"Kurmīt,mana ziemeļmeita...!!!!"

„Kurmīt, mana ziemeļmeita...!!!!”, bija pēdējais ko es no viņa dzirdēju. Tas skanēja kā melodija manām ausīm, kopā ar graņonku džinkstoņu un stiklu šķīšanu pret puspagrabā esošā bāra aplupušo, viegli iepelējušo sienu. „Kamielis”, „Mamuts”, „Zīlonis”, „Valabija”.. bļin, neatceros kā to iestādījumu sauca, un patiesībā tas nemaz nav svarīgi, tikai zinu to, ka atradās vietā, kur visas gaisu piesārņojošo vielu emisijas pārsniedza normu. Un tur pat netālu arī japāņu harjuku loveri troļļojās uzvilkuši savus respiratorus.. Tas man nedaudz atgādināja Sokolova fotosesiju un to, ka no tiem debīliķiem ir jāuzmanās, jo visi jau nevar būt saprātīgi un balti, citiem ir jābūt arī liegi dzelteniem un debīliem. Viņš... Ak, viņš ir/bija/nav mana mūža lielākā mīlestība. Par daudz ārieša dailes un grieķu dieva izskata vienā puslatvietī satilpināts. Mikla kļuvu vien no viņa apdolbītā skatiena, kas parasti uzradās, tad, kad biju aizstiepusi viņam „rapša ziedu” devu. Tik mīlestības pilns un pateicīgs kā piena teļiem, kuru mēdzu barot bērnībā draiskojoties pa kūti, paralēli spārdot vistas un kaitinot tītarus. Reizi pa reizei iedomājos par tiem teļiem... Šķiet, ka tas ir sava veida izvirtīgais romantisms, jo tad manu sirdi pilda laime, ķermeni pārņem trīsas un es kļūstu tik draudzīga un atvērta, ka mēdzu turpat uz līdzenas vietas apdirsties. Jā.. noteikti, man viņš iepatikās, tādēļ, ka atgādināja dzīvnieku par kuru ir jāuzņemas atbildība, kurš ir jāaprūpē un kuram ar kulaku ir jāpaijā nieru apvidus, nevis tāpēc, ka pisās viņš labi, kad biju aplikusi viņam žņaugu ap locekli un sēdēju uz viņa jātnieces pozā. Bet tagad tas viss ir beidzies. Un beidzies tāpēc, ka manas finanses dzied romances un nevaru atļauties pirkt rapša ziedus, Broņas tantes burvju dzerekli, melno tēju un reizi pa reizei aiziet uz puspagrabā esošo iestādījumu „Alnis”. Beidzies arī tāpēc, ka man ir uzradušās citas intereses – tagad šo aktivitāšu vietā mēdzu ar siekalām un puņķiem lipināt krāsainās kļavu lapas uz ietves, tramvaja brauciena skaņas pavadībā lēni šūpot galvu un dedzināt miskastes, lai izceptu kastaņos, jo Francijā tas esot fifīgi – ēst ceptus kastaņus. Kā arī tāpēc, ka viņam nekad nav bijis naudas par ko man uzsaukt plastmasas glāzi ar orgānus sildošo dziru, bet manus atlikušos iekšējos orgānus viņš mēdza izgriezt treniņu nolūkā un ievietot tos atpakaļ,jo bija divus gadus dzīvojis mediķu kojās kopā ar ķirurģijas studentiem, . Man bija sasodīti bagāta iekšējā pasaule. Par to liecina nedzīstošās,strutainās, maximas krāsas čulgas uz rumpja.

Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies necenties tā.... apsolos vairs nelaizīt appelējušās plastmasas logu gumijas blīvgumijas tik un tā....