Tikšanās vieta ir jāmaina.

                                         

Deviņu pārmiju stacijā aiz skrandu gabala saķēru garām slīdošo Apziņas rēgu.

-Viss mainās. Prāts jau sen ir izdomājis tiekties pēc jauniem apvāršņiem,un,ja tas reiz ir noticis,tad atpakaļceļa vairs nav. Arī es pats esmu nolēmis doties līdzi. Ja to nedarīšu,tad pārvērtīšos par sūdu. No sākuma gan tikai par drupačām,kuras nobirs uz granīta flīzēm. Vēlāk tās uzlasīs kāds vērīgs balodis,un vien pāris metrus tālāk izlaidīs mani no savas kloākas atpakaļ uz tām pašām flīzēm. Kādu brīdi vēl būšu silts. Pēc tam arī viss...- rēgs kļuva domīgs -Taču varētu būta arī savādāk...- pakavējies  domās viņš piebilda uzlūkodams mani no savu skrandu apakšas.

-Tev jādodas līdzi.- brīdi klusējis viņš teica.

-Ko man tas maksās?- aizsmēķējis iedomu cigareti es jautāju rēgam.

-Neko. Tas viss tev tiks par baltu velti,un ceļojums būs neatkārtojami daudzpusīgs...- rēga balss palika par pāris toņiem noslēpumaināka,un skatienā pazibēja maldugunis.

-Caur milzīgu locekli es tikšu ejekulēts kosmosā?- caur sarkasmu,un neredzamajiem cigaretes dūmiem es centos noskaidrot detaļas.

-Pagaidi,draugs!- iesmējās rēgs- Tu tiko pamatīgi sapinies manu noskrandušo piedurkņu diegos. Nekur tu netiksi ejekulēts,un milzīgs loceklis arī izpaliks.-

-Tas labi.- es piekrītoši pamāju ar galvu- Jo par locekli jautāju vien tamdēļ,ka tavas skrandas izskatās visai gejiskas,un tev ir viltīgs acu skatiens...-

-Tas tamdēļ,ka kādu laiku atpakaļ vandījos pa politiska satura slejām.- rēgs kā taisnodamies atbildēja,un aizvainojumu centās noslēpt nervozi kārtojot savus lēverus..

-Tad tu dosies man līdzi,vai turpināsi visur saskatīt gejus,viltu un ejekulātu?-rēgs palika manāmi dusmīgs,un jau taisījās plivināties prom.

-Nu pagaidi skrandainais mošķi! Ļauj man tev noticēt... Es taču nezinu kas mani sagaida tur aiz tiem jaunajiem apvāršņiem,un kādas būs tās jaunās pieredzes.- sākot ar šo brīdi es aizvācu no savas balss ironiju,lai atvērtu durvis stipri vien atklātākai sarunai.

-Nemīz! Tev tikai būs jātur vaļā acis,ausis un krūšukurvis. Un tu vairs nekad nepiestāsi tajās stacijās,kurās reiz jau esi bijis,- rēga balss no uzmundrinošas pamazām pārauga pubertātes vecumu sasniegušā patosā.

-Tajās stacijās stāv mani cilvēki,un uz kioskiem ir salīmētas jaukas atmiņu   fotogrāfijas...- es centos iebilst,un vienlaicīgi sajutu,ka rēgs pa pavērtajām durvīm ved iekšā Atklātību,taču no otras puses tās tur ciet Protests.

-Tu,muļķi! Vējš tās bildītes noplēsīs,un tie tavi cilvēki tevi nomētās ar pārmetumu akmeņiem! Nezini stāstu par Jēzu,kurš sabiedriskās domas vārdā pats savu sievu ar akmeņiem nomētāja?- rēgs skaļi iesmējās, skrandām noplīvojot kā medūzas taustekļiem.

-Jēzum vienkārši nebija paveicies,jo viņa sieva bija palaistuve. Taču,ja godīgi,tad mani neatstāj sajūta,ka tu pūt ļoti skaļā trompetē,un centies manī pamodināt Spītu.- 

-Nē...- skrandainis turpināja smieties plivinādams savas skrandas -Tavs Spīts jau sen ir tālu prom,un dzēruma kaislē maukojas ar Vienaldzību. Un kas vēl svarīgi... Viņam vairs nerūpi ne tu,ne tavās pagātnes stacijās stāvošie cilvēki. Jo viss ir ļoti vienkārši un pakārtots tā,ka arī Spīta viedoklis pieder Prātam.- to pateicis rēgs apgriezās un kārtodams savas izjukušās skrandas devās augšup pa perona kāpnēm. 

Un es devos viņam līdzi... 

Jo zināju,ka vējš noplēsīs bildītes... Un zināju,ka pieturās stāvošo kabatās ir akmeņi... Un neticēšana rēgam bija tikai viegls flirts,jo Deviņu pārmiju stacijā nebija neviena cita ar kuru parunāties. Un tāpēc,ka es sen jau esmu pieradis pie skaņas ar kādu deg tilti aiz manas muguras. 

Laiktelpas piedzimšana

Kapu kalniņam līdzīgā vietā stalti stāvēja pilsētas bagāto un inteliģento cilvēku platības, bet lejā – nabadzīgo pļēguru, zagļu un baiļu pārņemto ļautiņu saslietās būdeles un nojumes. Augšā valdīja patīkami miegains vēsums, bet lejā viena stihija nāca pāri otrai. Laiks te bija lineārs, nevis ciklisks, tāpēc to neviens neskaitīja, nejuta un par to nedomāja.

Pilsētas ziemeļu daļā iemidzis stāvēja publiskais sapulču laukums izglītotajiem un naudīgajiem, taču neko daudz tas netika lietots. Gluži vienkārši tam nebija nekādas vajadzības. Uz bagātās inteliģences augstumiem no sapulču laukuma augšup veda vecas akmens kāpnes. Arī tās jau bija iesūnojušas. Viņi mierīgi dzīvoja savās kapu kopiņām līdzīgajās istabās. Tās nebija nekādas atsevišķas villas ar gaisa dārziem, bet gan nelielas istabiņas, pilnas ar grāmatām un kartēm. No viena kaimiņa līdz otram bija tik vien kā nelielas durtiņas, caur kurām varēja ielūrēt kaimiņu dzīvēs. Aiz vienām durtiņām varēja iemest aci Imanta Ziedoņa muzejā, aiz citām palūkoties planetārijā vai kāda zinātnieka laboratorijā. Dažreiz, atverot tās pašas durtiņas, varēja redzēt pavisam citas telpas nekā līdz šim, bet arī durtiņu virināšana te nebija sevišķi populāra. Modei, ziņkārībai ielīst citu dzīvēs un vēlmei meklēt apvāršņu robežas tik pašpietiekamā pasaulē nebija vietas. Matemātiski te viss bija tik pareizi, ka kaimiņu pazīšana un komunikācija nebija nepieciešama.

Kapu kalniņa dienvidu puses nogāzē slējās baltu ķieģeļu mūris, laiski atdalīdams bagātos no nabagajiem. Tur lejā bija cita dzīve un citas noskaņas. Zem klajas debess saslietas pusjukušas nojumes, plīvojošas lupatas, bļaušana, dejas, dziesmas, ugunskuri, pļēgurošana, zagšana, bailes, meklējumi, mīlestības un prieki, netīrība un kašķēšanās, izrādīšanās un kaušanās – tas viss te izklaidēja nabagus. Varētu šķist, ka tā bija pavisam cita pasaule. Nabagie nu dien nebija nekādi gudrie ļaudis. Viens otrs pavisam pamuļķis un kāds cits - ārkārtīgi priekšniecisks un gribošs ieviest kārtību.

Taču tās nebija nekādas paralēlās pasaules. Tā bija viena un tā pati pilsēta, kuras baltais mūris nodrošināja, lai tie otrie aiz mūra zina, ka viņi nav vieni, tomēr viens otru nedzird, neredz un netraucē. Bagātie dzīvoja pašpietiekamības miegainajā krēslā, kamēr nabagie karstajā saulē, aukstajos lietos un skarbajos vējos dzēra, kašķējās un meņģējās.

*

Tas bija janvāris. Vai varbūt marts. Pilsēta bija samiegojusies. Mūžību izmeditējušais mūris vienkārši sabruka. Neviena nemudināts, nebakstīts un neaiztikts tas vienkārši milzīgā ātrumā sabruka, krītot zemē ķieģeli pa ķieģelim. Pilsēta pēkšņi kļuva par vienu veselu.

Vājprāts un panika! Šai vietai nebija ne vēstures, ne glābšanās stratēģiju. Nabagie metās augšup kalnā, bet bagātie haotiski sāka virināt durtiņas. Bailes. Cik tās bija mežonīgas, lielas un neaprakstāmas bailes! Tās uzsprāga katram krūtīs, tās klājās pār visu pilsētu kārtu kārtām! Tās sabiezēja. Bezkrāsainas un lielas tās sabiezēja. Nekas te netika paralizēts. Bailes auga visos un ikvienā, liekot uzsprāgt arī izmisumam, pārvietošanās ātrumam un vājprātam.

Nabagie skrēja no istabas istabā, no durtiņām durtiņās. No sākuma vēl dažam vīrelim nopļēgurotu seju un bēšu mēteli radās vēlme zagt, bet tikpat ātri šī vēlme arī pazuda. Nebeidzami labirinti. Nabagie zināja, kas ir bailes, taču tik varmācīgas, kā bagāto un izglītoto augstumos, viņi vēl nebija sastapuši. Bailes, kuras auga no katra paša un visu kopējā vājprāta.

Nabagi paniski gribēja tikt ārā, kamēr bagātie paniski slēpās. Viņi slēpās aiz dīvāniem un skapjiem. Viņi klusi virināja durtiņas un spraucās telpās, kurās nevienu nemanīja. Kamēr nabago panika bija lasāma viņu sejās, bagāto panika bija jūtama vienīgi viņu ātrajos un klusajos soļos. Cik ļoti viņi baidījās satikt nabagos! Cik vājprātīgs bija instinkts viņus nesatikt un neredzēt. Un te nu viņi bija. Nomocītās nabagu sejas mētājās no istabas istabā. Rēgojās panikas izkropļotas. Un itin bieži sastapās ar cietajām bagāto un izglītoto sejām, aiz kurām dzīvoja tieši tas pats vājprāts.

*

Kāds jauns, pārbijies nabagu pāris, bēgdams pa istabu labirintiem, attapās bagāta, padzīvojuša pāra istabā, kurā dīvāns bija apklāts ar rūtainu seģeni un televizors klusēja, lai nepiesaistītu lieku uzmanību. Bagātais vecis, tērpies pelēkā halātā, pavēlēja savai sievai izģērbties. Tā viņš gribēja šausmu pārņemto jauniešu pāri aizbiedēt. Viņi patiešām pārbijās vēl vairāk. Tik ļoti, ka neredzēja nevienas durtiņas, pa kurām mesties prom. Tik ļoti, ka palika sastinguši. Tikai pār nabagu meitenes vaigiem auga asaru tērcītes. Tad bagātais vecis pats izmetās kails. Arī šis ierocis jauniešus neizkustināja ne no vietas. Viņš pavēlēja abiem nabagiem izģērbties kailiem, un viņi tā arī darīja. Lēni un piesardzīgi atbrīvojās no savām netīrajām drēbēm. Ne viens, ne otrs pāris vairs nezināja, ko darīt, un viņi sāka pierast viens pie otra. Viņi visi četri palika vienā istabā. Pieradināja viens otru. Nodarbojās ar fizisko baudu gūšanu, ko sniedza kailu ķermeņu siltumu sastapšanās. Un pierada. Un vairs negāja ārā.

Laiku pa laikam te kāds no bagātajiem, te no nabagajiem, klīzdami labirintā, atvēra kādas no dīvainās četrotnes istabas durtiņām, meklējot patvērumu, bet tūdaļ arī aizvēra. Tie četri kailie turpināja pieradināties, un pārējie turpināja ik pa brīdi viņiem uzmest aci.

*

Bailes klīstošos jau bija nogurdinājušas. Bija palicis tikai izmisums. Arvien vairāk bagātie un nabagie pa diviem vai četriem sāka pieradināt viens otru. Nepieradinātie vecie pļēguri apātiski dzēra no divlitrenēm, noguruši slājot pa labirintu, neatrazdami ceļu atpakaļ uz stihiju plosīto un tomēr tik ļoti mīļo nabagu pilsētas daļu. Arvien vairāk jauniešu bija atraduši vietu uz apsūnojušajām ziemeļu puses trepēm. Viņi tur sēdēja, dažreiz pat smaidīja un dažreiz pat sarunājās. Uz ziemeļu trepēm vienmēr bija silta vasaras nakts.

 *

Bailes, tā varmācīgā ļaunuma sakne, bija pāraugušas bezcerībā. Lai gan viņi pat pierada un sarunājās, neviens te nebija kļuvis ne gudrāks, ne laimīgāks. Tikai gurdenāki. Nabagie izmisīgi turējās pie cerības tikt laukā, bagātie izmisīgi ilgojās pēc pagājušā. Laiks. Pirmo reizi šeit bija pieteikusies laika apjausma. Pagātne un nākotne vienlaicīgi.

*

Bagātie viņus nevarēja izvest laukā. Viņi nezināja, kā. Viņi nemaz nezināja paši savu pilsētas daļu. Viņi tikai zināja, ka ziemeļos ir sapulču laukums, uz kuru ved nosūnojušas kāpnes. Lejup. Tas ir... kaut kur ir ziemeļi... un kaut kā uz turieni tiek. Tie, kas bija tikuši laukā no istabām, palika uz trepēm un atpakaļ nenāca. Tie, kas bija iekšā, jau bija pieradinājušies un vairs nemeklēja risinājumu. Varbūt risinājumu nemaz nevajadzēja.

*

Tas vairs nebija izturams.

Kādai apmēram piecpadsmitgadīgai meitenei no bagāto un izglītoto vidus bija izdevies to visu vērot, neizejot no savas istabas. Aiz vienām durtiņām vienmēr rēgojās kāds no muzejiem, kuros viņa ziņkārīgi mēdza ielavīties, aiz pārējām – pilsētas izmisums.

Es nevarēju neiejaukties.

Iemiesojos meitenē, devos uz ziemeļu trepēm, aicinot līdzi visus, ko satiku savā ceļā un savācu cilvēkus lejā, sapulču laukumā.

„Bailes! Tās ir bailes, kas visu grauj! Tās ir bailes, kas mums traucē dzīvot tikpat labi kā līdz šim! Mēs visi varam dzīvot kopā un pieradinājušies, un visās pilsētas daļās! Mums tikai jāiet cīņā ar bailēm!”

Vienprātība iededza lāpas. Visi, patiešām visi vācās kopā arvien lielākā barā un mēs kāpām vēl zemāk. Līdz baltajam, sabrukušajam mūrim. Viens pēc otra mēs grābām rokās sarkanus ķieģeļus un...

.. un tad mani kāds izrāva ārā no meitenes, kura tikko visus bija sapulcinājusi cīņai.

Kāds cits no meitenes rokas izcēla smago sarkano ķieģeli, un tā vietā ielika vien divas mazas ķieģeļa lauskas. Viņš teica: ”Arī ar to tu būsi metusi.” Viņa apmierināti pasmaidīja un, lāpu apmirdzēta, devās līdzi pārējiem apmētāt ar ķieģeļiem vienīgo īsto vainīgo – sabrukušo, balto mūri.

Aizgājušie un aizgājēji

*

Nervoza un slimi gārdzoša ir sabiedrības mute.

Neremdināms katra indivīda bezjēdzīgais izsalkums tikt dzirdētam

un pierādīt sen atgremotas domas.

Citāti. Viss vienos citātos, kas kādreiz bija skaisti,

tagad sakošļāti, neizprasti un jau izspļauti –

no mutes mutē izvazāti guļ zem kājām

 – puņķu aplipuši žurku līķi.

Pretīgi un smirdoši pa pilsētu klīst plakāti un saukļi,

ka cilvēks mirst, ja nevar būt par atzīstamu sabiedrības daļu.

Mums vajag kolektīvu saliedēšanas un seminārus,

kuros, iemācoties dažus trikus pārliecināšanai,

varam plātīt diplomus, kas apliecina – mākam sarunāties.

Kliedzoša un neko nepasakoša ir sabiedrības mute.

Atzinības alkstoša un iedomājusies, ka zinoša.

Un tiklīdz garlaicībā nožāvāsies,

tiks nodemonstrēts neticamais ātrums

ar kādu cilvēks kļūst par lopu,

kolektīvu sūdu apbrīnotāju, kam svarīgi ir tikai runāt.

Ir vienalga ko.

Ar atgremotiem viedokļiem un zagtiem jokiem pietiek.

Ar aizgājējiem var iedzert vienreiz, 

par viņiem - var otrreiz, tad...

Klusuma konusu, lūdzu,

un mani aiz borta.

**

Es nešauju. Es nenošaujos.

Ja vajadzēs, būvēšu tiltu viens pats.

Un rūpīgi slēpšu mazā kastītē istabas tumšākajā stūrī.

Lai kanalizācijas netīrie ūdeņi paliek tur lejā.

Lai saukļi un citāti izplēn līdz ar neremdināmo kori.

Pa pašceltu (un varbūt ne to visstiprāko) tiltu

es aizeju prom no cilvēkiem,

kuru vienīgā skaņa ir skaisti artikulētās krellītēs savērti trokšņi.

Ir mazliet ironiski, ka, caur aizgājušo logiem skatoties,

arī mani pieskaitīs pie aizgājušajiem.

Tikai ne pie aitām,

bet pie miera traucētājiem.

***

Klusums.

Nav nekādu karuseļu.

Nav nekādu karstmaižu.

Nav dievu.

Klusums.

Nav nekādu skumju.

Nav nekādu pierādījumu.

Nav teoriju.

Klusums.

Manās vēnās viss ir dzīvs.

Tur pulsē varas, vasaras un tautas,

skan zirgu pakavi, skan flautas, zāģē mežu, liepas plaukst,

un divas plaukstas atveras, lai tajās ienāk

Klusums,

kurā zinām nesarunājoties,

kurā pat vissvarīgāko neliekam uz svariem.

Klusums,

kurā neatpūšas, nestrādā un neveldzējas.

Klusums,

kurā arī brīvība ir tikai vārds,

un nevar līdzi nākt neviens, lai nepārplēstu gara pavasarus.

Tie ir simt tūkstoš pavasari vienlaicīgi,

kuri uzplaukst vienā cilvēkā, kad palikušas pāri tikai zvanu skaņas.

Kad cilvēks nav nekas cits, kā vien zvanu skaņas.

Cik simtiem tūkstošiem caur mani iet.

Kuš, arī par to mēs nerunāsim.

Klusums.

Mutē iebāztais Leona stroķis (ar klusinātāju).

Veids, kādā viņi mēdza sarunāt savas slepenās tikšanās, ir tikpat neizskaidrojams kā sieviešu orgasms un tikpat cieši ietīts noslēpumos kā skolotājas Justīnes apakšsvārkos ietītā „kamieļa pēda”, par kuru tik jūsmīgi uzjautrinās mazie resgaļi. Šīs slepenās tikšanās notika tikpat regulāri kā Ziemassvētku vakars, Bērtuļa nakts ikgadējā gadskārta vai jeņķu pateicības diena, kurā patriotiski tiek notiesāts tītars un tikpat patriotiski plēsti joki iz dzīves, rakstiem un ziemeļbriežiem izadītos kamzoļos. Smieklīgie, izdomātie atgadījumi no dzīves. Par spīti šiem biklajiem un stereotipiskajiem salīdzinājumiem, lasītājam vajadzētu saprast, ka šīs tikšanās notika vienu reizi gadā. Viņi vienmēr satikās tikai dienās, kad ārā lija lietus. Tikai tajās lietainajās un pelēcīgi drūmajās dienās, kurās tika atmesti čuksti, kurās pasaule uz brīdi pievēra acis, un kurās lija tik stipri, ka pat spiegi sarunājās skaļi. Gluži kā spiegi viņi arī vienmēr satikās un tikpat nemanāmi arī šķīrās. Lasītājam ir jāzina, ka viņi – tie bija Viņš un Viņa. Šīs tikšanās kā vienam, tā otram bija kā, elpu kaklā aprāvuši, žņaudzēja kaulainie pirksti un tajā pašā laikā kā pirmais gaisa malks bezcerīgam slīkonim. Tās bija patiesības stundas pasaulē, kuru patiesība bija pametusi.

Norunātajā vietā Viņš bija ieradies pirmais. Dāņu armijas brezenta jaka itin labi pasargāja no saltā rudens vēja, un mugursomā līdzpaņemtais kafijas termoss sildīja rokas. Kafija bija domāta Viņai. Krūzītes mugursomā bija paņēmušās divas, bet galvenokārt Viņai...Viņai noteikti būs auksti...Viņa noteikti priecāsies par kūpošo dzērienu...cerams, ka priecāsies... Šoreiz tieši Viņš šo tikšanos gaidīja ar dīvainu satraukumu, kuru gan iekšēji centās noliegt un, kuru tūlīt pat sev arī godprātīgi atzina, saprazdams, ka šis nemiers pāraug uztraukumā par nebūtiskiem sīkumiem. Norunātā vieta atradās Vagonu parkā – zem kādas, vairs neizmantojamas, vilciena cisternas bija padziļināta niša, kurā viens virs otra gulēja sakrauti biezi dēļi, kas kalpoja par samērā labu improvizētu soliņu, bet cisternas korpuss bija glābiņš no rudenīgajām lietavām. Šī galu galā nebija nekāda romantiski naksnīga pastaiga pa promenādi ar krēmbrulē kūciņām un izgaismotām strūklakām, šī bija vieta, kur uz īsu mirkli vajadzēja krustoties divu cilvēku notikumu gaitām šajā smalki izaustajā likteņa likumsakarību un mijiedarbību zirnekļu tīklā. Viņš sēdēja zem vecās benzīna cisternas un vēroja sev tuvāk esošo pamestu sliežu līniju, un Viņam šķita, ka tā sevī slēpa kaut ko līdzīgu tām telpiskajām bildēm, kad vērotājam vienmēr jau iepriekš ir zināms, ka apakšā slēpjas vēl viena bilde. Un te jau aiz muguras atskanēja soļu skaņas, kuras Viņš vienā acumirklī atpazina un kuras jau nākamajā mirklī bija līdzās. Lietus apdullinātā pasaule noslāpēja apkārtējos trokšņus gluži kā Leona klusinātājs, kas mēmus padarīja nāvējošos šāvienus. Viņa noskurināja lietussargu un apsēdās blakus zem cisternas norunātajā slepenajā vietā Vagonu parkā. Viņi bija satikušies kā spiegi. Tā, it kā katrs būtu nesis sev līdz kādu īpašu, pasaulei atviltu noslēpumu, tikai vienīgā atšķirība no parastiem noslēpumiem bija tādā, ka šos noslēpumus bija ārkārtīgi grūti pārspļaut pār lūpām un glabāt sevī tos bija tūkstoškārt vieglāk nekā atklāt otram. Iespējams, viss jau bija skaidrs tāpat...iespējams, nebija nemaz nekādu noslēpumu, bija tikai kaut kas līdzīgs tām telpiski jocīgajām bildēm, kur neloģiskas figūras slēpj loģiskās un vienmēr ir zināms, ka bildes ir divas, pat, ja pirmajā acu uzmetienā izskatās, ka ir tikai viena.

Viņš centās atmiņā atsaukt šādu, tikpat lietainu dienu pirms gada, kad viņi tikās pēdējo reizi. Kāda tur vēl taisnošanās vai skaidrošanās par lietām, nelietām vai par aizgājušo dienu notikumiem un to, kas nebija noticis, bet kam bija vajadzējis notikt? Tepat uz viņas pleciem sēdēja Aizgājušais Laiks un šķelmīgi zibināja ačteles visos četros cilvēku izdomātajos virzienos, un Viņam jau vienu brīdi sāka likties, ka tieši Laikam kaut ko vajadzēja no viņiem, nevis otrādi. Bet ir bīstami sajaukt šos divus jēdzienus - Aizgājušo Laiku un Laiku, jo būtībā Aizgājušais Laiks ir tikai pagātnes atbalss, bet Laiks – tie esam mēs paši. Viņa smaržoja pēc jasmīniem (protams, ka Viņu var noraksturot arī krāšņāk, bet tas šobrīd nav būtiski - autora piezīme) un Viņš sāka runāt, citādi vēl pāris mirkļi un Aizgājušais Laiks būtu Viņam iebāzis mutē Leona stroķi ar klusinātāju. Sākot runāt tādos apstākļos, vienīgais iznākums būtu izšķaidītas smadzenes uz Aizgājušā Laika norakstītās benzīna cisternas un viņas gaiši zaļā lietusmēteļa.

„Esmu atradis neskaitāmus kontrastus, gluži kā Paradoksu vīrs nemitīgi meklējot atrod simtiem paradoksu, un par visiem šiem kontrastiem es vēlētos tev pastāstīt, bet man ir mākslīgi jāapslāpē šī vēlme, jo nevar apmānīt notikumu gaitu. Dažas sajūtas un brīži dzīvē nav ietērpjami nekādos cilvēku izdomātos vārdos, jo tie sevī ietver vistīrāko un neapgāžamāko patiesību kopumu, bet vārdi melo mums katru dienu un, ja tā labi padomā, tad tieši ar vārdiem arī visur tiek melots, jo bez tiem samelot ir grūti. Instrumentālajā koncertā ir neiespējami kaut ko samelot, jo mūzikā jau viss ir tā kā ir, saproti? Mūsu notikumu gaita katram klenderē savus ceļus. Kad es kāpju pagrabā, tu kāp tornī. Kad es dedzinu skalus, tu peldies upē. Kad man rīklē ir iesprūdis kamols, tev nāk smiekli, vai otrādi. Tu esi Saule, bet es esmu Mēness, mēs abi griežamies bezgalības atvarā un nekad nesatiekamies. Es labāk būtu gribējis būt Paradoksu vīrs, jo šī mūsu satikšanās jau saknē ir viens liels paradokss, apbērts ar sāli, pipariem, izmērcēts vīnā, medū un samazgās...dzersi kafiju? Zinu, ka tikko Tevi mazliet aizskāru, bet es jau centos paskaidrot, ka vārdi nedzīvo nekādā saskaņā ar sajūtām...”

Viņa raudzījās tālumā it kā cenzdamās ieraudzīt horizontu (Vagonu parkā nav iespējams ieraudzīt horizontu– autora piezīme). Viņa klusēja. Lietus bija sadzinis ļaudis savos namos, un apkārtnē viņi bija tikpat kā vieni. Viņi būtu bijuši pilnīgi vieni, ja vien tālumā pie Matīsa kapu šķībās drāšu sētas nevandītos divi vīri, kuri, lai gan fiziski atradās ļoti tālu, tomēr nebija nepamanāmi. Abi bija diezgan amizanta paskata personāži -vienam no viņiem līdzi bija kamera un statīvs, otram portfelis ar krāsainu stencilu. Pirmais, šķiet, filmēja sūnas, bet otrais nupat bija izmētājis sev visapkārt vairākas aprakstītas papīra lapas un šausmīgi auroja kaut ko par Remarku, viņa rumu un to, ka visu var atrast, ja tikai meklē. Abiem slepenajiem spiegiem nebija ne jausmas, kādas patiesības centās atrast šie divi tālumā samanāmie tēli divos dienā Matīsa kapos, bet vēl mazāka nojausma viņiem bija par patiesībām, ko centās atrast viņi paši. (Starp citu, autors atļausies minēt, ka – 1.)Tālumā samanāmie vīri bija pirmie un vienīgie gonzo žurnālisti Latvijā un 2.) Abi bija kapitāli nobliezti jeb kā skoloti cilvēki teiktu – izsmērēti, un autors atļausies minēt vēlreiz – 3.) var secināt, ka pēc stadijas „paņems to un paņems šito”, nu bija iestājusies stadija „un pas’tīsies kā būs”).

Patiesībā jau Viņa ar savu klusēšanu visu pierādīja vislabāk. Arī Viņš sāka nožēlot, ka vispār bija runājis, jo tas Viņam tagad dīvainā kārtā lika sajusties kā melim. Viņam līdzās bija tās pašas rokas un lūpas, kuras kādreiz nebēdnīgi bija pūtušas ziepju burbuļus un kuras... tādas bija vienīgās visā pasaulē. Šī klusēšana bija iegrimšana atmiņu tunelī, kura tumsā sajaucās Aizgājušais Laiks un Laiks, kas patiesībā esi Tu pats.

Viņa iedzēra pēdējo kafijas malku un pateica vienīgos vārdus šajā tikšanās reizē: „Notikumu gaitu nevar apmuļķot - tā jau ir zināma pirms mums, bet nekad nav zināma mums pašiem, pirms mēs tajā neesam iekšā. Tāpat kā tās telpiskās bildes, kad otro attēlu var ieraudzīt tikai pēc tam, kad to paņem rokās un tajā cieši ielūkojās.”- Pēc šiem vārdiem Viņa nozuda pilsētas pielijušajos labirintos. Kādu laiku Viņa skatiens vēl bija piekalts tai vietai, kur Viņa tikko bija bijusi. Viņš ielika mugursomā termosu un atvāza lietussargu. Gan jau, ka viņi atkal satiksies pēc gada. Gan jau atkal būs kāda diena, kurā pat spiegi varēs sarunāties skaļi un varēs sarunāties arī viņi, par spīti tam, ka atkal jau nebūs, ko teikt. Bet varbūt mīlestība vairāk ir klusēšanā un otra acīs nekā trallināšanā un nerimstošās sarunās? Varbūt arī nē. Varbūt sievietēm kā nepieciešamība ir vajadzīga tikai apziņa, ka viņas kāds mīl? Varbūt tieši vīriešiem ir nepieciešama apziņa, ka viņiem ir kāda, ko mīlēt? Bet varbūt arī nē.

Rīga pēc lietus vienmēr ir vareni valdzinoša. Līdz ar tumsu šis valdzinājums tikai pieņemas spēkā. Viņš uzņem kursu pāri sliedēm tajā virzienā, kur tikko bija bijuši jancīgie vīri ar kameru, un, kur vēl joprojām mētājās no abām pusēm aprakstītās izmirkušās papīra lapas. 

"Kurmīt,mana ziemeļmeita...!!!!"

„Kurmīt, mana ziemeļmeita...!!!!”, bija pēdējais ko es no viņa dzirdēju. Tas skanēja kā melodija manām ausīm, kopā ar graņonku džinkstoņu un stiklu šķīšanu pret puspagrabā esošā bāra aplupušo, viegli iepelējušo sienu. „Kamielis”, „Mamuts”, „Zīlonis”, „Valabija”.. bļin, neatceros kā to iestādījumu sauca, un patiesībā tas nemaz nav svarīgi, tikai zinu to, ka atradās vietā, kur visas gaisu piesārņojošo vielu emisijas pārsniedza normu. Un tur pat netālu arī japāņu harjuku loveri troļļojās uzvilkuši savus respiratorus.. Tas man nedaudz atgādināja Sokolova fotosesiju un to, ka no tiem debīliķiem ir jāuzmanās, jo visi jau nevar būt saprātīgi un balti, citiem ir jābūt arī liegi dzelteniem un debīliem. Viņš... Ak, viņš ir/bija/nav mana mūža lielākā mīlestība. Par daudz ārieša dailes un grieķu dieva izskata vienā puslatvietī satilpināts. Mikla kļuvu vien no viņa apdolbītā skatiena, kas parasti uzradās, tad, kad biju aizstiepusi viņam „rapša ziedu” devu. Tik mīlestības pilns un pateicīgs kā piena teļiem, kuru mēdzu barot bērnībā draiskojoties pa kūti, paralēli spārdot vistas un kaitinot tītarus. Reizi pa reizei iedomājos par tiem teļiem... Šķiet, ka tas ir sava veida izvirtīgais romantisms, jo tad manu sirdi pilda laime, ķermeni pārņem trīsas un es kļūstu tik draudzīga un atvērta, ka mēdzu turpat uz līdzenas vietas apdirsties. Jā.. noteikti, man viņš iepatikās, tādēļ, ka atgādināja dzīvnieku par kuru ir jāuzņemas atbildība, kurš ir jāaprūpē un kuram ar kulaku ir jāpaijā nieru apvidus, nevis tāpēc, ka pisās viņš labi, kad biju aplikusi viņam žņaugu ap locekli un sēdēju uz viņa jātnieces pozā. Bet tagad tas viss ir beidzies. Un beidzies tāpēc, ka manas finanses dzied romances un nevaru atļauties pirkt rapša ziedus, Broņas tantes burvju dzerekli, melno tēju un reizi pa reizei aiziet uz puspagrabā esošo iestādījumu „Alnis”. Beidzies arī tāpēc, ka man ir uzradušās citas intereses – tagad šo aktivitāšu vietā mēdzu ar siekalām un puņķiem lipināt krāsainās kļavu lapas uz ietves, tramvaja brauciena skaņas pavadībā lēni šūpot galvu un dedzināt miskastes, lai izceptu kastaņos, jo Francijā tas esot fifīgi – ēst ceptus kastaņus. Kā arī tāpēc, ka viņam nekad nav bijis naudas par ko man uzsaukt plastmasas glāzi ar orgānus sildošo dziru, bet manus atlikušos iekšējos orgānus viņš mēdza izgriezt treniņu nolūkā un ievietot tos atpakaļ,jo bija divus gadus dzīvojis mediķu kojās kopā ar ķirurģijas studentiem, . Man bija sasodīti bagāta iekšējā pasaule. Par to liecina nedzīstošās,strutainās, maximas krāsas čulgas uz rumpja.

Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies necenties tā.... apsolos vairs nelaizīt appelējušās plastmasas logu gumijas blīvgumijas tik un tā....

Par bārdainās dāmas abortu.

                                                           nedaudz miris ezis sūnā guļ

lai guļ
ar lāpstu nāksim vēlāk,
varbūt rīt, bet varbūt aizparīt
kļavas ziedos paslēpušies dvēseļu gani
aicina nokāpt gar krastu - pa labi
sfēriskajos ūdens kubos rotājas stikla prizmu atbalss
pat Mefistofelim nav vajadzīgs no Fausta tikai tukšs apvalks
sintezatoram ir funkcija - klausīties jūras šalkās
pie reizes sinhroni grimt nerimtīgās alkās
tikai trauki uz laimi plīst
un rozes, kas no sirds dāvinātas -vīst
nedaudz miris ezis sūnā guļ
lai guļ
ar lāpstu nāksim vēlāk, 
 varbūt rīt, bet varbūt aizparīt

Hello, tabletītes!

"Kur viņi dabū tās smiltis, ko bērt uz ielām?” tramvajā mammai prasa septiņgadīga blondu bižeļu īpašniece.

„Ir tādas kastes ceļa malā, kur tās smiltis ir sabērtas...” nosaka mamma. 

„Bet ja kāds paņem no tām kastēm smiltis savai mājai? Nu, lai nobērtu savu celiņu?”

„Nē, nu tā nevar darīt,” atbild mamma. „Savai mājai ir jāmeklē pašam.”

„Nevar tās smiltis kāds uzdāvināt?”

„Nu... Var. Piemēram, ja kādam ir laukos.”

Sīkajai sanāk smiekli: „Nu jā, vai tad kāds par tādu dāvanu priecātos... Par smiltīm!”

„Redzi, pati jau atbildēji uz savu jautājumu. Beidz dīdīties! Apsēdies taču kārtīgi!” – mammai šķiet nav ne mazākās vēlmes diskutēt par smiltīm tādā sniegotā dienā. Smiltis piestāv atvaļinājumam siltajās salās kopā ar vīru, kamēr sīkā dzīvojas pa laukiem pie vecvecākiem, vai arī tepat zvilnēšanai Vecāķu jūrmalā karstā vasaras dienā. 

„Mums skolā bija jāiet pie daktera. Dažiem bija klepus, bet citiem sāpēja vēders. Es teicu, ka man ir klepus. Tiem, kuriem sāpēja vēders, iedeva tādas rozas tabletes, fui, nē, ne rozas, bet dzeltenas, bet mums, kuriem klepus, deva to garšīgo, to, kuru tu man katru rītu dod,” sīkā smaida joprojām dīdīdamās klēpī savai ap 30 gadus jaunajai mammai.

„Ko tad es tev dodu no rītiem?” 

Blakus sēdošā jaunkundze, ar tukšu seju skatīdamās laukā pa logu, neviena nemanīta, ir piedalījusies šajā sarunā. Viņa ir atbildējusi blondo bižeļu jautājumus. Jā, ir cilvēki, kas par tādu dāvanu kā smiltis tiešām priecātos. Un ne tikai tie, kuriem smiltis ir tik vien kā smilšu pulksteņu laika zagļi plašo un saulaino dzīvokļu interjeros. Tie paši, kuriem jānober savs aizsnigušais celiņš no mājas līdz āra tualetei. Un tās tabletes, mazā, ko jums tur deva skolas medmāsiņa, tāpat kā tās „pretklepus zāles”, ko tev katru rītu dod mamma (un pati nemaz neatceras, ka tādas aktivitātes ietilpst jūsu rīta cēlienā), ir tik vien kā vitamīni. Kaut kas tikpat nevainīgs un mīlīgs, kā tavas biželes, tādēļ vien, lai jūs, mazie susuri, iemācītos, ka esat veseli, kad iedzerat zāles. Esat skaistas, kad jums pāri pleciem karājas blondas bizes ar Hello Kitty matu gumijām. 

Blakus sēdošā jaunkundze ir mīļuma un maiguma pārņemta, klausoties šajā sarunā. Tikai viņas sejā to nevar redzēt. Viņas sejā izlasāms vien tas, ka viņai nav bērnu, un smiltis bioloģiskajā pulkstenī turpina tecēt lejup. 

Vakar bija skaistākā diena viņas mūžā – baltā kleita, vasaras sildošā saule un... Ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu viņu izrotātā kāzu mašīna tika satriekta lupatās. Tas nevarēju būt neviens cits, kā viņas mīļotais, kurš noasiņoja viņas baltajos mežģīņu cimdos tērptajās rokās. Kopš tā laika viņai nepatīk vairs ne baltais, kurš patīkamajā ziemas aukstumā pretīgi okupējis katru zemes stūrīti, ne arī vasaras sildošā saule. Kopš sāpīgās vakardienas viņa ir kļuvusi par veiksmīgu biznesa lēdiju, kura tērpjas tikai melnajā, slēpj seju zem tumšajām platmalēm un neielaižas sarunās, ja viņu neuzrunā. 

Bērni. Toreiz, kad viņi abi satikās, viņai itin nemaz tādus negribējās. Tagad viņa būtu gatava upurēt pat savas melnās platmales, lai tikai no rīta pamostos blakus savam mīļotajam, sapucētu visus trīs rezgaļus skolai, pirmo dienas daļu pavadītu kārtojot māju un jau no pusdienlaika sāktu šiverēt pa virtuvi plānojot vakariņas.

Bet tā nenotika. Viņu vienīgais bērns ir garīgi atpalicis šizofrēniķis. Tas ir vairāk nekā neprāts mājās slēpt no bērna visu, kas varētu būt bīstams. Nevar jau zināt vai no rīta, pinot blondās biželes, bērna rokās neatradīsies no mammas skapīša nozagtās asās šķēres, kuras pēkšņi ietrieksies mammas kaklā. Mīļotais atnāks mājās, un viņa jau būs noasiņojusi. Pat ne viņa stiprajās rokās, bet uz dīvāna. Blakus saldi murrās kaķis, bet bērns ar asinīm būs uzzīmējis sev uz vaigiem mazas un mīlīgas saulītes. Tas pats bērns, kuram nospļauties par Hello Kitty, jo iedomu žurka Frīdrihs uz četrpadsmitās salas starp Kamēlijas Meso un Riharda Veršakova ielām, katru dienu viņam atgādina, ka tās rozā un dzeltenās tabletītes neko nav spējīgas atrisināt. 

Nu jau tramvajā blakus sēdošā jaunkundze ir spējīga domāt tikai par savu vienīgo mīļoto. Par sevi ir jāaizmirst. Lai viņš nekad negribētu aiziet ne pie vienas citas, viņai ir jāziedo sevi visu, viņai jākļūst par mūzu, viņai ir jāatdod sevi, lai netraucētu mīļotā sapņiem un ambīcijām augt. Viņai ir jābūt stiprajam balstam un krāšņajai rotaslietai, ar kuru lepoties – klusai, smaidošai un skaistai. Vienmēr. Un viņš, protams, vienā dienā vienkārši paziņo, ka vēlas šķirties. Esot cita. Sasodītais mērglis. Viņa dēļ ir atdots viss, bet viņš vienkārši aiziet. Turklāt, tā otra nav ne skaistāka, ne gudrāka, ne sievišķīgāka vai maigāka. Bet tā otra... viņa ir. Pati. Ne sūda viņa mana mīļotā dēļ nav gatava upurēt. Pat gatavot ēst viņa lāga nemāk. Bet viņa, redziet, neesot atkarīga no mīlestības. Ar viņu, redziet, esot daudz vieglāk, jo viņai esot pašai sava dzīve. Un viņš aiziet. 

Pēc vairākiem gadiem ar rozā un dzeltenām tabletītēm, ar sniegotām ziemām un karstām smilšainu pludmaļu vasarām viņa sēž 7. tramvajā blakus apmēram 30 gadīgai mātei ar apmēram 7 gadus vecu bižainu skuķēnu. Rozā un dzeltenās tabletītes viņas somiņā atrodamas vienmēr, viņai tikai piemirsies, ka tie nav ziemas zābaki viņas kājās, bet pludmales čībiņas. Tas nav sniegs, bet smilšainais okeāna krasts. Un nav nekāda mīļotā. Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, atstājot vien vēstuli saviem pumpainajiem pusaugu bērniem, kuri nāk mājās nakts melnumā, smirdēdami pēc alkohola un cigaretēm. 

Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, lai gan viņi vēl nav satikušies.

Viņš šobrīd stāv pie bāra un pasūta dzērienu pāris metrus no viņas galdiņa. Viņa vēl nezin, ka tūlīt kļūs par blakus sēdošo jaunkundzi, kura spēlēsies ar mazu smilšu pulkstenīti, kad viņam zvanīs telefons, un kāds klausulē paziņos, ka viss ir beidzies. Tā kā viņa sarunās neielaižas, ja viņu neuzrunā, un arī seju slēpj aiz tumšās platmales, jaunkundze vienkārši pastums uz viņa pusi savas rozā un dzeltenās tabletītes. Viņš tās norīs, un tramvajs ar visu saulainās pludmales bāru noskries no sliedēm, lai atstātu netīrajā pilsētas sniegā sarkanus dzīvības pleķus.

Mazā, tās rozā un dzeltenās tabletītes vienmēr nēsā sev līdzi!