*
Nervoza un slimi gārdzoša ir sabiedrības mute.
Neremdināms katra indivīda bezjēdzīgais izsalkums tikt
dzirdētam
un pierādīt
sen atgremotas domas.
Citāti. Viss vienos citātos, kas kādreiz bija skaisti,
tagad sakošļāti, neizprasti un jau izspļauti –
no mutes mutē izvazāti guļ zem kājām
– puņķu aplipuši žurku līķi.
Pretīgi un smirdoši pa pilsētu klīst plakāti un saukļi,
ka cilvēks mirst, ja nevar būt par atzīstamu sabiedrības
daļu.
Mums vajag kolektīvu saliedēšanas un seminārus,
kuros, iemācoties dažus trikus pārliecināšanai,
varam plātīt diplomus, kas apliecina – mākam sarunāties.
Kliedzoša un neko nepasakoša ir sabiedrības mute.
Atzinības alkstoša un iedomājusies, ka zinoša.
Un tiklīdz garlaicībā nožāvāsies,
tiks nodemonstrēts neticamais
ātrums
ar kādu
cilvēks kļūst par lopu,
kolektīvu sūdu apbrīnotāju, kam
svarīgi ir tikai runāt.
Ir vienalga ko.
Ar atgremotiem viedokļiem un zagtiem jokiem pietiek.
Ar aizgājējiem var iedzert vienreiz,
par viņiem - var
otrreiz, tad...
Klusuma konusu, lūdzu,
un mani aiz borta.
**
Es nešauju. Es nenošaujos.
Ja vajadzēs, būvēšu tiltu viens pats.
Un rūpīgi slēpšu mazā kastītē istabas tumšākajā stūrī.
Lai kanalizācijas netīrie ūdeņi paliek tur lejā.
Lai saukļi un citāti izplēn līdz ar neremdināmo kori.
Pa pašceltu (un varbūt ne to visstiprāko) tiltu
es aizeju prom no cilvēkiem,
kuru vienīgā skaņa ir skaisti artikulētās krellītēs savērti
trokšņi.
Ir mazliet ironiski, ka, caur aizgājušo logiem skatoties,
arī mani pieskaitīs pie aizgājušajiem.
Tikai ne pie aitām,
bet pie miera traucētājiem.
***
Klusums.
Nav nekādu karuseļu.
Nav nekādu karstmaižu.
Nav dievu.
Klusums.
Nav nekādu skumju.
Nav nekādu pierādījumu.
Nav teoriju.
Klusums.
Manās vēnās viss ir dzīvs.
Tur pulsē varas, vasaras un tautas,
skan zirgu pakavi, skan flautas, zāģē mežu, liepas plaukst,
un divas plaukstas atveras, lai tajās ienāk
Klusums,
kurā zinām nesarunājoties,
kurā pat vissvarīgāko neliekam uz
svariem.
Klusums,
kurā neatpūšas, nestrādā un
neveldzējas.
Klusums,
kurā arī brīvība ir tikai vārds,
un nevar līdzi nākt neviens, lai nepārplēstu gara pavasarus.
Tie ir simt tūkstoš pavasari vienlaicīgi,
kuri uzplaukst vienā cilvēkā, kad palikušas pāri tikai zvanu
skaņas.
Kad cilvēks nav nekas cits, kā vien zvanu skaņas.
Cik simtiem tūkstošiem caur mani iet.
Kuš, arī par to mēs nerunāsim.
Klusums.
