Deviņu pārmiju stacijā aiz skrandu gabala saķēru garām slīdošo Apziņas rēgu.
-Viss mainās. Prāts jau sen ir izdomājis tiekties pēc jauniem apvāršņiem,un,ja tas reiz ir noticis,tad atpakaļceļa vairs nav. Arī es pats esmu nolēmis doties līdzi. Ja to nedarīšu,tad pārvērtīšos par sūdu. No sākuma gan tikai par drupačām,kuras nobirs uz granīta flīzēm. Vēlāk tās uzlasīs kāds vērīgs balodis,un vien pāris metrus tālāk izlaidīs mani no savas kloākas atpakaļ uz tām pašām flīzēm. Kādu brīdi vēl būšu silts. Pēc tam arī viss...- rēgs kļuva domīgs -Taču varētu būta arī savādāk...- pakavējies domās viņš piebilda uzlūkodams mani no savu skrandu apakšas.
-Tev jādodas līdzi.- brīdi klusējis viņš teica.
-Ko man tas maksās?- aizsmēķējis iedomu cigareti es jautāju rēgam.
-Neko. Tas viss tev tiks par baltu velti,un ceļojums būs neatkārtojami daudzpusīgs...- rēga balss palika par pāris toņiem noslēpumaināka,un skatienā pazibēja maldugunis.
-Caur milzīgu locekli es tikšu ejekulēts kosmosā?- caur sarkasmu,un neredzamajiem cigaretes dūmiem es centos noskaidrot detaļas.
-Pagaidi,draugs!- iesmējās rēgs- Tu tiko pamatīgi sapinies manu noskrandušo piedurkņu diegos. Nekur tu netiksi ejekulēts,un milzīgs loceklis arī izpaliks.-
-Tas labi.- es piekrītoši pamāju ar galvu- Jo par locekli jautāju vien tamdēļ,ka tavas skrandas izskatās visai gejiskas,un tev ir viltīgs acu skatiens...-
-Tas tamdēļ,ka kādu laiku atpakaļ vandījos pa politiska satura slejām.- rēgs kā taisnodamies atbildēja,un aizvainojumu centās noslēpt nervozi kārtojot savus lēverus..
-Tad tu dosies man līdzi,vai turpināsi visur saskatīt gejus,viltu un ejekulātu?-rēgs palika manāmi dusmīgs,un jau taisījās plivināties prom.
-Nu pagaidi skrandainais mošķi! Ļauj man tev noticēt... Es taču nezinu kas mani sagaida tur aiz tiem jaunajiem apvāršņiem,un kādas būs tās jaunās pieredzes.- sākot ar šo brīdi es aizvācu no savas balss ironiju,lai atvērtu durvis stipri vien atklātākai sarunai.
-Nemīz! Tev tikai būs jātur vaļā acis,ausis un krūšukurvis. Un tu vairs nekad nepiestāsi tajās stacijās,kurās reiz jau esi bijis,- rēga balss no uzmundrinošas pamazām pārauga pubertātes vecumu sasniegušā patosā.
-Tajās stacijās stāv mani cilvēki,un uz kioskiem ir salīmētas jaukas atmiņu fotogrāfijas...- es centos iebilst,un vienlaicīgi sajutu,ka rēgs pa pavērtajām durvīm ved iekšā Atklātību,taču no otras puses tās tur ciet Protests.
-Tu,muļķi! Vējš tās bildītes noplēsīs,un tie tavi cilvēki tevi nomētās ar pārmetumu akmeņiem! Nezini stāstu par Jēzu,kurš sabiedriskās domas vārdā pats savu sievu ar akmeņiem nomētāja?- rēgs skaļi iesmējās, skrandām noplīvojot kā medūzas taustekļiem.
-Jēzum vienkārši nebija paveicies,jo viņa sieva bija palaistuve. Taču,ja godīgi,tad mani neatstāj sajūta,ka tu pūt ļoti skaļā trompetē,un centies manī pamodināt Spītu.-
-Nē...- skrandainis turpināja smieties plivinādams savas skrandas -Tavs Spīts jau sen ir tālu prom,un dzēruma kaislē maukojas ar Vienaldzību. Un kas vēl svarīgi... Viņam vairs nerūpi ne tu,ne tavās pagātnes stacijās stāvošie cilvēki. Jo viss ir ļoti vienkārši un pakārtots tā,ka arī Spīta viedoklis pieder Prātam.- to pateicis rēgs apgriezās un kārtodams savas izjukušās skrandas devās augšup pa perona kāpnēm.
Un es devos viņam līdzi...
Jo zināju,ka vējš noplēsīs bildītes... Un zināju,ka pieturās stāvošo kabatās ir akmeņi... Un neticēšana rēgam bija tikai viegls flirts,jo Deviņu pārmiju stacijā nebija neviena cita ar kuru parunāties. Un tāpēc,ka es sen jau esmu pieradis pie skaņas ar kādu deg tilti aiz manas muguras.
