Roberts dzīvoja vienā no Āgenskalna priežu, citai no citas neatšķirīgajām un pilnīgi vienādajām, daudzdzīvokļu
mājām. Robis visu mūžu bija nostrādājis gāzes dienestā, tāpēc vņam bija visai pieklājīga pensija, un visā visumā Robis dzīvoja samērā nesūdīgi. Tikai uz vecumu kājas bija atteikušas... Iespējams, ka Robis bija vienkārši par slinku, lai staigātu, un tieši šī iemesla dēļ kājas bija atrofējušās, bet varbūt ka tiešām tur kaut kas nebija kā vajag. Principā mani tas pilnīgi un galīgi neuztrauc, jo šis stāsts nebūt nav par Roba kājām. Neskatoties uz to, ka Robis bija jau vīrs krietnos gados, ar viņu nekad nebija garlaicīgi. Nu nekāds lielais runātājs viņš nebija, un nekāds pigoru taisītājs arī nē, bet kautkādos mēslos viņš iekulties pamanijās vienmēr.
Reiz Robis salauza klozetpodu. Neviens tā arī netika gudrs, kā vecajam invalīdam tas izdevās. Es protams pieļāvu domu, ka klozetpods savu mūžu jau bija nokalpojis, bet mans čoms Eģiks, stiepdams pa trepēm, uz otro stāvu jauno, ne visai vieglo klozetpodu izkliedza versiju- "Tas tāpēc, ka tas vecais perdelis raušās uz tā poda virsū kā pingvīns! Tikai tāpēc salūza!!!" Par cik nekad netiku redzējis, kā Robis raušās virsū uz poda, tad man nācās piekrītoši pamāt ar galvu, un vienlaikus paužot savu sašutumu slaidi nospļauties poģezda stūrī.
Robim bija mazdārziņš arpus pilsētas. Nekad neesmu ticis gudrs, kā viņš varēja pa to dārziņu pašiverēties, ņemot vērā faktu, ka invalīda ratiņi nebūt nav piemēroti, lai ar viņiem ripinātos pa mīkstu zemi.
Nu varbūt visus šos jautājumus izskaidro fakts, ka Robim bija palīdzes, kuras viņš vienmēr lepni, un ar mirdzumu acīs dēvēja par Maukām. Domāju, ka tieši Maukas bija tās, kuras to dārziņu ravēja un apkopa, kamēr Robis, kā imperators sēdēja vagu galā savā divratainajā tronī, un ikpabrīdim ļoti pašapmierināts izkliedza komandas. Vai dārza mājiņā notika seksuāla rakstura izklaides, par to vēsture klusē... Bet domāju ka jā... Šad un tad tiku par to aizdomājies, bet vienmēr atgriezos pie Eģika viedokļa, ka "vecais raušās virsū, kā pingvīns..." Tāpēc arī ainā, kurā Robis menģējās ar vecajām maukām, iztēlojos, ka šis starp šīm ieraušās kā pingvīns, kuram pakausī iešauts trankvilizators- lēnām un nesteidzīgi, pa ceļam pazaudējot savas partorga apakšbikses, kuras aizķerās aiz ratiņu roktura.
Robis savām Maukām maksāja diezgan pieklājīgu piķi par to ka šīs šiverējās pa viņa dārziņu, un arī apkopj viņa paša savītušo gurķi.
Reiz Robis neizskaidrojamā kārtā savā dārzeņu impērijā bija palicis viens, iebraucis vagā lai nospiestu kolorādo vaboli, un apgāzies... Viņu atrada tikai pēc divām dienām, aplipušu ar gliemežiem, noķēzijušos un manāmi satrauktu... Tajā vasarā Robis līdz ražas laikam vairs dārziņā nerādijās, un atstāja visu Mauku ziņā. Rudenī gan Robi sagaidija pamatīga vilšanās, jo aizbraucot ar maišeļu čupu pēc ražas, izrādijās, ka nekas nav izaudzis. Bet Robis savam dārznieka talantam ticēja pārāk kvēli, tāpēc tikai gari novilka- "Laaāikam Māaaukas visu nozagušas."
Tā pagāja Roba vasara un pienāca Roba rudens. Arī rudens un ziemas tumšajos vakaros Robim bija savas izklaides. Viņš noskatijies Panorāmu, vienmēr pacietīgi sēdēja pie TV un gaidija 23:00, kad pa TV-1000 sāks rādīt erotiskās filmas. Tās Robim varen gāja pie sirds... Viņš blociņā bija pierakstijis katras kuces vārdu, un dažas pat uzzīmējis. Neskatoties uz to, ka katru vakaru atkārtojās vienas un tās pašas sērijas un rožas, Robis vienalga jutās ieintriģēts un uztraukts, kā pašā pirmajā reizē.
Dažreiz uz šiem vēlajiem seansiem Robis uzaicināja savu draugu Arvīdu, rajonā sauktu par "Apmīzto Arvīdu".
Arvīds bija mūžam apmīzies saulesbrālis, un nekad nevarēja saprast, vai viņš ir apmīzies, vai viņu kāds ir apmīzis, jo bieži Arvīdam bija nomīzta arī mugura. Viņš vienmēr pamanijās izvilināt no Roba naudu ļergai solot, ka pēc div,trim dienām točna atdošot. Naudu protams viņš nekad neatdeva, bet tas Robim netraucēja uzskatīt Arvīdu par savu pašu, pašu labāko draugu. Roba acīs Arvīdes nebija tāds, kā Maukas viņa dārziņā. Arvīds bija Roba korefāns.
Vienmēr kad Arvīds nāca iekšā Roba istabā viņš uz sliekšņa saplēsa abas zeķes, jo Robis bija sliekšņu dēli noplēsis nost, lai tas netraucē ratiņkrēsla kustībai, bet naglas izraut bija aizmirsis, vai nebija varējis. Šo mazo incidentu Arvīds protams vienmēr izmantoja savā labā, nokāšot Robim kārtējos divus latus ļergai, aizbildinoties ar to, ka viņš redz, esot Roba nolaidības dēļ saplēsis pēdējo zeķu pāri.
Kad visi negludumi draugu starpā tika nolīdzināti ar pāris malkiem brendija (vienu glāzīti Robim, puspudeli Arvīdam) ,tad abi koriši ērti iekārtojās uz dīvāna lai baudītu erotiku. Istabā valda pilnīgs klusums, spīd divi satraukti acu pāri, televizora zilais ekrāns un dzird kā Robis čāpstina no uztraukuma sausu kļuvušo muti. Uz ekrāna parādās divas beibes, kuras tūliņ pat sāka viena otru laizīt, glastīt, taustīt un apgrābstīt. Robim acis palikušas apaļas kā pogas, un mute atvērusies, kā maizes krāsns. Viņam šķiet, ka viņš redzēja pazibam vienas dāmītes šekumu... Jā... Tas obligāti bija šekums... Pēc brīža abām beibēm pievienojās bārdains vīrelis, kurš pēc tetovējumiem spriežot varētu būt izbijis cietumnieks. Tagad jau viņi visi trīs savā starpā maigojās, un Robis pat ar savām atrofētajām kājām jūt, ka tūlīt viss notiks. Robis lai nomierinātos ierauj vēlvienu glāzīti brendija, bet Arvīds likvidē atlikušo puspudeli. Liegā mūzika uz kuras fona notiek seksuālā rakstura darbības pamazām iemidzina Arvīda modrību, un viņš galvu atgāzis, klusām sāk krākt... Roba modrību protams nespētu iemidzināt nekas... Viņš kuru katru brīdi ir gatavs skatīt savām acīm PSRS laiku aizliegto augli. Beidzot personāži zilajā ekrānā sāk riktēties uz darīšanu, un Robis grūž Arvīdam dunku sānos uztraukti iekliedzoties- "Arvīd skaties!!! Tūlīt pisīs!!!" Arvīds satrūkstās, noslauka gar mutes kaktiņu notecējušās siekalas, un meģina skatienu sakoncentrēt uz zilo ekrānu... Robis ir laimīgs... Viņš neatraudams acis no TV kastes skatās kā piš, komentē notiekošo, un stāsta Arvīdam kas notiks uz priekšu, jo Robis šo epizodi jau ir redzējis neskaitāmas reizes. Neskatoties uz to, ka teļuks ir pievirzīts pie dīvāna 30 cm attālumā, Arvīds tāpat neko neredz...Tikai truli blenž uz zilo, no ekrāna nākošo gaismu, un atkal ir piemīzis bikses.
Robis nomira pavisam agrā pavasarī. Arvīds uz viņa bērēm neatnāca, jo drošivien atkal, sutā gulēja pie Zasulauka stacijas, laida pa dirsu burbuļus un nemaz nenojauta, ka viņa labākais draugs ir miris.
Roba radinieki ar ļoti lielu skubu notirgoja viņa dzīvokli, un izpārdeva visu Roba iedzīvi. Patiesībā- visu izvazāja līdzīgi kā šakāļi izvazā pa savannu zebras iekšas.
Man mazliet šķērmi palika, kad uzzināju, ka Roba māsasdēls ielicis ēbajā Roba ratiņkrēslu. Sīkais, slimais izdzimtenis.
P.S- Apmīztais Arvīds nav tas pats Arvīds kuru novaļija sociālās palīdzības centrā "Stūrakmens". Tā ir tikai visparastākā vārdu sakritība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru