Kad tu šodien pēcpusdienā
izgāji uz lieveņa bija ziema. Un, kad tu vakarā atnāci atpakaļ, tavi mīkstie
filca zābaki bija piebristi ar ūdeni. Tu atnāci vakarā un bija pavasaris.
Pienāks nākamais rīts un mēs nosvīduši skriesim pa siena pļavu. Vasaras saule
mums būs nodedzinājusi plecus un āda mums sāks lobīties pēcpusdienā, bet tad
jau būs rudens un mēs sēdēsim uz kartupeļu maisiem un, runādami vis
neiedomājamākos niekus, dzersim šņabi. Un tu pamanīsi, ka mums sejā ir tas
nešpetnais smīns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru