Pastkarte.

Klusi čirkst rūsa zem maniem zābakiem kāpjot augšup pa vecajām vītņu kāpnēm, kuras ved uz mājas bēniņiem. Soļu izbiedēti, satraukti sāk sarunāties jumta spāru starpās mītošie baloži. Tie jau pēc brīža apklust, taču sev aiz muguras es jūtu desmitiem pāru vērīgu acu, kuri no bēniņu puskrēslas uzmanīgi seko katram manam solim.
Zem apaļa loga, uz veca šujmašīnas galdiņa stāv neliela koka kastīte. Piegājis klāt es paņemu to rokās,un uzmanīgi noslauku no tās vāka putekļus. Atveroties klusi nočīkst vāka enģes, un jau pēc brīža manās rokās ir ar zilu lentu apsieta pastkaršu čupiņa. Apsēdis uz galdiņa, es uzmanīgi atsienu lentu, un sāku šķirstīt pastkartes,aplūkojot uz tām attēlotās tik pazīstamās, un sirdij tik tuvās vietas.
Aizsmēķējot cigareti šķiltavu spožā liesma pāršķeļ bēniņu puskrēslu, un atkal sāk sarunāties satrauktie baloži.
Es mirkli pagaidu, lai liesmas apžilbinātās acis atkal pierod pie bēniņu krēslas, un lēnām sāku pārlasīt uz pastkartēm sarakstīto.



"...Sveika... Man Tevis tik ļoti pietrūka... Pietrūka Tavu gaismu,Tavu smaržu un Tavu straujo dienu..."



"...Saule-neliete ir piedzērusies, un no debesīm līst viskijs... Tavās ielās ir uzaudzis lietussargu tūkstošu mežs... Es vienīgais stāvu ielas vidū, un pavērsis seju pret debesīm ar atvērtu muti tveru rūgtās lietus lāses... Tu šodien garšo īpaši labi,un lieliski..."



"...Esmu piedzēries no mīlestības... Labi, meloju... Biju Ļeņingradā, un iespējams arī Rokkafejnīcā... Īsti vairs neatceros... Es Tev apsolu,ka beigšu ālēties,.. Nu nē... Pavisam jau nebeigšu... Tikai uz laiku, kamēr noenkurošos. Tas viss dēļ Tevis... Tikai un vienīgi dēļ Tevis..."


"...Es Tevi mīlu,taču zini... Tu esi nepateicīga kuce! Es staigāšu pa Tevi kails, un kliegšu Tavu namu logos... Līdz Tu man atdosies..."



"...Šorīt pamodos bez piecām minūtēm bezgrēcīgs... Piedo', bet tagad man mazliet pat nāk smiekli. Mīļā,Tu pati taču esi vainīga, ka "Mego" bija akcija gruzīnu vīniem. Tāpēc... Rītdienas rīts būs grēcīgs... Par to liecinās pa dzīvokli izmētātās pudeles, un lodžijas izsisto stiklu lauskas... Tiekamies rīt..."


"...Pagājušonakt Tu biji patiešām apburoša un skaista... Kaut kur Tavā sirdī, nakts aizsegā es satiku kādu ne tik senu paziņu... Viss kārtībā... Atķeksēju... Sēžot uz viņas gultas malas es skatījos ārā pa logu... Ilgi vēroju Tavas vilinošās gaismas, un par Tevi domāju..."


"...Es uz kādu laiku pazudīšu... Tiksimies kaut kad- nezinu kad..."


"...Piedod man tās reizes, kad esmu Tevi saucis par kuci. Piedod man brīžus,kad esmu Tevi rijis,vai Tev uzspļāvis. Bet klau...Es vienmēr esmu Tevi mīlējis..."


"...Nē... Jau kādu laiku par Tevi neko neesmu dzirdējis, un neko neesmu lasījis. Pastu? Nē... Pastu neesmu pārbaudījis. Telefons...? Telefonu mājās aizmirsu. Esmu celofānā teltī uz Peipusa ezera ledus... Ļaujos Purpura atraitnes reibinošajiem glāstiem, un brendija draudzīgajam siltumam..."


"...Esmu atpakaļ...Man atkal Tevis ļoti pietrūka... Pietrūka tās neaprakstāmās sajūtas ka viss man piederošais laiks ir ieslēgts Tavos luksoforos... Man petrūka pat celulīta, kurš ir uz kājām Tavos skatlogos ieslēgtajiem manekeniem..."


"...Pagājušajās brivdienās dzēru,drāzos un sapņoju... Nu īsāk sakot- biju pats ar sevi... Tāpēc šonedēļ gribu atrasties no jauna un no jauna atkal pazaudēties. Šobrīd ļoti vēlos pabūt ar Tevi divatā vien... Tu man esi vajadzīga vairāk kā jēlkad agrāk..."


"...Tavs vaigs šodien ir sadrūmis... Pats redzēju,kā Velns ar tauriņu ķeramo tīkliņu no Tavām debesīm noķeksē sauli, un to apēd. Es roku rokā ar Tevi kopā kāpšu augšā Melanholijas kalnā. Būšu Tev tuvumā arī Tavās grūtajās dienās..."



"...Nemanot ir atnācis rudens... Tavos parkos,dārzos un skvēros kā ievainots zvērs ir plosījies markas saēdies gleznotājs... Man mazliet pat skauž viņa talants..."



"...Esmu iemīlējies Tavos apsnigušajos torņos, un Tavu parku baltumā..."


Es pārstāju lasīt, un nolieku pastkaršu čupiņu sev blakus uz galdiņa. Kādu brīdi sēžu,un smaidīdams skatos bēniņu tukšumā.., Aizsmēķējis jaunu cigareti,es izņemu no mēteļa kabatas pastkarti un pildspalvu...

"Prieks atkal tikties...Gribēju tikai pateikt,ka uz pastkartes redzamajā rītā Tu esi bijusi īpaši skaista... Raugoties Tavā skaistumā manā galvā skan kāda dziesma... Man ir vienalga kam viņa ir veltīta pirms tam, bet šodien es viņu veltu tieši Tev..."

Nakts ir jauna.

-Sapņu pārdevējs teica, ka šī esot no pavisam tālām zemēm. - es pie sevis prātoju, grozīdams pirkstos pastmarku uz kuras attēlots Teodors Rūzvelts.
-Un... Ka aizvedīs uz tālām zemēm...- klusībā nosmejos, un jau pēc brīža Teodors,sīku burbulīšu pavadīts, noslīkst manas glāzes dibenā. Viņam pa virsu uzpeld netīri zaļa laima šķēle aizsegdama skatu, ar kādu izšķīst viņa smalkais uzvalciņš, brilles un pieglaustie mati. Izmaisu kokteili ar salmiņu, un lēnām to malkodams vēroju, kā aiz bāra letes ar šeikeri rokās rosās Frenko.
Jātiek ārā no bāra pirms tas vēl nav sācies...
Nē... Nav jau tā, ka mani tas ļoti satrauktu. Bet Frenko seju jau esmu atskatījies līdz riebumam. Lai arī viņš ir laipns un atsaucīgs, tomēr priekš bārmeņa darba galīgi neder, pat neskatoties uz to, ka katru gadu centīgi piedalās bārmeņu sacensības, un, iespējams, ka tikai eskimosi zin kādu- neizģērētā roņa ādā pagatavojamu kokteili, kuru neprastu pagatavot Frenko. Atliek tikai pajautāt, un viņš piesit divus pirkstus pie savas rūtainās naģenes, lai ar atstrādātu eleganci tiktu radīta kārtējā glāze eksotikas. Bet tas,ka Frenko prot pagatavot narkozes cienīgu Longailendas ledus tēju, nekādi nemīkstina faktu, ka viņš ir pagalam sūdīgs bārmenis. Bārmenim pašos pirmsākumos ir jābūt labam draugam, sievai, interneta pārlūkam un bieži vien arī psihologam. Frenko tāds nav. Kaut arī Frenko ir lāga zellis, taču pārsvarā viņš ir stīvs, nerunīgs, un atstāj par sevi iespaidu, kā cilvēks, kuram nacisti ir nogalinājuši visus tuviniekus. Bet lāga zeļļa seju es šovakar vairs redzēt nevēlos, un vēl jo mazāk brīdī, kad tas sāksies.
-Līdz rītam Frenko! - pieceļos, un atsveicinājies dodos durvju virzienā. Atbildes vietā Frenko tikai laipni pasmaida, un viegli pamāj ar galvu. Kā jau Frenko...
Tikko kā esmu pavēris bāra durvis, šķiet, kāds iešauj man sejā ar divstobreni, un uzreiz no abiem stobriem reizē.
-Sākās...- spēji atrāvies no pavērtajām durvīm nodomāju.
-Varbūt pagaidīsi? Ārā plosās pamatīga purga. Lietus kopā ar spēcīgu vēju un krusu. Es tev izsaukšu taksi!- sev aiz muguras dzirdu Frenko balsi.- Gadalaiku apokalipse!- viņš smejoties piebilst.
-Apokalipse... Iešāva man sejā asas ledus un lietus skrotis... - es nodomāju,saceldams uz augšu jakas apkakli.
-Paldies, vecīt. Man nav tālu. Tepat blakus.- pagriezies atbildu milzīgajam, uz letes uzlēkušajam sunim, kuram galvas vietā ir cilvēka plauksta.
-Labi... Kā vēlies.- atbild suns, piekrītoši pamirkšķinot ar plaukstas viducī esošo aci.
Pie velna...
Izgājis uz ielas es kādu brīdi stāvu un baudu, kā manī iekšā laužas svaiga gaisa šaltis. Tas izrauj no manām krūtīm piesmēķēto,un Frenko laipnuma piesātināto bāra gaisu. Ar spēku... Kā vakuums izrauj skābekli caur ieplaisājušu kosmonauta ķiveres stiklu.
Nav ne miņas no Frenko apsolītās purgas. Tās vietā apkārt valda pilnīgs klusums. Putina...Cik vien tālu redz no zemes gaisā ceļas baltas, pa vairākām kopā salipušas sniega pārslas. Tās biezā kārtā krājas zem jumtu spārniem, elektrības stabu cepurēm un zem koku zarotnēm.
Kā milzu konveijera lenta zem manām kājām sāk slīdēt iela. Puteņa baltumā tās izplūdušais asfalts ir neciešami melns... Sajūta, ka milzīgas rokas vadīta ota slīd man pa priekšu atstādama aiz sevis melnas krāsas triepienus. Kājas cenšas panākt nodevīgā mākslinieka roku, un mute alkst tajā iecirst savs zobus.
Es pārskrienu ielu, un savu ceļu turpinu gar pelēkas augstceltnes sienu. Tās smaile pazūd aizputinātajās debesīs, un cauri ķepīgajām pārslām dzird pieklusinātus, uz augstceltnes jumta dzīvojošo zīriņu ķērcienus. No šīs pelēkās ēkas sienām nāk nemīlīgs drēgnums, un zīriņu ķērcieni sajaucoties ar pelēki balto nakti, to padara biedējošu. Pilnīgs pretstats siltajam klusumam, ar kādu no zemes atraujas,un savu ceļu pretīm mākoņiem sāk mīkstās sniegpārslas. Jāiet pa ielas vidu... Tālāk no šī milzīgā betona kapa... Redzu pelēkajā sienā spīdam izgaismotu nišu, kurā novietots ar zaļi rūtotu galdautu apklāts gals. Pie galda savus taustekļus uz tā uzlikuši sēž divi dievlūdzēji. Tie nav svētceļnieki, un pat ne ticīgie.
Tie ir divi kukaiņi tērpti cilvēku ādās. Tievie, sārtie kakli uz sevis tur mazas galvas,kurām ir sejas kā cilvēkiem. Divas mazas, un ļaunas sejas...
Viņu galvas...Tās drīzāk ir divi ,nodeguši sērkociņi, kuri apvilkti ar bāli rozīgu ādu. Uz galda uzliktie taustekļi nav asi un nāvējoši kā kukainim ,bet vairāk atgādina jēlus un kaulainus vistu spārnus. To resnajiem rumpjiem ir formas kā divām kailām un gaļīgām lietus lāsēm. Uz galda stāv pusizdzerta Absolut vodkas pudele, divas pielietas glāzītes un franču maizes kukulis, kuram blakus divi, no tā nogriezti riecieni.
Galvas ar ļaunajām sejām nesarunājas, tikai skatās viena otrā lēni šūpodamās uz tievajiem kakliem.
Pārgājis ielas otrā pusē, es nogriežos kādā bruģētā šķērsielā. Dīvaini, ka te vairs neputina, bet bruģis, un ēku fasādes slīgst biezā miglā. Gaisma no ieliņas malās degošās laternām velti mēģina izlauzties cauri šai miglai, kura ir bieza kā vate. Miglā nošļakst ūdens un atskan spalgi smiekli.
Uz brīdi apstājos, un ieklausos... Ūdens nošļakst atkal, un no miglas iznirst milzīga, bronzas krāsas zivs ar tās mugurā sēdošu kailu Nimfu. Virs zivs galvas viņa tur makšķeri, uz kuras āķa uzliktais tārps karājas tieši zivs milzīgo acu priekšā, un ēšanas instinkta dzīta, tā nepārtraukti peld uz priekšu mēģinādama satvert ēsmu.
Zivij peldot garām mana roka instinktīvi ceļās, lai pieskartos tās zvīņotajā mugurā sēdošās Nimfas krūtīm.
Man jāzin, kas viņa ir...
Rokas izbiedēta zivs satrūkstas, un pēc pāris ļoti sparīgiem astes vēzieniem pazūd miglā. Sev aiz muguras atkal dzirdu spalgus smieklus un ūdans šļakstēšanu.
Nē... Tā jau nu tas nepaliks!
- Nimfa, man jāzina, kas tu esi!- es iekliedzos,un metos iekšā miglā vietā, kur pēdējo reizi dzirdēju izaicinošos smieklus...


                                                                                 * * *

...Es paklūpu pāri viņas istabas slieksnim, un krītot, ar roku apgāžu pie rakstāmgalda novietoto papīrgrozu.
No apgāztā papīrgroza gaisā paceļas simtiem krāsainu un izbiedētu taureņu.
Tagad viņas istaba ir pilna ar taureņiem. Viņa starp šiem taureņu simtiem ir ieritinājusies sarkanā samta šūpuļtīklā, kurš sasiets no divu, pretējās istabas pusēs esošu logu aizkariem.
Taureņi, kuru vienmēr tik ļoti ir pietrūcis... Nu tie ir visur. Gaisā, viņas matos un aizkaru samta krokās... Tikko dzirdami švīkst to spārni skardami viņas kailo augumu. Viņa piever acis, un maigi iekodusies ķiršsarkanajā apakšlūpā sevi noglāsta. Glāstu pavada kluss kunksts, kurš pazūd taureņu spārnu švīkstoņā. Kāds tauriņš ir nolaidies uz viņas krūtsgala, un piesedzis to ar saviem spilgti dzeltenajiem spārniem. Lēnām kā sargādamies, tas sāk kustināt savus spārnus sabijies no viņas rokas, kura tam tuvojās. Viņas pirkstu gali pārslīd pāri krūtīm, tikko jaušami skardama tauriņa zīdpapīra spārnus. Glāsti tuvojas vēdera lejasdaļai un izlocījusies kā kaķene, viņa ieslidina roku sev starp kājām. No pavērtajām lūpām izlaužas baudpilna elsa, un viņa saspiež kājas vēl ciešāk kopā, Viņas karstās un straujās elpas izbiedēts spārnos paceļas krūtsgala sargātājs tauriņš.
Visapkārt lidojošie, krāsainie taureņi aiz sevis gaisā atstāj psihodēlisku krāsu spirāles, un pasaule manā priekšā sagriežas nepielūdzamā kaleidoskopā...


                                                                                  * * *


...Viņas pieskārieni. Tie ir auksti. Dievlūdzēji pelēkās ēkas sienā izskatījās tieši tikpat auksti...


                                                                                 * * *

....-Ienācis pa durvīm tu klusēji un skatījies uz mani. Pareizāk būtu teikt- tu skatījies man cauri. Kad vaicāju, vai viss kārtībā, neko neatbildēji.
Tad, piegājis pie loga, kādu brīdi tur stāvēji, un ar abām rokām piespiedis pie sejas aizkarus, tos alkatīgi smaržoji. Sapratu,ka tomēr nekas nav kārtībā, tāpēc es tevi aizvedu uz vannasistabu, izģērbu un iesēdināju vannā...-
-Esmu atpakaļ...- klausīdamies viņas balsī nodomāju,atveru acis, un ar katru savu šūnu sajūtu viņas ķermeņa siltumu.
-Es nezinu, ko tu lieto, un arī nevēlos zināt.- viņa uzlūko mani ar norūpējušos un pārmetošu skatienu,
tad, kādu brīdi viņa guļ sakrustojusi rokas uz krūtīm, un pagriezusi galvu sāņus, nervozi koda apakšlūpu.
-Divas stundas sēdēju tev blakus, un skaloju tavu galvu ar aukstu dušu, līdz tu sāki trīcēt,..- viņa cieši ieskatījusies manā sejā saka, un es manu viņas skaistās acis pieplūstam ar asarām.
-Taču nomierinies... Es neko nelietoju.- es iečukstu viņas smaržīgajos matos, un pievelku sev klāt silto augumu.
-Tu mānies...- viņa neticīgi saka piekļaudamās man cieši klāt.
-Kad tevi ietinu dvielī un slauciju, tu pāris reizes pamanījies atpogāt manu blūzīti un noskūpstīt krūtis.- ar lūpām skardama manu ausi, viņa tajā čukst un koķeti ieķiķinās.
-Mmmm... Tas gan bija jauki.- viņa sapņaini piever acis un noskūpsta mani uz deniņiem.
-Bet gultā pielīdi man klāt un runāji kaut ko par taureņiem un dievlūdzējiem.- viņas tonis atkal kļūst norūpējies, ar pirkstiem viņa nervozi bužina manus matus, un viņas silto skatienu atkal aizmiglo asaras...


                                                                                * * *


...-Klau, draugs! Celies augšā!- mani uzrunā divas, pie sejas nostājušos zābaku mutes.
Zābaki runā Frenko laipnajā balsī.
Divas izpalīdzīgas rokas palīdz man piecelties, un kā pirmo es ieraugu Frenko melnbalti rūtaino naģeni. Uz tās naga kaujās divi Bandinieki. Bandinieku dueli no malas vēro Karalis, Dāma un lūdzēja pozā saliecies Laidnis.
Ar slapjo piedurkni izberzēju acis, bet Bandinieki nepazūd.
- Es jau izsaucu taksi,jo kā redzu, tad pats nekur tālāk par pretējā pagalma apstādijumiem neesi ticis.- Frenko balsī manu neslēptu,taču draudzīgu sarkasmu.
-Paskat... Tās taču kaķa pēdas! Kaķi tev nostaigājuši muguru.- viņš smiedamies piebilst, tīrīdams no ķepīgā sniega manu apsnigušo muguru.
-Nu ko! Šoreiz gan - tiksimies rīt!- Viņš iesmejas un draudzīgi uzsit man pa plecu.
- Frenko tomēr ir lielisks bārmenis... Un nacisti nav nogalinājuši viņa ģimeni - pie sevis nodomāju kāpdams iekšā taksometrā.

-Cauri Vīna veikalam, un tad uz Piepilsētu...- es saku pie taksometra stūres sēdošajam manekenam un iespiežu viņa plastmasas plaukstā saņurcītu naudaszīmi. Uz atsperes uzdurtais, pie paneļa piestiprinātais cilvēciņš pasmaida, un piekrītoši nošūpojas taksometram uzsākot savu ceļu.

Āderes, kaķis un anonīmie vēstuļdraugi

Nekas jau it kā lielos vilcienos nav izmainījies, bet ir daži sīkumi, kas liecina par to, ka varbūt tomēr ir. Pusstundu nosēdēju virtuvē, tad iešļūcu istabā. Kamēr funktierēju, kur lai noliek kafijas krūzi, kaķis noķēra manu skatienu un šādos brīžos (brīžos, kad kaķis uz tevi „tā dīvaini paskatās”) nākas gribot negribot uztvert visu pārāk saasināti. Nav ne jausmas vai tā ir telepātija, bet kaķa skatienā es parasti sazīmēju kādu konkrētu vēstījumu, piemēram, vakar:”Ei, sveiks, ko tad tu te atnāci? Nu ja atnāci, labi. Man tāpat te nepatīk vienam sēdēt. Ei, paskaties virtuvē, saber man trauciņus, ja tur nav sabērts. Ei, tev šodien sarkanas acis, tu domā, ka to neviens nepamana!? Nu man vispār neinteresē..kur tu biji, darbā, ja? Nu man neinteresē, es guļu uz āderes, redzi, man po...!Ei, bet vispār jau tu man patīc! Vēl vairāk man patīk gulēt, ēst un tavs dīvāns. Un asināt nagus. Un atceries, ka es vienmēr zināšu ko tādu, ko tu nekad neuzzināsi, un es arī tev nekad neteikšu!Kusties, aizej uz virtuvi, paskaties tos trauciņus!”. Parasti šie mazā dzīvnieciņa vēstījumi ir samērā gari un daudz neatšķiras no minētā piemēra, bet šovakar kaķa vēstījums bija īss, konkrēts un kodolīgs:”Tu esi stulbs!”. Sameklēju vietu kafijas krūzei, sameklēju vietu sev un pie sevis nomurmināju:”Bet es vismaz esmu cilvēks, tu neesi... nu karoče es esmu pārāks!”

 Es ienirstu tīmeklī, ievadu visas nepieciešamās formalitātes, paroles un rakstu zīmes, jo šodien ir e-pastu diena. Smalki! Nakas nav mainījies vismaz te, vēl neatšķetināta likumsakarība, bet visi trīs e-pasti ir pienākuši precīzi plkst 23.59. Nav ne jausmas kādēļ nepazīstamas personas man reizi gadā sūta e-pastus, bet tas man liek domāt, ka es esmu „nāvīgi svarīga persona”, paceļ manu pašapziņu un es klusiņām ticu, ka šajā brīdī vienmēr piedzimst kāds maziņš kibereņģelītis. O kej, nevilkšu garumā, pirmais e-pasts bija šāds:

„Nezinu kā Jums tur tagad Latvijā..laikam vēl ziema, bet mums te Latvijā ir rudens. Vakar bija kartupeļu talka. Gāja baigi jestri. Zaiga aizlīda aiz traktoriem un iepriecināja puikus. Biju pārsteigts par ražu, baigā raža, klausies, šogad! Pirkšu jaunu vāģi, vecais jau norūsējis.. un sievas ar taisos mainīt, ņemšu citu – smukāku un ar lielākiem pupiem!”

Ja kādam pirmais teikums likās dīvains, tad varu paskaidrot, ka nekā dīvaina tur nav. Šis anonīmais personāžs vienkārši mūždien dzīvo nedaudz citā laikā, dažkārt pagātnē, dažkārt nākotnē. Un arī šogad mēs neesam trāpījuši vienā laikā, tas gan ir sīkums, vismaz mēs kā īsteni latvju patrioti dzīvojam Latvijā, atšķirībā no šitās dāmītes...un tad nu, lūk, lasu otro e-pastu:

„paņēmu atvaļinājumu un atbraucu uz Venecuēlu. Nav tik traki un, zini, šeit visas sievietes smaržo pēc mango un aprikozēm, ne jau tā kā mēs latvietes. Nepārproti, es arī smaržoju diezgan labi, bet viņām ir kaut kāds  tāds dabiskais ķermeņa aromāts, saproti? Augļu aromāts.. Nu ko, piemēram, tu teiktu, ja es smaržotu pēc gurķiem, bet tādiem svaigiem gurķiem? Vai tomātiem? Vai tomātiem, gurķiem un krējuma uz reiz kopā? Ko tu teiktu, tu gribētu mani tādu nolaizīt? Nu labi, es ākstos. Palika garlaicīgi,pirms tam man visu dienu bija jāstaigā gar okeānu un jāraud..iešu uz barčiku pēc savas puspudeles ruma, šeit ir tāda sistēma – vienreiz nopērc pudeli un vari noglabāt slēgtā skapītī un ik pa laikam piestaigāt.. Negribās braukt atpakaļ uz Londonu īstenībā, un uz Rīgu jau nu vēl mazāk, kādus divus gadus noteikti tur nerādīšos! Turies.”

Ja par pirmajiem diviem anonīmajiem personāžiem var kaut ko izsecināt un saprast, tad par trešo saprast nevar absolūti neko, tiesa, tas gan mani ieintriģēja visvairāk..Šis e-pasts bija īss, konkrēts un kodolīgs:

„Tu esi stulbs!”