Dažreiz viņš ienāk istabā tāds
pavisam maziņš un sīks. Citā reizē viņš ir piecpadsmit centimetrus garāks par
mani, elpo man pakausī un pāri. Vienā reizē viņa galva ir smieklīga un pat
izskatās stulba uzsēdināta uz platajiem pleciem, bet citā reizē tā galva ir
liela un skaista. Tam nav nekāda sakara ar to, kā viņš jūtas. Nekāda sakara ar
to, ko viņš domā un pie kā strādā. Tam nav nekāda sakara ar manu pašsajūtu, un
tas visticamāk nav arī redzes defekts.
-
Saproti, es vairs te negribu būt. Sajukusi prātā
ir vai nu sabiedrība, vai arī es. Un varbūt pat ar prātu tam nav ne mazākā sakara.
-
Ko tad tu gribi?
-
To, kura es esmu bijusi tikai dažos mirkļos.
-
Laimīga? Tu par laimi runā? – viņš smejas. – Vai
tik nav kaut kāds mēness aptumsums.
Un patiešām, tie
mūžīgie laimes meklējumi ir smieklīgi. Un ja nevar būt laimīgs, tad vismaz
izskatīties tā, lai tev izsaka komplimentus, un pelnīt tik, lai var draugiem
izmaksāt dzērienus.
-
Tu arī redzi to kvadrātu?
-
Kādu kvadrātu?
-
Tur augšā, tajā stūrī uz griestiem. – aizspiežu
acis, atveru vaļā un tur atkal ir kvadrāts. Arī samirkšķinot, tas kvadrāts tā
uzreiz nepazūd. Vēl mazliet tur pakarājas... pirms pazūd.
-
Nē, man tur ir aplis. Bet pazūd uzreiz, kad
samirkšķinu.
Atvieglojums.
Tas tomēr nav tikai redzes defekts. Ja vairāki slimie jūt to pašu, tad viņi
vairs nav slimi. Vairāk kā viens un jebkas var kļūt par realitāti. Viens pats
gan nestāvi. Ja nu gadījumā visi tev paies garām, tu paliksi stāvot, un tas
nekas, ka tajā laikā tev būs gan izaugušas saknes, gan galva kļuvusi par
debesīm. Tu tur paliksi viens pats
stāvot, turklāt ļoti, ļoti traucējošs garāmgājējiem. Viņi tur kopējam labumam
gribēs uzbūvēt veloceliņu un laipni tev palūgs aizvākties. Tu, protams, vairs
nevarēsi, jo būsi jau izplūdis pasaulē, un tevi nocirtīs. Nocirtīs vienu pašu. Ja
nocērt vairākus reizē tik un tā ir vieglāk, jo grūti ir visiem kopā. Tāda
nociršana ir reāla. Ja nocērt vienu, tad varbūt arī tas ir bijis tikai paša
izdomājums.
Ir trīs
varianti: 1) sajukt kopā ar pārējiem, 2) iekārtoties uz dzīvi burciņā, 3) iet
tālāk un pāri uz turieni, kur citi jukušie vēl nav nokļuvuši un iespējams nemaz
nevēlas nokļūt.
Starp zelta
vidusceļu un lamātajām viduvējībām es izvēlos iekārtoties burciņā. Gluži
vienkārši viena tikt tālāk es pati vēl nevaru.
Tām visām
lietām, ko es gribētu pie sevis paturēt, burciņā nav vietas, tāpēc sevis pašas
saprāta dēļ es tās atstāju ārpusē. Ja gribu izbēgt no vājprāta, man jālien iekšā
un uz savām mīļajām lietām jāskatās caur stiklu, tām nemaz netiekot klāt. Pēc
vairākām acu samirkšķināšanām pa tām lietām sāk lēkāt blusas un tajās pat
iemitinās žurkas. Ja vienā mirklī tas pat paliek pretīgi, tad pēc vēl dažām
samirkšķināšanām arī nelabumam vairs nav nozīmes. Pazūd vēmekļi un līdz ar tiem
arī tās visas lietas un visas tās jēgas.
Viņš pieklauvē
pie burciņas vāka. Viņa seja ir labvēlīga un sirsnīgi smaidoša.
-
Nu, kā tad ir? Tev tur labi?
Aicinu, lai
nāk iekšā.
-
Piedod, man te mazliet sastāvējies gaiss. Te jau
īsti nevar izvēdināt, un ja atbīdu vāku, iekšā nāk tik daudz trokšņu, ka
nedzirdu pati sevi. Laikam jau cilvēkiem patīk tie trokšņi un neprātā skaļa
mūzika, jo vismaz tad nav jāklausās, kas tevī pašā notiek.
-
Vai, pie tevis tik mājīgi! – viņš atzinīgi
novērtē manu dzīvesvietu un sāk ziņkārīgi pētīt manas pie stikla pielipinātās
domas. Viņa ieinteresētība gan neilgst ne pus-mūžību. – Tas viss, protams,
skaisti, bet tu vairs drīz neredzēsi, kas notiek ārpasaulē un te neiespīdēs pat
gaisma, tu saproti?
-
Saprotu, bet mani tas galīgi netraucē.
-
Nu kā tad nu netraucē! Kārtīgam cilvēkam vajag,
lai mājā iespīd gaisma. Tu ārā bieži izej?
-
Man šeit netrūkst gaismas. Jo vairāk domas esmu
izlīmējusi pie stikla, jo mazāk tās man ir vajadzīgas. Un tādas nevajadzīgas
tās pārvēršas par gaismu. Pilnīgi ar to pietiek.
-
Nu labi, labi... Tu jau tāda mums esi. Īpatnēja.
Ir jau tikai
trīs varianti: 1) izlikties, ka nedzirdēji un mainīt sarunas tematu, 2) sākt
skaidrot sīkumos un detaļās tās lietas, kas citiem ir svešas un neaptveramas,
3) samirkšķināt acis.
Izliekos, ka
to nedzirdēju.
-
Klausies, tu jau sen ar mums neesi nākusi uz
krogu. Varbūt izlien ārā no burkas. Tā jau tu paliksi galīgi viena. Tas jau
nekas, ka tev ir mazāk nekā mums! Saproti, mēs jau tik un tā tevi mīlam un
gribam kopā ar tevi pavadīt laiku.
Samirkšķinu
acis un viņa te vairs nav. Tas nav redzes defekts.
Pēc dažām
dienām viņš atkal klauvē pie manām durvīm ar veselu draugu baru. Es nemaz uz viņiem
neskatos. Ir tikai 3 varianti: 1) piekrist ar viņiem iet uz krogu 2) nevērt
vaļā un pateikt, lai iet prom, iespējams, izsaucot uz sevi uguni un spēcīgu
nepatikas vilni 3) ielaist, draudzīgi parunāties un, cerot, ka sapratīs,
cilvēcīgi paskaidrot, ka nekur nevēlos iet.
Negribu būt
nejauka, tāpēc ielaižu iekšā. Piedāvāju tēju un uz viņu aicinājumu doties līdzi
atbildu, ka nevēlos iet, jo man šobrīd ir svarīgas lietas, kuras jānokārto.
-
Nu, kas tad tev ir? Tev taču nav rītdien jāiet
uz darbu vai tagad jākārto papīri valsts iestādēm! Atslābinies! Izbaudi! Beidz,
rīt izdarīsi to, kas darāms. Mēs taču esam jauni, neuzvedies kā tāda vecene!
Lieliski. Saprotu,
ka esmu izvēlējusies visnepareizāko rīcības variantu no visiem trim. Skaidrot,
cerot, ka sapratīs, vienmēr un visur ir visnejēdzīgākais no visiem variantiem.
Arī to nav iespējams saprast, ka man ir svarīgas dažas iekšējas lietas un
problēmu risinājumi, kuri nenes pilnīgi nekādu tūlītēju labumu. Arī to, ka es
viena pati klusumā atslābinos daudz vieglāk un izbaudu daudz vairāk, nekā
vājprātīgajā ārpasaulē. Man ir jāizliekas, ka esmu sajukusi, jo citādi manu
burciņu vienkārši sadauzīs un man būs jāatgriežas realitātē, kura nav manējā.
Saprotiet, neviens no viņiem jau nezin, kas man ir zem ādas. Neviens no viņiem
taču nevar iedomāties, ka man ir skelets, uz kura karājas gaļa un kurš tajā
pašā laikā aizsargā iekšējos orgānus. Viņi, iespējams, pat savos ļaunākajos
murgos negribētu redzēt, kādas patiesībā izskatās tās sistēmas, kas zem manas
ādas pārklājas viena otrai pāri un darbojas vienlaicīgi un pat bez mazākās
piepūles. Un es to nemēģināšu izskaidrot.
Es arī
nemēģināšu pati saģērbties. Labi, ka viņi visu jau paņēmuši līdzi un skaidri
zina, kas ir modē un kā man būtu jāizskatās. Jāatzīst, viņi vismaz nemēģina
mani iestīvināt kaut kādās spīdīgās biksēs un apkārt mani ar mirdzošām krellēm,
un tas man tīri labi patīk. Viņi mani saģērbj pelēkās brīvi krītošās drēbēs, un
vienā mirklī man pat iepeld prātā doma, ka, iespējams, mani vedīs uz karātavām.
Mani aizved uz
krogu. Mēs visi tur jau esam bijuši iepriekš. Viņi jau nav slikti, un neviens
no viņiem man nav nodarījis pāri. Viņi dejo ar mani. Viņi izklaidējas ar mani.
Viņi runā ar mani. Viņi rūpējas, lai man ar viņiem būtu labi un lai nevienā
pašā mirklī es nepaliktu viena tikai ar sevi. Iespējams, ka viņiem ir sastādīts
grafiks, kuram kurā mirklī par mani ir jārūpējas.
Viņi laikam
mēģina mani izglābt. Viņi domā, ka viņi man palīdz. Nekad neatņemt viņiem to
sajūtu. Viņiem nav citas tik labas sajūtas, kā tā, ko sniedz apziņa, ka viņi
kādam palīdz. Ego to ēd kā biezpienu ar cukuru. Un ja es pateikšu, ka īstenībā
viņu palīdzēšana man ir tīrās mokas, ego izvemsies un viņiem tik ļoti sāpēs
sirsniņas, ka tūlīt pat no viņu draudzības tiks uzbūvētas karātavas. Tāpēc
pieņemu viņu komplimentus un mēģinu iesaistīties sarunās, taču ļoti attālināti.
Man sevi jāsargā pašai, jo, lai gan esmu kopā ar viņiem, es tomēr neesmu viņi.
Kad nevaru
vairs to izturēt, samirkšķinu acis. Man pazūd viņi, un viņiem pazūdu es.
-
Viss jau ir labi - viņš man čukst klusumā, caur
aizspiestām ausīm un aizvērtām acīm.
Pēc šīs vienas
iziešanas viņš ar draugu baru arvien biežāk klauvē pie manas burciņas. Viņš
mazliet mani saprot un visādā ziņā ļoti cenšas. Pat neiebilstu viņu ielaist
savā klusumā un izskaidrot kādas tad izskatās izplūdušās līnijas. Tiem pārējiem
par klusuma skaņu nevaru stāstīt. Par domu neesamību arī ne. Tikai acīm
redzamais ir viņiem pieņemams.
Jo vairāk es
viņiem ļauju noticēt, ka viņi man palīdz, jo biežāk viņi klauvē pie manām durvīm.
Ne viens vien no viņiem piedāvā man ievākties viņu cilvēcīgajos dzīves
apstākļos un dzīvot kā cienīgam cilvēkam pienākas. Gluži vienkārši viņiem uz
mani skatoties metas līdz drebuļiem neērti. Viņi ir gatavi pieņemt mani kā nevarīgu
bērnu, lai nebūtu jāsastopas pašiem ar savu būvēto karātavu ēnu.
Jo vairāk viņi
mani mēģina dabūt ārā no manas burciņas, jo ātrāk es vēlos tās sienas noklāt ar
domām. Lai gaisma vairs netiktu atstarota. Saproti, kad izklātās domas kļūst
nevajadzīgas, tās rada pašas savu gaismu. Saproti, ir jāsasniedz pareizā
gaismas intensitāte un es pazudīšu pavisam. Tas nebūs redzes defekts.