Aiziet nav iespējams

Mēs ejam pa tuksnesi. Krāsas ir tādas sačabējuši oranžas un brūnas. Nav ne mazākās nojausmas, cik ilgi mēs vēl iesim, tāpēc atrastos šokolādes akmeņus vienkārši atstājam malā. Nestiepsim līdzi. Mēmā diskotēka nav vis nekāda vieta, kur atstiepties ar šokolādes notraipītām mutēm un pretīgi lipīgām ķetnām. 

Tās vairs sen nav nekādas maigās plaukstiņas, kas karājas pie mūsu izkaltušajām rokām. Mēs vairs sen neesam no šīs planētas. Mums sen vairs neinteresē ne sociālais taisnīgums, ne ticība nākotnei, ne arī valstiskās piederības jēga. 85. gada „Sprīdītis” ar iespaidīgajiem sātana vēstnešiem, skaidri pierāda, ka uzvar ļaunums - ļaunā pamāte dabū karali un riebīgajai Zeltītei nav jāprecas ar „lupatlasi” Sprīdīti. 

Kad Sprīdītis saprot, ka trīs pūrus naudas nedabūs, tad samierinās ar vienu pūru. Pēc tam ar kuļķeni naudas un pēc tam, sasodīts, vien ar pāris dālderiem – uz visu banku te neiet. Te samierinās ar mazumiņu, pieturoties pie tā, ka mazumiņš ir labāk nekā nekas. Mistiskais ļaunums, jebšu tas Sātans, kas nāk paraut Zeltīti un tomēr neparauj, jo dullais Sprīdītis pagadās ceļā, pēc sirsnīgas izlēkāšanās pa batutu tiek uzvarēts – ar to drosminieks tiek galā. Bet tas ļaunums, kas staigā pa zemes virsu, tiek atalgots pēc paša vēlmēm. Skaistas ir atkalredzēšanās, bet vairs nekādu burvju ieroču. Grebsi karotes un ganīsi govis. Laimīgs. 

Mēs tieši tikpat laimīgi brienam pa tuksnesi, nezinot, ne cik tālu, ne arī cik ilgi vēl. Ceļa romantika ir pazudusi. Mēs esam tūristi nekurienē. Bildēties te nav vērts. 

Brīžiem man šķiet, ka neko jaunu vairs nav iespējams pateikt, jo viss jau pateikts ”Demotivatoru” un citās sociālajos tīklos izmētātajās bildēs. Jo vairāk, jo ceļš pie savām domām kļūst arvien neiespējamāks. Tiklīdz atceros, ka esmu vienu sūdīgu attiecību attālumā no 30 kaķiem, tūlīt arī smadzenēs uzplaiksnī bilde, kurā to izlasīju. Domāšana, jebšu zivju zvejošana, vairs it nemaz nav interesanta.  Tuksnesī zivis neviens nezvejo. Te nav ne ūdens, ne naudas, ne vagonu, kuros izved to, kas mums reiz piederējis. 

Es esmu tik sasodīti brīvs cilvēks, ka nekas labāks kā mūžīgās laimes meklēšana vairs nav atlicis.

Mēs esam klāt, lai gan arī šis nav nekāds galamērķis. Mēmā diskotēka notiek uz ielas, kaut kur starp Rīgu un Venēciju, tikai kādā citā gadsimtā, kas bijis pirms mums. Kādā citā gadsimtā, kura patiesība mūs tā arī nekad nesasniegs. Mūzika tajā neskan. Skatītāji nesarunājas. Dejotājiem nav ne mazākās nojausmas par to, ka deja var būt arī visnotaļ erotiska komunikācija. Pie velna, mēs neesam te nākuši ne pēc mīlestības, kura kā buldozers pārbrauks mūsu ilgu pilnajām plaušām, ne arī pēc ēdiena, kas kuņģus padarīs smagus un miegu murgainu. Ja mēs paši zinātu, kas un kāpēc mūs te atvedis, nometis, atvilinājis, un no kurienes mēs esam atnākuši, mēs varbūt laicīgi spētu attapties un atgriezties. Tagad vairs nav arī ne atpakaļceļa, ne laika. Ir tikai miljoniem „ne”. 

„Un kā tad lai es viņu šovakar pavedinu, ja viņš man paziņo, ka alkoholu nemaz nelieto?” četrdesmitgadīgā britu lēdija man dusmīgi jautā. Es viņai saku, lai nopērk viņam dzintara aproču pogas, iesaiņo sarkanā krāsainajā papīrā, kas aplīmēts ar Spaidermena uzlīmēm, un uzdāvina viņam dzimšanas dienā. Viņa kliedz, ka tas mērglis nav ne penija vērts, tad iziet laukā pēc smalkmaizītēm un atgriežas ar aproču pogām vecim, kurš nu dien „nav ne penija vērts”. 

Darba vajadzību vārdā esmu izlasījusi vairākus e-kursus mīlas lietās un pat pacietusi savu profilu kādā visnotaļ neinteresantā tiešsaistes iepazīšanās portālā, pārejot no „visi vīrieši ir vienādi” uz „daži ir citādāki” un atpakaļ uz „visi ir vienādi”. Gadu esmu rakstījusi randiņu padomus visu vecumu, ādas krāsu un nacionalitāšu piederīgajiem. Tāpat, dīvainā kārtā mani mēdz uzmeklēt tie, kuriem sirdssāpes un mīlestības kaislīgais nemiers neļauj naktīs gulēt. Vienmēr laipni, mani mincīši, vienmēr laipni. Ja es zinātu, kas man te vispār ir meklējams, jūs mani te neatrastu. 

Mēmās diskotēkas beigas nekad tā arī netiks izsludinātas. Viņi turpinās mūžīgi dejot ar savu mazumu iekšās un ietiepīgo bravūru katrā acumirklī, kurā viņu skumjajām pasaulēm pieskarsies kaut kas mazliet priecīgāks. Iepazīsimies! Mans vārds? Nē, goda vārds, zivis par to ir daudz svarīgākas. Es zinu, ka te tuksnesī, kur nav ne pilītes ūdens, atrast šokolādi ir daudz vieglāk nekā zivis. 

Vecā sēž pie galda un loka iekšā svaigas pankūkas ar pērno brūkleņu ievārījumu. Virtuvē ar avīzi ieveļas ōpis: „Eu, tu man savu nieri aizdosi?” Viņa sirsnīgi iesmejas: „Kas tad nu, dzīvot esi sataisījies, vai?” Šis viņai draudzīgi uzšauj ar avīzi, šī viņam ielidina pierē karoti ievārījuma un saka: „Nu ņem ar, ledusskapī stāv. ” Tad viņa uzliek uz šķīvja pāris pankūkas arī ōpim, un tur ir pilnīgi skaidrs, ka taukainie pirkstiņi, pankūkām nozieķētie vaigi un krustvārdu mīklas kopā ne tikai pusdienos vēl pāris gadus, bet arī vienā dienā karotes noliks malā, lai pieceltos no galda un atkal sāktu meklēt.

Mēs turpinām brist. Nē, šīs briesmīgās ķetnas nav manas rokas. Nē, mani patiešām nesatrauc tas, ko jūs man teiksiet rīt. Mēs tāpat nekad nesatiksimies. Ja reiz tuksnesis beigsies, es iesaiņošu savu nieri sarkanā papīrā un, aplīmētu ar Spaidermena uzlīmēm, nolikšu zem eglītes. Varbūt kādam ievajadzēsies. Tas izklausās pēc lieliska iemesla svinībām mūža garumā. Esmu pat gatava jums aplaudēt.