Mutē iebāztais Leona stroķis (ar klusinātāju).

Veids, kādā viņi mēdza sarunāt savas slepenās tikšanās, ir tikpat neizskaidrojams kā sieviešu orgasms un tikpat cieši ietīts noslēpumos kā skolotājas Justīnes apakšsvārkos ietītā „kamieļa pēda”, par kuru tik jūsmīgi uzjautrinās mazie resgaļi. Šīs slepenās tikšanās notika tikpat regulāri kā Ziemassvētku vakars, Bērtuļa nakts ikgadējā gadskārta vai jeņķu pateicības diena, kurā patriotiski tiek notiesāts tītars un tikpat patriotiski plēsti joki iz dzīves, rakstiem un ziemeļbriežiem izadītos kamzoļos. Smieklīgie, izdomātie atgadījumi no dzīves. Par spīti šiem biklajiem un stereotipiskajiem salīdzinājumiem, lasītājam vajadzētu saprast, ka šīs tikšanās notika vienu reizi gadā. Viņi vienmēr satikās tikai dienās, kad ārā lija lietus. Tikai tajās lietainajās un pelēcīgi drūmajās dienās, kurās tika atmesti čuksti, kurās pasaule uz brīdi pievēra acis, un kurās lija tik stipri, ka pat spiegi sarunājās skaļi. Gluži kā spiegi viņi arī vienmēr satikās un tikpat nemanāmi arī šķīrās. Lasītājam ir jāzina, ka viņi – tie bija Viņš un Viņa. Šīs tikšanās kā vienam, tā otram bija kā, elpu kaklā aprāvuši, žņaudzēja kaulainie pirksti un tajā pašā laikā kā pirmais gaisa malks bezcerīgam slīkonim. Tās bija patiesības stundas pasaulē, kuru patiesība bija pametusi.

Norunātajā vietā Viņš bija ieradies pirmais. Dāņu armijas brezenta jaka itin labi pasargāja no saltā rudens vēja, un mugursomā līdzpaņemtais kafijas termoss sildīja rokas. Kafija bija domāta Viņai. Krūzītes mugursomā bija paņēmušās divas, bet galvenokārt Viņai...Viņai noteikti būs auksti...Viņa noteikti priecāsies par kūpošo dzērienu...cerams, ka priecāsies... Šoreiz tieši Viņš šo tikšanos gaidīja ar dīvainu satraukumu, kuru gan iekšēji centās noliegt un, kuru tūlīt pat sev arī godprātīgi atzina, saprazdams, ka šis nemiers pāraug uztraukumā par nebūtiskiem sīkumiem. Norunātā vieta atradās Vagonu parkā – zem kādas, vairs neizmantojamas, vilciena cisternas bija padziļināta niša, kurā viens virs otra gulēja sakrauti biezi dēļi, kas kalpoja par samērā labu improvizētu soliņu, bet cisternas korpuss bija glābiņš no rudenīgajām lietavām. Šī galu galā nebija nekāda romantiski naksnīga pastaiga pa promenādi ar krēmbrulē kūciņām un izgaismotām strūklakām, šī bija vieta, kur uz īsu mirkli vajadzēja krustoties divu cilvēku notikumu gaitām šajā smalki izaustajā likteņa likumsakarību un mijiedarbību zirnekļu tīklā. Viņš sēdēja zem vecās benzīna cisternas un vēroja sev tuvāk esošo pamestu sliežu līniju, un Viņam šķita, ka tā sevī slēpa kaut ko līdzīgu tām telpiskajām bildēm, kad vērotājam vienmēr jau iepriekš ir zināms, ka apakšā slēpjas vēl viena bilde. Un te jau aiz muguras atskanēja soļu skaņas, kuras Viņš vienā acumirklī atpazina un kuras jau nākamajā mirklī bija līdzās. Lietus apdullinātā pasaule noslāpēja apkārtējos trokšņus gluži kā Leona klusinātājs, kas mēmus padarīja nāvējošos šāvienus. Viņa noskurināja lietussargu un apsēdās blakus zem cisternas norunātajā slepenajā vietā Vagonu parkā. Viņi bija satikušies kā spiegi. Tā, it kā katrs būtu nesis sev līdz kādu īpašu, pasaulei atviltu noslēpumu, tikai vienīgā atšķirība no parastiem noslēpumiem bija tādā, ka šos noslēpumus bija ārkārtīgi grūti pārspļaut pār lūpām un glabāt sevī tos bija tūkstoškārt vieglāk nekā atklāt otram. Iespējams, viss jau bija skaidrs tāpat...iespējams, nebija nemaz nekādu noslēpumu, bija tikai kaut kas līdzīgs tām telpiski jocīgajām bildēm, kur neloģiskas figūras slēpj loģiskās un vienmēr ir zināms, ka bildes ir divas, pat, ja pirmajā acu uzmetienā izskatās, ka ir tikai viena.

Viņš centās atmiņā atsaukt šādu, tikpat lietainu dienu pirms gada, kad viņi tikās pēdējo reizi. Kāda tur vēl taisnošanās vai skaidrošanās par lietām, nelietām vai par aizgājušo dienu notikumiem un to, kas nebija noticis, bet kam bija vajadzējis notikt? Tepat uz viņas pleciem sēdēja Aizgājušais Laiks un šķelmīgi zibināja ačteles visos četros cilvēku izdomātajos virzienos, un Viņam jau vienu brīdi sāka likties, ka tieši Laikam kaut ko vajadzēja no viņiem, nevis otrādi. Bet ir bīstami sajaukt šos divus jēdzienus - Aizgājušo Laiku un Laiku, jo būtībā Aizgājušais Laiks ir tikai pagātnes atbalss, bet Laiks – tie esam mēs paši. Viņa smaržoja pēc jasmīniem (protams, ka Viņu var noraksturot arī krāšņāk, bet tas šobrīd nav būtiski - autora piezīme) un Viņš sāka runāt, citādi vēl pāris mirkļi un Aizgājušais Laiks būtu Viņam iebāzis mutē Leona stroķi ar klusinātāju. Sākot runāt tādos apstākļos, vienīgais iznākums būtu izšķaidītas smadzenes uz Aizgājušā Laika norakstītās benzīna cisternas un viņas gaiši zaļā lietusmēteļa.

„Esmu atradis neskaitāmus kontrastus, gluži kā Paradoksu vīrs nemitīgi meklējot atrod simtiem paradoksu, un par visiem šiem kontrastiem es vēlētos tev pastāstīt, bet man ir mākslīgi jāapslāpē šī vēlme, jo nevar apmānīt notikumu gaitu. Dažas sajūtas un brīži dzīvē nav ietērpjami nekādos cilvēku izdomātos vārdos, jo tie sevī ietver vistīrāko un neapgāžamāko patiesību kopumu, bet vārdi melo mums katru dienu un, ja tā labi padomā, tad tieši ar vārdiem arī visur tiek melots, jo bez tiem samelot ir grūti. Instrumentālajā koncertā ir neiespējami kaut ko samelot, jo mūzikā jau viss ir tā kā ir, saproti? Mūsu notikumu gaita katram klenderē savus ceļus. Kad es kāpju pagrabā, tu kāp tornī. Kad es dedzinu skalus, tu peldies upē. Kad man rīklē ir iesprūdis kamols, tev nāk smiekli, vai otrādi. Tu esi Saule, bet es esmu Mēness, mēs abi griežamies bezgalības atvarā un nekad nesatiekamies. Es labāk būtu gribējis būt Paradoksu vīrs, jo šī mūsu satikšanās jau saknē ir viens liels paradokss, apbērts ar sāli, pipariem, izmērcēts vīnā, medū un samazgās...dzersi kafiju? Zinu, ka tikko Tevi mazliet aizskāru, bet es jau centos paskaidrot, ka vārdi nedzīvo nekādā saskaņā ar sajūtām...”

Viņa raudzījās tālumā it kā cenzdamās ieraudzīt horizontu (Vagonu parkā nav iespējams ieraudzīt horizontu– autora piezīme). Viņa klusēja. Lietus bija sadzinis ļaudis savos namos, un apkārtnē viņi bija tikpat kā vieni. Viņi būtu bijuši pilnīgi vieni, ja vien tālumā pie Matīsa kapu šķībās drāšu sētas nevandītos divi vīri, kuri, lai gan fiziski atradās ļoti tālu, tomēr nebija nepamanāmi. Abi bija diezgan amizanta paskata personāži -vienam no viņiem līdzi bija kamera un statīvs, otram portfelis ar krāsainu stencilu. Pirmais, šķiet, filmēja sūnas, bet otrais nupat bija izmētājis sev visapkārt vairākas aprakstītas papīra lapas un šausmīgi auroja kaut ko par Remarku, viņa rumu un to, ka visu var atrast, ja tikai meklē. Abiem slepenajiem spiegiem nebija ne jausmas, kādas patiesības centās atrast šie divi tālumā samanāmie tēli divos dienā Matīsa kapos, bet vēl mazāka nojausma viņiem bija par patiesībām, ko centās atrast viņi paši. (Starp citu, autors atļausies minēt, ka – 1.)Tālumā samanāmie vīri bija pirmie un vienīgie gonzo žurnālisti Latvijā un 2.) Abi bija kapitāli nobliezti jeb kā skoloti cilvēki teiktu – izsmērēti, un autors atļausies minēt vēlreiz – 3.) var secināt, ka pēc stadijas „paņems to un paņems šito”, nu bija iestājusies stadija „un pas’tīsies kā būs”).

Patiesībā jau Viņa ar savu klusēšanu visu pierādīja vislabāk. Arī Viņš sāka nožēlot, ka vispār bija runājis, jo tas Viņam tagad dīvainā kārtā lika sajusties kā melim. Viņam līdzās bija tās pašas rokas un lūpas, kuras kādreiz nebēdnīgi bija pūtušas ziepju burbuļus un kuras... tādas bija vienīgās visā pasaulē. Šī klusēšana bija iegrimšana atmiņu tunelī, kura tumsā sajaucās Aizgājušais Laiks un Laiks, kas patiesībā esi Tu pats.

Viņa iedzēra pēdējo kafijas malku un pateica vienīgos vārdus šajā tikšanās reizē: „Notikumu gaitu nevar apmuļķot - tā jau ir zināma pirms mums, bet nekad nav zināma mums pašiem, pirms mēs tajā neesam iekšā. Tāpat kā tās telpiskās bildes, kad otro attēlu var ieraudzīt tikai pēc tam, kad to paņem rokās un tajā cieši ielūkojās.”- Pēc šiem vārdiem Viņa nozuda pilsētas pielijušajos labirintos. Kādu laiku Viņa skatiens vēl bija piekalts tai vietai, kur Viņa tikko bija bijusi. Viņš ielika mugursomā termosu un atvāza lietussargu. Gan jau, ka viņi atkal satiksies pēc gada. Gan jau atkal būs kāda diena, kurā pat spiegi varēs sarunāties skaļi un varēs sarunāties arī viņi, par spīti tam, ka atkal jau nebūs, ko teikt. Bet varbūt mīlestība vairāk ir klusēšanā un otra acīs nekā trallināšanā un nerimstošās sarunās? Varbūt arī nē. Varbūt sievietēm kā nepieciešamība ir vajadzīga tikai apziņa, ka viņas kāds mīl? Varbūt tieši vīriešiem ir nepieciešama apziņa, ka viņiem ir kāda, ko mīlēt? Bet varbūt arī nē.

Rīga pēc lietus vienmēr ir vareni valdzinoša. Līdz ar tumsu šis valdzinājums tikai pieņemas spēkā. Viņš uzņem kursu pāri sliedēm tajā virzienā, kur tikko bija bijuši jancīgie vīri ar kameru, un, kur vēl joprojām mētājās no abām pusēm aprakstītās izmirkušās papīra lapas. 

"Kurmīt,mana ziemeļmeita...!!!!"

„Kurmīt, mana ziemeļmeita...!!!!”, bija pēdējais ko es no viņa dzirdēju. Tas skanēja kā melodija manām ausīm, kopā ar graņonku džinkstoņu un stiklu šķīšanu pret puspagrabā esošā bāra aplupušo, viegli iepelējušo sienu. „Kamielis”, „Mamuts”, „Zīlonis”, „Valabija”.. bļin, neatceros kā to iestādījumu sauca, un patiesībā tas nemaz nav svarīgi, tikai zinu to, ka atradās vietā, kur visas gaisu piesārņojošo vielu emisijas pārsniedza normu. Un tur pat netālu arī japāņu harjuku loveri troļļojās uzvilkuši savus respiratorus.. Tas man nedaudz atgādināja Sokolova fotosesiju un to, ka no tiem debīliķiem ir jāuzmanās, jo visi jau nevar būt saprātīgi un balti, citiem ir jābūt arī liegi dzelteniem un debīliem. Viņš... Ak, viņš ir/bija/nav mana mūža lielākā mīlestība. Par daudz ārieša dailes un grieķu dieva izskata vienā puslatvietī satilpināts. Mikla kļuvu vien no viņa apdolbītā skatiena, kas parasti uzradās, tad, kad biju aizstiepusi viņam „rapša ziedu” devu. Tik mīlestības pilns un pateicīgs kā piena teļiem, kuru mēdzu barot bērnībā draiskojoties pa kūti, paralēli spārdot vistas un kaitinot tītarus. Reizi pa reizei iedomājos par tiem teļiem... Šķiet, ka tas ir sava veida izvirtīgais romantisms, jo tad manu sirdi pilda laime, ķermeni pārņem trīsas un es kļūstu tik draudzīga un atvērta, ka mēdzu turpat uz līdzenas vietas apdirsties. Jā.. noteikti, man viņš iepatikās, tādēļ, ka atgādināja dzīvnieku par kuru ir jāuzņemas atbildība, kurš ir jāaprūpē un kuram ar kulaku ir jāpaijā nieru apvidus, nevis tāpēc, ka pisās viņš labi, kad biju aplikusi viņam žņaugu ap locekli un sēdēju uz viņa jātnieces pozā. Bet tagad tas viss ir beidzies. Un beidzies tāpēc, ka manas finanses dzied romances un nevaru atļauties pirkt rapša ziedus, Broņas tantes burvju dzerekli, melno tēju un reizi pa reizei aiziet uz puspagrabā esošo iestādījumu „Alnis”. Beidzies arī tāpēc, ka man ir uzradušās citas intereses – tagad šo aktivitāšu vietā mēdzu ar siekalām un puņķiem lipināt krāsainās kļavu lapas uz ietves, tramvaja brauciena skaņas pavadībā lēni šūpot galvu un dedzināt miskastes, lai izceptu kastaņos, jo Francijā tas esot fifīgi – ēst ceptus kastaņus. Kā arī tāpēc, ka viņam nekad nav bijis naudas par ko man uzsaukt plastmasas glāzi ar orgānus sildošo dziru, bet manus atlikušos iekšējos orgānus viņš mēdza izgriezt treniņu nolūkā un ievietot tos atpakaļ,jo bija divus gadus dzīvojis mediķu kojās kopā ar ķirurģijas studentiem, . Man bija sasodīti bagāta iekšējā pasaule. Par to liecina nedzīstošās,strutainās, maximas krāsas čulgas uz rumpja.

Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies necenties tā.... apsolos vairs nelaizīt appelējušās plastmasas logu gumijas blīvgumijas tik un tā....

Par bārdainās dāmas abortu.

                                                           nedaudz miris ezis sūnā guļ

lai guļ
ar lāpstu nāksim vēlāk,
varbūt rīt, bet varbūt aizparīt
kļavas ziedos paslēpušies dvēseļu gani
aicina nokāpt gar krastu - pa labi
sfēriskajos ūdens kubos rotājas stikla prizmu atbalss
pat Mefistofelim nav vajadzīgs no Fausta tikai tukšs apvalks
sintezatoram ir funkcija - klausīties jūras šalkās
pie reizes sinhroni grimt nerimtīgās alkās
tikai trauki uz laimi plīst
un rozes, kas no sirds dāvinātas -vīst
nedaudz miris ezis sūnā guļ
lai guļ
ar lāpstu nāksim vēlāk, 
 varbūt rīt, bet varbūt aizparīt

Hello, tabletītes!

"Kur viņi dabū tās smiltis, ko bērt uz ielām?” tramvajā mammai prasa septiņgadīga blondu bižeļu īpašniece.

„Ir tādas kastes ceļa malā, kur tās smiltis ir sabērtas...” nosaka mamma. 

„Bet ja kāds paņem no tām kastēm smiltis savai mājai? Nu, lai nobērtu savu celiņu?”

„Nē, nu tā nevar darīt,” atbild mamma. „Savai mājai ir jāmeklē pašam.”

„Nevar tās smiltis kāds uzdāvināt?”

„Nu... Var. Piemēram, ja kādam ir laukos.”

Sīkajai sanāk smiekli: „Nu jā, vai tad kāds par tādu dāvanu priecātos... Par smiltīm!”

„Redzi, pati jau atbildēji uz savu jautājumu. Beidz dīdīties! Apsēdies taču kārtīgi!” – mammai šķiet nav ne mazākās vēlmes diskutēt par smiltīm tādā sniegotā dienā. Smiltis piestāv atvaļinājumam siltajās salās kopā ar vīru, kamēr sīkā dzīvojas pa laukiem pie vecvecākiem, vai arī tepat zvilnēšanai Vecāķu jūrmalā karstā vasaras dienā. 

„Mums skolā bija jāiet pie daktera. Dažiem bija klepus, bet citiem sāpēja vēders. Es teicu, ka man ir klepus. Tiem, kuriem sāpēja vēders, iedeva tādas rozas tabletes, fui, nē, ne rozas, bet dzeltenas, bet mums, kuriem klepus, deva to garšīgo, to, kuru tu man katru rītu dod,” sīkā smaida joprojām dīdīdamās klēpī savai ap 30 gadus jaunajai mammai.

„Ko tad es tev dodu no rītiem?” 

Blakus sēdošā jaunkundze, ar tukšu seju skatīdamās laukā pa logu, neviena nemanīta, ir piedalījusies šajā sarunā. Viņa ir atbildējusi blondo bižeļu jautājumus. Jā, ir cilvēki, kas par tādu dāvanu kā smiltis tiešām priecātos. Un ne tikai tie, kuriem smiltis ir tik vien kā smilšu pulksteņu laika zagļi plašo un saulaino dzīvokļu interjeros. Tie paši, kuriem jānober savs aizsnigušais celiņš no mājas līdz āra tualetei. Un tās tabletes, mazā, ko jums tur deva skolas medmāsiņa, tāpat kā tās „pretklepus zāles”, ko tev katru rītu dod mamma (un pati nemaz neatceras, ka tādas aktivitātes ietilpst jūsu rīta cēlienā), ir tik vien kā vitamīni. Kaut kas tikpat nevainīgs un mīlīgs, kā tavas biželes, tādēļ vien, lai jūs, mazie susuri, iemācītos, ka esat veseli, kad iedzerat zāles. Esat skaistas, kad jums pāri pleciem karājas blondas bizes ar Hello Kitty matu gumijām. 

Blakus sēdošā jaunkundze ir mīļuma un maiguma pārņemta, klausoties šajā sarunā. Tikai viņas sejā to nevar redzēt. Viņas sejā izlasāms vien tas, ka viņai nav bērnu, un smiltis bioloģiskajā pulkstenī turpina tecēt lejup. 

Vakar bija skaistākā diena viņas mūžā – baltā kleita, vasaras sildošā saule un... Ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu viņu izrotātā kāzu mašīna tika satriekta lupatās. Tas nevarēju būt neviens cits, kā viņas mīļotais, kurš noasiņoja viņas baltajos mežģīņu cimdos tērptajās rokās. Kopš tā laika viņai nepatīk vairs ne baltais, kurš patīkamajā ziemas aukstumā pretīgi okupējis katru zemes stūrīti, ne arī vasaras sildošā saule. Kopš sāpīgās vakardienas viņa ir kļuvusi par veiksmīgu biznesa lēdiju, kura tērpjas tikai melnajā, slēpj seju zem tumšajām platmalēm un neielaižas sarunās, ja viņu neuzrunā. 

Bērni. Toreiz, kad viņi abi satikās, viņai itin nemaz tādus negribējās. Tagad viņa būtu gatava upurēt pat savas melnās platmales, lai tikai no rīta pamostos blakus savam mīļotajam, sapucētu visus trīs rezgaļus skolai, pirmo dienas daļu pavadītu kārtojot māju un jau no pusdienlaika sāktu šiverēt pa virtuvi plānojot vakariņas.

Bet tā nenotika. Viņu vienīgais bērns ir garīgi atpalicis šizofrēniķis. Tas ir vairāk nekā neprāts mājās slēpt no bērna visu, kas varētu būt bīstams. Nevar jau zināt vai no rīta, pinot blondās biželes, bērna rokās neatradīsies no mammas skapīša nozagtās asās šķēres, kuras pēkšņi ietrieksies mammas kaklā. Mīļotais atnāks mājās, un viņa jau būs noasiņojusi. Pat ne viņa stiprajās rokās, bet uz dīvāna. Blakus saldi murrās kaķis, bet bērns ar asinīm būs uzzīmējis sev uz vaigiem mazas un mīlīgas saulītes. Tas pats bērns, kuram nospļauties par Hello Kitty, jo iedomu žurka Frīdrihs uz četrpadsmitās salas starp Kamēlijas Meso un Riharda Veršakova ielām, katru dienu viņam atgādina, ka tās rozā un dzeltenās tabletītes neko nav spējīgas atrisināt. 

Nu jau tramvajā blakus sēdošā jaunkundze ir spējīga domāt tikai par savu vienīgo mīļoto. Par sevi ir jāaizmirst. Lai viņš nekad negribētu aiziet ne pie vienas citas, viņai ir jāziedo sevi visu, viņai jākļūst par mūzu, viņai ir jāatdod sevi, lai netraucētu mīļotā sapņiem un ambīcijām augt. Viņai ir jābūt stiprajam balstam un krāšņajai rotaslietai, ar kuru lepoties – klusai, smaidošai un skaistai. Vienmēr. Un viņš, protams, vienā dienā vienkārši paziņo, ka vēlas šķirties. Esot cita. Sasodītais mērglis. Viņa dēļ ir atdots viss, bet viņš vienkārši aiziet. Turklāt, tā otra nav ne skaistāka, ne gudrāka, ne sievišķīgāka vai maigāka. Bet tā otra... viņa ir. Pati. Ne sūda viņa mana mīļotā dēļ nav gatava upurēt. Pat gatavot ēst viņa lāga nemāk. Bet viņa, redziet, neesot atkarīga no mīlestības. Ar viņu, redziet, esot daudz vieglāk, jo viņai esot pašai sava dzīve. Un viņš aiziet. 

Pēc vairākiem gadiem ar rozā un dzeltenām tabletītēm, ar sniegotām ziemām un karstām smilšainu pludmaļu vasarām viņa sēž 7. tramvajā blakus apmēram 30 gadīgai mātei ar apmēram 7 gadus vecu bižainu skuķēnu. Rozā un dzeltenās tabletītes viņas somiņā atrodamas vienmēr, viņai tikai piemirsies, ka tie nav ziemas zābaki viņas kājās, bet pludmales čībiņas. Tas nav sniegs, bet smilšainais okeāna krasts. Un nav nekāda mīļotā. Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, atstājot vien vēstuli saviem pumpainajiem pusaugu bērniem, kuri nāk mājās nakts melnumā, smirdēdami pēc alkohola un cigaretēm. 

Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, lai gan viņi vēl nav satikušies.

Viņš šobrīd stāv pie bāra un pasūta dzērienu pāris metrus no viņas galdiņa. Viņa vēl nezin, ka tūlīt kļūs par blakus sēdošo jaunkundzi, kura spēlēsies ar mazu smilšu pulkstenīti, kad viņam zvanīs telefons, un kāds klausulē paziņos, ka viss ir beidzies. Tā kā viņa sarunās neielaižas, ja viņu neuzrunā, un arī seju slēpj aiz tumšās platmales, jaunkundze vienkārši pastums uz viņa pusi savas rozā un dzeltenās tabletītes. Viņš tās norīs, un tramvajs ar visu saulainās pludmales bāru noskries no sliedēm, lai atstātu netīrajā pilsētas sniegā sarkanus dzīvības pleķus.

Mazā, tās rozā un dzeltenās tabletītes vienmēr nēsā sev līdzi!

Nedirs, pediņ, ka dieva nav!

Lai piedotu

nav nepieciešams aizmirst

ir nepieciešams

iemācīties saprast

un tad

pilnīgā sapratnē palaist prom

Tur ir dvēsele

tur bez dvēseles nevar

kaut griezies tumsā

uz visām debess pusēm

un redzīgas acis par aklām dari

tur ir dvēsele

tur bez dvēseles nevar

skan vājš iekšķīgs kliedziens un acis asaro

Par zaudējumu

nav nepieciešams domāt

ir nepieciešams

iemācīties saprast

ka vajag

nepieķerties nekam

un tad

pilnīgā sapratnē palaist prom

Tur ir dvēsele

tur bez dvēseles pat citādi nevar

pat parasti nevar

Bez dvēseles nevar

pat visu pilnīgi iekšķīgo

NEKO

Laiks...un portvīns...un trolejbuss,kurš pārsteidza žubi gaidībās...

-Padomdevēj, mums jāparunājas. Es tev pastāstīšu kādu savu sapni.- es saku, kad abi esam apsēdušies uz kapu sētas.
- Nu, nu? Par ko tad šis ir?- omulīgi šūpinādams kājas viņš jautā, un ar kabatas nazi atkorķē vaļā vīna pudeli.
-Sapnis bija par Viņu...-
-Es zinu visus tavus sapņus par Viņu.- Padomdevējs smiedamies pārtrauc, un sniedz man vīna pudeli.
-Šo tu nezini. Es šo sapni no tevis noslēpu. Es viņu atstāju Laika ziņā.- es atbildu, un padzeros no pasniegtās pudeles. Tas ir portvīns. Padomdevējs vienmēr zin kādu vīnu izvēlēties. Tieši tāpēc jau viņš ir Padomdevējs.
-Labi... Turies pie sētas, un klausies.- es pasmaidu, un pasniedzu portvīna pudeli atpakaļ draugam.
-Sapnis iesākās ar nejaušiem vārdiem...-
-Vai viņš beidza tevī?- es jautājoši paskatījos Viņas sejā, pār kuru krita izjukušo matu cirtas.
-Nē… Viņš beidza…- un tālākais ko es dzirdēju bija vien nesakarīga murmināšana, kura plūda pāri viņas skaistajām lūpām.
Es pievilku sev cieši klāt viņas slaido augumu un uzliku plaukstu uz viņas kailās krūts. Man šķita, ka plauksta pielijusi pilna ar patiesu,neviltotu siltumu un mīlestību. Taču patiesībā šis siltums bija tikai izmisuma liesmās uzvārīts asaru ezers, kurš bangoja manī iekšā,nespēdamas izlauzties, lai pārvarētu prasmīgu roku celtu dambi. Es tik ļoti gribēju pateikt Viņai to,cik ļoti, ļoti... Cik ļoti, ļoti, ļoti... Taču vārdi sēdēja kaklā savēlušies smacējošā kamolā, un mute šķita izkausēta metāla pielijusi.

Gaitenī dzirdams, kā zem smagu soļu svara čīkst trepju pakāpieni.

-Kāds kāpj augšā.- es klusi teicu,un ar delnu atvirzīju no viņas sejas tai pāri krītošos matus. Viņa vēl joprojām bija tik skaista… Pat tobrīd, kad es raudzījos Viņas sejā ar acīm, kuras aizmiglojusi nodevība un neuzticība.
-Kāds nāk. Vai tas ir svešinieks?- piespiedis Viņu sev klāt vēl ciešāk,es jautājoši ieklausījos gaitenī skanošo soļu ritmā,cerēdams starp tiem sadzirdēt atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
-Es zinu... Es vēl esmu parādā… Tas ir svešinieks.- Viņa klusi čukstēja.
-Labi… Tad nu es laikam iešu.- piecēlies es devos pāri istabai durvju virzienā.
Ar svešinieku es satikos uz durvju sliekšņa. Tas bija tukls,plikgalvains vīrelis, kura septiņās uz taukainā pakauša esošajās rievās paslēpusies dusēja noslēpumiem un mītiem apvītā pilsēta Atlantīda.
Viņš mazliet atgādināja krupi no kādas bērnībā lasītas grāmatas. Krupi kuram patika dzert,pirkt nevajadzīgas lietas un sist pret kokiem automobiļus.
-Es te…Man te… Darīšanas…- viņš skatījās manī no apakšas,cauri savām nacistu brillītēm, un es manīju kā aiz to stikliem nervozi šaudās tuklā abinieka acu pāris.
Viņš spraucās man garām ar vienu roku taisīdams vaļā sava netīri zilā konbinezona lences.
-Pagaidi!- es viņam spēji uzsaucu.
-Ko...?- viņš satraukti mīņājās uz vietas ar roku turēdams uz leju šļūkošo konbinezonu, un ik pa brīdim zagšus meta savu šaudīgo skatienu uz gultu,kurā gulēja Viņa.
-Iedod cigareti!-
-Āa… Labi…Man ir…To gan…- plikgalvainais krupis murmināja nervozi taustīdams kabatas.
Paņēmis cigareti, es neatskatīdamies devos laukā pa durvīm,kuras aiz manas muguras aizverās,un bija dzirdams,kā sen neeļļots atslēgas mehānisms tās aizslēdz.
Neatskatījos es tikai ar acīm,taču manu sirdi plosīja griezīgā skaņa ar kādu aizslēdzās durvis,un mans prāts lauzās atpakaļ iekšā pa aizslēgtajām durvīm.
Attālinoties, sev aiz muguras es dzirdēju pieklusinātas klaigas. Tās nāca no istabas, kurā palika Krupis kopā ar Viņu.
-Ai… Nē… Tur nē… Tur sāp…- pieklusināti skanēja Viņas balss cauri papīra plānajām sienām, un kā milzu vesera dauzīts zvans tā atskanēja manā galvā.
Man šķita, ka kamoli manā kaklā pārvērtīsies par iznīcinošu cunami vilni,kurš draud izlauzties uz āru sev līdzi nesdams sāpes,izmisumu un dusmas. Šis vilnis būtu iznīcinājis visu savā ceļā- sakropļoto mīlestību,šo nolādēto sapni un iespējams, ka arī mani pašu.
Krupja dotā cigarete… Tā tika saberzta plaukstā, vēl stāvot uz sliekšņa un skatoties viņa derdzīgajā sejā.
Samaltā tabaka un skābais nikotīns tagad kņudina manas līdz baltumam sažņaugtās dūres iekšpusi.
Šķiet, kājās tobrīd bija uzvilkti spoži, no pašlepnuma pagatavoti un ar neuzticību izrotāti zābaki, kuri pa vāji apgaismoto gaiteni nesa prom manu izmocīto garu.
Pagājušā gadsimta sākumā celto trepju pakāpieni,žēli īdēja zem pašlepnuma zābaku asi sperto soļu smaguma.
Kad pa tām augšā kāpa Krupis, tad pakāpieni čīkstēja žēlāk… Laikam tamdēļ, ka viņš steidzās, bet varbūt tamdēļ ka sāpes tika nodarītas it visam kam Krupis pieskārās.
Kāpņu lejasgalā bija plaša istaba. Uzreiz pa labi stāvēja milzīgs dīvāns, kurā izgāzies,rokas pārmetis pāri dīvāna aizmugurei vāļājās kāds cits vīrelis. Starp viņa paplēstajām kājām, uz ceļiem bija nometusies kāda garmataina būtne, kuras galva cilājās no augšas uz leju monotonā ritmā.
-Man nav…Es neesmu paņēmis līdzi…- murmināja vīrelis ar vienu roku taustīdams kabatas zilam konbinezonam, kurš nomests turpat uz dīvāna malas.
Es viņus neredzēju, jo skatu bija aizmiglojušas nez no kurienes uzradušās asaras. Caur asaru plīvuru pasaule izskatījās maigāka,taču dvēseli nepiemānīt. Tā joprojām visu redzēja un juta gaužām skaudri un sāpīgi.
Dodoties tālāk es nonācu gaišā istabā,kuras vidū stāvēja milzīgs,baroka stila galds zem kura apakšā ņudzēja vesels roku un kāju mudžeklis. Tur dažādās pozās viens uz otra bija sakrituši vairāki kaili ķermeņi.
Brīžiem, kādas trauslas rokas lakotie nagi mēģināja ieķerties galda līkajās,lauvas ķetnām līdzīgajās kājās,atstājot tajās garas švīkas, un ik pa brīdim kāds ķermenis ar skaļu rūcienu izšļāca savu sēklu uz karmīnsarkanā paklāja..
Kad es pamodos no šī dīvainā sapņa man iekšā no jauna bija modušās kādas šķietami aizmirstas sāpes.
Es jutu, ka manas krūtis klāj bieza ledus kārta zem kuras vārās melna darva.
Vienīgais, ko es tobrīd patiešām vēlējos,bija sapīpēties kreku un atkal pamosties uz aukstām flīzēm, blakus futbola huligānu uzkurinātam ugunskuram.
Es zināju ka tā sāpētu vēl vairāk,jo kreks nebūt nav burvestību pilni laumiņu putekļi,un nav arī brīnumzāles pret vilšanos. Taču to neieskaidrot izmisušajam,kurš mērķtiecīgi dodās aizas virzienā.
Slēptais vēstījums kopā ar gaistošo sapni pazuda manos zemapziņas laukos,lai atgrieztos no jauna,kāda cita sapņa veidolā.
Es torīt sev nosolījos, ka mēs vēl tiksimies. Ka tiksimies kādā citā sapnī...
-Es pārkodīšu jūga vēnu jebkuram, kurš pietuvosies pie viņas istabas durvīm.- es toreiz klusi pie sevis čukstēju raugoties ārā pa rīta rasas klāto logu.
Es cerēju ka tas notiks pavisam drīz, bet iekšēji zināju, ka tas notiks tieši tad, kad būšu aizmirsies un nedaudz laimīgs
Kādā nakts klejojumā pa zemapziņas laukiem, es atkal nonāktu tajā pašā vietā, kurā pabiju tonakt.
Un es atkal sajustos apjucis kā vergs, kurš nomaldījies kukurūzas plantācijā, un skaudrie sapņi būtu kā nežēlīga vergtura pletne, kura bez žēlastības šaustītu verga nogurušos plecus...
-Vai Viņa atgriezās? Vai vēlāk bija kāds sapnis kurā viņa atgriezās?- Padomdevējs mani pārtrauc, un satraukti jautā.
-Bija... Daži... Taču beidzamajā sapnī... - es brīdi minstinādamies skatos satrauktajā Padomdevēja sejā,meklēdams pareizo toni,vārdus un brīdi, lai atklātu draugam skaudro patiesību. Tā ir jāatklāj lēnām, un uzmanīgi... Tā, lai viņš pārlieku neapjuktu.
-Es jau sen jutu, kā no manis, un maniem sapņiem sāk izgaist viņas aura. Līdz beidzot tas notika... -
-Notika kas?- Padomdevējs klusām jautā, un viņa balsī es sajūtu slēptas bailes.
- Viņa pazuda... Viņa izdzisa...Viņa nomira... - līdz ar šiem manis pateiktajiem vārdiem atskan plīstoša stikla skaņa ar kādu pret trotuāru sašķīst no kapu sētas nokritusī vīna pudele.
-Kā!?! Tas ir absurds!- iekliedzas Padomdevējs, un nolecis no kapu sētas nervozi sāk staigāt šurpu turpu pa trotuāru, dusmīgi spārdīdams saplīsušās vīna pudeles lauskas.
-Es atsakos to pieņemt...! Es vienkārši atsakos pieņemt to, ka Viņa ir mirusi!- viņš turpina klaigāt. Beidzot nomierinājies viņš apstājas, apsēžas uz trotuāra malas, un iespiedis galvu plaukstās klusēdams vēro, kā vārtrūmē pāri ielai divi bezpajumtnieki savā starpā ar dūrēm risina kādu ļoti nozīmīgu,un sāpīgi eksistenciālu jautājumu.
-Padomdevēj! Klau, Padomdevēj! Taču nomierinies...- es uzmanīgi mierinādams uzrunāju uz trotuāra sēdošo draugu, kurš aizsmēķējis cigareti klusēdams turpina vērot noskrandušo vārtrūmes bruņinieku dueli. -
Padomdevējs neatbild. Viņš sēž un smēķē uzmanīgi birdinādams pelnus bedrītē, kuru asfaltā ir izgrauzis lietus.
-Tu taču ļoti labi zini, ka tavā un manā pasaulē izdzīvo,un tiek saglabāti pat muļķi un nepateicīgie. Taču neizbēgami mirst tie, kuriem nav cieņas un goda. Šīs divas pēdējās ir tās īpašības, kuras mūsu abu kopējajā pasaulē tiek vērtētas visaugstāk. To zinu es, un to zini arī tu... Jo, Padomdevēj... Tu pats man to iemācīji... Tādi ir likumi! -
Es pārstāju runāt, un ļauju nosēsties pa trotuāra malu peldošajiem duļķiem, kurus ir uzjundījis mans stāsts un Padomdevēja emocijas.
-Vai pēdējajā sapnī viņa bija stāvoklī,un viņu notrieca trolejbuss?- nodzēsis cigareti pret trotuāru Padomdevējs ierunājas balsī, kuras mierīgajā dziļumā skan skumjš un nepārprotams sarkasms.
-Nē... Viņa nebija stāvoklī, un viņu nenotrieca trolejbuss. Viņa izdzisa lēnām. Viņu izdzēsa Laiks, un tās zīmes zem kurām Viņa pēdējā laikā tika dzīvojusi.
-Jā... Tās zīmes... Es pat nepamanīju... Bet jā... Cieņa un gods... Tādi ir likumi...- klusām murminādams Padomdevējs atkal sāk staigāt šurpu turpu gar trotuāra malu, un spārdīt vīna pudeles lauskas.
-Padomdevēj, tu mani pārsteidz!- es saku,-Tu vienmēr esi bijis ļoti gudrs, un tālredzīgs, taču neskatoties uz to, ka tu daļēji nemaz neesi cilvēks, tev brīžiem piemīt kāda pavisam cilvēcīga īpašība.
-Kāda tad?- viņš apstājas un jautā,veltīdams man caururbjošu skatienu.
-Tu, tā pat kā visi uz šīs pasaules dzīvojošie mirstīgie,esi veidots lai salūztu. Un tajos brīžos kad tu salūzti, es vienmēr paļaujos tikai un vienīgi uz Laiku. Jo Laiks nesalūzt nekad... Arī šoreiz es ļoti sargājos tev teikt patiesību, un gaidīju brīdi, kad tu pats visu sapratīsi.-`
-Šķiet, ka es saprotu. Varbūt... Taču... Taču ir jau par daudz vienai dienai... Kur lai to visu liek?! Kur?! Saki man?! - Padomdevējs izmisis atspiežas pret kapu sētu, un jautājoši veras manī.
Viņa jautājums manī raisa smaidu. Es neko neatbildu, jo neesmu radis dot padomus Padomdevējam. Tā mūsu pasaulē vienkārši nenotiek. Atbildi es atstāju Laika ziņā.
-Labi!- pēc dziļu pārdomu brīža Padomdevējs pašpārliecinātā tonī mani uzrunā,- Ejam! Iedzersim portvīnu,un paskatīsimies kā būs. Un bez tam... Mums abiem šodien vēl ir milzum daudz darāmā.-
-Tas gan bija ātri.- es iekšēji smiedamies nodomāju, un nolecu no mūra sētas uz trotuāra,-Padomdevējam vajadzēja tieši pāris minūtes...pāris laika sprīžus, lai saprastu to, ka atbildes uz visiem jautājumiem sniedz Laiks... un portvīns...un trolejbuss,kurš notriec žubi gaidībās...un vergtura pletne... Fak... jau par daudz... Taču nevajag aizmirst arī par cieņu un godu.

Piedzerties aizmirst miegu

Tā viņi tur sēž – divi – katrs uz sava torņa. Viens no viņiem tur ir vienmēr – pilnīgi svētā un nesagraujamā mierā, mirdzošs un apbrīnojams pat tad, ja nekustīgs. Otrs pārsvarā pluina vēju un nolaižas piesēst pa retam. Tas otrs mēdz ķērkt agros rītas, plēšot vēl neatmodušās pilsētas smalko miega pārklāju. Tieši tādēļ tas otrs mēdz saņemt arī īgnus skatienus par miera traucēšanu. Tikai tam otrajam pilsētnieku īgnums nemaz neinteresē.

Ir pelēks rudens vai pavasaris – īsti nevar saprast. Zem maniem zābakiem žļerkst pelēki dubļi kalnos kaut kur Rumānijas ziemeļu galā. Man gan te izskatās pēc tādas Latgales augstienes, kur trūkst tik vien kā balto bērzu, bet nē, bērzi te neaug. Jebšu tie ir kļuvuši pelēki un es tos neatšķiru no citiem kokiem. Es klumburēju pakaļ kādai rumāņu vecenei, kura teju vai nepārtraukti runā. Varbūt ragana. Varbūt pesteļo. Mēs brienam pa tīruma dubļiem, izejam cauri ciematam, gar sētu.. Rej kaķi. Pie ķēdēm divi rudi kaķi pieķēdēti rej. Un man ir bail.

Man vajadzētu zināt, kas viņa ir. Es viņu atpazīstu, bet nevaru atcerēties. Varbūt Violeta, pie kuras Lieldienu galda man ir sanācis sēdēt. Mēs toreiz skaitījām tēvreizi četrās valodās, ēdām Violetas gatavotās desas un salātus. Pēc tam viņa pieteicās izdzenāt un līdzsvarot enerģijas, kuras bija sakrājušās mūsu ķermeņos. Viņai esot spējas un pie viņas nākot daudzi, lai  apstrādā tos ar rokām. Pie velna, lai kas arī tas būtu bijis, ko viņa tur izdzenāja, mani draudziņi nākamo nakti gulēja zīdaiņa miegā, kamēr es mocījos un mētājos pa gultu, nespēdama aizvērt acis ne uz mirkli. Man ir aizdomas, ka vecene, kas, murminādama nesas man pa priekšu caur šo dubļaino miestu ir tieši viņa – Violeta. Novecojusi, izmainījusies, bet vienalga – viņa.

Violetai ir daudz enerģijas. Viņa ir vismaz 40 gadus vecāka par mani, bet enerģijas viņai ir krietni vairāk nekā man. Pa bezceļu mēs kāpjam kalnā. Violeta pa priekšu, es nopakaļus, ķerdamies pieturēties pie pelēkajiem koku stumbriem. Nekādi vecie koki tie nav. Kaut kādas tieviņas apsītes, kuras labi aptvert ar plaukstu, taču tās ir arī pietiekami stipras, lai neliektos un palīdzētu virzīties uz augšu, nepaslīdot dubļos.

Augšā ir kapsēta. Tā izskatās krietni vecāka par apšu stumbriem. Jocīgi iedomāties, ka šī kapsēta kalna galā ir tikusi sargāta no kokiem. Vai tad nevajadzētu dzīvībai augt nāvei pa virsu? Vai arī ļaut koku plašajiem zariem dot ēnu kapu kopiņām? Diezin vai te kalnā ir kāda iespēja paslēpties no saules žilbināšanas. Ja nu vienīgi te vienmēr ir pelēkais gadalaiks. Un ja tā ir, tad bez augošo koku palīdzības uzrāpties uz to kapsētu pa slidenajiem dubļiem tāds kā es nemaz nevarētu. Bet re, te ir svaigas, pelēkas apsītes un arī es tomēr nenoslīdu pa dubļiem uz leju, bet tieku līdzi Violetai.

Kad esmu augšā, Violeta jau gaida mani pie kāda smagnēja kapu pieminekļa. Tam ir durvis, kas atveramas gluži kā virtuves sienas skapītim. Violeta tās atver un teju vai svinīgi paziņo, ka ne jau tāpat vien kapu pieminekļiem ir iebūvētas durtiņas: tas ir tādēļ, lai tur var ievietot krūzītes.

Tas otrs, kurš miegainos rītos ķērc, nupat nobļāvies un nometies uz jumtiņa pret Pēterbaznīcas zelta gaili. Pavasara saule silda kaijas vēja pluinītos un gludinātos spārnus. Redz kur viņi ir – statiskie gaiļi un ķērcošās kaijas. Nu, kuri tad ir labāki? Romantiķiem, protams, nemierpilnās kaijas. Bet kur tad nesatricināmais miers, uz ko tiekties?

„Miers? Nesatricināmais miers ir tur – tavās kapu kopiņās, pat tad, ja apkārt dubļi vai acis spiež žilbinoša gaisma. Pilsētas mūros tu to vari nemeklēt. Neviens īsts miera meklētājs sevi pilsētā neatradīs. Tie ir viltvārži un dīkdieņi. Un arī tu esi viltvārde, pilsētā meklējot nesatricināmo mieru.” – apmēram tā man, tādai tikko kaijas ķērcienu pamodinātai, ģīmī pļauku iesit zelta gaiļu bezjēdzīgi mierpilnā esamība. Tāda pompoza izlikšanās, nekā cita jau tajā visā nav. Tie, kuri patiesi meklējot mieru, mēdzot nebaidīties no dubļainām nogāzēm bez apsītēm, pie kurām pieturēties.

Dzirdēju, ka mežā jau saplaukušas pirmās vijolītes. Tas ir neparasti, jo vijolītes jau nu gan nav pirmo pavasara puķu sarakstos. Ziniet, es šodien vilkšu kājās gumijniekus un plēsīšu uz mežu, tās vijolītes skatīties. Rumāniski tās, starp citu, sauc par violetām.

„Ahujeļi, bļe! Pidari!” ielas pretējā pusē, kāds ar violetu sejas krāsu jau no paša rīta ir iestiprinājies līdz lillā un ķērc. Tas ir tas karaliskais violetais, priesteru un garīgās attīstības violetais... Tieši tāpēc kapu pieminekļiem ir atveramas durtiņas, lai ir kur salikt krūzītes. Lai krūzītes varētu pasargāt. Lai uzrāpjoties dubļainajos kalnos ir no kā nodzerties. 

Ja 

līdzi ir paņemts ūdens.