Laiktelpas piedzimšana

Kapu kalniņam līdzīgā vietā stalti stāvēja pilsētas bagāto un inteliģento cilvēku platības, bet lejā – nabadzīgo pļēguru, zagļu un baiļu pārņemto ļautiņu saslietās būdeles un nojumes. Augšā valdīja patīkami miegains vēsums, bet lejā viena stihija nāca pāri otrai. Laiks te bija lineārs, nevis ciklisks, tāpēc to neviens neskaitīja, nejuta un par to nedomāja.

Pilsētas ziemeļu daļā iemidzis stāvēja publiskais sapulču laukums izglītotajiem un naudīgajiem, taču neko daudz tas netika lietots. Gluži vienkārši tam nebija nekādas vajadzības. Uz bagātās inteliģences augstumiem no sapulču laukuma augšup veda vecas akmens kāpnes. Arī tās jau bija iesūnojušas. Viņi mierīgi dzīvoja savās kapu kopiņām līdzīgajās istabās. Tās nebija nekādas atsevišķas villas ar gaisa dārziem, bet gan nelielas istabiņas, pilnas ar grāmatām un kartēm. No viena kaimiņa līdz otram bija tik vien kā nelielas durtiņas, caur kurām varēja ielūrēt kaimiņu dzīvēs. Aiz vienām durtiņām varēja iemest aci Imanta Ziedoņa muzejā, aiz citām palūkoties planetārijā vai kāda zinātnieka laboratorijā. Dažreiz, atverot tās pašas durtiņas, varēja redzēt pavisam citas telpas nekā līdz šim, bet arī durtiņu virināšana te nebija sevišķi populāra. Modei, ziņkārībai ielīst citu dzīvēs un vēlmei meklēt apvāršņu robežas tik pašpietiekamā pasaulē nebija vietas. Matemātiski te viss bija tik pareizi, ka kaimiņu pazīšana un komunikācija nebija nepieciešama.

Kapu kalniņa dienvidu puses nogāzē slējās baltu ķieģeļu mūris, laiski atdalīdams bagātos no nabagajiem. Tur lejā bija cita dzīve un citas noskaņas. Zem klajas debess saslietas pusjukušas nojumes, plīvojošas lupatas, bļaušana, dejas, dziesmas, ugunskuri, pļēgurošana, zagšana, bailes, meklējumi, mīlestības un prieki, netīrība un kašķēšanās, izrādīšanās un kaušanās – tas viss te izklaidēja nabagus. Varētu šķist, ka tā bija pavisam cita pasaule. Nabagie nu dien nebija nekādi gudrie ļaudis. Viens otrs pavisam pamuļķis un kāds cits - ārkārtīgi priekšniecisks un gribošs ieviest kārtību.

Taču tās nebija nekādas paralēlās pasaules. Tā bija viena un tā pati pilsēta, kuras baltais mūris nodrošināja, lai tie otrie aiz mūra zina, ka viņi nav vieni, tomēr viens otru nedzird, neredz un netraucē. Bagātie dzīvoja pašpietiekamības miegainajā krēslā, kamēr nabagie karstajā saulē, aukstajos lietos un skarbajos vējos dzēra, kašķējās un meņģējās.

*

Tas bija janvāris. Vai varbūt marts. Pilsēta bija samiegojusies. Mūžību izmeditējušais mūris vienkārši sabruka. Neviena nemudināts, nebakstīts un neaiztikts tas vienkārši milzīgā ātrumā sabruka, krītot zemē ķieģeli pa ķieģelim. Pilsēta pēkšņi kļuva par vienu veselu.

Vājprāts un panika! Šai vietai nebija ne vēstures, ne glābšanās stratēģiju. Nabagie metās augšup kalnā, bet bagātie haotiski sāka virināt durtiņas. Bailes. Cik tās bija mežonīgas, lielas un neaprakstāmas bailes! Tās uzsprāga katram krūtīs, tās klājās pār visu pilsētu kārtu kārtām! Tās sabiezēja. Bezkrāsainas un lielas tās sabiezēja. Nekas te netika paralizēts. Bailes auga visos un ikvienā, liekot uzsprāgt arī izmisumam, pārvietošanās ātrumam un vājprātam.

Nabagie skrēja no istabas istabā, no durtiņām durtiņās. No sākuma vēl dažam vīrelim nopļēgurotu seju un bēšu mēteli radās vēlme zagt, bet tikpat ātri šī vēlme arī pazuda. Nebeidzami labirinti. Nabagie zināja, kas ir bailes, taču tik varmācīgas, kā bagāto un izglītoto augstumos, viņi vēl nebija sastapuši. Bailes, kuras auga no katra paša un visu kopējā vājprāta.

Nabagi paniski gribēja tikt ārā, kamēr bagātie paniski slēpās. Viņi slēpās aiz dīvāniem un skapjiem. Viņi klusi virināja durtiņas un spraucās telpās, kurās nevienu nemanīja. Kamēr nabago panika bija lasāma viņu sejās, bagāto panika bija jūtama vienīgi viņu ātrajos un klusajos soļos. Cik ļoti viņi baidījās satikt nabagos! Cik vājprātīgs bija instinkts viņus nesatikt un neredzēt. Un te nu viņi bija. Nomocītās nabagu sejas mētājās no istabas istabā. Rēgojās panikas izkropļotas. Un itin bieži sastapās ar cietajām bagāto un izglītoto sejām, aiz kurām dzīvoja tieši tas pats vājprāts.

*

Kāds jauns, pārbijies nabagu pāris, bēgdams pa istabu labirintiem, attapās bagāta, padzīvojuša pāra istabā, kurā dīvāns bija apklāts ar rūtainu seģeni un televizors klusēja, lai nepiesaistītu lieku uzmanību. Bagātais vecis, tērpies pelēkā halātā, pavēlēja savai sievai izģērbties. Tā viņš gribēja šausmu pārņemto jauniešu pāri aizbiedēt. Viņi patiešām pārbijās vēl vairāk. Tik ļoti, ka neredzēja nevienas durtiņas, pa kurām mesties prom. Tik ļoti, ka palika sastinguši. Tikai pār nabagu meitenes vaigiem auga asaru tērcītes. Tad bagātais vecis pats izmetās kails. Arī šis ierocis jauniešus neizkustināja ne no vietas. Viņš pavēlēja abiem nabagiem izģērbties kailiem, un viņi tā arī darīja. Lēni un piesardzīgi atbrīvojās no savām netīrajām drēbēm. Ne viens, ne otrs pāris vairs nezināja, ko darīt, un viņi sāka pierast viens pie otra. Viņi visi četri palika vienā istabā. Pieradināja viens otru. Nodarbojās ar fizisko baudu gūšanu, ko sniedza kailu ķermeņu siltumu sastapšanās. Un pierada. Un vairs negāja ārā.

Laiku pa laikam te kāds no bagātajiem, te no nabagajiem, klīzdami labirintā, atvēra kādas no dīvainās četrotnes istabas durtiņām, meklējot patvērumu, bet tūdaļ arī aizvēra. Tie četri kailie turpināja pieradināties, un pārējie turpināja ik pa brīdi viņiem uzmest aci.

*

Bailes klīstošos jau bija nogurdinājušas. Bija palicis tikai izmisums. Arvien vairāk bagātie un nabagie pa diviem vai četriem sāka pieradināt viens otru. Nepieradinātie vecie pļēguri apātiski dzēra no divlitrenēm, noguruši slājot pa labirintu, neatrazdami ceļu atpakaļ uz stihiju plosīto un tomēr tik ļoti mīļo nabagu pilsētas daļu. Arvien vairāk jauniešu bija atraduši vietu uz apsūnojušajām ziemeļu puses trepēm. Viņi tur sēdēja, dažreiz pat smaidīja un dažreiz pat sarunājās. Uz ziemeļu trepēm vienmēr bija silta vasaras nakts.

 *

Bailes, tā varmācīgā ļaunuma sakne, bija pāraugušas bezcerībā. Lai gan viņi pat pierada un sarunājās, neviens te nebija kļuvis ne gudrāks, ne laimīgāks. Tikai gurdenāki. Nabagie izmisīgi turējās pie cerības tikt laukā, bagātie izmisīgi ilgojās pēc pagājušā. Laiks. Pirmo reizi šeit bija pieteikusies laika apjausma. Pagātne un nākotne vienlaicīgi.

*

Bagātie viņus nevarēja izvest laukā. Viņi nezināja, kā. Viņi nemaz nezināja paši savu pilsētas daļu. Viņi tikai zināja, ka ziemeļos ir sapulču laukums, uz kuru ved nosūnojušas kāpnes. Lejup. Tas ir... kaut kur ir ziemeļi... un kaut kā uz turieni tiek. Tie, kas bija tikuši laukā no istabām, palika uz trepēm un atpakaļ nenāca. Tie, kas bija iekšā, jau bija pieradinājušies un vairs nemeklēja risinājumu. Varbūt risinājumu nemaz nevajadzēja.

*

Tas vairs nebija izturams.

Kādai apmēram piecpadsmitgadīgai meitenei no bagāto un izglītoto vidus bija izdevies to visu vērot, neizejot no savas istabas. Aiz vienām durtiņām vienmēr rēgojās kāds no muzejiem, kuros viņa ziņkārīgi mēdza ielavīties, aiz pārējām – pilsētas izmisums.

Es nevarēju neiejaukties.

Iemiesojos meitenē, devos uz ziemeļu trepēm, aicinot līdzi visus, ko satiku savā ceļā un savācu cilvēkus lejā, sapulču laukumā.

„Bailes! Tās ir bailes, kas visu grauj! Tās ir bailes, kas mums traucē dzīvot tikpat labi kā līdz šim! Mēs visi varam dzīvot kopā un pieradinājušies, un visās pilsētas daļās! Mums tikai jāiet cīņā ar bailēm!”

Vienprātība iededza lāpas. Visi, patiešām visi vācās kopā arvien lielākā barā un mēs kāpām vēl zemāk. Līdz baltajam, sabrukušajam mūrim. Viens pēc otra mēs grābām rokās sarkanus ķieģeļus un...

.. un tad mani kāds izrāva ārā no meitenes, kura tikko visus bija sapulcinājusi cīņai.

Kāds cits no meitenes rokas izcēla smago sarkano ķieģeli, un tā vietā ielika vien divas mazas ķieģeļa lauskas. Viņš teica: ”Arī ar to tu būsi metusi.” Viņa apmierināti pasmaidīja un, lāpu apmirdzēta, devās līdzi pārējiem apmētāt ar ķieģeļiem vienīgo īsto vainīgo – sabrukušo, balto mūri.