"Kurmīt,mana ziemeļmeita...!!!!"

„Kurmīt, mana ziemeļmeita...!!!!”, bija pēdējais ko es no viņa dzirdēju. Tas skanēja kā melodija manām ausīm, kopā ar graņonku džinkstoņu un stiklu šķīšanu pret puspagrabā esošā bāra aplupušo, viegli iepelējušo sienu. „Kamielis”, „Mamuts”, „Zīlonis”, „Valabija”.. bļin, neatceros kā to iestādījumu sauca, un patiesībā tas nemaz nav svarīgi, tikai zinu to, ka atradās vietā, kur visas gaisu piesārņojošo vielu emisijas pārsniedza normu. Un tur pat netālu arī japāņu harjuku loveri troļļojās uzvilkuši savus respiratorus.. Tas man nedaudz atgādināja Sokolova fotosesiju un to, ka no tiem debīliķiem ir jāuzmanās, jo visi jau nevar būt saprātīgi un balti, citiem ir jābūt arī liegi dzelteniem un debīliem. Viņš... Ak, viņš ir/bija/nav mana mūža lielākā mīlestība. Par daudz ārieša dailes un grieķu dieva izskata vienā puslatvietī satilpināts. Mikla kļuvu vien no viņa apdolbītā skatiena, kas parasti uzradās, tad, kad biju aizstiepusi viņam „rapša ziedu” devu. Tik mīlestības pilns un pateicīgs kā piena teļiem, kuru mēdzu barot bērnībā draiskojoties pa kūti, paralēli spārdot vistas un kaitinot tītarus. Reizi pa reizei iedomājos par tiem teļiem... Šķiet, ka tas ir sava veida izvirtīgais romantisms, jo tad manu sirdi pilda laime, ķermeni pārņem trīsas un es kļūstu tik draudzīga un atvērta, ka mēdzu turpat uz līdzenas vietas apdirsties. Jā.. noteikti, man viņš iepatikās, tādēļ, ka atgādināja dzīvnieku par kuru ir jāuzņemas atbildība, kurš ir jāaprūpē un kuram ar kulaku ir jāpaijā nieru apvidus, nevis tāpēc, ka pisās viņš labi, kad biju aplikusi viņam žņaugu ap locekli un sēdēju uz viņa jātnieces pozā. Bet tagad tas viss ir beidzies. Un beidzies tāpēc, ka manas finanses dzied romances un nevaru atļauties pirkt rapša ziedus, Broņas tantes burvju dzerekli, melno tēju un reizi pa reizei aiziet uz puspagrabā esošo iestādījumu „Alnis”. Beidzies arī tāpēc, ka man ir uzradušās citas intereses – tagad šo aktivitāšu vietā mēdzu ar siekalām un puņķiem lipināt krāsainās kļavu lapas uz ietves, tramvaja brauciena skaņas pavadībā lēni šūpot galvu un dedzināt miskastes, lai izceptu kastaņos, jo Francijā tas esot fifīgi – ēst ceptus kastaņus. Kā arī tāpēc, ka viņam nekad nav bijis naudas par ko man uzsaukt plastmasas glāzi ar orgānus sildošo dziru, bet manus atlikušos iekšējos orgānus viņš mēdza izgriezt treniņu nolūkā un ievietot tos atpakaļ,jo bija divus gadus dzīvojis mediķu kojās kopā ar ķirurģijas studentiem, . Man bija sasodīti bagāta iekšējā pasaule. Par to liecina nedzīstošās,strutainās, maximas krāsas čulgas uz rumpja.

Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies necenties tā.... apsolos vairs nelaizīt appelējušās plastmasas logu gumijas blīvgumijas tik un tā....

Par bārdainās dāmas abortu.

                                                           nedaudz miris ezis sūnā guļ

lai guļ
ar lāpstu nāksim vēlāk,
varbūt rīt, bet varbūt aizparīt
kļavas ziedos paslēpušies dvēseļu gani
aicina nokāpt gar krastu - pa labi
sfēriskajos ūdens kubos rotājas stikla prizmu atbalss
pat Mefistofelim nav vajadzīgs no Fausta tikai tukšs apvalks
sintezatoram ir funkcija - klausīties jūras šalkās
pie reizes sinhroni grimt nerimtīgās alkās
tikai trauki uz laimi plīst
un rozes, kas no sirds dāvinātas -vīst
nedaudz miris ezis sūnā guļ
lai guļ
ar lāpstu nāksim vēlāk, 
 varbūt rīt, bet varbūt aizparīt

Hello, tabletītes!

"Kur viņi dabū tās smiltis, ko bērt uz ielām?” tramvajā mammai prasa septiņgadīga blondu bižeļu īpašniece.

„Ir tādas kastes ceļa malā, kur tās smiltis ir sabērtas...” nosaka mamma. 

„Bet ja kāds paņem no tām kastēm smiltis savai mājai? Nu, lai nobērtu savu celiņu?”

„Nē, nu tā nevar darīt,” atbild mamma. „Savai mājai ir jāmeklē pašam.”

„Nevar tās smiltis kāds uzdāvināt?”

„Nu... Var. Piemēram, ja kādam ir laukos.”

Sīkajai sanāk smiekli: „Nu jā, vai tad kāds par tādu dāvanu priecātos... Par smiltīm!”

„Redzi, pati jau atbildēji uz savu jautājumu. Beidz dīdīties! Apsēdies taču kārtīgi!” – mammai šķiet nav ne mazākās vēlmes diskutēt par smiltīm tādā sniegotā dienā. Smiltis piestāv atvaļinājumam siltajās salās kopā ar vīru, kamēr sīkā dzīvojas pa laukiem pie vecvecākiem, vai arī tepat zvilnēšanai Vecāķu jūrmalā karstā vasaras dienā. 

„Mums skolā bija jāiet pie daktera. Dažiem bija klepus, bet citiem sāpēja vēders. Es teicu, ka man ir klepus. Tiem, kuriem sāpēja vēders, iedeva tādas rozas tabletes, fui, nē, ne rozas, bet dzeltenas, bet mums, kuriem klepus, deva to garšīgo, to, kuru tu man katru rītu dod,” sīkā smaida joprojām dīdīdamās klēpī savai ap 30 gadus jaunajai mammai.

„Ko tad es tev dodu no rītiem?” 

Blakus sēdošā jaunkundze, ar tukšu seju skatīdamās laukā pa logu, neviena nemanīta, ir piedalījusies šajā sarunā. Viņa ir atbildējusi blondo bižeļu jautājumus. Jā, ir cilvēki, kas par tādu dāvanu kā smiltis tiešām priecātos. Un ne tikai tie, kuriem smiltis ir tik vien kā smilšu pulksteņu laika zagļi plašo un saulaino dzīvokļu interjeros. Tie paši, kuriem jānober savs aizsnigušais celiņš no mājas līdz āra tualetei. Un tās tabletes, mazā, ko jums tur deva skolas medmāsiņa, tāpat kā tās „pretklepus zāles”, ko tev katru rītu dod mamma (un pati nemaz neatceras, ka tādas aktivitātes ietilpst jūsu rīta cēlienā), ir tik vien kā vitamīni. Kaut kas tikpat nevainīgs un mīlīgs, kā tavas biželes, tādēļ vien, lai jūs, mazie susuri, iemācītos, ka esat veseli, kad iedzerat zāles. Esat skaistas, kad jums pāri pleciem karājas blondas bizes ar Hello Kitty matu gumijām. 

Blakus sēdošā jaunkundze ir mīļuma un maiguma pārņemta, klausoties šajā sarunā. Tikai viņas sejā to nevar redzēt. Viņas sejā izlasāms vien tas, ka viņai nav bērnu, un smiltis bioloģiskajā pulkstenī turpina tecēt lejup. 

Vakar bija skaistākā diena viņas mūžā – baltā kleita, vasaras sildošā saule un... Ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu viņu izrotātā kāzu mašīna tika satriekta lupatās. Tas nevarēju būt neviens cits, kā viņas mīļotais, kurš noasiņoja viņas baltajos mežģīņu cimdos tērptajās rokās. Kopš tā laika viņai nepatīk vairs ne baltais, kurš patīkamajā ziemas aukstumā pretīgi okupējis katru zemes stūrīti, ne arī vasaras sildošā saule. Kopš sāpīgās vakardienas viņa ir kļuvusi par veiksmīgu biznesa lēdiju, kura tērpjas tikai melnajā, slēpj seju zem tumšajām platmalēm un neielaižas sarunās, ja viņu neuzrunā. 

Bērni. Toreiz, kad viņi abi satikās, viņai itin nemaz tādus negribējās. Tagad viņa būtu gatava upurēt pat savas melnās platmales, lai tikai no rīta pamostos blakus savam mīļotajam, sapucētu visus trīs rezgaļus skolai, pirmo dienas daļu pavadītu kārtojot māju un jau no pusdienlaika sāktu šiverēt pa virtuvi plānojot vakariņas.

Bet tā nenotika. Viņu vienīgais bērns ir garīgi atpalicis šizofrēniķis. Tas ir vairāk nekā neprāts mājās slēpt no bērna visu, kas varētu būt bīstams. Nevar jau zināt vai no rīta, pinot blondās biželes, bērna rokās neatradīsies no mammas skapīša nozagtās asās šķēres, kuras pēkšņi ietrieksies mammas kaklā. Mīļotais atnāks mājās, un viņa jau būs noasiņojusi. Pat ne viņa stiprajās rokās, bet uz dīvāna. Blakus saldi murrās kaķis, bet bērns ar asinīm būs uzzīmējis sev uz vaigiem mazas un mīlīgas saulītes. Tas pats bērns, kuram nospļauties par Hello Kitty, jo iedomu žurka Frīdrihs uz četrpadsmitās salas starp Kamēlijas Meso un Riharda Veršakova ielām, katru dienu viņam atgādina, ka tās rozā un dzeltenās tabletītes neko nav spējīgas atrisināt. 

Nu jau tramvajā blakus sēdošā jaunkundze ir spējīga domāt tikai par savu vienīgo mīļoto. Par sevi ir jāaizmirst. Lai viņš nekad negribētu aiziet ne pie vienas citas, viņai ir jāziedo sevi visu, viņai jākļūst par mūzu, viņai ir jāatdod sevi, lai netraucētu mīļotā sapņiem un ambīcijām augt. Viņai ir jābūt stiprajam balstam un krāšņajai rotaslietai, ar kuru lepoties – klusai, smaidošai un skaistai. Vienmēr. Un viņš, protams, vienā dienā vienkārši paziņo, ka vēlas šķirties. Esot cita. Sasodītais mērglis. Viņa dēļ ir atdots viss, bet viņš vienkārši aiziet. Turklāt, tā otra nav ne skaistāka, ne gudrāka, ne sievišķīgāka vai maigāka. Bet tā otra... viņa ir. Pati. Ne sūda viņa mana mīļotā dēļ nav gatava upurēt. Pat gatavot ēst viņa lāga nemāk. Bet viņa, redziet, neesot atkarīga no mīlestības. Ar viņu, redziet, esot daudz vieglāk, jo viņai esot pašai sava dzīve. Un viņš aiziet. 

Pēc vairākiem gadiem ar rozā un dzeltenām tabletītēm, ar sniegotām ziemām un karstām smilšainu pludmaļu vasarām viņa sēž 7. tramvajā blakus apmēram 30 gadīgai mātei ar apmēram 7 gadus vecu bižainu skuķēnu. Rozā un dzeltenās tabletītes viņas somiņā atrodamas vienmēr, viņai tikai piemirsies, ka tie nav ziemas zābaki viņas kājās, bet pludmales čībiņas. Tas nav sniegs, bet smilšainais okeāna krasts. Un nav nekāda mīļotā. Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, atstājot vien vēstuli saviem pumpainajiem pusaugu bērniem, kuri nāk mājās nakts melnumā, smirdēdami pēc alkohola un cigaretēm. 

Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, lai gan viņi vēl nav satikušies.

Viņš šobrīd stāv pie bāra un pasūta dzērienu pāris metrus no viņas galdiņa. Viņa vēl nezin, ka tūlīt kļūs par blakus sēdošo jaunkundzi, kura spēlēsies ar mazu smilšu pulkstenīti, kad viņam zvanīs telefons, un kāds klausulē paziņos, ka viss ir beidzies. Tā kā viņa sarunās neielaižas, ja viņu neuzrunā, un arī seju slēpj aiz tumšās platmales, jaunkundze vienkārši pastums uz viņa pusi savas rozā un dzeltenās tabletītes. Viņš tās norīs, un tramvajs ar visu saulainās pludmales bāru noskries no sliedēm, lai atstātu netīrajā pilsētas sniegā sarkanus dzīvības pleķus.

Mazā, tās rozā un dzeltenās tabletītes vienmēr nēsā sev līdzi!