Elizabete

Elizabete bija klusa un emocionāla. Pēdējo reizi es viņu redzēju kādā mazā bodītē Rīgas centrā, ar bērna sajūsmu piemērot cepures. Ārā bija ziema, bija sals, zvirbuļi sēdēja kokos un nogāzās no kokiem. Pa vienam, pa diviem, tajā dienā visur uz ielām mētājās sastinguši, beigti zvirbuļi. Elizabete krāmējās pie cepuru plaukta, ik pa brīdim ielūkodamās spogulī, ik pa brīdim manī, tad viņa jautāja: ”Kura no šīm tev patīk vairāk?” un es strupi atbildēju, ka neviena. Toreiz es nodomāju, ka viņa varētu tur tā palikt vairākas dienas, palikt veikalā starp šallēm, cepurēm un kažokiem, neiet ārā, neieraudzīt beigtos zvirbuļus, kurus buldozeri jau bija sākuši šķūrēt prom uz Juglu (Dome katram buldozera šoferim bija izsniegusi pa „pipariņam”, kurš dziedē visas šīs pasaules kaites, kliedē skumjas un arī, kas pats galvenais, kārtīgi silda). Toreiz es nebiju izņēmums, arī man bija savs „pipariņš” un savi plāni. Es gāju prom un teicu Elizabetei: ”Čau!”

Elizabetei bija vectēvs - vecs, patraks vīrs ar otrās grupas invaliditāti un mazliet dīvainiem ieradumiem. Dīvainas bija arī vectēva piezīmes un norādes, bet Elizabete visu vectēva teikto uzņēma šausmīgi nopietni. Piemēram, vectēvs viņai bija teicis: ”Nekad neesi tāda kā tie lopi, kas lielveikalā 15 minūtes no vietas pērk tomātus, apgrābsta katru pēc kārtas un nevar izvēlēties, kaut arī visi tomāti ir vienādi. Pie velna, es jau nesaku, ka tev ir jāņem sapuvušie, bet neesi tādā kā viņi, paņem tomātus un ej!” Man šķiet, ka Elizabete visu uztvēra pārāk tieši – „nu, ja tomāti, tātad tomāti, to atcerēšos uz mūžīgiem laikiem”, man šķiet, ka viņa palaida garām to, ka vectēva padoms nebija nemaz par tomātiem un par to situāciju lielveikalos, es viņai tiku mēģinājis skaidrot, ko, manuprāt, viņas vectēvs ar to bija domājis. Tā pa lielam. Nezinu vai Elizabete toreiz uztvēra manu domu, tā pa lielam. Bet vectēvs bija viņas dievs un pravietis, nevienu citu no savas ģimenes locekļiem viņa tā nemīlēja, jo neviena cita viņai tā īsti nebija. Pa lielam bija un pa īstam nebija. 

Kādā vasaras dienā mēs ar Elizabeti peldējāmies Esplanādes strūklakā. Tā bija tik karsta diena, ka tramvaji bija piekusuši pie sliedēm, preces pie veikalu stendiem, un, ja pareizi atceros, tad arī minūtes sāka sakust kopā ar citām minūtēm – bardaks, bezlaiks, panika. Aptuveni dienas vidū (jo laika tajā dienā īsti nebija) man pie pēdām bija piekusušas kurpes, tādēļ es peldējos ar visiem apaviem un lieki minēt, ka šī pelde bija mana ideja, jo Elizabetei mugurā bija tikai topiņs (bez krūštura). Elizabete bija slapja, man, par visu visvairāk, interesēja viņas krūtis, un es varbūt jau kādu brīdi nebiju pamanījis, ka pār viņas vaigiem ripo asaras. Iemesls izrādījās strīds ar vectēvu, un to Elizabetei bija grūti pārdzīvot, viņa bija kautrīga, emocionāla un pagāja vai mūžība līdz man beidzot izdevās izvilināt, ko tad īsti vecais viņai bija pateicis. „Slinkā petene, tā, viņš mani šorīt nosauca..”, un atkal atsākās šņukstēšana. Patiešām priecājos, ka šis sadzīviskais strīds viņu starpā neturpinājās ilgi. Viņi izlīga, bet ilgi neturpinājās arī Elizabetes vectēva dzīve. Pēc bērēm viņa ievācās komunālajā dzīvoklī kaut kur klusajā centrā (un, ja mums kādreiz sanāca saskrieties, es vienmēr draudzīgi viņu uzrunāju: „Sveika, slinkā petene!”.)

Reiz kādā rudens dienā, kurā bez mitas lija lietus, viņa man pazvanīja. Šajā dienā Rīga bija līdz pusei ūdenī un maršruta taksometru vietā kursēja maršruta laivas. Savas laivas man nebija un, lai tiktu uz veikalu pēc praņikiem, man nācās izmantot putuplasta paneli un līķu koku (līķu koks – koka nūja ar galā uzspraustu metāla āķi, ir man mājās) aira vietā. Ūdens bija visu izskalojis pa savam, un, nu Daugavas gultne vijās gar maniem logiem Maskačkas rezidencē. Brīdī, kad zvanīja telefons, Kreile ar desu baroja gulbjus, bet Gunča spiningoja uz līdakām. Elizabetes balsī bija satraukums, viņa man stāstīja par redzēto sapni, par vulkāniem tajā, bet tas viss esot sīkumi un nieki, jo trubas esot čupā un kanalizācija ejot uz augšu...vai es nevarot kā palīdzēt? Es biju muļķis, izvēlējos vieglāko ceļu. Atrunājos, ka palīdzēt nevaru pats sev, ko gan saprotu no caurulēm, kanalizācijas, santehnikas, teicu, lai viņa paskatās ārā pa logu un padomā ar galvu, kur gan tādā laikā kāds var aiziet.. Daudz komfortablāka man tajā brīdī likās kāju karsēšana sinepju ūdenī, kūkošana un kibermutantu filmas „baudīšana” kastē.

Pavasarī mēs ar Elizabeti nekad nesatikāmies. Tikai Elizabete satikās ar visiem citiem pēc kārtas – dēkas, orģijas, spēlītes un mēlītes. Viņa bija starp spicajiem zēniem un melanholiskiem dzejniekiem, viņa bija luksus viesnīcās un pamestos zaņķos, visur un nekur, un man ne toreiz bija, ne tagad ir vēlme uzzināt visus viņas piedzīvojumus, jo patiesībā šis nebūt nav nekāds romantiskais stāstiņš.

Elizabete izzuda tajā stindzinošajā ziemas vakarā, kad pēdējo reizi tikāmies. Viņu notrieca buldozera šoferis un kopā ar beigtajiem zvirbuļiem izstumdīja krustu šķērsu pa malu malām, Elizabete sajaucās ar smiltīm, ūdeņiem un gaisu. Es tikai piemirsu pateikt, ka pēdējais ko viņa man nopakaļ pateica, kad devos laukā pa durvīm no mazās bodītes bija: ”Nekad neuzvedies tā kā tie lopi, kas visās iespējamajās vietās un instancēs lūdz atlaižu kuponus”. Tagad es saprotu, ka viņa to nebija domājusi par papīra gabaliem, bet mēs bieži vien dzirdam tikai vārdus un skaņas. Mums ir jāmācās klausīties.

Elizabete tagad ir korallis jūras dziļvagā, viņa ir kašalotu tausteklis. Elizabete ir sniega pārsla uz laternas staba. Elizabete ir ūdens malks tuksneša oāzē un rieva uz tavas pieres. Viņa nav apvainojusies ne uz vienu. Elizabete ir maza stikla lauska manās smadzenēs.