Paralēlās pasaules ("Murgu Pieraksti" 16.06.2012)

Plkst. 10.00 (kā ierasts) mans modinātājs sāka knosīties pa gultu ar maigu un ne sevišķi traucējošu meldiņu. Es (kā ierasts) uz auss biju nolikusies tikai pirms pāris stundām, un nevajag man stāstīt, ka es noguļu rītus - saullēktus es redzu biežāk nekā vidējais pilsonis. Ļaujiet  man tam ticēt.

Ja nospiežu īsto pogu, mans modinātājs iekviecas ik pēc 4 minūtēm. Tas ir laiks, kad es palieku pusmiega domās, pārcilājot sapņus, ja tādi ir bijuši. Man ir paralēlā dzīve sapņos un tā ir visnotaļ aizraujoša. Esmu stāvējusi degošā mežā pilnā ar asiņainiem, bezgalvainiem cilvēkiem, esmu zagusi dzīviem cilvēkiem nieres centrālajai stacijai līdzīgās vietās, esmu dzemdējusi kaķēnus, esmu redzējusi vecus večus, kuri uz romantiska Alpu fona pavasarī griež galvas gigantiskiem sienāžiem, un, kad kādā sniegotā rīta stundā lidoju (ne pārāk augstu, kādus 1,5 - 2m virs zemes) gar Preiļu tirgu, sētnieks mani mēģināja nosist ar sniega lāpstu.

Šī gada martu nosapņoju no malas līdz malai, turklāt man šajā mēnesī bija 32 naktis - pilnas ar pelēkiem sapņiem. Nāca lielie plūdi, un es, ticot izglābšanās iespējamībai, savas istabas sienas izlīmēju ar Bībeles lapām. Kāds no maniem pamatskolas klasesbiedriem (kuru, goda vārds, kopš tiem laikiem neesmu redzējusi un par kuru neesmu pat domājusi) sēdēja uz kūts jumta, lai izdarītu pašnāvību un es kāpu augšā viņu atrunāt. Ja viņš būtu nolēmis lēkt lejā, patiesībā, būtu piezemējies smirdīgā sūdu čupā un ne sūda ar viņu nebūtu noticis. Nebijām jau arī ne uz kādas fermas jumta, tāda zema lauku kūtiņa vien... Citā naktī es dzīvoju pelēkā mājā, veikalā ielas pretējā pusē mana draudzene tirgoja saldējumu, un tad es  braucu uz laukiem ar autobusu. Pieturu nosaukumi bija sajaukti vietām un atņēma man jebkādu saprašanu par to, kur atrodos. Izkāpu ārā pelēkos kapos. Kaut kādi kapusvētki, kuros neviens nesarunājās. Pie ar sausu zāli noauguša kapa stāvēja pelēks vīrietis, histēriski plēsa zāli un meta uz kapa. Es zināju, ka tas nav pareizi, ka tā nevajag būt, taču mani aizvāca prom, lai es šim kungam viņa pelēcības cienījamajos gados neko nepateiktu. Tik stilīga, lai mani sajūsminātu pelēkā krāsa, es neesmu.

Ir arī daudz interesantāki sapņi, ar ko biedēt cilvēkus. Kādā pavisam parastā naktī (jau pēc pelēkā mēneša) sēdēju pie kompja baltā naktskreklā, kad man sāka birt zobi. Tik daudz zobu, kā man toreiz izbira, manā mutē nemaz nav. Pilnas rokas ar zobiem un asinīm. Izkāpu pa logu, kur mani jau gaidīja ātrā palīdzība. Viņi tikai žēli uz mani noskatījās un teica, ka te vairs nav ko darīt, tas esot ērču encefalīts un es drīz miršot. Tad viņi mani aizveda uz laukiem pie vecākiem. Staigāju savā asinīm notašķītajā naktskreklā pa parku, bet man apkārt bija tādi lieli, 1,5 - 2m augsti (starp citu, arī pelēki) dzīvnieki - kaut kas starp vardēm un bruņurupučiem. Nekas sevišķi patīkams.

Citā naktī mani dzīvokļa-brieži atgriezās no tusiņa ap plkst. 4 no rīta. Es jau biju aizmigusi, bet, izdzirdot durvju klaudzēšanu, es pēkšņi  vairs negulēju savā gultā, bet uz diviem krēsliem  - uz viena galva, uz otra kājas, bet pa vidu tukšums. Sitiet mani kaut nost, bet tā bija sasodīti ērti. Mana istaba bija sasodīti krāsaina un sasodīti aizjaukta ar izmētātām drēbēm un citiem krāmiem. Un es tur gulēju un bļāvu: "Viss mainās! Viss mainās! Es neko nesaprotu!" Durvīs parādījās viedais Kadars Malnītis un teica: "Kreile, nomierinies! Tu to visu esi izdomājusi. Tā nav." Bet es turpināju ķērkt, ka viss mainās un es ne uz ko nevaru paskatīties. Tiklīdz paskatījos uz noplukušo telefonu, tā apbružātais vāciņš pārvērtās par jaunu un spīdīgu vāciņu. Grīdas lupata pārvērtās par stilīgu Ipadu, bet vecās lupatas - par jaunām. Kreile, nomierinies, tā nevar būt, tu to visu esi izdomājusi. Tad es piegāju pie spoguļa un redzēju savu milzīgo aci. Tā bija vismaz 130 reizes lielāka par parastu aci. Un acs ābola vietā bija vecas, sakrokojušās ādas slāņi. Es ar pirkstu iebraucu acī un sāku "pārlapot" veco ādu, velkot no acs ārā melnus netīrumus (gluži kā puņķus) - tie neapšaubāmi bija manu redzes traucējumu vaininieki.

Plkst 10.30 mans modinātājs turpina dziedāt. Jā, es skatos pulkstenī un atceros laiku arī pusmiegā, jo šķiet, ka tas ir svarīgi. Plkst 10.45 pa dzīvokļa durvīm ieveļas Trōps. Tas nekad nenotiek klusi. Es esmu pūce. Trōps gan ir kaija. Trōpa dejotāja soļiem būtu jābūt viegliem, bet viņš savus papēžus triec grīdā ar tādu spēku, ka tie noteikti atbalsojas piecus stāvus un 150 - 200 m tālajos Ivana kapos.

Ķērcošā kaija ielido manā istabā un triecas tieši logā, atraujot vaļā aizkarus. Ķērcošā kaija ielaiž istabā gaismu. Ķērcošā kaija sapinas manos matos un ar vilciena ātruma spēku izbliež tieši caur manām smadzenēm.

Plkst10.47 es jau esmu augšā. Sasodīti sāp mugura un vairāk par visu gribas aizmigt masāžas laikā, tāpēc es ceļos un žaujos pēc kleitas.

Trōps pa to laiku jau paspējis ieslēgt radio un televizoru, veļas mašīnu un fēnu, 2 gludekļus, tosteri, tējkannu un, lai klusums viņu nežņaugtu kā vientulība, viņš iedarbina arī urbi - tikai uz mirklīti. Viņš ir izrāvis no gultas Kadaru Malnīti, aizsmēķējis viņam cigareti un  nosēdinājis virtuvē pie galda, lai Kadars skatās, kā Trōps man taisa kafiju. Radio skan Gobziņš. Ātri vien Trōps ne tikai paspēj rādžiņu uzgriezt tik skaļi, ka to pat vairs nevar saklausīt, bet arī iznesas cauri vairākām radio stacijām un piestāj jau atkal kaut kādos krievos. Tad arī viņš pats apsēžas pie virtuves galda un, kamēr es vannas istabā apspļaudu sienas ar zobu pastu, dzied līdzi dziesmām, kurām viņš nezin tekstu. Tikpat labi Trōpu varētu arī ielikt muzikālajā lādītē blakus balerīnai, un es nemaz nešaubos, ka viņa pēc visām tām desmitgadēm griežoties ap savu asi nokristu uz ceļiem, lūdzoties, lai viņu laiž pensijā.

Šajā mirklī mana pasaule ir beigusies, jo es esmu atgriezusies pirmajā realitātē. Uz galda kūp kafija kliedzot, ka Trōps to esot taisījis ar mīlestību. Manas tiesības viņu nemīlēt tajā kafijā ir noslīcinātas.

Pēc tam, kad nogriežu klusāk radio, es varu arī sadzirdēt savas domas. Labāk būtu, ja tās paliktu turpat, no kurienes nākušas. Brokastīs es ēdu zāli - vanagnadziņi šogad pļavās ir lekni un sulīgi un, lai gan es zinu, ka Kadaram Malnītim mana ēdienkarte nešķiet pievilcīga, mani līdz sirds dziļumiem aizkustina, ka viņš jau šorīt ir bijis līdz Krasta ielai, lai tur netālu no Daugavas man saplūktu svaigas vībotnes. Patiesībā, vībotnes man nemaz negaršo, bet viņš ir tik ļoti centies, lai uz mana brokastu galda būtu svaiga zāle, ka es nevaru to neēst. Un kopā ar kafiju nav nemaz tik slikti. Kadara sejas izteiksme, skatoties uz mani, kamēr es ēdu zāli, liecina vairāk par pretīgumu  nekā patiesu prieku, taču katram savs krusts ir jānes. Es samierinos un izturu brokastu laiku pilnīgā klusumā. Visas govis zāli gremo klusumā.


Kaijas. Aiz loga ķērc kaijas. Šodien jūra pienākusi pavisam tuvu. Tas nozīmē, ka šodien es varētu būt arī zilā govs un vismaz izlikties, ka n-tajās paaudzēs esmu dzērusi tikai jūras ūdeni.

Trōps ieslēdz televizoru un skatās Rozamundes Pilčeres romānu ekranizējumus - vienu pēc otra, vienu pēc otra, otro pēc trešā. Šīs pasaules ass ir televīzijas tornis un tas neko neraida priekš manis. Es zinu, ka šī diena būs laba. Paskatos pulkstenī un jau 11.47 es ienirstu internetā. Čau, Gūgle. Vai šodien mēs esam draudzenes jebšu tu joprojām netici man, ka es neesmu robots?