Ovācijas ir aprimušas un varētu pat teikt, ka
iestājusies neveikla klusuma pauze. Vienīgais, kurš vēl sparīgi aplaudē ir kāds
akls vīrs ratiņkrēslā. Stikla lauskas ir visur, daži viesi tās sāk negribīgi
aizvākt un netālu no manis uz betona grīdas, sakņupusi sēž balerīna un slauka
asinis, kas lēnām sūcās caur pārgrieztajām puantēm. Laikam jau labi vien ir, ka
esmu ieradies šajā sapnī par vēlu. Sēžu pie galda solīdā uzvalkā, mielasts jau
ir garām un pie gara, ar ēdienu un dzērienu paliekām piekrauta galda vairs
palikuši tikai daži cilvēki. Nevienu no viņiem neatpazīstu, nezinu arī kas ir
šis vīrs gados, kurš man sēž blakām un piebaksta pie sāniem, uzsaukdams: „Nu,
puika, glauna balle, tā kā pilī!”. Es neatbildu un vecis pievēršas savam
pustukšajam šķīvim, apātiski turpinot ar dakšiņu gaiņāt zaļos zirnīšus. Nav
nozīmes vecajam teikt, ka šīs viesības notiek vecajā kolhoza pagrabā pie manām
lauku mājām, vēl jo vairāk tādēļ, ka ŠIS ir mans sapnis, un es taču nevienā
brīdī nevaru zināt, kas īsti ŠIS ir visiem šiem nepazīstamajiem cilvēkiem. Nē,
ieraugu, ka tomēr ir arī pazīstamas sejas! Nē, patiesībā nav ne vainas,
nesūdīgs sapnis – uz galdiem šmiga, daži pazīstami purni un tīri cērtama
balerīna ar asiņainām kājām, kuru, tūlīt būs jāiet „mierināt” un stāstīt, ka
ilga sēdēšana uz auksta klona var novest pie olnīcu apsaldēšanas. Tagad arī
ļaužu izskatās vairāk nekā sākumā, kad tiku šeit iemests. Blāvās kolhoza pagraba
gaismas ik pa brīdim notrīs, radīdamas ēnu instalācijas, mūzika paliek arvien
skaļāka, skaļāki un jautrāki paliek arī smiekli, sarunas virmo visapkārt, un es
atraisu vaļīgāk apžmiegto kaklasaiti. Pazudusi arī vēlme piekaut muzikantus un
izspārdīt bungas (būsim godīgi – tajā brīdī, kad tu apzinies, ka tas ir tikai
sapnis, iešaujas prātā dažnedažādas velnišķīgas iegribas). Iespējams, ir
1986.gads un, es vēl neesmu piedzimis. Patiešām, nevar sūdzēties par šo mazliet
absurdo situāciju, jo neapzināti ir apčakarēts pat laiks, tam šoreiz nav
piešķirta nekāda nozīme, tātad, ja nav piešķirta nozīme, tad laiku neviens nav
pamanījis, tātad, laika nav. Tas ir sapnis! Nevienam nekas nav jāpierāda! Ja
laika šeit nav, tad nepaliks arī fakti, kas nekad nemelo – es iežmiedzu padusē
trīslitreni ar kompotu, liķiera pudeli un eju pie balerīnas...
FAKTI, KAS NEMELO:
- Ja pieņemam, ka mūsu 4,6 miljardi vecā zemeslode ir 46 gadus veca sieviete, tad Kadara Malnīša (arī Tropa un Kreiles) mūžs šīs sievietes dzīvē ilgst tieši tik ilgi, cik ilgs ir moments, kad šī sieviete pamirkšķina acis.
- Trops redzēja bomzi, kas smagi pieļurbājies sēdēja uz ielas, rokās turot A4 lapu ar uzrakstu „PROBLEM”. (Šis fakts nemelo, ja nemelo Trops... īsti nezinu, bet Maskavas iela asarām netic).
- Kadars Malnītis nav nekāds humānists jeb cilvēkmīlis. (pārāk garš skaidrojums, lai te tagad skaidrotu..., bet nekautrējieties jautāt, ja Jums tas interesē (pieļauju, ka neinteresē)).
- Es vēl nesen biju pārliecināts, ka FAKTS ir: Cilvēkiem tā līdz galam pieder tikai savs vārds, uzvārds, piedzimšanas un nomiršanas datums. Cilvēkiem ir vajadzība pēc sākumpunkta un beigu punkta, jo cilvēki ir radījumi, kas visu iedala laikā un telpās.- Bet tagad es šādiem vārdiem nemētājos, kopš sapratu, ka pastāv bezgalība. Tajā brīdī arī pazuda bailes (tagad sanāk, ka šajā faktā FAKTS nemaz nepastāv, lai gan man nebija mērķis jaukt kādam galvu...)(„Rakstīdams pēdējo lappusi, es sapratu, ka mans stāsts atspoguļo mani pašu, kāds es biju, kamēr to sacerēju, ka, lai šo stāstu sacerētu, man bija jābūt taisni tādam, ka, lai par tādu kļūtu, man bija jāuzraksta šis stāsts, un tā līdz bezgalībai. (Tikko es pārstāju tādam sev ticēt, „Averroess” izgaist)” Citāts no H.L.Borhesa stāsta „Averroesa meklējumi
- (un tas ir fakts) Esmu iemācījies uzvesties dzīvnieku klīnikā. Labi pārvaldu visas lietas un instrumentus, kas atrodas terapijas un procedūru kabinetos, jau zinu dažu dakteru un medmāsu vārdus, esmu apguvis dažus medicīniskus terminus, kā arī spēju būt līdzjūtīgs arī par citu dzīvnieku nelaimēm. (Starp citu, Falkors no „Nebeidzamā stāsta” vēl joprojām guļ pie sistēmas, katru dienu viņam ielaiž 2 tonnas ar glikozi un es nezinu, kad tas vienreiz beigsies...Kreile bija novērojusi, ka, lai Falkoru pagrieztu uz otriem sāniem, ir nepieciešami tieši seši medbrāļi.)
- Superkrutā frāze „nekam nav nozīmes” piedzima toreiz uz Vecrīgas bruģa. Nozīmes patiešām arī nekam nav, tikai mēs to cenšamies visam piešķirt. Par spīti.(Okei, okei – karma, es to visu zinu. Šo faktu es dziļāk esmu gatavs apspriest tikai nākamajā dzīvē.)
- Sākšu strādāt mēbeļu veikalā. Un nejūtos nomākts. (uz šo brīdi, tāds ir FAKTS!)
- Zinu, ka neviens tā nedara. Zinu, ka neviens necenšas nopirkt no kāda cita viņam sūtītu īsziņu, lai vēlāk to varētu pārpublicēt, bet (un tas ir FAKTS) Kadars Malnītis TĀ DARA. (Īsziņa piederēja Gunčam, to bija sūtījusi meitene, kuru nekad neesmu redzējis. Īsziņa tika nopirkta. Šādas īsziņas ar visu telefonu nekavējoties ir jāaprok 450 metru dziļumā. Pēc tam kad, Kadars Malnītis šo gadsimta labāko sms „parādīs pasaulei”, vienīgais, ko varēsiet vainot būs tikai un vienīgi Gunča sirdsapziņa, kura jau labu laiku atpakaļ ir iepakota titāna kastē un ierakta 450 metru dziļumā.)
- Kadars Malnītis ir atminējis mīklu par spalvām.
- Kadars Malnītis vēl joprojām nevar atminēt mīklu par zeķēm. Kur pie velna paliek zeķes, jopcik arārā!
- Latvijā visi tikai tirgojās viens ar otru – pērk un pārdod. Neko neražo. Bet Kadars Malnītis tāpat ļoti mīl Latviju.
- Mīlestība vienmēr uzvar, bet bieži vien tad, kad ir jau par vēlu (Pohabovs teica, ka mīlestība ir tikai matemātika. Daži saka, ka mīlestība esot visā, izņemot Ziemeļkoreju...Es par to nesaku neko, jo, tajā vietā, lai kaut ko teiktu, man ir jāspēlē klavieres „Rīga” un jāauro pa visu istabu, ka „viss ir gaistošs!” un, ka „viss ir gaistošs tāpat kā melodija, ko Jūs tikko dzirdējāt!”. Vēl daži saka, ka klavieres spēlēt „esot jāmāk”.)
- Esmu atvainošanos parādā daudziem cilvēkiem (un tas ir fakts), ar kuriem ir zudis kontakts. Ir lietas, ko nevar izskaidrot, to jau visi zina. (vaina nav cilvēkos, varbūt tas ir stāsts par upurēšanos vai salkanais stāsts par ceļiem, kurus kādu gabaliņu jānoiet roku rokā, lai pēc tam pašķirtos, bet taisnoties ir tikpat bezjēdzīgi, cik bezjēdzīgas ir Gunča smadzenes vai Kreiles skrūvgrieži, naglas un āmurs)
- Četrpadsmitais FAKTS ir fakts, ka vairāk faktus es šobrīd nevaru izdomāt. Tikai manas personības ļaunā daļiņa, vēl čukst: ”Nu pasaki visiem, ka tev īstenībā ir pajāt, ko par tevi domā pārējie, visi citi, izņemot ģimeni, protams!”
Neesmu pamanījis, ka kāds
ir atgrūdis smagās kolhoza pagraba durvis, līdz brīdim, kad acis apžilbst no
rīta gaismas. Ir uzausis rīts. Savā sapnī es sēžu tajā pašā vietā, kur sēdēju,
kad pirmo reizi tiku šeit iemests, kaut kur ir pazudusi žakete un kaklasaite,
krekls ir saplēsts. Viesi ir izklīduši – palikuši ir tikai aklais vīrs
ratiņkrēslā, viņa pavadone Sofijas jaunkundze, divas padauzas, kas pagraba
tālākajā stūrī uz apdriskātām spēļu kārtīm zīlē viena otrai nākotni un nolūzis
diskžokejs, kuram uz pieres kāds ar flomāsteru ir uzzīmējis spalvainu locekli.
Es sēžu un vēroju debesis caur pavērto kolhoza pagraba durvju spraugu, tūlīt
arī ievēroju, ka vienā rokā man joprojām ir trīslitrene ar kompotu, tiesa
kompota tajā vairs nav daudz un tas ir saliets kopā ar liķieri. Otrā rokā man
ir asiņainās puantes. Uznāk mazs sentiments, un es aizkuļos līdz mūzikas
atskaņotājam, milzīgam „lentiniekam”, pastumju malā guļošo diskžokeju un, pirms
manas kājas atraujas no zemes, un es paceļos gaisā, lai lidotu virs griestiem,
uzlieku šo gabalu:
Iespējams, ir 1986.gads, un
es vēl nemaz neesmu piedzimis. Es lēnām lidoju virs griestiem, tuvojos
pavērtajām durvīm, ŠIS ir mans sapnis, un tas var pārtapt par jebko un jebkurā
virzienā.
Kad es pamodīšos,
pulkstenis būs seši no rīta. Es atcerēšos, ka man ir vismaz viens sapnis, kuru
es par visām varītēm vēlos piepildīt šajā dzīvē, kura patiesībā ir tikai
acumirklis (skatīt 1. FAKTU). Sapnis, kas var izvērsties par jebko un jebkurā
virzienā un kas var padarīt mani tādu, kādu es sevi vēlos redzēt, izmantojot
to, kāds es esmu jau tagad un kāds es esmu bijis vienmēr.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru