Tevis Dēļ

Vijoles šķīst pret sienām, caur flautām lien odzes

un bārmene pakaras priekšnieka siksnā.

Skan vētraini aplausi vilcenes zobos čerkstošam
guļoša mūka īkšķim.

Kaila skaistule asina nažus, lai nogrieztu
sunītim ausi, ko dāvināt
savam pēdējam mīļākajam

pirms laika atskaites
pirms kautuves asiņu izliešanas

pilsētas kanālā, kurš pilns ar sapelējušām

zelta putekļiem rotātām kartiņām.

Pliks dibens,
tad zibens. Raustīsies elektrība

ar tādu troksni, lai skatītājs salecas bailēs palikt ar sevi tumsā

starp atbrīvojoša neprāta alkstošiem purniem,

kuriem rokas un kājas ir vietā un prasās pēc glāzītes,

ja reiz starpbrīdis pienāks.

Taču šī izrāde sākusies vēl pirms aizkulisēm

un beigsies, kad pēdējais izraus sev acis.

Tas tevis dēļ, skatītāj. Jo tev patīk. Jo tu esi dievs.

Jo tikai tā
tu vari sajusties skaists.