Jaunā pasaules kārtība. Tergāšana par un ap.

Pavisam skaidri apzinos, ka šovakar milzīga vērība būs jāpievērš detaļām un sīkumiem, kas no pirmā acu uzmetiena rādās mazsvarīgi. Nodzēšu cigaretes galu, brītiņu pastāvu sastindzis aizžmiegtām acīm, it kā cenzdamies atvilināt pie sevis kādu mūzu vai nevainojamu ideju, pēcāk nodzēšu arī sev tuvāk kvēlojošo petrolejas lampu. Šeit verandā ar divām būs pietiekoši. Sirmais durvju sargs beidzot ir iemidzis zīdaiņa miegā, un atlikušās divas petrolejas lampas tagad izgaismo viņu kā Brodvejas superzvaigzni šajā nekurienes malā - verandā pie koka būdeles, kurai nav logu un visapkārt stiepjas grāvis, gluži kā viduslaiku pilīm. Jau esmu pieradis pie smakas, kas paceļas no grāvja, jo tas ir piegāzts līdz malām ar vircu. Leprikoni teica, ka šis grāvis mūs pasargās. Vēl viņi teica, ka esot ļoti būtiski, lai šonakt mūs neviens netraucē, netiek klāt un tikai tāpēc arī šajā aizsarggrāvī esot sagāzta virca, un tikai tāpēc arī vecais durvju sargs...Sirmā, bārdainā Brodvejas superzvaigzne petrolejas lampu starmešos... Vecais ir nosiekalojies kā bulterjers, nosiekalota ir arī sažuvušajās rokās iežmiegtā bise, kuras laidne nu pārtapusi par sirmgalvja galvas paliktni. Nav ložu, bise šeit kalpo tikai kā butaforija (kaut gan man netīk šis vārds – kalpo)...varbūt drīzāk kā butaforija šeit ir arī viss pārējais, kas ir man apkārt, bet par to es šonakt domāšu vismazāk. Atveru čīkstošās būdiņas durvis un ieslīdu iekšā, šodien mēs ar leprikoniem rakstam „jauno pasaules kārtību”.

Pēc 20 minūtēm vai varbūt divām stundām.

Leprikoni ir mani draugi, un tikai šīs draudzības dēļ es atrodos šajā būdelē. Vienmēr esmu apbrīnojis viņu darba spējas un degsmi, ar kādu viņu attiecas pret veicamo uzdevumu. Jauno pasaules kārtību šonakt rada viņi, bet es... es esmu piedzēries un, drīzāk, procesā piedalos tikai ar savu klātbūtni. Sēžu uz noputējuša koka krēsla angļu pēra pozā izslējis kājas uz pretim stāvošās pūra lādes un, malkodams aukstu vermutu ar ledu, vēroju leprikonus, kuru dedzība ar katru mirkli tikai pieaug. Vai tas ir niknums viņu degošajās ačtelēs? Un, ja niknums, tad no kurienes tas viņos rodas? Katrā ziņā kustīgā ainava, ko patlaban skata manas acis ir piesālīta ar neizskaidrojamu estētiku gluži kā Linča filmas. Viena pēc otras uz noskrambāta ozolkoka galda krājas nodaļas, kas tikpat harmoniski sastāsies grāmatā, ko mēs turpmāk dēvēsim par „jauno pasaules kārtību”. Nezinu vai leprikoni zina, ka kaut kas līdzīgs pasaulei jau ir bijis, un to sauca par „bībeli”, bet tas nav būtiski, jo tās jau vairs nav, un nav arī baznīcas, par kuru klīstot runas, ka tā esot bijusi tieši šajā vietā, kur tagad no bieziem, neapstrādātiem dēļiem ir uzslieta mūsu omulīgā būdiņa, kuru maigi apskāvis smirdošais vircas grāvis.

 Ja pareizi atceros, tad toreiz viss sākās ar zaļajiem dūmiem, kas pacēlās no kanceles un briļļaino vīru, kas galīgā sutā centās „spēlēt” ērģeles, rāpjoties augšā pa milzīgajām, metāliskajām stabulēm, pie sevis murmulēdams kaut ko par virsotnēm, kuras esot jāsasniedz ar brutalitāti un ķirurga aukstasinību. Atceros, ka toreiz tā bija neaizmirstama „balle”...atmiņā vēl joprojām nav izplēnējis kadrs, kuru novēroju brīdī, kad tikko kā biju uzlīdis tornī, lai kopā ar biedriem likvidētu pus kasti ar Jēzus asinīm. Kāda ieskurbusi un pavisam noteikti (kā mēs puiki sakām) ilgi nedabūjusi beibe vienās bikšelēs bija pieķērusies zvana trosei un uzlīdusi pieklājīgā augstumā, lai to izmantotu kā savdabīgu striptīza stieni un parādītu savus dabas dotumus. Viņa kaut ko centās izkliegt, bet to sadzirdēt vairs nebija iespējams, jo lejā kāds mācītāja istabā bija atradis apskaņošanas aparatūru un dievnama sienās ierasto baznīcēnu koraļļu vietā nu smagi atbalsojās Guns ’n’ Roses „Paradise city” – nedaudz pat atbilstoši tēmai, nevar noliegt. Grūti pateikt vai meičuku beigās kāds „izpurināja”...tikpat grūti pateikt vai kāds vispār bija spējīgs kādu vairs „purināt”, visapkārt bija izlaistītas Jēzus asinis, Absurds Dimants ietinies priestera mantijā centās svinīgi iededzināt Ziemassvētku eglīti, bet MedBro „restaurēja” altārgleznu...un atkal jau – neatceros vai pie vainas bija eglīte vai līdzpaņemtais trotils, bet nākamajā dienā baznīcas vietā bija palikusi vien kūpošu gruvešu kaudze un tagad šeit ir mūsu būda, vircas grāvis, mani draugi leprikoni, kaudze ar „jaunās pasaules kārtības” nodaļām un es ar vermuta glāzi rokās un Anglijas pēra cepuri galvā. Jā.. cepure ir gana gracioza, un es apmierināts ielaižu sistēmā ledaino vermutu. Patiesībā, ja mēs sākam runāt par baznīcu un to, kas ar to notika, man ir jāatzīst, ka šis vakars, kurā dieva kalpi pieļāva liktenīgo kļūdu, uzticot mums nošpaktelēt pāris kvadrātmetrus un dažus sīkus remonta darbeļus, pieprasa, lai tam būtu savs stāsts un kāds, kas to varētu atcerēties un izstāstīt.

Pārzveļos pāri galdam un uz labu laimi pagrābju kādu apskricelētu lapu no 192. Nodaļas, kurai dots nosaukums „Vientulības manifests”

„---un cilvēkam, kurš reiz ir pieņēmis šo vientulību, kurā viņu iedzinis naids, nevar aizliegt ierakties zemē pašam, kur pabūt kādu brīdi, lai elpotu ar saknēm vienā ritmā un dzertu ūdeni no zemes dzīlēm...”

-Kādus sūdus jūs tur esat sabliezuši iekšā? Šis 192.2.89 punkts nekam neder, tas viss ir pārāk sarežģīti! Viņi neviens neko no tā visa nesapratīs! Un tas ko viņi darīs...viņi sāks strīdēties un plēsties, katrs uzrakstīto interpretēs pa savam un tad viņi sadalīsies grupējumos un sitīs viens otru nost! – aizrādīju mazajiem līkdeguņiem, jo laikam jutos mazliet aizvainots, vai drīzāk dusmīgs uz sevi, ka neesmu iesaistījies procesā pietiekoši, pareizāk sakot nebiju tajā piedalījies ne mazdrusciņ, bet Punti, viens no leprikoniem, man strauji atcirta, ka viņi, „tie cilvēki”, arī tagad daloties grupās un sitot viens otru nost dēļ tā, ka vienu un to pašu lietu, katrs uztver savādāk.

Nez vai šie ir brāļi? Šausmīgi līdzīgi pēc skata, bet atšķirīgiem raksturiem. Pirmais ir jau pieminētais Punti. Iesākumā varētu likties, ka Punti ir dominējošais leprikons, bet tas ir tikai mānīgs šķitums, jo Punti vienkārši ir skaļākais no abiem, viņam piemīt nedaudz straujākas kustības, viņam ir izteikti grumbuļaināka piere un, bakstot pagales ar metāla kruķi, viņš spiegdams lamājās, visticamāk kādā jau sen aizmirstā valodā. Savukārt otrs, Poldo, ir nerunīgs un nedaudz piezemētāks, viņš tup uz galda malas un neatiet no papīru vīstokļiem. Rakstīdami leprikoni ik pa laikam iedunkā viens otru ar elkoni un tad vai nu klusītēm par kaut ko ķiķina vai nu sāk kauties, pagalam nešpetni radījumi...un vēl ir viena lieta, ko nekā nespēju izprast – „jauno pasaules kārtību” viņi raksta neaptveramā ātrumā (ko varētu salīdzināt ar ātrumu, kādā Mākslas Akadēmijas karnevālā tā „žube ar rumu” attapās aiz aizkariem ar jau tukšu ruma pudeli un plikiem zīdekļiem, nerunājot par to, kas bija viņas rokās...skaidrs ir tikai viens - Absurda Dimanta un MedBro sejās bija smaids). Pietam viņiem ( maniem draugiem leprikoniem) nav nekādas noteiktas rakstīšanas sistēmas – viens diktē, otrs raksta – nē, raksta abi un vienā lapā vienlaicīgi. Konveijers.

-Uzrakstiet par sievietēm. Uzrakstiet to, ka viņām nebūs fotografēties ar tik sārti piesarkušiem vaigiem kā Kalnozola meitai Playboy žurnālā. Tas ir pārāk negodīgi pret vīriešiem, pārāk mokoši! Nē, uzrakstiet, ka viņas drīkst fočēt savas kailās krūtis, dibenus, var fočēt arī vagīnas, ja ir vēlme, svētie sūdi, pilnīgi jebko, bet ne ar šo piedauzīgi nevainīgo sejas izteiksmi!-

Pēc šiem maniem vārdiem leprikoni uz mirkli sastinga, Punti piesteidzās pie jau uzrakstītajām nodaļām, izrāva no tīstokļu kaudzes vienu, un Poldo tikpat zibenīgi kaut ko tajā pārlaboja. Pārlabotā nodaļa tika ielikta atpakaļ kaudzē, un labi, ka man izdevās ieraudzīt, kur viņi sabāzuši nodaļas par sievietēm – tās man vēlāk nāksies pašrocīgi rediģēt, neesmu pārliecināts, ka leprikoni pietiekoši labi pārvalda šo tēmu. Tagad man ir svarīgāka misija – ar zobu birsti jāatmūķē vīna pudele. Leprikonu dāvana. Vandīdamies pa pazemi, pa pamestiem un svešiem pagrabiem, viņi ne to vien atrod. Šī ir pērle – datējums uz pudeles vēsta 1927.

Pēc pusstundas vai varbūt ilgāk.

Anglijas pēra cepurei ir viens liels mīnuss – pāva spalvas liecas pāri cepures malai un aizsedz redzamību. Piekārtoju spalvas un turpinu labot nodaļas par sievietēm. Leprikoni sēž uz grīdas ierakušies aprakstītajos papīra vīstokļos un šņukst. Tikko kā abi kārtējo reizi saplēsās un diezgan stipri viens otru piekāva. Man nācās viņus izšķirt un nolikt katru savā stūrī – tas ir tikai laika jautājums, tūliņ jau mazie līkdeguņi atkal būs labākie draugi. Viens bez otra viņi tāpat nevarētu eksistēt, pat ja viņu eksistence būtu ieslēgta manā galvā. Tūlīt viss būs labi – viņi apkamps viens otru, sabužinās un ķersies pie nodaļām par draudzību, bezierunu mīlestību un upurēšanos.

Šķiet, ka šonakt ir pilnmēness. Arī vecais durvju sargs pirms brītiņa bija uzmodies un izspārdījis atlikušos pūpēžus klajumā starp būdu un vircas grāvi. Vecajam pūpēži ārkārtīgi kaitina un nepatīk, pa dienu viņš bija paspējis izspārdīt lielāko daļu un mūsu būdele nebija saredzama. Pūpēžu dūmi bija apēduši būdiņas aprises. Sēdēju iekšā un centos atrisināt mīklu kā iedzert vermutu nenovelkot gāzmasku, leprikoni savukārt centās darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai saglābtu papīru, uz kura vēlāk būs tinte un „jaunā pasaules kārtība”. Bet tas ir pareizi – ne velti vecais durvju sargs ir dzīvesgudrs vīrs – labāk izspārdīt pūpēžus, krūmus, reklāmas stendus vai kaimiņa puķu dobīti, nekā kādam nodarīt pāri. Vecais tikpat labi varēja sapsihojies nošaut mani vai un leprikonus...Par to nopietni būs jāparunā ar leprikoniem, jo viņi mūždien dusmas izgāž viens uz otru. Bet tajā pašā peļķē jau mūždien iekāpjam arī mēs cilvēki – izgāžam dusmas uz tiem, kurus visvairāk mīlam...

Drīz uzlēks rīts un man rokās būs „jaunā pasaules kārtība”. Leprikoni līdīs atpakaļ pazemē, lai kārtīgi nosnaustos. Man nāksies iziet verandā, padzerties aukstu ūdeni, atskaidroties un ieraudzīt, ka katra jaunā pasaules kārtība ir uzbūvēta uz veciem kauliem un trūdošiem pīšļiem. Katrs progress vienmēr ir prasījis upurus. Es aizsmēķēšu cigareti un sapratīšu, ka mana būda nav vienīgā, kur šonakt tapa „jaunā pasaules kārtība”. Kā gan pasaulei tikt galā, tikt pie savas kārtības, ja katrs tai šeit cenšas uzspiest savējo? Daži kāpj tribīnē, citi brauc ar tanku, visi cenšas. Pastāv neizbēgams un tikai viens variants – pasaulei pašai vajadzētu ieviest jaunu pasaules kārtību un noslaucīt visus nahuj – ar ūdeni, uguni, zibeņiem un vējiem, jo pretējā gadījumā mēs to noslaucīsim jebkurā gadījumā – ar kārtīgu rokenrolu un tankiem vai arī ar neiecietību un alkatību, kā nu kurš un katrs pa savam.

Nav jēgas zākāt aizaugušās pļavas un grāvjus - tajos dzīvības un kārtības ir tūkstošiem reižu vairāk nekā toreiz dubļiem piebristajos kolhoza pagrabos un mašīneļļās. Sociālisma sapnis! Par to tagad visi ieķiķina. Ir jāpaiet laikam un visi ieķiķinās arī par kristietību, leprikoni esot par to pārliecināti. Tur kur agrāk būs bijušas baznīcas ar savu pasaules kārtību, tur būs būdiņas un sūdu bedres. Un būsim mēs, kas dzers vermutu, smēķēs cigaretes, mācīsies no vēstures kļūdām un funktierēs jaunus mēslus. Tas viss turpināsies tik ilgi līdz pasaule beidzot izgriezīsies no orbītas un sašķīdīs neskaitāmos putekļos. Sajukusi prātā, tā jau ir kopš laika, kad uz tās sāka dzīvot cilvēki.