedzīvo tāda pati vilšanās, kas velkas līdzi visu dzīvi. Lielkņazs Aivars vēl paceldams cepuri, esot piebildis, ka poniji esot fantastiski piemēroti jāšanai pa bruģi, kā arī transportēšanai liftā un turēšanai nelielā dzīvokļa koridorā. Katrs ventspilnieks drīkst atteikties no sava ponija, bet kategoriski aizliegts un pat bargi sodāms būšot ponija pārdošanas vai atdošanas mēģinājums uz Liepāju, vai nedod dies’ uz Rīgu.
• Ceru, ka tas nodokļu kantoris, kuru cilvēki apzīmē ar trīs burtu kombināciju un, pieliekot šiem burtiem priekšā kādu sulīgu, pēc noskaņojuma izvēlētu lamuvārdu, iekasēs visu bez žēlastības. Visu! Un nelīdzēs ne Jēzus mīlestība, jo nodokļu kantorī ar to norēķināties nevar. Un, bļe, par tiem Aivara ponijiem arī. Viens likums – viena taisnība visiem. Viņiem tur Jēkaba ielā tas arī ir rakstīts uz sienas, un visi par to esot informēti. Atļaušos cerēt, ka viss ir kārtībā, un galvenais nosacījums, lai ievērotu šo punktu, ir lasītprasme un tikums, ko mūždien kāds ieliekot šūpulī tikko dzimušam bērnam, pie tam, ja tas ir Rīgā, tad šūpulī kopā ar tikumu tiek iebāzta arī apsveikuma kartiņa no Nila, tikai „čota” ne vienmēr visiem esot skaidrs kurā brīdī, kurš, un vai kāds vispār to tikumu tur ieliek  vispār? Es te tā abstrakti izsakos, bet nešaubos, ka jums ir skaidra tā doma. Tas abstraktais ir mūsu valstī dziļā cieņā, tā ir pieņemts, un es jau arī ik pa laikam cenšos kaut ko dziļdomīgāku izrunāt, lai gan līdz „svegam” vēl ir jūdzēm tālu, tieši tāpat kā mūsu, nu jau uz pensijas pusi soļojošais Bērziņa kungs, kurš arī saka, ka cenšas, bet nesanāk, jo plaši runāt viņš nav radis, tāpat kā nav radis apmeklēt tualeti, ja nav nopirkts mīkstais papīrs. Tās taču ir elementāras lietas, viņš nav radis skaisti runāt, tāpat kā nav radis izmantot poļu papīru, kurš nereti ir ar caurumiņiem un tiek atdots labdarībā tiem, kas nerubī, un tiem, kas nereti var noslaucīt pakaļu arī ar latvāņa lapu, ja visi apstākļi ir sakrituši tieši tā. Bet tur jau atkal visi smejas, ņirgājās un beigās vienaldzīgi novēršas, lai Bērziņam tur pa pili vienam jātiek galā... arī toreiz, tajā šausmīgajā dienā, kad Rīgas pilī rotaļājās nešpetnās liesmu meitas... Arī toreiz visi viņu bija atstājuši vienu, bet sieva tieši Stockmanā, jo trakās cenas tur un blakām šmotku veikals, juvelieris, ķīmiskā un Rimi taisni vēl kā sērga ar savām tudiš pīp vai, iespējams, ka mamutu dienu neprātīgajām akcijām. Un Bērziņam vēl, kā par nelaimi, uz galda atstāti sērkociņi „Sports”.
• Es ceru, ka dzīve turpmāk varētu mani pārsteigt. Tikai pie nosacījuma, ka viņa pati iepriekš pabrīdina par pārsteiguma saturu, precīzu laiku un datumu, kā arī tajā iesaistītajām personām un priekšmetiem.
• Es ceru, ka neviens nekad nenodarīs pāri „kreatīvajām kucēm”. Paskaidrot plašāk un atklāt būtiskas detaļas par kreatīvajām kucēm, būtu lieka uzmanības pievēršana, un līdz ar to tiktu radīts neliels risks, lai kāds viņām tieši izdomātu nodarīt pāri, bet to es nevaru pieļaut, jo zinu, ko nozīmētu atkal atgriešanās pie kasetēm un Ričarda Klaidermana klavierkoncertiem. To nav pelnījis neviens, pat ienaidnieks, ja nu vienīgi totāli ļauns ienaidnieks, šova „Dejo ar zvaigzni” konkurents vai reperis, kurš repo tavā rajonā, kur repot drīksti tikai tu. Tas pats attiecas arī uz „svegošanu”, jo „svegs” konkurenci nemīl.
• Karaokes dziedāšana pālī nav „svegs”, tas drīzāk ir tāds fetišs, vai drīzāk stulbums, es ceru, ka tas turpināsies, jo uz karaokes skatuves mani neviens nelaiž, un ja tomēr uzlaiž, tad momentāli nomētā ar puvušiem dārzeņiem un skaudīgiem skatieniem. Lai tas paliek tiem, kas to paši vēlas. Tās ir morālas un fiziskas mokas, un tas man liek cerības manifestu nekavējoties papildināt ar jaunu cerību, ka šīs abas mokas varētu tikt atdalītas viena no otras un nevienam nebūtu jāpiedzīvo tas nepatīkamais brīdis, kad gan fiziskās mokas, gan morālās sēž tavā istabā un skatās televizoru, neiet prom un pat taksī iezveļas tev blakām vienlaicīgi, piespiežoties katra no savas puses, un tu jūties kā mokās iespiests hotdogs. Tieši tajā brīdī tu aizmirti uz kurieni tiec vests un taksists uzgriež skaļāk savu mīļāko dziesmu – „Vlaģimirskij central”.
• Ja jau sākām runāt par „svegu”, tad ceru, ka patiesi „svageri”, kaut vienreiz dzīvē „nosvagos” tā, ka vēlāk līdz pat mūža noslēgumam pansionātā, trako namā vai, aizmiegot ar smēķi kaimiņa dīvānā, viņi atcerēsies šo kā absolūtu ”svega” pilnību un neatkārtojamu „svega” virsotni. Bet ir jau arī dzirdētas runas, ka patiesībā īstam un neviltotam svegam nekādu virsotņu un robežu nemaz neesot. Ceru, ka, laikam uz priekšu ejot, izkristalizēsies arī visi svega instrumenti un būs skaidrs, kā veikt personīgo un arī sveša svega analīzi.
• Ceru, ka plikpauriem neizaugs atpakaļ mati, jo tas radītu procentuāli strauju svageru palielināšanos un iedzīvotāju skaitu. Bet daba visur mīl mērenību, un, kas ir mērenība, es parasti aizmirstu kafejnīcā „Prestižs”. Šajā kafejnīcā ir manīti arī tie, kas īsti neko necenšas cerēt, jo jēdziens „pie samaņas” viņiem ir tikai relatīvs jēdziens. „Svegs” pret viņiem ir tikpat bezspēcīgs, cik viņi bezspēcīgi „svega” priekšā. Bet kafejnīca „Prestižs” pret visiem izturas vienlīdzīgi, un mēs ar kafejnīcas vadību un, reti darbā esošo, apkalpojošo personālu ceram un novēlam matus tiem, kam to nav.
• Pie sevis klusībā ceru, ka saldējuma namiņš Elizabetes ielas galā netika nojaukts, bet gan aizgāja pats un apsēdās citā vietā. Ar laiku jau viss apnīk, bet nekas nevarētu būt tik pozitīvā ziņā satraucošs, kā ieiet namiņā brīdī, kad saldējuma namiņš izdomā piecelties un aiziet uz citu ielu. Ja tas piepildīsies, ceru, ka man vajadzēs nokļūt tajā pašā virzienā, kur namiņš būs sagribējis aiziet. Bet vispār – es esmu gatavs iet kopā ar namiņu jebkur, kur mēs varam aiziet, kamēr namiņu neaptur varas pārstāvji, ar cirvjiem un lāpām uzbrūkot un aizdedzinot. Tas gan būtu noziedzīgi no viņu puses, jo saldējuma namiņi paši par sevi cilvēkiem dāvā cerību. Degoši cilvēki, naftas tranzītkuģi un arī tie paši apcerētie, iespējams, ka arī šie, uz savu galvu brīvi pa pilsētu staigājošie, saldējuma namiņi gluži pretēji - atņem cilvēkam cerību un sagrauj sapņus. Sagraut sapņus var arī ielienot elektrības skapī vai uz mirkli paceļot galvu virs frontes ierakumiem. Patiesībā, izvēļu iespējas ir neierobežotas, un tās ir visdažādākās un izdarāmas visdažādākajos apziņas līmeņos katru dienu. Šajā sakarā cerību manifests vēlas uzsvērt, ka iestājas par to, lai cilvēkiem vienmēr paliktu kaut viena, kaut arī ļoti nosacīta un līdz izsmieklam ierobežota, bet tomēr izvēle, pat tad ja viņš ir iekalts ķēdēs un krabītī lien uz kameru. Es ceru, ka arī šādā situācijā kāds tomēr ir spējis izdarīt izvēli, pat tad, ja šī izvēle ir vienkārši palikt par cilvēku.
•  Kāds kungs savās ikdienas sarunās paspēja satraukties par visu, arī par ceļu un pašvaldību policistiem – viņš ik pa laikam viesībās izspēra, ka viņam rūp to personu drošība, kas ikdienā rūpējas par mūsu sabiedrības drošību. Es kā cerības manifesta autors varu šo kungu tikai atbalstīt un dalīties kopējā cerībā, ka Latvijas policistus nemoka liekais svars, ļoti ceru, ka uz stresa pamata šie vakaros nezvetē savas sievas. Ceru, ka šie vienmēr zina, ko dara un saglabā asu prātu visneparastākajās situācijas, nepazaudējot godprātību un savu dienesta ieroci. Es ceru, ka šie vīri modri rūpējās par manu drošību, kamēr es guļu tramvaja pieturā diendusu vai mežmalā kopā ar pirmklasniekiem dedzinu kūlu prieka pēc.
• Ceru, ka nekad nesajaukšu tramvaju ar trolejbusu. Ir jāuzmanās, jo pirmais nelaimīgais, kam tas gadījās tika sadurts ar plastmasas dakšiņu. Sadūrējs, pēc nozieguma pastrādāšanas, ietiepīgi klusēja, atteicās runāt ar varas pārstāvjiem, un kamerā vienas dienas laikā paspēja pastrādāt otru noziegumu – ar bārdas putām noziežot seju un līdz nāvei pārbiedējot, saldā miegā guļošu melnādaino cilvēku, kurus es agrāk brīvi varēju saukt sev ierastākā un jau bērnībā ļoti iemīļotā vārdā - par „nēģeriem”, un tieši ar tādu vārdu es viņus toreiz iepazinu, skatoties bērnu bilžu grāmatiņu par dzīvajām būtnēm, kas apdzīvo baobabu, neticami milzīgu koku, kurā mitinās dažnedažādi mošķi. Pat smaidīga televīzijas diktore, lasot kultūras jaunumu rubriku, lietoja vārdu „nēģeris” (izbrīnu rada fakts, ka šis vārds tika lietots saistībā ar mūsu valsts karstākajiem kultūras notikumiem dienā, kurā bija tikai viens ievērības cienīgs kultūras notikums valstī, ja neskaita diseni Rēzeknē, kurā bija iesaistīti Kupravas romu tautības pārstāvji (kā man viņi, velns parāvis, tagad ar varu ir jāsauc, par spīti tam, ka nekad neesmu bijis rasists un antisemīts, lai gan šad tad tāds esmu gribējis būt, jo krutākās anekdotes manā pamatskolas laikā atstrādātajā un pieslīpētajā arsenālā, bija tieši par šiem - melnādainajiem cilvēkiem. Šad tad esmu skaļi pateicis vārdu „žīds”, kas pirmās brīvvalsts laikā tautā tika iemīlēts un no mutes mutē lietots uz nebēdu). Rēzeknes disenē konfliktā iesaistījās arī kandžu pārdzērušies policisti, kas neesot bijuši vietējie, pāris līdzpaķertas beisbola vāles, nesprādzis otrā pasaules kara laika lādiņš, Rēzeknes kultūras nama garderobiste un Mākslinieks Daniels Rēbuss, kurš 90tajos nedaudz paspēja iekosties saldajā popularitātes kūciņā (runā, ka 90tajos popularitāte esot bijis kaut kas līdzīgs kaujas ierocim, ar popularitāti esot regulāri sisti cilvēki, iespējams, bijis arī kāds popularitātes smagi piekauts vīrs, kurš vēlāk arī pats esot atriebies, pats dabūjot savu popularitāti, kas bija galvastiesu pārāka, par pāridarītāja popularitāti, kura pamatīgi dabūja trūkties.) Otrs kultūras ievērības cienīgais kultūras pasākums todien esot bijusi piemiņas plāksnes atklāšana. Šodien zināmas tikai blāvas versijas par notikušā iemesliem, jo pasākums atcelts saistībā ar to, ka piemiņas plāksne ir nozagta ceļā uz pasākuma vietu vai kā otra ticamākā versija arhīvu dokumentos tiek minēts pieņēmums, ka piemiņas plāksni aiznesis satrakojies jenots, kam vairāk ticu arī es, tā rezultātā manifestā iekļaujot pilnīgi svaigu cerību ar vēlmi, lai nekas tik neiespējams nekad vairāk nenotiek un, lai turpmāk līdzīgos incidentos, kad tiek jebkādā veidā pazaudēta uzstādāmā piemiņas plāksne būtu vismaz viens zinošs cilvēks, kas nešaubīgi zinātu, kam par godu piemiņas plāksne bija paredzēta un kur tā bija jāuzstāda. Rezultātā situāciju esot izdevies atrisināt kādam pediatram, kurš esot ieticis uzstādīt piemiņas plāksni plāksnei, kuru visticamāk, ka jenots ievilka savā alā pie pārējiem savilktajiem spīdīgajiem sūdiem, tajā skaitā arī Seksīgās Lee auskariem, iespējams, šis pats jenots, ejot pakaļ auskariem, padzērās arī viņas gatavoto veselīgo placentas smūtīju. Ceru, ka ar šādu attapību un vēl kreatīvāku pieeju ļautiņiem, lietām un situācijām, ir apveltītas arī „kreatīvās kuces”, uz kurām es ne tikai vienmēr ceru, bet kurām es patiešām arī TICU. Pamanīji, kreatīvais svegotāj, kāda būtiska nianse?
• Nav ko diskutēt par vārdiem un to pielietojumu. Nekādas jēgas nav no situētām dāmām ar strupām vīna glāzēm Andra Kiviča solokoncertā, kuras nesekmīgi mēģina savā starpā uzsākt kādu smalkjūtīgu tēmu, bet Andris ir iesildījies ar astoņiem aliņiem un viņam ir sakāpis sirsniņā... Ceru, ka viņas pašas redzēja, kā smalkjūtība sašķīst zem smeldzes un patiesu emociju cirtiena svara. Andris ir saplēsis mikrofonu un koncerta organizatoru pavadībā pamet skatuvi. Secinājums – es ceru, ka uz Andra končiem turpmāk ies cilvēki, kas viņu ir gatavi pieņemt ar visu viņa emociju spektru, un dāmas turpmāk savus sūdus ies parunāt uz citiem koncertiem, kur šie sūdi labāk iederēsies.
•  Es ceru, ka kādā dienā, ieejot centrālajā stacijā pa durvīm, kuras veras gan uz iekšu, gan āru, varēšu tās atlaist ar maksimālu bezrūpību un ne mirkli, pat ne ar sānu redzi, nepalūrot atpakaļ, lai pārliecinātos, ka durvis nenositīs kādu pensionāru vai neizrubīs kādu čuvaku, kurš ir čoms tur visiem skvēriņā un, iepazīstoties ar cilvēkiem, parasti kā pirmos izrunā vārdus „Ei, braķiška...!”
• Es ceru, ka man nekad nebūs jātraucas glābt kādam dzīvību brīdī, kad ieturēšu maltīti. Ēdot, man patīk skatīties vienā punktā. Ideālā gadījumā uz mīlīgu kaķēnu vai tavas sekretāres krūtīm. Nevaru nepieminēt arī to, ka katru dienu nesu viņai saldas kūciņas no dažādām „fencī” vietiņām, kaut gan tev tas būtu jādara pašam, ja tu tik ļoti nebūtu aizrāvies ar personīgo „svegu”.
•  Ļoti ceru, ka „Lauku avīzes” kalendārs nav vienīgā iespēja, kā cilvēkiem laukos uzzināt datumu, dienu un savu vecumu. Bet par to ir jārūpējas Lattelekomam. Par šo tēmu runājot - ceru, ka neviens nekad neiedvesmosies no televizora vismaz līdz brīdim, kad viņi atkal nesāks demonstrēt raidījumu Binnijas vadīto šovu „Precamies!”. Varēja jau turpināt filmēt, jo cilvēki tagad vairs īsti nezina to, kā nevajag darīt.
•  Ceru, ka vasaras rokfestivālu telšu pilsētiņās, kaut kur starp neskaitāmiem pārblieztiem, vemjošiem un aurojošiem rumpjiem, pie dažām teltīm, labi ieklausoties, varēs sadzirdēt arī ķiķināšanu, spurgšanu un lielākas veiksmes gadījumā arī identificēt seksu. Māris Olte tās dēvē par dabas skaņām, kurās ir vērīgi jāieklausās un tikai retais tās spējot sadzirdēt.
• Ceru, ka Centrāltirgū čaļi turpinās pārdot krievu kontrobasa cīgas. Ceru, ka menti netrenkās. Tas ir cienījams darbs.
• Es ceru, ka smiekli nekad nebeigsies, bet paliks tikai skaļāki un garšīgāki. Ceru, ka smiesies arī no galvas līdz kājām ieģipsētais vīrs un to redzēs tikai dežūrmāsiņa pēc viņa acīm. Es ceru, ka smiesies arī jukušais pēc kārtējā neveiksmīgā bēgšanas mēģinājuma, tiekot baltsvārču eskortā vests atpakaļ uz psiheni.
• Un visbeidzot – es ceru, ka neesmu muļķis. Ja tomēr esmu, tad ceru, ka cerība ir mans mierinājums. Un draugi, es ceru, ka kāds kādreiz varētu saprast, ko tad es īsti ar šo „cerības manifestu”  esmu gribējis pateikt, jo tikpat un vēl vairāk, es pats to ceru nekad nesaprast, bet ja tomēr saprast, tad uz dzelzceļa sliedēm piecas sekundes pirms mani notriec tramvajs, kurā nav ne grūtnieču, ne bērnu un būtu labi, ja tur nebūtu arī „svageru”. Būtu labi, ja tramvajā būtu „kreatīvās kuces”, kas vienmēr visu saprot, jo uzreiz pēc mana rumpja detaļu uzlasīšanas, viņas ienirtu savā štābiņā un redzētā iespaidā, sataisītu nereāli krutu muzikālu stafu. Bet labāk ir nevis cerēt, bet gan ticēt, un kopā ar „kreatīvajām kucēm” taisīt kreatīvu stafu.