Uzgriežņu atslēga Nr. 17/19

Ceļš zem auto riteņiem lokās kā melna čūska, atstājot tālu, tālu aiz muguras pilsētas kņadu un burzmu. Mēs laižam piknikā pie ezera. Mans kabriolets, kurš pirkts par Jehovas lieciniekiem izkrāpto naudu, maigi murrā un pie maigākā kājas pieskāriena gāzes pedālim, šī maigā murrāšana pārvēršas par tīģera rēcienu. Nemaz nezinu uz ko man stāv vairāk... Uz viņu, kura sēž man blakus ar vējā plandošiem matiem, un žilbinošu,zobupastas reklāmas smaidu sejā, vai uz mana sarkanā kabrioleta motora apgriezienu straujo ritmu. Drošivien ka abas šīs lietas manu pimpi kņudina vienlīdz labi, kautgan kabriolets manās atmiņās saistās ar vairāk seksuāla rakstura piedzīvojumu, nekā Viņa. Kaut vai toreiz, kad drāzu uz aizmugurējā sēdekļa to, uz ielas savākto dzīves pabērnu, kurai nez vai bija astoņpadsmit. Nekad neaizmirsīšu viņas pateicīgo skatienu kuru viņa man veltija, kad bija norijusi manu sēklu... Un fonā skanēja neaizmirstamā "The Rolling Stones" dziesma "Gimme Shelter"... Eh... Jūtu, ka loceklī ieplūst vismaz trešdaļa erekcijai paredzēto asiņu... Un visas tās reizes, kad apsities metamfetamīnu garāžā masturbēju šķirstot vecus pornožurnālus... Arī tad mans krietnais kabriķis bija man blakus tāpat kā visas pārējās neaizmirstamās reizes... Taču nevarētu teikt, ka man pret Viņu- to kura sēž blakus,nav jūtu. Protams, ka ir! Jo, kā nekā jau pagājuši trīs mēneši, kopš mans iedīglis dzīvojās pa viņas vēderu. Nez... Tas būs puika? Ceru, ka jā, jo meitu es negribētu. Varbūt tāpēc, ka pats savā mūžā pret sievietēm esmu bijis visai skarbs. Negribētu, lai manu meitu kāds bastards sit, sper viņai ar kāju pa vēderu, reibuma ārprātā laužās iekšā ar sausu locekli viņas ānusā, vai aiz matiem velk pie nelicenzēta abortu taisītāja. Jā... Tam ir jābūt puikam.
Viņa pavirzās man tuvāk,pieglaužās un ieliek savu galvu man padusē... Es aplieku roku ap viņas pleciem, un mēs pa asfaltēto šoseju traucamies pretīm pusdienslaika spožajai saulei.

 Ar zamšu apvilktā stūre ieguļ manās sasvīdušajās plaukstā, kā ādas pletne kukurūzas plantācijas īpašnieka saujā... Motors uzbudinoši rūc un mežonīgie zirgaspēki tikko jaušami rezonē pa auto korpusu... Smaržo viņas mati un dzeltenā vaniļas eglīte, kura piekārta pie spoguļa... 

Jā... Man šķiet, ka mīlu Viņu... Viennozīmīgi, ka mīlu. Bet... Es mīlu arī Sandru, kura strādā kadru daļā, firmā pa kuru fīrējos, un katra mēneša otrajā sestdienā, es mīlu arī Sandras 17 gadīgo meitu, kura braucot mājās no Priekuļu AVS vienmēr iegriežās pie manis. Tāpat es mīlu arī dažas citas, kuras dara pilnīgāku manu dzīvi, un tukšākus manus gludi skūtos sēkliniekus... Varētu teikt, ka mana dzīve ir pat ļoti izdevusies. Skaists auto, labs darbs, daudz naudas, draugi, kuriem tāpat kā man dzīvē viss ir izdevies, un kuri nekad neprasa lai aizdodu viņiem naudu, un kaudze ar mīļākajām... Jā... šķiet, ka esmu laimīgs. 

No manām pārdomām mani iztraucē navigatora brīdinājums, par to, ka pēc 200 metriem jāpagriežās pa labi. Tai kucei, kura ierunājusi navigatora frāzes, gan ir kaitinoša balss... Gan jau ka dzīvē ar šī ir baigā sterva. No asfalta nogriežamies uz grantēta lauku ceļa, un straujāk uzspiežot uz gāzes pedāļa auto mazliet aiziet sānslīdē. Maza, uzspēlēta panika no Viņas puses un es meistarīgi savaldu savu dzelzs rumaku.... Viņa skatās man acīs un smaida... Laikam tā smaida sieviete, kura jūtās droša par pasauli sev apkārt. No viņas apburošā skatiena, siltā smaida un nesenās kabrioleta dancošanas uz šķembām, man ir pamatīgi sacēlies. Viņa to pamana, un jau pēc brīža Viņas skaisti lakotie nagi pogā vaļā manu bikšu priekšu. Mans dzīslainais šerifa pimpis izlec ārā, un lepni izslienās pretīm jūlija saulei. Saule sāk sildīt mana brašuļa varen daudzās vietās pabijušo galvu, un Viņa, kura ar saviem trauslajiem pirkstiem glauda manu pimpi pat nenojauš, ka es tikai pirms nepilnas nedēļas pa kluso sāku ārstēt kautkur saķertu sifilisu. Bet mutē ņemot taču inficēties ar šo dievu slimību laikam nevar... Jā... Viņas mute apkampj manu pimpi, kā ciešs gumijas gredzens, un silta Viņas siekalu straumīte notek man gar pautiem. Nekad neesmu varējis saprast- Kā Viņa manu daiktu dabū iekšā savā mutē līdz pašai saknei un vēl pamanās ar mēli parotaļāties gar maniem pautiem? It's fucking, fuckin amazing...

Bet man neatliek daudz laika par to domāt, jo pamazām jau sāk parādīties pazīstamās trīsas muguras lejasdaļā, un man jāgatavojās izbaudīt mirkli, kad Viņa norīs manu, ar bālajām treponēmām piesātināto spermu... Es uzspiežu uz gāzes pedāļa, motora rēciens vēlvairāk pastiprina lielā brīža tuvošanos, un labsajūtā piemiedzu acis...

... No komas pamodos tikai oktobra vidū... Pa palātas logu redzamajiem kokiem jau pa pusei bija nobirušas lapas, un neviļus, caur komas sairdinātajām smadzenēm izšāvās doma, ka Siguldas rudeni jau būšu nokavējis.

Ārsts kurš mani aprūpēja, īsumā mani iepazīstināja ar autoavārijā gūtajiem ķermeņa apgreidiem. Tagad man viena roka sākot no elkoņa ir no plastmasas, žoklī un pārējā galvaskausā ieskrūvētas 13 titāna skrūves, un esmu līdz jostasvietai paralizēts. Par pazaudēto pimpa galu viņš neko neminēja, jo laikam bija neerti, vai arī viņš nespēja man to pateikt vīrišķās solidaritētes mocīts. Kautgan vēlāk noskaidrojās, ka savu baudas pumpuru nebūt nebiju zaudējis autoavārijā, bet gan tādēļ, ka ārsti savas nolaidības dēļ nebija pamanijuši, ka manu reproduktīvo sistēmu ir apsēdis sifiliss, un man vadot dienas komā, daikts vienkārši bija palicis zaļs un nokaltis.

Policists, kurš pie manis atnāca nākamās nedēļas pirmdienā, pastāstija pārējās iztrūkstošās detaļas. 

Viņš apgalvoja, ka manis vadītais kabriolets, ar ātrumu 130 km/h esot ietriecies skolēnu mikroautobusa aizmugurā, un pēctam ielidojot pretējā joslā, pasviests zem kokvedēja. Ka mana sieva esot apglabāta Matīsa kapos, un ka esot sākts kriminālprocess... Sieva... Kāda, nahuj, sieva! Tā nebija mana sieva. Bet varbūt tomēr bija? 

Daudz no pogainā jaunskunga murmulēšanas nesapratu, jo biju iegrimis dziļās domās... Un mani pilnīgi, un galīgi nespēja satraukt fakts, ka šajā avārijā gājuši bojā trīs šmurguļi, kuri pa mikroautobusa aizmugurējo logu blenzuši, kā Viņa man sūkā. Tāpat mani nepārsteidza  arī fakts, ka brīnumainā kārtā pie visa vainīgs izrādās esot kokvedēja šoferis, jo viņš bija maķenīt dzēris... Tā dīvaini gan sanāk, bet nav pat vērts tajā visā iedziļināties. 

Tagad dzīvoju sociālās palīdzības centrā "Stūrakmens". Par notikušo domāju reti... Pie sienas manā istabiņā, kuru man jādala ar mūžīgi nomīzušos vīru vārdā Arvīds, stāv pāris izgriezumi no avīzēm, kas rakstīja par notikušo. Tur rakstīts arī par mirušiem skolēniem,Viņu,manu nedzimušos dēlu (tam noteikti bija jābūt dēlam),un par smago automašīna, kura stāvot policijas autostāvvietā neciešami sākusi smirdēt, un kā vēlāk izrādijies, ka tās motortelpā bijusi sastumta, un palikusi nepamanīta vismaz puse no Viņas skaistā ķermeņa... Bieži par Viņu domāju... Galvas trauma ir izdzēsusi no manas atmiņas Viņas sejas vaibstus, bet es atceros Viņas matu smaržu, un silto siekalu straumīti kura tecēja gar maniem pautiem. Tādos brīžos sajūtu, ka vēderā spārnus pakustina pussprādzis tauriņš, un uz maniem pautiem saceļās gaisā spalvas. Bet tas arī viss... Esmu uz mūžu impotents. 

Dažreiz ar skaudību skatos uz Arvīdu, kurš tumsā, turot rokās saņurcītu Angelas Merkeles fotogrāfiju, rauj dūrē. Viņš nezin, ka es viņu vēroju. Bet es zinu visu... Es viņa nakts nodarbi varu atstāstīt precīzi un pa punktiem. Kā viņš ar skaļu rūcienu beidz... Kā noslauka spermainos pirkstus savā bārdā, un kā aizmiegot apmīžās neizlaižot no rokām Merkeles bildi... Nezinu, kāpēc, bet es Arvīdu sāku ienīst no visas sirds... Es to nespēju izskaidrot, bet naids pārvērtās par apmātību, līdz es kādā dienā neizturēju, norāvu savu rokas protēzi, un ar veselo roku viņu ietriecu Arvīdam rīklē... Es nespēju izskaidrot arī faktu, kāpēc es ar stikla lausku biju pārgriezis Arvīda vēderu, un iecēlis tajā iekšā savas paralizētās kājas... Varbūt, ka es tikai vēlējos būt saprasts? 

Es mēģināju bēgt... Mana ratiņkrēsla riteņi, atstāja aiz sevis garas asiņainas sliedes visā koridora garumā... Asinis pilēja arī no manām kurpēm, kuras patiesībā bija tikai kartona butaforijas...

Drošivien pēc šīm asinspēdām  viņi mani arī atrada, kaut arī nekur tālu es nebiju ticis, jo pārāk strauji nobraucot no sociālā centra invalīdu nobrauktuves, mans ratiņkrēsls iebrauca puķudobē un apgāzās...

Par Arvīda nozūmēšanu man nekas nebija... Laikam jau viņš bija pieriebies ne tikai man. 

Bet šķiet, vissliktākais ir tas, ka man jādzīvo tajā pašā istabā, kurā es novācu Arvīdu. Spokiem es gan neticu... Vispār es vairs neticu nekam, bet es ticu ka Arvīds zināja, ka kādā jaukā dienā es pārraušu viņa dzīves stīgu. Drošivien viņš zināja arī to, ka es viņu, un Angelu naktīs vēroju... Un varbūt tieši tāpēc dienu pirms es Arvīdam ietriecu kaklā savu rokas protēzi, vecais velns, ņēma un pielīmēja Angelas fotogrāfiju pie istabas griestiem. Droši vien, ka ar savu spermu. Kā gan savādāk....

Mani pārņem sajūta, ka Viņa mani caurām dienām vēro... Es cenšos uz Viņu neskatīties, un izvairos arī no Viņas skatiena... Es noplēstu Viņu no griestiem nost, ja vien nebūtu līdz jostasvietai paralizēts un spētu to izdarīt...

Bet dienām ritot es sāku pie Viņas pierast...Pat iemīlēt... Un neviļus viņa man sāka asociēties ar mana nedzimušā dēla māti, kura tik pasakaini sūkāja, un kura tika sadzīta smagās automašīnas motortelpā...

Jā... Es viņu mīlu... Un es esmu laimīgs par katru rītu, kurā es mostos Viņas sabiedrībā, katru dienu, kuru pavadu kopā ar Viņu, un katru miegā laišanās reizi, kad Viņa man ir blakus...