Atveru acis. Pavisam pierasta aina – sienas klātas nolupušām
avīzēm, caur atplīsušo aizkaru spraugu lien iekšā gaisma, uz televizora -
dzeltenā fobiju enciklopēdija, viss pārējais – nenozīmīgs. Guļošais vīrietis –
sīks un nīkulīgs kā kārtējais grausts, kurš visu sevi atdos tam, lai pat ne
mazākais dzīvas zāles stiebriņš tam neizlauztos cauri. Lai tikai paliek
tukšums.
Klusiņām izkāpju no gultas, savācu izmētātās drēbes,
aizlavos uz virtuvi apģērbties, uzvelku zābakus, paņemu somu. Spogulī es pat
neieskatos. Man jāiet. Man jāpazūd, kamēr gaiss te vēl smird pēc miega.
Kad šis sasodītais mikrorajons ielauzās manā dzīvē, es
vieglprātīgi atdevos nezināmajam. Tev bail nomirt? Saņem un baidies vēl vairāk.
Es taču nezināju, ka var arī tā: aizbēgt no mājām un mīlēt cilvēku, kura
kvēlākais sapnis ir redzēt marinētu cilvēku pirksteļu burku savā ledusskapī,
lasīt vēstules, ko viņam sūtījušas tās, kuras nekad nav viņu pazinušas, un
pirms miega kopā skatīties filmas, kurās krokodilu zobi saplosa dzīvus
cilvēkus, līdz no tiem paliek asiņaini gaļas gabali – nekas, ko varētu mīlēt
vai atpazīt.
Man jāpazūd, kamēr viņš vēl guļ. Vēl pēdējo reizi pametu
acis uz izārdīto istabu, lai pārliecinātos, ka neko neesmu atstājusi, pārbaudu
kabatas – telefons ir, maks ir. Roka. Rokturis.
Durvis ir aizslēgtas. Es netieku ārā. Kur ir atslēga, es
drīkstu meklēt tikai ar acīm, jo citādi es viņu pamodināšu.
Uz pirkstu galiem atgriežos istabā, nojaušot, ka atslēga
varētu būt viņa bikšu kabatā, un jau zinot, ka nekur netikšu prom.
„Kaķīt, tu kaut kur sataisījies?” – mironis ir pamodies.
Bezcerīgi. Pilnīgi bezcerīgi es atbildu: „Jā. Uz veikalu.
Gribēju atnest brokastis, kamēr tu vēl guli.”
„Velc nost zābakus, un nāc atpakaļ.”
„Bet...” es taču jau zinu, ka nav vērts... „Es gribu ēst. Un
tu arī drīz gribēsi.”
„Tu tāpat esi resna. Badā nenomirsi. Nāc atpakaļ, krople.”
Var jau būt, ka es pat vairs no viņa nebaidos. Ja no sākuma
šis pretīgais vīrelis manī vēl izraisīja interesi un viņa slimais pauris lika
manām asinīm uzvārīties līdz patīkamā adrenalīna burbulīšiem, tad tagad es to
vienkārši esmu pieņēmusi kā faktu – šo bezcerību. Vai mani kas pie viņa saista
un tur? Šobrīd – jā, aizslēgtas durvis.
„Tu taču šodien vēl paliksi te, vai ne?” viņš man prasa.
Es vienkārši atkrītu gultā. Man vairs nav, ko viņam teikt.
Viņš skaidri saprot, ka es gribēju aizbēgt. Pat tad, ja manas bailes nav
ārējas, viņš šobrīd skaidri saprot, ka tās manī ir.
„Kaķīt, man tevi vajag. Man vienam ir tik skumji. Ja tu
aiziesi, es izdarīšu pašnāvību. Tevis dēļ. Es taču tevi mīlu... Kaķīt... Tu
taču no manis nebaidies...”
„Es tev neesmu nekāds kaķis! Man ir vārds.”
Un es biju iedomājusies, ka mīlestībai ir cita seja. Baidos?
Vai es vēl baidos? Kā, pie velna, var baidīties no nīkuļa, kuram viss sāp un
vienīgais, kas viņam pieder, ir čīkstoša pašapziņa? Es taču zinu, ka ar vienu
spēcīgu sitienu zem jostasvietas, manis pašas cietums varētu beigties. Un ja
ne, tad es taču varu kliegt un ārdīties. Tā ir daudzdzīvokļu māja. Mēs neesam
iemesti divi vien meža vidū. Kāds taču dzirdēs un nāks glābt! Bet es palieku
turpat. Bezcerīgi atkritusi gultā.
Ļauju viņam sagrābt sevi aiz matiem, noplēst man drēbes un
ievilkt atpakaļ gultā. Es nedomāju un pat nekam neļaujos. Es vienkārši pieņemu
notiekošo.
Pretīgā vīreļa rokas kādu brīdi pat šķiet glāstošas, maigas
un patīkamas. Kādu brīdi pazūd arī bezcerība. Tas, kurš mani raksta un kura
klātbūtne nemaz nav jūtama, man ieliek galvā: „Vienkārši esi šeit. Nedomā.”
Tas, kurš mani raksta, nesaka, lai ļaujos. Ļoti iespējams, ka „pieņemt”,
„ļauties” un „būt šeit” nav nekādi sinonīmi. (Es to sapratīšu vēlāk.)
Viņa rokas ap manu kaklu savelkas ciešāk. Vēl ciešāk. Trūkst
elpas. Rokas stiepiena attālumā nekā nav, tikai stikla glāze, kura krīt un
sašķīst gabaliņos uz grīdas. Mērgli, es nevaru paelpot! Es nevaru arī ne
iespert, ne pakliegt. Nē, man nav bail! Saņemies! Nedomā! Ar rokām tieku līdz
viņa kaklam. Tagad es viņu žņaudzu. Es viņu smacēju nost. Viņš atrauj savas
rokas no mana kakla un aizspiež man muti un degunu. Manas rokas vēl ciešāk
žņaudz viņu. Es dabūju pļauku.
Mēs abi atkrītam spilvenos. Jāatgūst elpu.
Tā notiek pirmo reizi, bet es jau esmu ieprogrammēta par to
nedomāt. Tagad es par to nedrīkstu domāt. Pasviežu viņam cigarešu paciņu,
ielieku žņaudzēja rokā pelnu trauku un pieceļos no gultas. Mēs par to tagad
nerunāsim un abi izliksimies, ka te nekas nav bijis un neviens nevienu nav
mēģinājis pataisīt aukstu. (Mēs vēl nezinām, ka par to nerunāsim vispār nekad.)
*
Vannas istabā es dzeru ūdeni tieši no krāna un ar plaukstām
gāžu ūdeni sev sejā. Es satrūkstos, kad paskatos spogulī.
Tā meitene.
Tā, kas skatās man pretī no spoguļa.
Tā taču neesmu es! Man pretī stāv skaista, jauna sieviete ar
teju vai starojošu ādu un zeltainiem matiem. Tā... tā taču neesmu es!
Es sevi tik skaistu vēl neesmu redzējusi. Es nemaz tāda
nevaru būt...
Liecos pie izlietnes, pliķēju seju ar aukstu ūdeni. Kad
atgriežos vēlreiz pie spoguļa, viņa ir pazudusi. Viņas tur vairs nav. Es atkal
redzu sevi. Neglītu un samocītu.
*
Es atgriežos istabā it kā nekas nebūtu bijis un uzmeklēju
savas izmētātās drēbes: „Mincīt, es gribu ēst. Aiziesim uz veikalu?”
„Es gribu gaļu,” viņš man saka, tad uzvelk bikses un paziņo:
„Nē, tu neiesi. Es iešu viens.”
„Paņem gaļu. Sacepsim ar olām. Un kaut ko salātiem? Tomātus,
gurķus, krējumu... Es sataisīšu.”
Viņš aiziet, aizslēdz durvis no ārpuses, bet es palieku
tīrīt istabu. Sasodītais ceturtais stāvs. Sasodītais dzīvoklis. Saslauku
sadauzītās glāzes lauskas, lielākos stikla gabalus sametu miskastē. Stikla
putekļus un mazākās drumstalas saberu mazā trauciņā un nolieku virtuvē uz
palodzes, aiz poda ar nokaltušajiem begoniju kātiem. Tad iztukšoju līdz galam
lipīgi saldā liķiera pudeli, pakaru savu mēteli pie durvīm un pazūdu pie
spoguļa, lai uzkrāsotos. Gribu, lai mans minčuks ir priecīgs, kad atnāks
atpakaļ. Gribu būt skaista.
Kad dzirdu, kā no ārpuses griežas atslēga, iekrītu gultā un
izliekos aizmigusi. Dzirdu, kā atslēga iekrīt viņa bikšu kabatā. „Pamostos” no
tā, ka man atkal tiek norautas drēbes.
„Mincīt, atnesi gaļu?”
„Jā. Tu pagatavosi?”
„Protams!” es smaidu, noskūpstu viņu un eju uz virtuvi. Viss
ir. Re, arī alus un vīns.
„Es tev palīdzēšu, kaķīt!” viņš ieveļas pie manis virtuvē ar
attaisītu bikšu priekšu.
To vienīgo reizi, kad es redzēju viņu ar nazi rokās, trīsas
pārvērtās bailēs un sastindzināja manas mutuļojošās domas. To es vēlreiz
negribu piedzīvot. Pietiek jau ar vakar tīši nodzēsto cigareti pret manu ādu un
šodienas žņaugšanu.
„Es pati tikšu galā. Tu atpūties. Iedzer aliņu!” aizvedu
viņu atpakaļ uz gultu, nolieku blakus pelnu trauku, cigaretes, televizora pulti
un pasniedzu attaisītu aliņu. Vīnu mēs dzersim pie vakariņām, lai taču ir kā
filmās par tiem, kuri mēs neesam.
Kamēr es šiverējos pa virtuvi, viņš vairākkārt mani pasauc.
Es taču visu saprotu. Tas ir tādēļ, lai pārliecinātos, ka es tur esmu, lai mani
pieskatītu, lai būtu drošs, ka arī es iedzeru alu. Un es nepretojos. Es gribu,
lai viņš tiek galā ar trīs aliņiem vēl pirms vakariņām. Durvju atslēga, starp
citu, jau ir pie manis.
„Minčuk,” šis pretīgais saldums manis pašas balsī drīz liks
man izvemties, bet es turpinu „Viss gatavs! Nomazgā rokas un nāc uz virtuvi
ēst!”
„Nu nē... Ēdīsim gultā, kaķīt, tur ir ērtāk. Nes šurp, es
aiziešu pamīzt.”
Es piekrītu visam. Viņš tomēr spēlē pēc maniem noteikumiem,
un arī alus cienīgi pilda savu lomu.
Viņš ieiet vannas istabā, es klusiņām iebāžu atslēgu durvīs,
pagriežu, atslēdzu, paņemu jaku un zābakus rokās, durvis neveru ciet, lai nav
trokšņa, zeķēs skrienu lejā pa kāpņu telpu, uzrauju zābakus, uzmetu mēteli un
skrienu.
*
Es nekad vēl neesmu tā skrējusi. Metos neredzētos pagalmos
un ielās, par kuru eksistenci līdz šim neesmu zinājusi. Es zinu īsāko ceļu uz
pieturu, lai tiktu ārā no šī nolādētā mikrorajona, bet tas šoreiz mani
neinteresē. Es vienkārši skrienu. Jo tālāk nezināmajā, jo labāk.
Es jutu līdzi, atbalstīju un uzklausīju. Es vairākkārt viņu
atrunāju no pašnāvībām. Es viņu mēģināju glābt. Es žēloju. Es centos. Es
gribēju viņam parādīt, ka var arī citādāk. Bet man nekas nesanāca. Tas, kurš
mūs raksta, jau bija izdomājis, ka man šajā stāstā ir pavisam cita loma.
Noķeru trolejbusu. Viss ir beidzies. Mana seja uz sagurušo
un īgno pasažieru fona ir pavisam citāda. Tik ļoti starojoša no satraukuma, ka
par manu garīgo veselību varētu sākt satraukties. Tas viss ir beidzies. Es
vairs nekad tur neatgriezīšos.
*
Mēs visu dienu nebijām ēduši, un manis gatavotās vakariņas
viņš tik un tā ēdīs. Protams, ne bez nolemtības un vientulības sajūtām, un ne
bez skumjām. Lai nu būtu.
Vakariņās viņam būs sulīgi tomātu-gurķu salāti ar krējumu un
ceptas olas ar gaļu, kurā iekšā sabakstītas sīkās stikla lauskas. Tās pašas, kuras es
savācu no tā mērgļa istabas netīrās grīdas.
Vīna pudeli gan viņš neatradīs. Tā ir somā pie manis. Tāpat
kā viņa telefons, kas tiks ielidināts pilsētas kanālā, tiklīdz izkāpšu no
trolejbusa. Ja ne zarnas, tad vismaz muti ap to laiku viņš jau būs sagriezis ar
stikliem.
