"Kurmīt,mana ziemeļmeita...!!!!"

„Kurmīt, mana ziemeļmeita...!!!!”, bija pēdējais ko es no viņa dzirdēju. Tas skanēja kā melodija manām ausīm, kopā ar graņonku džinkstoņu un stiklu šķīšanu pret puspagrabā esošā bāra aplupušo, viegli iepelējušo sienu. „Kamielis”, „Mamuts”, „Zīlonis”, „Valabija”.. bļin, neatceros kā to iestādījumu sauca, un patiesībā tas nemaz nav svarīgi, tikai zinu to, ka atradās vietā, kur visas gaisu piesārņojošo vielu emisijas pārsniedza normu. Un tur pat netālu arī japāņu harjuku loveri troļļojās uzvilkuši savus respiratorus.. Tas man nedaudz atgādināja Sokolova fotosesiju un to, ka no tiem debīliķiem ir jāuzmanās, jo visi jau nevar būt saprātīgi un balti, citiem ir jābūt arī liegi dzelteniem un debīliem. Viņš... Ak, viņš ir/bija/nav mana mūža lielākā mīlestība. Par daudz ārieša dailes un grieķu dieva izskata vienā puslatvietī satilpināts. Mikla kļuvu vien no viņa apdolbītā skatiena, kas parasti uzradās, tad, kad biju aizstiepusi viņam „rapša ziedu” devu. Tik mīlestības pilns un pateicīgs kā piena teļiem, kuru mēdzu barot bērnībā draiskojoties pa kūti, paralēli spārdot vistas un kaitinot tītarus. Reizi pa reizei iedomājos par tiem teļiem... Šķiet, ka tas ir sava veida izvirtīgais romantisms, jo tad manu sirdi pilda laime, ķermeni pārņem trīsas un es kļūstu tik draudzīga un atvērta, ka mēdzu turpat uz līdzenas vietas apdirsties. Jā.. noteikti, man viņš iepatikās, tādēļ, ka atgādināja dzīvnieku par kuru ir jāuzņemas atbildība, kurš ir jāaprūpē un kuram ar kulaku ir jāpaijā nieru apvidus, nevis tāpēc, ka pisās viņš labi, kad biju aplikusi viņam žņaugu ap locekli un sēdēju uz viņa jātnieces pozā. Bet tagad tas viss ir beidzies. Un beidzies tāpēc, ka manas finanses dzied romances un nevaru atļauties pirkt rapša ziedus, Broņas tantes burvju dzerekli, melno tēju un reizi pa reizei aiziet uz puspagrabā esošo iestādījumu „Alnis”. Beidzies arī tāpēc, ka man ir uzradušās citas intereses – tagad šo aktivitāšu vietā mēdzu ar siekalām un puņķiem lipināt krāsainās kļavu lapas uz ietves, tramvaja brauciena skaņas pavadībā lēni šūpot galvu un dedzināt miskastes, lai izceptu kastaņos, jo Francijā tas esot fifīgi – ēst ceptus kastaņus. Kā arī tāpēc, ka viņam nekad nav bijis naudas par ko man uzsaukt plastmasas glāzi ar orgānus sildošo dziru, bet manus atlikušos iekšējos orgānus viņš mēdza izgriezt treniņu nolūkā un ievietot tos atpakaļ,jo bija divus gadus dzīvojis mediķu kojās kopā ar ķirurģijas studentiem, . Man bija sasodīti bagāta iekšējā pasaule. Par to liecina nedzīstošās,strutainās, maximas krāsas čulgas uz rumpja.

Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies necenties tā.... apsolos vairs nelaizīt appelējušās plastmasas logu gumijas blīvgumijas tik un tā....

Par bārdainās dāmas abortu.

                                                           nedaudz miris ezis sūnā guļ

lai guļ
ar lāpstu nāksim vēlāk,
varbūt rīt, bet varbūt aizparīt
kļavas ziedos paslēpušies dvēseļu gani
aicina nokāpt gar krastu - pa labi
sfēriskajos ūdens kubos rotājas stikla prizmu atbalss
pat Mefistofelim nav vajadzīgs no Fausta tikai tukšs apvalks
sintezatoram ir funkcija - klausīties jūras šalkās
pie reizes sinhroni grimt nerimtīgās alkās
tikai trauki uz laimi plīst
un rozes, kas no sirds dāvinātas -vīst
nedaudz miris ezis sūnā guļ
lai guļ
ar lāpstu nāksim vēlāk, 
 varbūt rīt, bet varbūt aizparīt

Hello, tabletītes!

"Kur viņi dabū tās smiltis, ko bērt uz ielām?” tramvajā mammai prasa septiņgadīga blondu bižeļu īpašniece.

„Ir tādas kastes ceļa malā, kur tās smiltis ir sabērtas...” nosaka mamma. 

„Bet ja kāds paņem no tām kastēm smiltis savai mājai? Nu, lai nobērtu savu celiņu?”

„Nē, nu tā nevar darīt,” atbild mamma. „Savai mājai ir jāmeklē pašam.”

„Nevar tās smiltis kāds uzdāvināt?”

„Nu... Var. Piemēram, ja kādam ir laukos.”

Sīkajai sanāk smiekli: „Nu jā, vai tad kāds par tādu dāvanu priecātos... Par smiltīm!”

„Redzi, pati jau atbildēji uz savu jautājumu. Beidz dīdīties! Apsēdies taču kārtīgi!” – mammai šķiet nav ne mazākās vēlmes diskutēt par smiltīm tādā sniegotā dienā. Smiltis piestāv atvaļinājumam siltajās salās kopā ar vīru, kamēr sīkā dzīvojas pa laukiem pie vecvecākiem, vai arī tepat zvilnēšanai Vecāķu jūrmalā karstā vasaras dienā. 

„Mums skolā bija jāiet pie daktera. Dažiem bija klepus, bet citiem sāpēja vēders. Es teicu, ka man ir klepus. Tiem, kuriem sāpēja vēders, iedeva tādas rozas tabletes, fui, nē, ne rozas, bet dzeltenas, bet mums, kuriem klepus, deva to garšīgo, to, kuru tu man katru rītu dod,” sīkā smaida joprojām dīdīdamās klēpī savai ap 30 gadus jaunajai mammai.

„Ko tad es tev dodu no rītiem?” 

Blakus sēdošā jaunkundze, ar tukšu seju skatīdamās laukā pa logu, neviena nemanīta, ir piedalījusies šajā sarunā. Viņa ir atbildējusi blondo bižeļu jautājumus. Jā, ir cilvēki, kas par tādu dāvanu kā smiltis tiešām priecātos. Un ne tikai tie, kuriem smiltis ir tik vien kā smilšu pulksteņu laika zagļi plašo un saulaino dzīvokļu interjeros. Tie paši, kuriem jānober savs aizsnigušais celiņš no mājas līdz āra tualetei. Un tās tabletes, mazā, ko jums tur deva skolas medmāsiņa, tāpat kā tās „pretklepus zāles”, ko tev katru rītu dod mamma (un pati nemaz neatceras, ka tādas aktivitātes ietilpst jūsu rīta cēlienā), ir tik vien kā vitamīni. Kaut kas tikpat nevainīgs un mīlīgs, kā tavas biželes, tādēļ vien, lai jūs, mazie susuri, iemācītos, ka esat veseli, kad iedzerat zāles. Esat skaistas, kad jums pāri pleciem karājas blondas bizes ar Hello Kitty matu gumijām. 

Blakus sēdošā jaunkundze ir mīļuma un maiguma pārņemta, klausoties šajā sarunā. Tikai viņas sejā to nevar redzēt. Viņas sejā izlasāms vien tas, ka viņai nav bērnu, un smiltis bioloģiskajā pulkstenī turpina tecēt lejup. 

Vakar bija skaistākā diena viņas mūžā – baltā kleita, vasaras sildošā saule un... Ceļā uz dzimtsarakstu nodaļu viņu izrotātā kāzu mašīna tika satriekta lupatās. Tas nevarēju būt neviens cits, kā viņas mīļotais, kurš noasiņoja viņas baltajos mežģīņu cimdos tērptajās rokās. Kopš tā laika viņai nepatīk vairs ne baltais, kurš patīkamajā ziemas aukstumā pretīgi okupējis katru zemes stūrīti, ne arī vasaras sildošā saule. Kopš sāpīgās vakardienas viņa ir kļuvusi par veiksmīgu biznesa lēdiju, kura tērpjas tikai melnajā, slēpj seju zem tumšajām platmalēm un neielaižas sarunās, ja viņu neuzrunā. 

Bērni. Toreiz, kad viņi abi satikās, viņai itin nemaz tādus negribējās. Tagad viņa būtu gatava upurēt pat savas melnās platmales, lai tikai no rīta pamostos blakus savam mīļotajam, sapucētu visus trīs rezgaļus skolai, pirmo dienas daļu pavadītu kārtojot māju un jau no pusdienlaika sāktu šiverēt pa virtuvi plānojot vakariņas.

Bet tā nenotika. Viņu vienīgais bērns ir garīgi atpalicis šizofrēniķis. Tas ir vairāk nekā neprāts mājās slēpt no bērna visu, kas varētu būt bīstams. Nevar jau zināt vai no rīta, pinot blondās biželes, bērna rokās neatradīsies no mammas skapīša nozagtās asās šķēres, kuras pēkšņi ietrieksies mammas kaklā. Mīļotais atnāks mājās, un viņa jau būs noasiņojusi. Pat ne viņa stiprajās rokās, bet uz dīvāna. Blakus saldi murrās kaķis, bet bērns ar asinīm būs uzzīmējis sev uz vaigiem mazas un mīlīgas saulītes. Tas pats bērns, kuram nospļauties par Hello Kitty, jo iedomu žurka Frīdrihs uz četrpadsmitās salas starp Kamēlijas Meso un Riharda Veršakova ielām, katru dienu viņam atgādina, ka tās rozā un dzeltenās tabletītes neko nav spējīgas atrisināt. 

Nu jau tramvajā blakus sēdošā jaunkundze ir spējīga domāt tikai par savu vienīgo mīļoto. Par sevi ir jāaizmirst. Lai viņš nekad negribētu aiziet ne pie vienas citas, viņai ir jāziedo sevi visu, viņai jākļūst par mūzu, viņai ir jāatdod sevi, lai netraucētu mīļotā sapņiem un ambīcijām augt. Viņai ir jābūt stiprajam balstam un krāšņajai rotaslietai, ar kuru lepoties – klusai, smaidošai un skaistai. Vienmēr. Un viņš, protams, vienā dienā vienkārši paziņo, ka vēlas šķirties. Esot cita. Sasodītais mērglis. Viņa dēļ ir atdots viss, bet viņš vienkārši aiziet. Turklāt, tā otra nav ne skaistāka, ne gudrāka, ne sievišķīgāka vai maigāka. Bet tā otra... viņa ir. Pati. Ne sūda viņa mana mīļotā dēļ nav gatava upurēt. Pat gatavot ēst viņa lāga nemāk. Bet viņa, redziet, neesot atkarīga no mīlestības. Ar viņu, redziet, esot daudz vieglāk, jo viņai esot pašai sava dzīve. Un viņš aiziet. 

Pēc vairākiem gadiem ar rozā un dzeltenām tabletītēm, ar sniegotām ziemām un karstām smilšainu pludmaļu vasarām viņa sēž 7. tramvajā blakus apmēram 30 gadīgai mātei ar apmēram 7 gadus vecu bižainu skuķēnu. Rozā un dzeltenās tabletītes viņas somiņā atrodamas vienmēr, viņai tikai piemirsies, ka tie nav ziemas zābaki viņas kājās, bet pludmales čībiņas. Tas nav sniegs, bet smilšainais okeāna krasts. Un nav nekāda mīļotā. Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, atstājot vien vēstuli saviem pumpainajiem pusaugu bērniem, kuri nāk mājās nakts melnumā, smirdēdami pēc alkohola un cigaretēm. 

Viņš jau ir miris viņu kāzu dienā, un mirusi ir arī viņa pati, lai gan viņi vēl nav satikušies.

Viņš šobrīd stāv pie bāra un pasūta dzērienu pāris metrus no viņas galdiņa. Viņa vēl nezin, ka tūlīt kļūs par blakus sēdošo jaunkundzi, kura spēlēsies ar mazu smilšu pulkstenīti, kad viņam zvanīs telefons, un kāds klausulē paziņos, ka viss ir beidzies. Tā kā viņa sarunās neielaižas, ja viņu neuzrunā, un arī seju slēpj aiz tumšās platmales, jaunkundze vienkārši pastums uz viņa pusi savas rozā un dzeltenās tabletītes. Viņš tās norīs, un tramvajs ar visu saulainās pludmales bāru noskries no sliedēm, lai atstātu netīrajā pilsētas sniegā sarkanus dzīvības pleķus.

Mazā, tās rozā un dzeltenās tabletītes vienmēr nēsā sev līdzi!

Nedirs, pediņ, ka dieva nav!

Lai piedotu

nav nepieciešams aizmirst

ir nepieciešams

iemācīties saprast

un tad

pilnīgā sapratnē palaist prom

Tur ir dvēsele

tur bez dvēseles nevar

kaut griezies tumsā

uz visām debess pusēm

un redzīgas acis par aklām dari

tur ir dvēsele

tur bez dvēseles nevar

skan vājš iekšķīgs kliedziens un acis asaro

Par zaudējumu

nav nepieciešams domāt

ir nepieciešams

iemācīties saprast

ka vajag

nepieķerties nekam

un tad

pilnīgā sapratnē palaist prom

Tur ir dvēsele

tur bez dvēseles pat citādi nevar

pat parasti nevar

Bez dvēseles nevar

pat visu pilnīgi iekšķīgo

NEKO

Laiks...un portvīns...un trolejbuss,kurš pārsteidza žubi gaidībās...

-Padomdevēj, mums jāparunājas. Es tev pastāstīšu kādu savu sapni.- es saku, kad abi esam apsēdušies uz kapu sētas.
- Nu, nu? Par ko tad šis ir?- omulīgi šūpinādams kājas viņš jautā, un ar kabatas nazi atkorķē vaļā vīna pudeli.
-Sapnis bija par Viņu...-
-Es zinu visus tavus sapņus par Viņu.- Padomdevējs smiedamies pārtrauc, un sniedz man vīna pudeli.
-Šo tu nezini. Es šo sapni no tevis noslēpu. Es viņu atstāju Laika ziņā.- es atbildu, un padzeros no pasniegtās pudeles. Tas ir portvīns. Padomdevējs vienmēr zin kādu vīnu izvēlēties. Tieši tāpēc jau viņš ir Padomdevējs.
-Labi... Turies pie sētas, un klausies.- es pasmaidu, un pasniedzu portvīna pudeli atpakaļ draugam.
-Sapnis iesākās ar nejaušiem vārdiem...-
-Vai viņš beidza tevī?- es jautājoši paskatījos Viņas sejā, pār kuru krita izjukušo matu cirtas.
-Nē… Viņš beidza…- un tālākais ko es dzirdēju bija vien nesakarīga murmināšana, kura plūda pāri viņas skaistajām lūpām.
Es pievilku sev cieši klāt viņas slaido augumu un uzliku plaukstu uz viņas kailās krūts. Man šķita, ka plauksta pielijusi pilna ar patiesu,neviltotu siltumu un mīlestību. Taču patiesībā šis siltums bija tikai izmisuma liesmās uzvārīts asaru ezers, kurš bangoja manī iekšā,nespēdamas izlauzties, lai pārvarētu prasmīgu roku celtu dambi. Es tik ļoti gribēju pateikt Viņai to,cik ļoti, ļoti... Cik ļoti, ļoti, ļoti... Taču vārdi sēdēja kaklā savēlušies smacējošā kamolā, un mute šķita izkausēta metāla pielijusi.

Gaitenī dzirdams, kā zem smagu soļu svara čīkst trepju pakāpieni.

-Kāds kāpj augšā.- es klusi teicu,un ar delnu atvirzīju no viņas sejas tai pāri krītošos matus. Viņa vēl joprojām bija tik skaista… Pat tobrīd, kad es raudzījos Viņas sejā ar acīm, kuras aizmiglojusi nodevība un neuzticība.
-Kāds nāk. Vai tas ir svešinieks?- piespiedis Viņu sev klāt vēl ciešāk,es jautājoši ieklausījos gaitenī skanošo soļu ritmā,cerēdams starp tiem sadzirdēt atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
-Es zinu... Es vēl esmu parādā… Tas ir svešinieks.- Viņa klusi čukstēja.
-Labi… Tad nu es laikam iešu.- piecēlies es devos pāri istabai durvju virzienā.
Ar svešinieku es satikos uz durvju sliekšņa. Tas bija tukls,plikgalvains vīrelis, kura septiņās uz taukainā pakauša esošajās rievās paslēpusies dusēja noslēpumiem un mītiem apvītā pilsēta Atlantīda.
Viņš mazliet atgādināja krupi no kādas bērnībā lasītas grāmatas. Krupi kuram patika dzert,pirkt nevajadzīgas lietas un sist pret kokiem automobiļus.
-Es te…Man te… Darīšanas…- viņš skatījās manī no apakšas,cauri savām nacistu brillītēm, un es manīju kā aiz to stikliem nervozi šaudās tuklā abinieka acu pāris.
Viņš spraucās man garām ar vienu roku taisīdams vaļā sava netīri zilā konbinezona lences.
-Pagaidi!- es viņam spēji uzsaucu.
-Ko...?- viņš satraukti mīņājās uz vietas ar roku turēdams uz leju šļūkošo konbinezonu, un ik pa brīdim zagšus meta savu šaudīgo skatienu uz gultu,kurā gulēja Viņa.
-Iedod cigareti!-
-Āa… Labi…Man ir…To gan…- plikgalvainais krupis murmināja nervozi taustīdams kabatas.
Paņēmis cigareti, es neatskatīdamies devos laukā pa durvīm,kuras aiz manas muguras aizverās,un bija dzirdams,kā sen neeļļots atslēgas mehānisms tās aizslēdz.
Neatskatījos es tikai ar acīm,taču manu sirdi plosīja griezīgā skaņa ar kādu aizslēdzās durvis,un mans prāts lauzās atpakaļ iekšā pa aizslēgtajām durvīm.
Attālinoties, sev aiz muguras es dzirdēju pieklusinātas klaigas. Tās nāca no istabas, kurā palika Krupis kopā ar Viņu.
-Ai… Nē… Tur nē… Tur sāp…- pieklusināti skanēja Viņas balss cauri papīra plānajām sienām, un kā milzu vesera dauzīts zvans tā atskanēja manā galvā.
Man šķita, ka kamoli manā kaklā pārvērtīsies par iznīcinošu cunami vilni,kurš draud izlauzties uz āru sev līdzi nesdams sāpes,izmisumu un dusmas. Šis vilnis būtu iznīcinājis visu savā ceļā- sakropļoto mīlestību,šo nolādēto sapni un iespējams, ka arī mani pašu.
Krupja dotā cigarete… Tā tika saberzta plaukstā, vēl stāvot uz sliekšņa un skatoties viņa derdzīgajā sejā.
Samaltā tabaka un skābais nikotīns tagad kņudina manas līdz baltumam sažņaugtās dūres iekšpusi.
Šķiet, kājās tobrīd bija uzvilkti spoži, no pašlepnuma pagatavoti un ar neuzticību izrotāti zābaki, kuri pa vāji apgaismoto gaiteni nesa prom manu izmocīto garu.
Pagājušā gadsimta sākumā celto trepju pakāpieni,žēli īdēja zem pašlepnuma zābaku asi sperto soļu smaguma.
Kad pa tām augšā kāpa Krupis, tad pakāpieni čīkstēja žēlāk… Laikam tamdēļ, ka viņš steidzās, bet varbūt tamdēļ ka sāpes tika nodarītas it visam kam Krupis pieskārās.
Kāpņu lejasgalā bija plaša istaba. Uzreiz pa labi stāvēja milzīgs dīvāns, kurā izgāzies,rokas pārmetis pāri dīvāna aizmugurei vāļājās kāds cits vīrelis. Starp viņa paplēstajām kājām, uz ceļiem bija nometusies kāda garmataina būtne, kuras galva cilājās no augšas uz leju monotonā ritmā.
-Man nav…Es neesmu paņēmis līdzi…- murmināja vīrelis ar vienu roku taustīdams kabatas zilam konbinezonam, kurš nomests turpat uz dīvāna malas.
Es viņus neredzēju, jo skatu bija aizmiglojušas nez no kurienes uzradušās asaras. Caur asaru plīvuru pasaule izskatījās maigāka,taču dvēseli nepiemānīt. Tā joprojām visu redzēja un juta gaužām skaudri un sāpīgi.
Dodoties tālāk es nonācu gaišā istabā,kuras vidū stāvēja milzīgs,baroka stila galds zem kura apakšā ņudzēja vesels roku un kāju mudžeklis. Tur dažādās pozās viens uz otra bija sakrituši vairāki kaili ķermeņi.
Brīžiem, kādas trauslas rokas lakotie nagi mēģināja ieķerties galda līkajās,lauvas ķetnām līdzīgajās kājās,atstājot tajās garas švīkas, un ik pa brīdim kāds ķermenis ar skaļu rūcienu izšļāca savu sēklu uz karmīnsarkanā paklāja..
Kad es pamodos no šī dīvainā sapņa man iekšā no jauna bija modušās kādas šķietami aizmirstas sāpes.
Es jutu, ka manas krūtis klāj bieza ledus kārta zem kuras vārās melna darva.
Vienīgais, ko es tobrīd patiešām vēlējos,bija sapīpēties kreku un atkal pamosties uz aukstām flīzēm, blakus futbola huligānu uzkurinātam ugunskuram.
Es zināju ka tā sāpētu vēl vairāk,jo kreks nebūt nav burvestību pilni laumiņu putekļi,un nav arī brīnumzāles pret vilšanos. Taču to neieskaidrot izmisušajam,kurš mērķtiecīgi dodās aizas virzienā.
Slēptais vēstījums kopā ar gaistošo sapni pazuda manos zemapziņas laukos,lai atgrieztos no jauna,kāda cita sapņa veidolā.
Es torīt sev nosolījos, ka mēs vēl tiksimies. Ka tiksimies kādā citā sapnī...
-Es pārkodīšu jūga vēnu jebkuram, kurš pietuvosies pie viņas istabas durvīm.- es toreiz klusi pie sevis čukstēju raugoties ārā pa rīta rasas klāto logu.
Es cerēju ka tas notiks pavisam drīz, bet iekšēji zināju, ka tas notiks tieši tad, kad būšu aizmirsies un nedaudz laimīgs
Kādā nakts klejojumā pa zemapziņas laukiem, es atkal nonāktu tajā pašā vietā, kurā pabiju tonakt.
Un es atkal sajustos apjucis kā vergs, kurš nomaldījies kukurūzas plantācijā, un skaudrie sapņi būtu kā nežēlīga vergtura pletne, kura bez žēlastības šaustītu verga nogurušos plecus...
-Vai Viņa atgriezās? Vai vēlāk bija kāds sapnis kurā viņa atgriezās?- Padomdevējs mani pārtrauc, un satraukti jautā.
-Bija... Daži... Taču beidzamajā sapnī... - es brīdi minstinādamies skatos satrauktajā Padomdevēja sejā,meklēdams pareizo toni,vārdus un brīdi, lai atklātu draugam skaudro patiesību. Tā ir jāatklāj lēnām, un uzmanīgi... Tā, lai viņš pārlieku neapjuktu.
-Es jau sen jutu, kā no manis, un maniem sapņiem sāk izgaist viņas aura. Līdz beidzot tas notika... -
-Notika kas?- Padomdevējs klusām jautā, un viņa balsī es sajūtu slēptas bailes.
- Viņa pazuda... Viņa izdzisa...Viņa nomira... - līdz ar šiem manis pateiktajiem vārdiem atskan plīstoša stikla skaņa ar kādu pret trotuāru sašķīst no kapu sētas nokritusī vīna pudele.
-Kā!?! Tas ir absurds!- iekliedzas Padomdevējs, un nolecis no kapu sētas nervozi sāk staigāt šurpu turpu pa trotuāru, dusmīgi spārdīdams saplīsušās vīna pudeles lauskas.
-Es atsakos to pieņemt...! Es vienkārši atsakos pieņemt to, ka Viņa ir mirusi!- viņš turpina klaigāt. Beidzot nomierinājies viņš apstājas, apsēžas uz trotuāra malas, un iespiedis galvu plaukstās klusēdams vēro, kā vārtrūmē pāri ielai divi bezpajumtnieki savā starpā ar dūrēm risina kādu ļoti nozīmīgu,un sāpīgi eksistenciālu jautājumu.
-Padomdevēj! Klau, Padomdevēj! Taču nomierinies...- es uzmanīgi mierinādams uzrunāju uz trotuāra sēdošo draugu, kurš aizsmēķējis cigareti klusēdams turpina vērot noskrandušo vārtrūmes bruņinieku dueli. -
Padomdevējs neatbild. Viņš sēž un smēķē uzmanīgi birdinādams pelnus bedrītē, kuru asfaltā ir izgrauzis lietus.
-Tu taču ļoti labi zini, ka tavā un manā pasaulē izdzīvo,un tiek saglabāti pat muļķi un nepateicīgie. Taču neizbēgami mirst tie, kuriem nav cieņas un goda. Šīs divas pēdējās ir tās īpašības, kuras mūsu abu kopējajā pasaulē tiek vērtētas visaugstāk. To zinu es, un to zini arī tu... Jo, Padomdevēj... Tu pats man to iemācīji... Tādi ir likumi! -
Es pārstāju runāt, un ļauju nosēsties pa trotuāra malu peldošajiem duļķiem, kurus ir uzjundījis mans stāsts un Padomdevēja emocijas.
-Vai pēdējajā sapnī viņa bija stāvoklī,un viņu notrieca trolejbuss?- nodzēsis cigareti pret trotuāru Padomdevējs ierunājas balsī, kuras mierīgajā dziļumā skan skumjš un nepārprotams sarkasms.
-Nē... Viņa nebija stāvoklī, un viņu nenotrieca trolejbuss. Viņa izdzisa lēnām. Viņu izdzēsa Laiks, un tās zīmes zem kurām Viņa pēdējā laikā tika dzīvojusi.
-Jā... Tās zīmes... Es pat nepamanīju... Bet jā... Cieņa un gods... Tādi ir likumi...- klusām murminādams Padomdevējs atkal sāk staigāt šurpu turpu gar trotuāra malu, un spārdīt vīna pudeles lauskas.
-Padomdevēj, tu mani pārsteidz!- es saku,-Tu vienmēr esi bijis ļoti gudrs, un tālredzīgs, taču neskatoties uz to, ka tu daļēji nemaz neesi cilvēks, tev brīžiem piemīt kāda pavisam cilvēcīga īpašība.
-Kāda tad?- viņš apstājas un jautā,veltīdams man caururbjošu skatienu.
-Tu, tā pat kā visi uz šīs pasaules dzīvojošie mirstīgie,esi veidots lai salūztu. Un tajos brīžos kad tu salūzti, es vienmēr paļaujos tikai un vienīgi uz Laiku. Jo Laiks nesalūzt nekad... Arī šoreiz es ļoti sargājos tev teikt patiesību, un gaidīju brīdi, kad tu pats visu sapratīsi.-`
-Šķiet, ka es saprotu. Varbūt... Taču... Taču ir jau par daudz vienai dienai... Kur lai to visu liek?! Kur?! Saki man?! - Padomdevējs izmisis atspiežas pret kapu sētu, un jautājoši veras manī.
Viņa jautājums manī raisa smaidu. Es neko neatbildu, jo neesmu radis dot padomus Padomdevējam. Tā mūsu pasaulē vienkārši nenotiek. Atbildi es atstāju Laika ziņā.
-Labi!- pēc dziļu pārdomu brīža Padomdevējs pašpārliecinātā tonī mani uzrunā,- Ejam! Iedzersim portvīnu,un paskatīsimies kā būs. Un bez tam... Mums abiem šodien vēl ir milzum daudz darāmā.-
-Tas gan bija ātri.- es iekšēji smiedamies nodomāju, un nolecu no mūra sētas uz trotuāra,-Padomdevējam vajadzēja tieši pāris minūtes...pāris laika sprīžus, lai saprastu to, ka atbildes uz visiem jautājumiem sniedz Laiks... un portvīns...un trolejbuss,kurš notriec žubi gaidībās...un vergtura pletne... Fak... jau par daudz... Taču nevajag aizmirst arī par cieņu un godu.

Piedzerties aizmirst miegu

Tā viņi tur sēž – divi – katrs uz sava torņa. Viens no viņiem tur ir vienmēr – pilnīgi svētā un nesagraujamā mierā, mirdzošs un apbrīnojams pat tad, ja nekustīgs. Otrs pārsvarā pluina vēju un nolaižas piesēst pa retam. Tas otrs mēdz ķērkt agros rītas, plēšot vēl neatmodušās pilsētas smalko miega pārklāju. Tieši tādēļ tas otrs mēdz saņemt arī īgnus skatienus par miera traucēšanu. Tikai tam otrajam pilsētnieku īgnums nemaz neinteresē.

Ir pelēks rudens vai pavasaris – īsti nevar saprast. Zem maniem zābakiem žļerkst pelēki dubļi kalnos kaut kur Rumānijas ziemeļu galā. Man gan te izskatās pēc tādas Latgales augstienes, kur trūkst tik vien kā balto bērzu, bet nē, bērzi te neaug. Jebšu tie ir kļuvuši pelēki un es tos neatšķiru no citiem kokiem. Es klumburēju pakaļ kādai rumāņu vecenei, kura teju vai nepārtraukti runā. Varbūt ragana. Varbūt pesteļo. Mēs brienam pa tīruma dubļiem, izejam cauri ciematam, gar sētu.. Rej kaķi. Pie ķēdēm divi rudi kaķi pieķēdēti rej. Un man ir bail.

Man vajadzētu zināt, kas viņa ir. Es viņu atpazīstu, bet nevaru atcerēties. Varbūt Violeta, pie kuras Lieldienu galda man ir sanācis sēdēt. Mēs toreiz skaitījām tēvreizi četrās valodās, ēdām Violetas gatavotās desas un salātus. Pēc tam viņa pieteicās izdzenāt un līdzsvarot enerģijas, kuras bija sakrājušās mūsu ķermeņos. Viņai esot spējas un pie viņas nākot daudzi, lai  apstrādā tos ar rokām. Pie velna, lai kas arī tas būtu bijis, ko viņa tur izdzenāja, mani draudziņi nākamo nakti gulēja zīdaiņa miegā, kamēr es mocījos un mētājos pa gultu, nespēdama aizvērt acis ne uz mirkli. Man ir aizdomas, ka vecene, kas, murminādama nesas man pa priekšu caur šo dubļaino miestu ir tieši viņa – Violeta. Novecojusi, izmainījusies, bet vienalga – viņa.

Violetai ir daudz enerģijas. Viņa ir vismaz 40 gadus vecāka par mani, bet enerģijas viņai ir krietni vairāk nekā man. Pa bezceļu mēs kāpjam kalnā. Violeta pa priekšu, es nopakaļus, ķerdamies pieturēties pie pelēkajiem koku stumbriem. Nekādi vecie koki tie nav. Kaut kādas tieviņas apsītes, kuras labi aptvert ar plaukstu, taču tās ir arī pietiekami stipras, lai neliektos un palīdzētu virzīties uz augšu, nepaslīdot dubļos.

Augšā ir kapsēta. Tā izskatās krietni vecāka par apšu stumbriem. Jocīgi iedomāties, ka šī kapsēta kalna galā ir tikusi sargāta no kokiem. Vai tad nevajadzētu dzīvībai augt nāvei pa virsu? Vai arī ļaut koku plašajiem zariem dot ēnu kapu kopiņām? Diezin vai te kalnā ir kāda iespēja paslēpties no saules žilbināšanas. Ja nu vienīgi te vienmēr ir pelēkais gadalaiks. Un ja tā ir, tad bez augošo koku palīdzības uzrāpties uz to kapsētu pa slidenajiem dubļiem tāds kā es nemaz nevarētu. Bet re, te ir svaigas, pelēkas apsītes un arī es tomēr nenoslīdu pa dubļiem uz leju, bet tieku līdzi Violetai.

Kad esmu augšā, Violeta jau gaida mani pie kāda smagnēja kapu pieminekļa. Tam ir durvis, kas atveramas gluži kā virtuves sienas skapītim. Violeta tās atver un teju vai svinīgi paziņo, ka ne jau tāpat vien kapu pieminekļiem ir iebūvētas durtiņas: tas ir tādēļ, lai tur var ievietot krūzītes.

Tas otrs, kurš miegainos rītos ķērc, nupat nobļāvies un nometies uz jumtiņa pret Pēterbaznīcas zelta gaili. Pavasara saule silda kaijas vēja pluinītos un gludinātos spārnus. Redz kur viņi ir – statiskie gaiļi un ķērcošās kaijas. Nu, kuri tad ir labāki? Romantiķiem, protams, nemierpilnās kaijas. Bet kur tad nesatricināmais miers, uz ko tiekties?

„Miers? Nesatricināmais miers ir tur – tavās kapu kopiņās, pat tad, ja apkārt dubļi vai acis spiež žilbinoša gaisma. Pilsētas mūros tu to vari nemeklēt. Neviens īsts miera meklētājs sevi pilsētā neatradīs. Tie ir viltvārži un dīkdieņi. Un arī tu esi viltvārde, pilsētā meklējot nesatricināmo mieru.” – apmēram tā man, tādai tikko kaijas ķērcienu pamodinātai, ģīmī pļauku iesit zelta gaiļu bezjēdzīgi mierpilnā esamība. Tāda pompoza izlikšanās, nekā cita jau tajā visā nav. Tie, kuri patiesi meklējot mieru, mēdzot nebaidīties no dubļainām nogāzēm bez apsītēm, pie kurām pieturēties.

Dzirdēju, ka mežā jau saplaukušas pirmās vijolītes. Tas ir neparasti, jo vijolītes jau nu gan nav pirmo pavasara puķu sarakstos. Ziniet, es šodien vilkšu kājās gumijniekus un plēsīšu uz mežu, tās vijolītes skatīties. Rumāniski tās, starp citu, sauc par violetām.

„Ahujeļi, bļe! Pidari!” ielas pretējā pusē, kāds ar violetu sejas krāsu jau no paša rīta ir iestiprinājies līdz lillā un ķērc. Tas ir tas karaliskais violetais, priesteru un garīgās attīstības violetais... Tieši tāpēc kapu pieminekļiem ir atveramas durtiņas, lai ir kur salikt krūzītes. Lai krūzītes varētu pasargāt. Lai uzrāpjoties dubļainajos kalnos ir no kā nodzerties. 

Ja 

līdzi ir paņemts ūdens.

Jaunā pasaules kārtība. Tergāšana par un ap.

Pavisam skaidri apzinos, ka šovakar milzīga vērība būs jāpievērš detaļām un sīkumiem, kas no pirmā acu uzmetiena rādās mazsvarīgi. Nodzēšu cigaretes galu, brītiņu pastāvu sastindzis aizžmiegtām acīm, it kā cenzdamies atvilināt pie sevis kādu mūzu vai nevainojamu ideju, pēcāk nodzēšu arī sev tuvāk kvēlojošo petrolejas lampu. Šeit verandā ar divām būs pietiekoši. Sirmais durvju sargs beidzot ir iemidzis zīdaiņa miegā, un atlikušās divas petrolejas lampas tagad izgaismo viņu kā Brodvejas superzvaigzni šajā nekurienes malā - verandā pie koka būdeles, kurai nav logu un visapkārt stiepjas grāvis, gluži kā viduslaiku pilīm. Jau esmu pieradis pie smakas, kas paceļas no grāvja, jo tas ir piegāzts līdz malām ar vircu. Leprikoni teica, ka šis grāvis mūs pasargās. Vēl viņi teica, ka esot ļoti būtiski, lai šonakt mūs neviens netraucē, netiek klāt un tikai tāpēc arī šajā aizsarggrāvī esot sagāzta virca, un tikai tāpēc arī vecais durvju sargs...Sirmā, bārdainā Brodvejas superzvaigzne petrolejas lampu starmešos... Vecais ir nosiekalojies kā bulterjers, nosiekalota ir arī sažuvušajās rokās iežmiegtā bise, kuras laidne nu pārtapusi par sirmgalvja galvas paliktni. Nav ložu, bise šeit kalpo tikai kā butaforija (kaut gan man netīk šis vārds – kalpo)...varbūt drīzāk kā butaforija šeit ir arī viss pārējais, kas ir man apkārt, bet par to es šonakt domāšu vismazāk. Atveru čīkstošās būdiņas durvis un ieslīdu iekšā, šodien mēs ar leprikoniem rakstam „jauno pasaules kārtību”.

Pēc 20 minūtēm vai varbūt divām stundām.

Leprikoni ir mani draugi, un tikai šīs draudzības dēļ es atrodos šajā būdelē. Vienmēr esmu apbrīnojis viņu darba spējas un degsmi, ar kādu viņu attiecas pret veicamo uzdevumu. Jauno pasaules kārtību šonakt rada viņi, bet es... es esmu piedzēries un, drīzāk, procesā piedalos tikai ar savu klātbūtni. Sēžu uz noputējuša koka krēsla angļu pēra pozā izslējis kājas uz pretim stāvošās pūra lādes un, malkodams aukstu vermutu ar ledu, vēroju leprikonus, kuru dedzība ar katru mirkli tikai pieaug. Vai tas ir niknums viņu degošajās ačtelēs? Un, ja niknums, tad no kurienes tas viņos rodas? Katrā ziņā kustīgā ainava, ko patlaban skata manas acis ir piesālīta ar neizskaidrojamu estētiku gluži kā Linča filmas. Viena pēc otras uz noskrambāta ozolkoka galda krājas nodaļas, kas tikpat harmoniski sastāsies grāmatā, ko mēs turpmāk dēvēsim par „jauno pasaules kārtību”. Nezinu vai leprikoni zina, ka kaut kas līdzīgs pasaulei jau ir bijis, un to sauca par „bībeli”, bet tas nav būtiski, jo tās jau vairs nav, un nav arī baznīcas, par kuru klīstot runas, ka tā esot bijusi tieši šajā vietā, kur tagad no bieziem, neapstrādātiem dēļiem ir uzslieta mūsu omulīgā būdiņa, kuru maigi apskāvis smirdošais vircas grāvis.

 Ja pareizi atceros, tad toreiz viss sākās ar zaļajiem dūmiem, kas pacēlās no kanceles un briļļaino vīru, kas galīgā sutā centās „spēlēt” ērģeles, rāpjoties augšā pa milzīgajām, metāliskajām stabulēm, pie sevis murmulēdams kaut ko par virsotnēm, kuras esot jāsasniedz ar brutalitāti un ķirurga aukstasinību. Atceros, ka toreiz tā bija neaizmirstama „balle”...atmiņā vēl joprojām nav izplēnējis kadrs, kuru novēroju brīdī, kad tikko kā biju uzlīdis tornī, lai kopā ar biedriem likvidētu pus kasti ar Jēzus asinīm. Kāda ieskurbusi un pavisam noteikti (kā mēs puiki sakām) ilgi nedabūjusi beibe vienās bikšelēs bija pieķērusies zvana trosei un uzlīdusi pieklājīgā augstumā, lai to izmantotu kā savdabīgu striptīza stieni un parādītu savus dabas dotumus. Viņa kaut ko centās izkliegt, bet to sadzirdēt vairs nebija iespējams, jo lejā kāds mācītāja istabā bija atradis apskaņošanas aparatūru un dievnama sienās ierasto baznīcēnu koraļļu vietā nu smagi atbalsojās Guns ’n’ Roses „Paradise city” – nedaudz pat atbilstoši tēmai, nevar noliegt. Grūti pateikt vai meičuku beigās kāds „izpurināja”...tikpat grūti pateikt vai kāds vispār bija spējīgs kādu vairs „purināt”, visapkārt bija izlaistītas Jēzus asinis, Absurds Dimants ietinies priestera mantijā centās svinīgi iededzināt Ziemassvētku eglīti, bet MedBro „restaurēja” altārgleznu...un atkal jau – neatceros vai pie vainas bija eglīte vai līdzpaņemtais trotils, bet nākamajā dienā baznīcas vietā bija palikusi vien kūpošu gruvešu kaudze un tagad šeit ir mūsu būda, vircas grāvis, mani draugi leprikoni, kaudze ar „jaunās pasaules kārtības” nodaļām un es ar vermuta glāzi rokās un Anglijas pēra cepuri galvā. Jā.. cepure ir gana gracioza, un es apmierināts ielaižu sistēmā ledaino vermutu. Patiesībā, ja mēs sākam runāt par baznīcu un to, kas ar to notika, man ir jāatzīst, ka šis vakars, kurā dieva kalpi pieļāva liktenīgo kļūdu, uzticot mums nošpaktelēt pāris kvadrātmetrus un dažus sīkus remonta darbeļus, pieprasa, lai tam būtu savs stāsts un kāds, kas to varētu atcerēties un izstāstīt.

Pārzveļos pāri galdam un uz labu laimi pagrābju kādu apskricelētu lapu no 192. Nodaļas, kurai dots nosaukums „Vientulības manifests”

„---un cilvēkam, kurš reiz ir pieņēmis šo vientulību, kurā viņu iedzinis naids, nevar aizliegt ierakties zemē pašam, kur pabūt kādu brīdi, lai elpotu ar saknēm vienā ritmā un dzertu ūdeni no zemes dzīlēm...”

-Kādus sūdus jūs tur esat sabliezuši iekšā? Šis 192.2.89 punkts nekam neder, tas viss ir pārāk sarežģīti! Viņi neviens neko no tā visa nesapratīs! Un tas ko viņi darīs...viņi sāks strīdēties un plēsties, katrs uzrakstīto interpretēs pa savam un tad viņi sadalīsies grupējumos un sitīs viens otru nost! – aizrādīju mazajiem līkdeguņiem, jo laikam jutos mazliet aizvainots, vai drīzāk dusmīgs uz sevi, ka neesmu iesaistījies procesā pietiekoši, pareizāk sakot nebiju tajā piedalījies ne mazdrusciņ, bet Punti, viens no leprikoniem, man strauji atcirta, ka viņi, „tie cilvēki”, arī tagad daloties grupās un sitot viens otru nost dēļ tā, ka vienu un to pašu lietu, katrs uztver savādāk.

Nez vai šie ir brāļi? Šausmīgi līdzīgi pēc skata, bet atšķirīgiem raksturiem. Pirmais ir jau pieminētais Punti. Iesākumā varētu likties, ka Punti ir dominējošais leprikons, bet tas ir tikai mānīgs šķitums, jo Punti vienkārši ir skaļākais no abiem, viņam piemīt nedaudz straujākas kustības, viņam ir izteikti grumbuļaināka piere un, bakstot pagales ar metāla kruķi, viņš spiegdams lamājās, visticamāk kādā jau sen aizmirstā valodā. Savukārt otrs, Poldo, ir nerunīgs un nedaudz piezemētāks, viņš tup uz galda malas un neatiet no papīru vīstokļiem. Rakstīdami leprikoni ik pa laikam iedunkā viens otru ar elkoni un tad vai nu klusītēm par kaut ko ķiķina vai nu sāk kauties, pagalam nešpetni radījumi...un vēl ir viena lieta, ko nekā nespēju izprast – „jauno pasaules kārtību” viņi raksta neaptveramā ātrumā (ko varētu salīdzināt ar ātrumu, kādā Mākslas Akadēmijas karnevālā tā „žube ar rumu” attapās aiz aizkariem ar jau tukšu ruma pudeli un plikiem zīdekļiem, nerunājot par to, kas bija viņas rokās...skaidrs ir tikai viens - Absurda Dimanta un MedBro sejās bija smaids). Pietam viņiem ( maniem draugiem leprikoniem) nav nekādas noteiktas rakstīšanas sistēmas – viens diktē, otrs raksta – nē, raksta abi un vienā lapā vienlaicīgi. Konveijers.

-Uzrakstiet par sievietēm. Uzrakstiet to, ka viņām nebūs fotografēties ar tik sārti piesarkušiem vaigiem kā Kalnozola meitai Playboy žurnālā. Tas ir pārāk negodīgi pret vīriešiem, pārāk mokoši! Nē, uzrakstiet, ka viņas drīkst fočēt savas kailās krūtis, dibenus, var fočēt arī vagīnas, ja ir vēlme, svētie sūdi, pilnīgi jebko, bet ne ar šo piedauzīgi nevainīgo sejas izteiksmi!-

Pēc šiem maniem vārdiem leprikoni uz mirkli sastinga, Punti piesteidzās pie jau uzrakstītajām nodaļām, izrāva no tīstokļu kaudzes vienu, un Poldo tikpat zibenīgi kaut ko tajā pārlaboja. Pārlabotā nodaļa tika ielikta atpakaļ kaudzē, un labi, ka man izdevās ieraudzīt, kur viņi sabāzuši nodaļas par sievietēm – tās man vēlāk nāksies pašrocīgi rediģēt, neesmu pārliecināts, ka leprikoni pietiekoši labi pārvalda šo tēmu. Tagad man ir svarīgāka misija – ar zobu birsti jāatmūķē vīna pudele. Leprikonu dāvana. Vandīdamies pa pazemi, pa pamestiem un svešiem pagrabiem, viņi ne to vien atrod. Šī ir pērle – datējums uz pudeles vēsta 1927.

Pēc pusstundas vai varbūt ilgāk.

Anglijas pēra cepurei ir viens liels mīnuss – pāva spalvas liecas pāri cepures malai un aizsedz redzamību. Piekārtoju spalvas un turpinu labot nodaļas par sievietēm. Leprikoni sēž uz grīdas ierakušies aprakstītajos papīra vīstokļos un šņukst. Tikko kā abi kārtējo reizi saplēsās un diezgan stipri viens otru piekāva. Man nācās viņus izšķirt un nolikt katru savā stūrī – tas ir tikai laika jautājums, tūliņ jau mazie līkdeguņi atkal būs labākie draugi. Viens bez otra viņi tāpat nevarētu eksistēt, pat ja viņu eksistence būtu ieslēgta manā galvā. Tūlīt viss būs labi – viņi apkamps viens otru, sabužinās un ķersies pie nodaļām par draudzību, bezierunu mīlestību un upurēšanos.

Šķiet, ka šonakt ir pilnmēness. Arī vecais durvju sargs pirms brītiņa bija uzmodies un izspārdījis atlikušos pūpēžus klajumā starp būdu un vircas grāvi. Vecajam pūpēži ārkārtīgi kaitina un nepatīk, pa dienu viņš bija paspējis izspārdīt lielāko daļu un mūsu būdele nebija saredzama. Pūpēžu dūmi bija apēduši būdiņas aprises. Sēdēju iekšā un centos atrisināt mīklu kā iedzert vermutu nenovelkot gāzmasku, leprikoni savukārt centās darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai saglābtu papīru, uz kura vēlāk būs tinte un „jaunā pasaules kārtība”. Bet tas ir pareizi – ne velti vecais durvju sargs ir dzīvesgudrs vīrs – labāk izspārdīt pūpēžus, krūmus, reklāmas stendus vai kaimiņa puķu dobīti, nekā kādam nodarīt pāri. Vecais tikpat labi varēja sapsihojies nošaut mani vai un leprikonus...Par to nopietni būs jāparunā ar leprikoniem, jo viņi mūždien dusmas izgāž viens uz otru. Bet tajā pašā peļķē jau mūždien iekāpjam arī mēs cilvēki – izgāžam dusmas uz tiem, kurus visvairāk mīlam...

Drīz uzlēks rīts un man rokās būs „jaunā pasaules kārtība”. Leprikoni līdīs atpakaļ pazemē, lai kārtīgi nosnaustos. Man nāksies iziet verandā, padzerties aukstu ūdeni, atskaidroties un ieraudzīt, ka katra jaunā pasaules kārtība ir uzbūvēta uz veciem kauliem un trūdošiem pīšļiem. Katrs progress vienmēr ir prasījis upurus. Es aizsmēķēšu cigareti un sapratīšu, ka mana būda nav vienīgā, kur šonakt tapa „jaunā pasaules kārtība”. Kā gan pasaulei tikt galā, tikt pie savas kārtības, ja katrs tai šeit cenšas uzspiest savējo? Daži kāpj tribīnē, citi brauc ar tanku, visi cenšas. Pastāv neizbēgams un tikai viens variants – pasaulei pašai vajadzētu ieviest jaunu pasaules kārtību un noslaucīt visus nahuj – ar ūdeni, uguni, zibeņiem un vējiem, jo pretējā gadījumā mēs to noslaucīsim jebkurā gadījumā – ar kārtīgu rokenrolu un tankiem vai arī ar neiecietību un alkatību, kā nu kurš un katrs pa savam.

Nav jēgas zākāt aizaugušās pļavas un grāvjus - tajos dzīvības un kārtības ir tūkstošiem reižu vairāk nekā toreiz dubļiem piebristajos kolhoza pagrabos un mašīneļļās. Sociālisma sapnis! Par to tagad visi ieķiķina. Ir jāpaiet laikam un visi ieķiķinās arī par kristietību, leprikoni esot par to pārliecināti. Tur kur agrāk būs bijušas baznīcas ar savu pasaules kārtību, tur būs būdiņas un sūdu bedres. Un būsim mēs, kas dzers vermutu, smēķēs cigaretes, mācīsies no vēstures kļūdām un funktierēs jaunus mēslus. Tas viss turpināsies tik ilgi līdz pasaule beidzot izgriezīsies no orbītas un sašķīdīs neskaitāmos putekļos. Sajukusi prātā, tā jau ir kopš laika, kad uz tās sāka dzīvot cilvēki.