Piedzerties aizmirst miegu

Tā viņi tur sēž – divi – katrs uz sava torņa. Viens no viņiem tur ir vienmēr – pilnīgi svētā un nesagraujamā mierā, mirdzošs un apbrīnojams pat tad, ja nekustīgs. Otrs pārsvarā pluina vēju un nolaižas piesēst pa retam. Tas otrs mēdz ķērkt agros rītas, plēšot vēl neatmodušās pilsētas smalko miega pārklāju. Tieši tādēļ tas otrs mēdz saņemt arī īgnus skatienus par miera traucēšanu. Tikai tam otrajam pilsētnieku īgnums nemaz neinteresē.

Ir pelēks rudens vai pavasaris – īsti nevar saprast. Zem maniem zābakiem žļerkst pelēki dubļi kalnos kaut kur Rumānijas ziemeļu galā. Man gan te izskatās pēc tādas Latgales augstienes, kur trūkst tik vien kā balto bērzu, bet nē, bērzi te neaug. Jebšu tie ir kļuvuši pelēki un es tos neatšķiru no citiem kokiem. Es klumburēju pakaļ kādai rumāņu vecenei, kura teju vai nepārtraukti runā. Varbūt ragana. Varbūt pesteļo. Mēs brienam pa tīruma dubļiem, izejam cauri ciematam, gar sētu.. Rej kaķi. Pie ķēdēm divi rudi kaķi pieķēdēti rej. Un man ir bail.

Man vajadzētu zināt, kas viņa ir. Es viņu atpazīstu, bet nevaru atcerēties. Varbūt Violeta, pie kuras Lieldienu galda man ir sanācis sēdēt. Mēs toreiz skaitījām tēvreizi četrās valodās, ēdām Violetas gatavotās desas un salātus. Pēc tam viņa pieteicās izdzenāt un līdzsvarot enerģijas, kuras bija sakrājušās mūsu ķermeņos. Viņai esot spējas un pie viņas nākot daudzi, lai  apstrādā tos ar rokām. Pie velna, lai kas arī tas būtu bijis, ko viņa tur izdzenāja, mani draudziņi nākamo nakti gulēja zīdaiņa miegā, kamēr es mocījos un mētājos pa gultu, nespēdama aizvērt acis ne uz mirkli. Man ir aizdomas, ka vecene, kas, murminādama nesas man pa priekšu caur šo dubļaino miestu ir tieši viņa – Violeta. Novecojusi, izmainījusies, bet vienalga – viņa.

Violetai ir daudz enerģijas. Viņa ir vismaz 40 gadus vecāka par mani, bet enerģijas viņai ir krietni vairāk nekā man. Pa bezceļu mēs kāpjam kalnā. Violeta pa priekšu, es nopakaļus, ķerdamies pieturēties pie pelēkajiem koku stumbriem. Nekādi vecie koki tie nav. Kaut kādas tieviņas apsītes, kuras labi aptvert ar plaukstu, taču tās ir arī pietiekami stipras, lai neliektos un palīdzētu virzīties uz augšu, nepaslīdot dubļos.

Augšā ir kapsēta. Tā izskatās krietni vecāka par apšu stumbriem. Jocīgi iedomāties, ka šī kapsēta kalna galā ir tikusi sargāta no kokiem. Vai tad nevajadzētu dzīvībai augt nāvei pa virsu? Vai arī ļaut koku plašajiem zariem dot ēnu kapu kopiņām? Diezin vai te kalnā ir kāda iespēja paslēpties no saules žilbināšanas. Ja nu vienīgi te vienmēr ir pelēkais gadalaiks. Un ja tā ir, tad bez augošo koku palīdzības uzrāpties uz to kapsētu pa slidenajiem dubļiem tāds kā es nemaz nevarētu. Bet re, te ir svaigas, pelēkas apsītes un arī es tomēr nenoslīdu pa dubļiem uz leju, bet tieku līdzi Violetai.

Kad esmu augšā, Violeta jau gaida mani pie kāda smagnēja kapu pieminekļa. Tam ir durvis, kas atveramas gluži kā virtuves sienas skapītim. Violeta tās atver un teju vai svinīgi paziņo, ka ne jau tāpat vien kapu pieminekļiem ir iebūvētas durtiņas: tas ir tādēļ, lai tur var ievietot krūzītes.

Tas otrs, kurš miegainos rītos ķērc, nupat nobļāvies un nometies uz jumtiņa pret Pēterbaznīcas zelta gaili. Pavasara saule silda kaijas vēja pluinītos un gludinātos spārnus. Redz kur viņi ir – statiskie gaiļi un ķērcošās kaijas. Nu, kuri tad ir labāki? Romantiķiem, protams, nemierpilnās kaijas. Bet kur tad nesatricināmais miers, uz ko tiekties?

„Miers? Nesatricināmais miers ir tur – tavās kapu kopiņās, pat tad, ja apkārt dubļi vai acis spiež žilbinoša gaisma. Pilsētas mūros tu to vari nemeklēt. Neviens īsts miera meklētājs sevi pilsētā neatradīs. Tie ir viltvārži un dīkdieņi. Un arī tu esi viltvārde, pilsētā meklējot nesatricināmo mieru.” – apmēram tā man, tādai tikko kaijas ķērcienu pamodinātai, ģīmī pļauku iesit zelta gaiļu bezjēdzīgi mierpilnā esamība. Tāda pompoza izlikšanās, nekā cita jau tajā visā nav. Tie, kuri patiesi meklējot mieru, mēdzot nebaidīties no dubļainām nogāzēm bez apsītēm, pie kurām pieturēties.

Dzirdēju, ka mežā jau saplaukušas pirmās vijolītes. Tas ir neparasti, jo vijolītes jau nu gan nav pirmo pavasara puķu sarakstos. Ziniet, es šodien vilkšu kājās gumijniekus un plēsīšu uz mežu, tās vijolītes skatīties. Rumāniski tās, starp citu, sauc par violetām.

„Ahujeļi, bļe! Pidari!” ielas pretējā pusē, kāds ar violetu sejas krāsu jau no paša rīta ir iestiprinājies līdz lillā un ķērc. Tas ir tas karaliskais violetais, priesteru un garīgās attīstības violetais... Tieši tāpēc kapu pieminekļiem ir atveramas durtiņas, lai ir kur salikt krūzītes. Lai krūzītes varētu pasargāt. Lai uzrāpjoties dubļainajos kalnos ir no kā nodzerties. 

Ja 

līdzi ir paņemts ūdens.