Nedirs, pediņ, ka dieva nav!

Lai piedotu

nav nepieciešams aizmirst

ir nepieciešams

iemācīties saprast

un tad

pilnīgā sapratnē palaist prom

Tur ir dvēsele

tur bez dvēseles nevar

kaut griezies tumsā

uz visām debess pusēm

un redzīgas acis par aklām dari

tur ir dvēsele

tur bez dvēseles nevar

skan vājš iekšķīgs kliedziens un acis asaro

Par zaudējumu

nav nepieciešams domāt

ir nepieciešams

iemācīties saprast

ka vajag

nepieķerties nekam

un tad

pilnīgā sapratnē palaist prom

Tur ir dvēsele

tur bez dvēseles pat citādi nevar

pat parasti nevar

Bez dvēseles nevar

pat visu pilnīgi iekšķīgo

NEKO

Laiks...un portvīns...un trolejbuss,kurš pārsteidza žubi gaidībās...

-Padomdevēj, mums jāparunājas. Es tev pastāstīšu kādu savu sapni.- es saku, kad abi esam apsēdušies uz kapu sētas.
- Nu, nu? Par ko tad šis ir?- omulīgi šūpinādams kājas viņš jautā, un ar kabatas nazi atkorķē vaļā vīna pudeli.
-Sapnis bija par Viņu...-
-Es zinu visus tavus sapņus par Viņu.- Padomdevējs smiedamies pārtrauc, un sniedz man vīna pudeli.
-Šo tu nezini. Es šo sapni no tevis noslēpu. Es viņu atstāju Laika ziņā.- es atbildu, un padzeros no pasniegtās pudeles. Tas ir portvīns. Padomdevējs vienmēr zin kādu vīnu izvēlēties. Tieši tāpēc jau viņš ir Padomdevējs.
-Labi... Turies pie sētas, un klausies.- es pasmaidu, un pasniedzu portvīna pudeli atpakaļ draugam.
-Sapnis iesākās ar nejaušiem vārdiem...-
-Vai viņš beidza tevī?- es jautājoši paskatījos Viņas sejā, pār kuru krita izjukušo matu cirtas.
-Nē… Viņš beidza…- un tālākais ko es dzirdēju bija vien nesakarīga murmināšana, kura plūda pāri viņas skaistajām lūpām.
Es pievilku sev cieši klāt viņas slaido augumu un uzliku plaukstu uz viņas kailās krūts. Man šķita, ka plauksta pielijusi pilna ar patiesu,neviltotu siltumu un mīlestību. Taču patiesībā šis siltums bija tikai izmisuma liesmās uzvārīts asaru ezers, kurš bangoja manī iekšā,nespēdamas izlauzties, lai pārvarētu prasmīgu roku celtu dambi. Es tik ļoti gribēju pateikt Viņai to,cik ļoti, ļoti... Cik ļoti, ļoti, ļoti... Taču vārdi sēdēja kaklā savēlušies smacējošā kamolā, un mute šķita izkausēta metāla pielijusi.

Gaitenī dzirdams, kā zem smagu soļu svara čīkst trepju pakāpieni.

-Kāds kāpj augšā.- es klusi teicu,un ar delnu atvirzīju no viņas sejas tai pāri krītošos matus. Viņa vēl joprojām bija tik skaista… Pat tobrīd, kad es raudzījos Viņas sejā ar acīm, kuras aizmiglojusi nodevība un neuzticība.
-Kāds nāk. Vai tas ir svešinieks?- piespiedis Viņu sev klāt vēl ciešāk,es jautājoši ieklausījos gaitenī skanošo soļu ritmā,cerēdams starp tiem sadzirdēt atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
-Es zinu... Es vēl esmu parādā… Tas ir svešinieks.- Viņa klusi čukstēja.
-Labi… Tad nu es laikam iešu.- piecēlies es devos pāri istabai durvju virzienā.
Ar svešinieku es satikos uz durvju sliekšņa. Tas bija tukls,plikgalvains vīrelis, kura septiņās uz taukainā pakauša esošajās rievās paslēpusies dusēja noslēpumiem un mītiem apvītā pilsēta Atlantīda.
Viņš mazliet atgādināja krupi no kādas bērnībā lasītas grāmatas. Krupi kuram patika dzert,pirkt nevajadzīgas lietas un sist pret kokiem automobiļus.
-Es te…Man te… Darīšanas…- viņš skatījās manī no apakšas,cauri savām nacistu brillītēm, un es manīju kā aiz to stikliem nervozi šaudās tuklā abinieka acu pāris.
Viņš spraucās man garām ar vienu roku taisīdams vaļā sava netīri zilā konbinezona lences.
-Pagaidi!- es viņam spēji uzsaucu.
-Ko...?- viņš satraukti mīņājās uz vietas ar roku turēdams uz leju šļūkošo konbinezonu, un ik pa brīdim zagšus meta savu šaudīgo skatienu uz gultu,kurā gulēja Viņa.
-Iedod cigareti!-
-Āa… Labi…Man ir…To gan…- plikgalvainais krupis murmināja nervozi taustīdams kabatas.
Paņēmis cigareti, es neatskatīdamies devos laukā pa durvīm,kuras aiz manas muguras aizverās,un bija dzirdams,kā sen neeļļots atslēgas mehānisms tās aizslēdz.
Neatskatījos es tikai ar acīm,taču manu sirdi plosīja griezīgā skaņa ar kādu aizslēdzās durvis,un mans prāts lauzās atpakaļ iekšā pa aizslēgtajām durvīm.
Attālinoties, sev aiz muguras es dzirdēju pieklusinātas klaigas. Tās nāca no istabas, kurā palika Krupis kopā ar Viņu.
-Ai… Nē… Tur nē… Tur sāp…- pieklusināti skanēja Viņas balss cauri papīra plānajām sienām, un kā milzu vesera dauzīts zvans tā atskanēja manā galvā.
Man šķita, ka kamoli manā kaklā pārvērtīsies par iznīcinošu cunami vilni,kurš draud izlauzties uz āru sev līdzi nesdams sāpes,izmisumu un dusmas. Šis vilnis būtu iznīcinājis visu savā ceļā- sakropļoto mīlestību,šo nolādēto sapni un iespējams, ka arī mani pašu.
Krupja dotā cigarete… Tā tika saberzta plaukstā, vēl stāvot uz sliekšņa un skatoties viņa derdzīgajā sejā.
Samaltā tabaka un skābais nikotīns tagad kņudina manas līdz baltumam sažņaugtās dūres iekšpusi.
Šķiet, kājās tobrīd bija uzvilkti spoži, no pašlepnuma pagatavoti un ar neuzticību izrotāti zābaki, kuri pa vāji apgaismoto gaiteni nesa prom manu izmocīto garu.
Pagājušā gadsimta sākumā celto trepju pakāpieni,žēli īdēja zem pašlepnuma zābaku asi sperto soļu smaguma.
Kad pa tām augšā kāpa Krupis, tad pakāpieni čīkstēja žēlāk… Laikam tamdēļ, ka viņš steidzās, bet varbūt tamdēļ ka sāpes tika nodarītas it visam kam Krupis pieskārās.
Kāpņu lejasgalā bija plaša istaba. Uzreiz pa labi stāvēja milzīgs dīvāns, kurā izgāzies,rokas pārmetis pāri dīvāna aizmugurei vāļājās kāds cits vīrelis. Starp viņa paplēstajām kājām, uz ceļiem bija nometusies kāda garmataina būtne, kuras galva cilājās no augšas uz leju monotonā ritmā.
-Man nav…Es neesmu paņēmis līdzi…- murmināja vīrelis ar vienu roku taustīdams kabatas zilam konbinezonam, kurš nomests turpat uz dīvāna malas.
Es viņus neredzēju, jo skatu bija aizmiglojušas nez no kurienes uzradušās asaras. Caur asaru plīvuru pasaule izskatījās maigāka,taču dvēseli nepiemānīt. Tā joprojām visu redzēja un juta gaužām skaudri un sāpīgi.
Dodoties tālāk es nonācu gaišā istabā,kuras vidū stāvēja milzīgs,baroka stila galds zem kura apakšā ņudzēja vesels roku un kāju mudžeklis. Tur dažādās pozās viens uz otra bija sakrituši vairāki kaili ķermeņi.
Brīžiem, kādas trauslas rokas lakotie nagi mēģināja ieķerties galda līkajās,lauvas ķetnām līdzīgajās kājās,atstājot tajās garas švīkas, un ik pa brīdim kāds ķermenis ar skaļu rūcienu izšļāca savu sēklu uz karmīnsarkanā paklāja..
Kad es pamodos no šī dīvainā sapņa man iekšā no jauna bija modušās kādas šķietami aizmirstas sāpes.
Es jutu, ka manas krūtis klāj bieza ledus kārta zem kuras vārās melna darva.
Vienīgais, ko es tobrīd patiešām vēlējos,bija sapīpēties kreku un atkal pamosties uz aukstām flīzēm, blakus futbola huligānu uzkurinātam ugunskuram.
Es zināju ka tā sāpētu vēl vairāk,jo kreks nebūt nav burvestību pilni laumiņu putekļi,un nav arī brīnumzāles pret vilšanos. Taču to neieskaidrot izmisušajam,kurš mērķtiecīgi dodās aizas virzienā.
Slēptais vēstījums kopā ar gaistošo sapni pazuda manos zemapziņas laukos,lai atgrieztos no jauna,kāda cita sapņa veidolā.
Es torīt sev nosolījos, ka mēs vēl tiksimies. Ka tiksimies kādā citā sapnī...
-Es pārkodīšu jūga vēnu jebkuram, kurš pietuvosies pie viņas istabas durvīm.- es toreiz klusi pie sevis čukstēju raugoties ārā pa rīta rasas klāto logu.
Es cerēju ka tas notiks pavisam drīz, bet iekšēji zināju, ka tas notiks tieši tad, kad būšu aizmirsies un nedaudz laimīgs
Kādā nakts klejojumā pa zemapziņas laukiem, es atkal nonāktu tajā pašā vietā, kurā pabiju tonakt.
Un es atkal sajustos apjucis kā vergs, kurš nomaldījies kukurūzas plantācijā, un skaudrie sapņi būtu kā nežēlīga vergtura pletne, kura bez žēlastības šaustītu verga nogurušos plecus...
-Vai Viņa atgriezās? Vai vēlāk bija kāds sapnis kurā viņa atgriezās?- Padomdevējs mani pārtrauc, un satraukti jautā.
-Bija... Daži... Taču beidzamajā sapnī... - es brīdi minstinādamies skatos satrauktajā Padomdevēja sejā,meklēdams pareizo toni,vārdus un brīdi, lai atklātu draugam skaudro patiesību. Tā ir jāatklāj lēnām, un uzmanīgi... Tā, lai viņš pārlieku neapjuktu.
-Es jau sen jutu, kā no manis, un maniem sapņiem sāk izgaist viņas aura. Līdz beidzot tas notika... -
-Notika kas?- Padomdevējs klusām jautā, un viņa balsī es sajūtu slēptas bailes.
- Viņa pazuda... Viņa izdzisa...Viņa nomira... - līdz ar šiem manis pateiktajiem vārdiem atskan plīstoša stikla skaņa ar kādu pret trotuāru sašķīst no kapu sētas nokritusī vīna pudele.
-Kā!?! Tas ir absurds!- iekliedzas Padomdevējs, un nolecis no kapu sētas nervozi sāk staigāt šurpu turpu pa trotuāru, dusmīgi spārdīdams saplīsušās vīna pudeles lauskas.
-Es atsakos to pieņemt...! Es vienkārši atsakos pieņemt to, ka Viņa ir mirusi!- viņš turpina klaigāt. Beidzot nomierinājies viņš apstājas, apsēžas uz trotuāra malas, un iespiedis galvu plaukstās klusēdams vēro, kā vārtrūmē pāri ielai divi bezpajumtnieki savā starpā ar dūrēm risina kādu ļoti nozīmīgu,un sāpīgi eksistenciālu jautājumu.
-Padomdevēj! Klau, Padomdevēj! Taču nomierinies...- es uzmanīgi mierinādams uzrunāju uz trotuāra sēdošo draugu, kurš aizsmēķējis cigareti klusēdams turpina vērot noskrandušo vārtrūmes bruņinieku dueli. -
Padomdevējs neatbild. Viņš sēž un smēķē uzmanīgi birdinādams pelnus bedrītē, kuru asfaltā ir izgrauzis lietus.
-Tu taču ļoti labi zini, ka tavā un manā pasaulē izdzīvo,un tiek saglabāti pat muļķi un nepateicīgie. Taču neizbēgami mirst tie, kuriem nav cieņas un goda. Šīs divas pēdējās ir tās īpašības, kuras mūsu abu kopējajā pasaulē tiek vērtētas visaugstāk. To zinu es, un to zini arī tu... Jo, Padomdevēj... Tu pats man to iemācīji... Tādi ir likumi! -
Es pārstāju runāt, un ļauju nosēsties pa trotuāra malu peldošajiem duļķiem, kurus ir uzjundījis mans stāsts un Padomdevēja emocijas.
-Vai pēdējajā sapnī viņa bija stāvoklī,un viņu notrieca trolejbuss?- nodzēsis cigareti pret trotuāru Padomdevējs ierunājas balsī, kuras mierīgajā dziļumā skan skumjš un nepārprotams sarkasms.
-Nē... Viņa nebija stāvoklī, un viņu nenotrieca trolejbuss. Viņa izdzisa lēnām. Viņu izdzēsa Laiks, un tās zīmes zem kurām Viņa pēdējā laikā tika dzīvojusi.
-Jā... Tās zīmes... Es pat nepamanīju... Bet jā... Cieņa un gods... Tādi ir likumi...- klusām murminādams Padomdevējs atkal sāk staigāt šurpu turpu gar trotuāra malu, un spārdīt vīna pudeles lauskas.
-Padomdevēj, tu mani pārsteidz!- es saku,-Tu vienmēr esi bijis ļoti gudrs, un tālredzīgs, taču neskatoties uz to, ka tu daļēji nemaz neesi cilvēks, tev brīžiem piemīt kāda pavisam cilvēcīga īpašība.
-Kāda tad?- viņš apstājas un jautā,veltīdams man caururbjošu skatienu.
-Tu, tā pat kā visi uz šīs pasaules dzīvojošie mirstīgie,esi veidots lai salūztu. Un tajos brīžos kad tu salūzti, es vienmēr paļaujos tikai un vienīgi uz Laiku. Jo Laiks nesalūzt nekad... Arī šoreiz es ļoti sargājos tev teikt patiesību, un gaidīju brīdi, kad tu pats visu sapratīsi.-`
-Šķiet, ka es saprotu. Varbūt... Taču... Taču ir jau par daudz vienai dienai... Kur lai to visu liek?! Kur?! Saki man?! - Padomdevējs izmisis atspiežas pret kapu sētu, un jautājoši veras manī.
Viņa jautājums manī raisa smaidu. Es neko neatbildu, jo neesmu radis dot padomus Padomdevējam. Tā mūsu pasaulē vienkārši nenotiek. Atbildi es atstāju Laika ziņā.
-Labi!- pēc dziļu pārdomu brīža Padomdevējs pašpārliecinātā tonī mani uzrunā,- Ejam! Iedzersim portvīnu,un paskatīsimies kā būs. Un bez tam... Mums abiem šodien vēl ir milzum daudz darāmā.-
-Tas gan bija ātri.- es iekšēji smiedamies nodomāju, un nolecu no mūra sētas uz trotuāra,-Padomdevējam vajadzēja tieši pāris minūtes...pāris laika sprīžus, lai saprastu to, ka atbildes uz visiem jautājumiem sniedz Laiks... un portvīns...un trolejbuss,kurš notriec žubi gaidībās...un vergtura pletne... Fak... jau par daudz... Taču nevajag aizmirst arī par cieņu un godu.

Piedzerties aizmirst miegu

Tā viņi tur sēž – divi – katrs uz sava torņa. Viens no viņiem tur ir vienmēr – pilnīgi svētā un nesagraujamā mierā, mirdzošs un apbrīnojams pat tad, ja nekustīgs. Otrs pārsvarā pluina vēju un nolaižas piesēst pa retam. Tas otrs mēdz ķērkt agros rītas, plēšot vēl neatmodušās pilsētas smalko miega pārklāju. Tieši tādēļ tas otrs mēdz saņemt arī īgnus skatienus par miera traucēšanu. Tikai tam otrajam pilsētnieku īgnums nemaz neinteresē.

Ir pelēks rudens vai pavasaris – īsti nevar saprast. Zem maniem zābakiem žļerkst pelēki dubļi kalnos kaut kur Rumānijas ziemeļu galā. Man gan te izskatās pēc tādas Latgales augstienes, kur trūkst tik vien kā balto bērzu, bet nē, bērzi te neaug. Jebšu tie ir kļuvuši pelēki un es tos neatšķiru no citiem kokiem. Es klumburēju pakaļ kādai rumāņu vecenei, kura teju vai nepārtraukti runā. Varbūt ragana. Varbūt pesteļo. Mēs brienam pa tīruma dubļiem, izejam cauri ciematam, gar sētu.. Rej kaķi. Pie ķēdēm divi rudi kaķi pieķēdēti rej. Un man ir bail.

Man vajadzētu zināt, kas viņa ir. Es viņu atpazīstu, bet nevaru atcerēties. Varbūt Violeta, pie kuras Lieldienu galda man ir sanācis sēdēt. Mēs toreiz skaitījām tēvreizi četrās valodās, ēdām Violetas gatavotās desas un salātus. Pēc tam viņa pieteicās izdzenāt un līdzsvarot enerģijas, kuras bija sakrājušās mūsu ķermeņos. Viņai esot spējas un pie viņas nākot daudzi, lai  apstrādā tos ar rokām. Pie velna, lai kas arī tas būtu bijis, ko viņa tur izdzenāja, mani draudziņi nākamo nakti gulēja zīdaiņa miegā, kamēr es mocījos un mētājos pa gultu, nespēdama aizvērt acis ne uz mirkli. Man ir aizdomas, ka vecene, kas, murminādama nesas man pa priekšu caur šo dubļaino miestu ir tieši viņa – Violeta. Novecojusi, izmainījusies, bet vienalga – viņa.

Violetai ir daudz enerģijas. Viņa ir vismaz 40 gadus vecāka par mani, bet enerģijas viņai ir krietni vairāk nekā man. Pa bezceļu mēs kāpjam kalnā. Violeta pa priekšu, es nopakaļus, ķerdamies pieturēties pie pelēkajiem koku stumbriem. Nekādi vecie koki tie nav. Kaut kādas tieviņas apsītes, kuras labi aptvert ar plaukstu, taču tās ir arī pietiekami stipras, lai neliektos un palīdzētu virzīties uz augšu, nepaslīdot dubļos.

Augšā ir kapsēta. Tā izskatās krietni vecāka par apšu stumbriem. Jocīgi iedomāties, ka šī kapsēta kalna galā ir tikusi sargāta no kokiem. Vai tad nevajadzētu dzīvībai augt nāvei pa virsu? Vai arī ļaut koku plašajiem zariem dot ēnu kapu kopiņām? Diezin vai te kalnā ir kāda iespēja paslēpties no saules žilbināšanas. Ja nu vienīgi te vienmēr ir pelēkais gadalaiks. Un ja tā ir, tad bez augošo koku palīdzības uzrāpties uz to kapsētu pa slidenajiem dubļiem tāds kā es nemaz nevarētu. Bet re, te ir svaigas, pelēkas apsītes un arī es tomēr nenoslīdu pa dubļiem uz leju, bet tieku līdzi Violetai.

Kad esmu augšā, Violeta jau gaida mani pie kāda smagnēja kapu pieminekļa. Tam ir durvis, kas atveramas gluži kā virtuves sienas skapītim. Violeta tās atver un teju vai svinīgi paziņo, ka ne jau tāpat vien kapu pieminekļiem ir iebūvētas durtiņas: tas ir tādēļ, lai tur var ievietot krūzītes.

Tas otrs, kurš miegainos rītos ķērc, nupat nobļāvies un nometies uz jumtiņa pret Pēterbaznīcas zelta gaili. Pavasara saule silda kaijas vēja pluinītos un gludinātos spārnus. Redz kur viņi ir – statiskie gaiļi un ķērcošās kaijas. Nu, kuri tad ir labāki? Romantiķiem, protams, nemierpilnās kaijas. Bet kur tad nesatricināmais miers, uz ko tiekties?

„Miers? Nesatricināmais miers ir tur – tavās kapu kopiņās, pat tad, ja apkārt dubļi vai acis spiež žilbinoša gaisma. Pilsētas mūros tu to vari nemeklēt. Neviens īsts miera meklētājs sevi pilsētā neatradīs. Tie ir viltvārži un dīkdieņi. Un arī tu esi viltvārde, pilsētā meklējot nesatricināmo mieru.” – apmēram tā man, tādai tikko kaijas ķērcienu pamodinātai, ģīmī pļauku iesit zelta gaiļu bezjēdzīgi mierpilnā esamība. Tāda pompoza izlikšanās, nekā cita jau tajā visā nav. Tie, kuri patiesi meklējot mieru, mēdzot nebaidīties no dubļainām nogāzēm bez apsītēm, pie kurām pieturēties.

Dzirdēju, ka mežā jau saplaukušas pirmās vijolītes. Tas ir neparasti, jo vijolītes jau nu gan nav pirmo pavasara puķu sarakstos. Ziniet, es šodien vilkšu kājās gumijniekus un plēsīšu uz mežu, tās vijolītes skatīties. Rumāniski tās, starp citu, sauc par violetām.

„Ahujeļi, bļe! Pidari!” ielas pretējā pusē, kāds ar violetu sejas krāsu jau no paša rīta ir iestiprinājies līdz lillā un ķērc. Tas ir tas karaliskais violetais, priesteru un garīgās attīstības violetais... Tieši tāpēc kapu pieminekļiem ir atveramas durtiņas, lai ir kur salikt krūzītes. Lai krūzītes varētu pasargāt. Lai uzrāpjoties dubļainajos kalnos ir no kā nodzerties. 

Ja 

līdzi ir paņemts ūdens.

Jaunā pasaules kārtība. Tergāšana par un ap.

Pavisam skaidri apzinos, ka šovakar milzīga vērība būs jāpievērš detaļām un sīkumiem, kas no pirmā acu uzmetiena rādās mazsvarīgi. Nodzēšu cigaretes galu, brītiņu pastāvu sastindzis aizžmiegtām acīm, it kā cenzdamies atvilināt pie sevis kādu mūzu vai nevainojamu ideju, pēcāk nodzēšu arī sev tuvāk kvēlojošo petrolejas lampu. Šeit verandā ar divām būs pietiekoši. Sirmais durvju sargs beidzot ir iemidzis zīdaiņa miegā, un atlikušās divas petrolejas lampas tagad izgaismo viņu kā Brodvejas superzvaigzni šajā nekurienes malā - verandā pie koka būdeles, kurai nav logu un visapkārt stiepjas grāvis, gluži kā viduslaiku pilīm. Jau esmu pieradis pie smakas, kas paceļas no grāvja, jo tas ir piegāzts līdz malām ar vircu. Leprikoni teica, ka šis grāvis mūs pasargās. Vēl viņi teica, ka esot ļoti būtiski, lai šonakt mūs neviens netraucē, netiek klāt un tikai tāpēc arī šajā aizsarggrāvī esot sagāzta virca, un tikai tāpēc arī vecais durvju sargs...Sirmā, bārdainā Brodvejas superzvaigzne petrolejas lampu starmešos... Vecais ir nosiekalojies kā bulterjers, nosiekalota ir arī sažuvušajās rokās iežmiegtā bise, kuras laidne nu pārtapusi par sirmgalvja galvas paliktni. Nav ložu, bise šeit kalpo tikai kā butaforija (kaut gan man netīk šis vārds – kalpo)...varbūt drīzāk kā butaforija šeit ir arī viss pārējais, kas ir man apkārt, bet par to es šonakt domāšu vismazāk. Atveru čīkstošās būdiņas durvis un ieslīdu iekšā, šodien mēs ar leprikoniem rakstam „jauno pasaules kārtību”.

Pēc 20 minūtēm vai varbūt divām stundām.

Leprikoni ir mani draugi, un tikai šīs draudzības dēļ es atrodos šajā būdelē. Vienmēr esmu apbrīnojis viņu darba spējas un degsmi, ar kādu viņu attiecas pret veicamo uzdevumu. Jauno pasaules kārtību šonakt rada viņi, bet es... es esmu piedzēries un, drīzāk, procesā piedalos tikai ar savu klātbūtni. Sēžu uz noputējuša koka krēsla angļu pēra pozā izslējis kājas uz pretim stāvošās pūra lādes un, malkodams aukstu vermutu ar ledu, vēroju leprikonus, kuru dedzība ar katru mirkli tikai pieaug. Vai tas ir niknums viņu degošajās ačtelēs? Un, ja niknums, tad no kurienes tas viņos rodas? Katrā ziņā kustīgā ainava, ko patlaban skata manas acis ir piesālīta ar neizskaidrojamu estētiku gluži kā Linča filmas. Viena pēc otras uz noskrambāta ozolkoka galda krājas nodaļas, kas tikpat harmoniski sastāsies grāmatā, ko mēs turpmāk dēvēsim par „jauno pasaules kārtību”. Nezinu vai leprikoni zina, ka kaut kas līdzīgs pasaulei jau ir bijis, un to sauca par „bībeli”, bet tas nav būtiski, jo tās jau vairs nav, un nav arī baznīcas, par kuru klīstot runas, ka tā esot bijusi tieši šajā vietā, kur tagad no bieziem, neapstrādātiem dēļiem ir uzslieta mūsu omulīgā būdiņa, kuru maigi apskāvis smirdošais vircas grāvis.

 Ja pareizi atceros, tad toreiz viss sākās ar zaļajiem dūmiem, kas pacēlās no kanceles un briļļaino vīru, kas galīgā sutā centās „spēlēt” ērģeles, rāpjoties augšā pa milzīgajām, metāliskajām stabulēm, pie sevis murmulēdams kaut ko par virsotnēm, kuras esot jāsasniedz ar brutalitāti un ķirurga aukstasinību. Atceros, ka toreiz tā bija neaizmirstama „balle”...atmiņā vēl joprojām nav izplēnējis kadrs, kuru novēroju brīdī, kad tikko kā biju uzlīdis tornī, lai kopā ar biedriem likvidētu pus kasti ar Jēzus asinīm. Kāda ieskurbusi un pavisam noteikti (kā mēs puiki sakām) ilgi nedabūjusi beibe vienās bikšelēs bija pieķērusies zvana trosei un uzlīdusi pieklājīgā augstumā, lai to izmantotu kā savdabīgu striptīza stieni un parādītu savus dabas dotumus. Viņa kaut ko centās izkliegt, bet to sadzirdēt vairs nebija iespējams, jo lejā kāds mācītāja istabā bija atradis apskaņošanas aparatūru un dievnama sienās ierasto baznīcēnu koraļļu vietā nu smagi atbalsojās Guns ’n’ Roses „Paradise city” – nedaudz pat atbilstoši tēmai, nevar noliegt. Grūti pateikt vai meičuku beigās kāds „izpurināja”...tikpat grūti pateikt vai kāds vispār bija spējīgs kādu vairs „purināt”, visapkārt bija izlaistītas Jēzus asinis, Absurds Dimants ietinies priestera mantijā centās svinīgi iededzināt Ziemassvētku eglīti, bet MedBro „restaurēja” altārgleznu...un atkal jau – neatceros vai pie vainas bija eglīte vai līdzpaņemtais trotils, bet nākamajā dienā baznīcas vietā bija palikusi vien kūpošu gruvešu kaudze un tagad šeit ir mūsu būda, vircas grāvis, mani draugi leprikoni, kaudze ar „jaunās pasaules kārtības” nodaļām un es ar vermuta glāzi rokās un Anglijas pēra cepuri galvā. Jā.. cepure ir gana gracioza, un es apmierināts ielaižu sistēmā ledaino vermutu. Patiesībā, ja mēs sākam runāt par baznīcu un to, kas ar to notika, man ir jāatzīst, ka šis vakars, kurā dieva kalpi pieļāva liktenīgo kļūdu, uzticot mums nošpaktelēt pāris kvadrātmetrus un dažus sīkus remonta darbeļus, pieprasa, lai tam būtu savs stāsts un kāds, kas to varētu atcerēties un izstāstīt.

Pārzveļos pāri galdam un uz labu laimi pagrābju kādu apskricelētu lapu no 192. Nodaļas, kurai dots nosaukums „Vientulības manifests”

„---un cilvēkam, kurš reiz ir pieņēmis šo vientulību, kurā viņu iedzinis naids, nevar aizliegt ierakties zemē pašam, kur pabūt kādu brīdi, lai elpotu ar saknēm vienā ritmā un dzertu ūdeni no zemes dzīlēm...”

-Kādus sūdus jūs tur esat sabliezuši iekšā? Šis 192.2.89 punkts nekam neder, tas viss ir pārāk sarežģīti! Viņi neviens neko no tā visa nesapratīs! Un tas ko viņi darīs...viņi sāks strīdēties un plēsties, katrs uzrakstīto interpretēs pa savam un tad viņi sadalīsies grupējumos un sitīs viens otru nost! – aizrādīju mazajiem līkdeguņiem, jo laikam jutos mazliet aizvainots, vai drīzāk dusmīgs uz sevi, ka neesmu iesaistījies procesā pietiekoši, pareizāk sakot nebiju tajā piedalījies ne mazdrusciņ, bet Punti, viens no leprikoniem, man strauji atcirta, ka viņi, „tie cilvēki”, arī tagad daloties grupās un sitot viens otru nost dēļ tā, ka vienu un to pašu lietu, katrs uztver savādāk.

Nez vai šie ir brāļi? Šausmīgi līdzīgi pēc skata, bet atšķirīgiem raksturiem. Pirmais ir jau pieminētais Punti. Iesākumā varētu likties, ka Punti ir dominējošais leprikons, bet tas ir tikai mānīgs šķitums, jo Punti vienkārši ir skaļākais no abiem, viņam piemīt nedaudz straujākas kustības, viņam ir izteikti grumbuļaināka piere un, bakstot pagales ar metāla kruķi, viņš spiegdams lamājās, visticamāk kādā jau sen aizmirstā valodā. Savukārt otrs, Poldo, ir nerunīgs un nedaudz piezemētāks, viņš tup uz galda malas un neatiet no papīru vīstokļiem. Rakstīdami leprikoni ik pa laikam iedunkā viens otru ar elkoni un tad vai nu klusītēm par kaut ko ķiķina vai nu sāk kauties, pagalam nešpetni radījumi...un vēl ir viena lieta, ko nekā nespēju izprast – „jauno pasaules kārtību” viņi raksta neaptveramā ātrumā (ko varētu salīdzināt ar ātrumu, kādā Mākslas Akadēmijas karnevālā tā „žube ar rumu” attapās aiz aizkariem ar jau tukšu ruma pudeli un plikiem zīdekļiem, nerunājot par to, kas bija viņas rokās...skaidrs ir tikai viens - Absurda Dimanta un MedBro sejās bija smaids). Pietam viņiem ( maniem draugiem leprikoniem) nav nekādas noteiktas rakstīšanas sistēmas – viens diktē, otrs raksta – nē, raksta abi un vienā lapā vienlaicīgi. Konveijers.

-Uzrakstiet par sievietēm. Uzrakstiet to, ka viņām nebūs fotografēties ar tik sārti piesarkušiem vaigiem kā Kalnozola meitai Playboy žurnālā. Tas ir pārāk negodīgi pret vīriešiem, pārāk mokoši! Nē, uzrakstiet, ka viņas drīkst fočēt savas kailās krūtis, dibenus, var fočēt arī vagīnas, ja ir vēlme, svētie sūdi, pilnīgi jebko, bet ne ar šo piedauzīgi nevainīgo sejas izteiksmi!-

Pēc šiem maniem vārdiem leprikoni uz mirkli sastinga, Punti piesteidzās pie jau uzrakstītajām nodaļām, izrāva no tīstokļu kaudzes vienu, un Poldo tikpat zibenīgi kaut ko tajā pārlaboja. Pārlabotā nodaļa tika ielikta atpakaļ kaudzē, un labi, ka man izdevās ieraudzīt, kur viņi sabāzuši nodaļas par sievietēm – tās man vēlāk nāksies pašrocīgi rediģēt, neesmu pārliecināts, ka leprikoni pietiekoši labi pārvalda šo tēmu. Tagad man ir svarīgāka misija – ar zobu birsti jāatmūķē vīna pudele. Leprikonu dāvana. Vandīdamies pa pazemi, pa pamestiem un svešiem pagrabiem, viņi ne to vien atrod. Šī ir pērle – datējums uz pudeles vēsta 1927.

Pēc pusstundas vai varbūt ilgāk.

Anglijas pēra cepurei ir viens liels mīnuss – pāva spalvas liecas pāri cepures malai un aizsedz redzamību. Piekārtoju spalvas un turpinu labot nodaļas par sievietēm. Leprikoni sēž uz grīdas ierakušies aprakstītajos papīra vīstokļos un šņukst. Tikko kā abi kārtējo reizi saplēsās un diezgan stipri viens otru piekāva. Man nācās viņus izšķirt un nolikt katru savā stūrī – tas ir tikai laika jautājums, tūliņ jau mazie līkdeguņi atkal būs labākie draugi. Viens bez otra viņi tāpat nevarētu eksistēt, pat ja viņu eksistence būtu ieslēgta manā galvā. Tūlīt viss būs labi – viņi apkamps viens otru, sabužinās un ķersies pie nodaļām par draudzību, bezierunu mīlestību un upurēšanos.

Šķiet, ka šonakt ir pilnmēness. Arī vecais durvju sargs pirms brītiņa bija uzmodies un izspārdījis atlikušos pūpēžus klajumā starp būdu un vircas grāvi. Vecajam pūpēži ārkārtīgi kaitina un nepatīk, pa dienu viņš bija paspējis izspārdīt lielāko daļu un mūsu būdele nebija saredzama. Pūpēžu dūmi bija apēduši būdiņas aprises. Sēdēju iekšā un centos atrisināt mīklu kā iedzert vermutu nenovelkot gāzmasku, leprikoni savukārt centās darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai saglābtu papīru, uz kura vēlāk būs tinte un „jaunā pasaules kārtība”. Bet tas ir pareizi – ne velti vecais durvju sargs ir dzīvesgudrs vīrs – labāk izspārdīt pūpēžus, krūmus, reklāmas stendus vai kaimiņa puķu dobīti, nekā kādam nodarīt pāri. Vecais tikpat labi varēja sapsihojies nošaut mani vai un leprikonus...Par to nopietni būs jāparunā ar leprikoniem, jo viņi mūždien dusmas izgāž viens uz otru. Bet tajā pašā peļķē jau mūždien iekāpjam arī mēs cilvēki – izgāžam dusmas uz tiem, kurus visvairāk mīlam...

Drīz uzlēks rīts un man rokās būs „jaunā pasaules kārtība”. Leprikoni līdīs atpakaļ pazemē, lai kārtīgi nosnaustos. Man nāksies iziet verandā, padzerties aukstu ūdeni, atskaidroties un ieraudzīt, ka katra jaunā pasaules kārtība ir uzbūvēta uz veciem kauliem un trūdošiem pīšļiem. Katrs progress vienmēr ir prasījis upurus. Es aizsmēķēšu cigareti un sapratīšu, ka mana būda nav vienīgā, kur šonakt tapa „jaunā pasaules kārtība”. Kā gan pasaulei tikt galā, tikt pie savas kārtības, ja katrs tai šeit cenšas uzspiest savējo? Daži kāpj tribīnē, citi brauc ar tanku, visi cenšas. Pastāv neizbēgams un tikai viens variants – pasaulei pašai vajadzētu ieviest jaunu pasaules kārtību un noslaucīt visus nahuj – ar ūdeni, uguni, zibeņiem un vējiem, jo pretējā gadījumā mēs to noslaucīsim jebkurā gadījumā – ar kārtīgu rokenrolu un tankiem vai arī ar neiecietību un alkatību, kā nu kurš un katrs pa savam.

Nav jēgas zākāt aizaugušās pļavas un grāvjus - tajos dzīvības un kārtības ir tūkstošiem reižu vairāk nekā toreiz dubļiem piebristajos kolhoza pagrabos un mašīneļļās. Sociālisma sapnis! Par to tagad visi ieķiķina. Ir jāpaiet laikam un visi ieķiķinās arī par kristietību, leprikoni esot par to pārliecināti. Tur kur agrāk būs bijušas baznīcas ar savu pasaules kārtību, tur būs būdiņas un sūdu bedres. Un būsim mēs, kas dzers vermutu, smēķēs cigaretes, mācīsies no vēstures kļūdām un funktierēs jaunus mēslus. Tas viss turpināsies tik ilgi līdz pasaule beidzot izgriezīsies no orbītas un sašķīdīs neskaitāmos putekļos. Sajukusi prātā, tā jau ir kopš laika, kad uz tās sāka dzīvot cilvēki. 

Tankā degušie.

Iedarbinājis tanku Viņš aizsmēķē cigereti,un sēžot salona puskrēslā caur ieplaisājušo bruņustiklu vēro rudens saulrietu. Baudīt saulrietu traucē nepatīkami sāpošais sāns ar kuru visu nakti ir gulēts virsū tukšai pudelei.

-Velns, cik auksti!- Viņš pie sevis norūc, parausta pāris kloķus, un motoram uzņemot apgriezienus tanka salonu piepilda vaļīgo ķīļsiksnu žēlā kaukšana.

Viņš iekārtojas ērtāk,pievelk pie sevis ceļgalus,turpina vērot saulrietu,un ik pa brīdim paskatās iekšā tumšajā ventilācijas šahtā kā gaidīdams kad beidzot no tās sāks plūst pēc dīzeļa smirdošs siltums. Siltuma vēl nav... Bet drīz būs. Par to liecina tukšā cigarešu paciņa, kura, remdena gaisa plūsmas nesta tiek izpūsta ārā no šahtas.

Vai tas ir dēļ cigarešu dūmiem, kuri kož acīs, vai dubļainā, un saplaisājušais bruņustikla,bet varbūt dēļ drūmās paģiras, taču saulriets savā skaistumā neko daudz nepārspēj blāvi sarkano,salona apgaismojuma lampu. Viņš īgni uzmet skatienu sarkanajai lampai,kas nepārtraukti raustās kā kabatas lukturītis ar kura palīdzību,lēkmes laikā zemē nokritis epileptiķis cenšās nosūtīt SOS signālu.

Tanka sprauslošana atgādina vecu kaķi,kuram iekaisuši bronhi. Brīžiem šķiet, ka motors nevis uzsilst,un atdzīvojas, bet raustās pirmsnāves agonijā,un taisās apklust pavisam. Bet tas ir gadu gaitā iepazīts cikls... Daudz šajā tankā ir gulēts,degts un klaigāts. Tāpēc Viņš zin, ka kaitinošā raustīšanās,sprauslošana un drebēšana drīz pāries,un par zīmi,ka tas ir noticis kalpos blāvi sarkanais salona apgaismojums, kurš pārstās raustīties,un sāks degt vienmērīgi.

-Stulbais ledusskapis...- Viņš pie sevis nodomā uzmezdams nogurušu skatienu instrumentu panelim, kura rādītāju bultiņas drudžaini lēkā uz visām debesu pusēm. Tie nieki... Bultiņas, cipari un citi dranķi šādi jau lēkā vairākus gadus, nepārtraukdami ziņodami, ka viss ir pizģec,vai,ka viss tūlīt būs pizģec.

Pie tā ir pierasts tikpat ļoti,cik pierasts ir pie skata uz dzīvi caur ieplaisājušo bruņustiklu,un pie tā,ka pamostoties,lai arī ar dažiem izņēmumiem, taču pārsvarā ir auksti.

Saule ir norietējusi,instrumentu paneļa rādītāji ir sastājušies pa savām vietām,aiz tērauda sienas monotoni un vienmērīgi rūc motors,salona apgaismojums vairs neraustās, un maigi sarkano gaismu lieliski papildina pa ventilācijas šahtām iekšā plūstošais siltums. Tanka salons atkal ir pārvērties par laika kapsulu, kurā ieslēgti paši labākie uz zemes virsas iegūstamie mirkļi.

- Hugo, rumu!- Viņš kā atdzīvojies iesaucas, un ar kāju strauji uzspiež uz gāzes pedāļa. No ventilācijas šahtām Viņa sejā ietriecas silta gaisa vilnis,un cauri motora skaļajiem rūcieniem dzird, kā no tanka aizmugures pa metāla grīdu šurpu steigšus dipina divi ķepu pāri. Siltais gaiss reanimē nosalušos locekļus, un aiz muguras dzirdamā ķepu mīņāšanās piepilda sirdi ar drošības sajūtu.

Hugo... Hugo ir milzīgs vilku sugas suns ar vienu aci. Kas attiecās uz aci... Tā pazuda nemanot. Varbūt to izskrāpa kāds jenots, varbūt divkājains jenots, bet varbūt to atņēma slēpta slimība. Kas to lai vairs zin...

Zināms ir tikai tas, ka Hugo ir krietns draugs, kurš ne par velti nēsā pie kakla siksnas pakārtu otrās šķiras Dzelzs krustu.

Hugo mugurā ir uzvilkta armijas specvienības veste ar ļoti daudzām dažādu izmēru kabatām, kuras acīmredzot paredzētas,lai tajās glabātu visādus armijniekiem nepieciešamus mēslus. Jakas kabatas ir drošākā vieta uz pasaules,un tamdēļ Viņš tajās glabā pašu nepieciešamāko - rumu,cigaretes,pasi, telefonu un piezīmju blociņu starp kura lapām saliktas naudaszīmes.

-Jā... Grezni atlikumi!- Viņš aptausta lielāko kabatu, un smaidīdamss izvelk no tās pusi pudeles ruma. Padzēries mazliet ruma Viņš noglāsta ķepaiņa galvu,un uzmeklē telefonu, kurā ir pāris neatbildēti zvani, un viena īsziņa.

-Tā... Šitais...Tas... Īsziņa no Mārča...-

-Čau! Vecais,nahuj izbraukājāt ābeļdārzu? Justīne dusmīga... Teica, lai es pišoties ārā no mājas,un lai vācoties dzīvot pie tankā degušajiem!- vēsta īsziņa.

-Hugo! Nahuj izbraukāji Mārcim ābeļdārzu?! Justīne ir dusmīga. Teica, ka vākšoties dzīvot citur, un ka mēs varēšot dzīvot pie Mārča... - Viņš iesmejas, un pabužina Hugo aiz auss.

-Piedo'... Mums gribējās ābolus...- aizsūtījis atbildi Viņš no jauna pieplok ar lūpām pie ruma pudeles.

Ir pārņēmusi labi padarīta darba sajūta,rums ir daļēji aizgaiņājis paģiru ,un pudelē dzīvojošie skauti ir iekurinājuši pakrūtē siltu ugunskuru.

Aizsmēķējis cigareti Viņš piever acis, un izbauda kā reibinošais siltuma vilnis no ruma skautu ugunskura pamazām pārceļas uz galvu.

-Hugo, mēs atkal esam zirgā!- pagriezies Viņš uzsauc savam četrkājainajam biedram, kurš ir aizgājis uz tanka aizmuguri,un ēd no bļodas kurā kopā sajaukti konservi ar baltmaizi.

-Tas labi... Iestiprinies! Nakts būs lieliska!- Viņš uzmundrina draugu,vienlaikus pārbaudot instrumenta paneļa rādītājus.

-Mums degvielas ir kā pūķiem.- jautri iesaucies Viņš piesit ar pirkstu pie degvielas rādītāja.

-Aizlaidīsim pie džeka, kurš tirgo zilajās ripiņās ieslēgto mīlestību,tad pie kontrobasistiem pakaļ rumam, un tad jau tālāk redzēs... Uzzvanīsim Medbrālim, kurš smalkāk,un plašāk zināms arī kā MedBro. Savāksim šo, un saēdušies mīlestību laidīsim pavizināties pa mežu.-

- Bet varbūt paskatīties lašus.... - Viņš pēc brīža piebilst.

-Bet vēl ticamāka ir varbūtība, ka izplānosim uzbrukumu žubēm, un tu šīs pamatīgi sariesi. Tad mēs ar MedBro viņas no tevis aizstāvēsim, un maigi mierinot ievilksim iekšā pa lūku.-

-Laižam! Šonakt pamatīgi padegsim tankā!- Viņš ieslēdz gaismas,uzgāzē, un tanks salēcies strauji uzsāk savu gaitu.

Pret metāla grīdu noskrapst Hugo ķepu nagi, nošķind pa grīdu ripojošās tukšās stikla pudeles,un no aizmugures uz priekšu atripo divi,sārti āboli.

-Skat Hugo! Justīnes āboli...- Viņš paceļ no zemes ābolu, un noslauka to jakas piedurknē.

- Tu tikai nemīz... Saullēkts nekur nepazudīs!- iesmējies Viņš iekožas ābolā, un piedod gāzi.

                                                                 *               *                *

Rīts sākas ar nepatīkamu,sprauslojošā motora radītu performanci,kura spēcīgi rezonē pa metāla korpusu, un vienlaikus liek neciešami šķindēt uz grīdas guļošajām pudelēm.

-Tāds laikam ir pusdienas pārtraukums ellē...- atvēris acis Viņš pie sevis prāto -Sarkana gaisma, un elles kambaru cienīga skaņa... Jā... Skaņa gan pavisam dīvaina...- Viņš nodomā, un spēji pietrūcies sēdus pārlaiž skatienu pari instrumentu panelim.

-Hugo! Mēs esam uzvārījušies! Temperatūra pāri simts grādiem! Tūlīt te viss aizies pa diršanu! - Viņš satrukti iesaucies noslāpē tanku.

-Kas tie vēl pa sūdiem?- iespiedis plaukstās sāpošo galvu Viņš sēž, un kā meklēdams atbildes verās uz temperatūras rādītāju.

No aizmugures klāt ir pienācis Hugo, un piespiežas Viņam klāt ar sānu.

-Tu taču esi cauri slapjš!- sajutot četrkājainā drauga slapjo spalvu, Viņa izbrīns ir vēl lielāks- ...Un... un smaržo pēc vaniļas.- pieliecies klāt Viņš paosta Hugo kažoku.

Tikai pēc brīža Viņš pamana,ka arī pašam ir mitri mati, un ka vienīgais apģērbs ir vienā kājā uzvilkta zeķe.

-Kā...?- Viņa prātā ir tikai viens jautājums,un acu skatiens slīd pāri tankā valdošajam haosam meklēdams Hugo vesti.

Skatiens apstājas pie papīra lapiņas, kura nomesta uz grīdas.

-Veste pie manis. Aizlaidu pie Šīs. Tev zem spilvena pudele ruma, un cigaretes.- paraksts- MedBro.

-Labi... Sliedes sāk taisnoties... Tas der.- oma mazliet uzlabojas, un Viņš uzmeklē MedBro atstāto rumu, un cigaretes.

Pēc pirmajiem malkiem atkāpjas arī galvassāpes, un smēķējot cigareti Viņa domīgais skatiens ir piekalts instrumentu panelim.

-Hā! Viss skaidrs!- Viņš pēkšņi iesaucas, un šķiet ka arī Hugo visu ir sapratis, jo viņš priecīgi ierejas.

-Mēs esam gājuši tankistu dušā. Kā toreiz pēc festivāla,kad bijām lauka vidū līdz ausīm dubļaini.- Viņš saka,un padzeras rumu kā balvu par sekmīgu mīklas šķetināšanu.

-Mēs ampelējoties esam izlaiduši no dzesēšanas sistēmas gandrīz visu ūdeni. Redzi?- Viņš piesit ar pirkstu pie kāda lodziņa uz instrumentu paneļa, aiz kura esošā bultiņa ir nokritusies bīstami zemu.

-Tas sūds... Tūlīt atdzisīs,un laidīsim meklēt jākli..- Viņš pavisam mierīgi piebilst, un padzēries rumu,iekožās no grīdas paceltā ābolā.

Kautkur sānā ieskanās telefons, kurš vēsta par jaunu saņemtu ziņu. Telefona uzmeklēšana prasa vēl vismaz divus malkus no ruma pudeles, un cigaretes nosmēķēšanu līdz pusei.

Ir saņemta jauna ziņa no MedBro.

-Dirsā ir! Brauc man pakaļ! Man ir sūrākā paģira,un Šī ir galīga psihopāte. Nemitīgi grib jāties, un sēsties ar pakaļu man virsū uz sejas. Neko neatbildi. Vienkārši brauc,cik ātri vien vari, kamēr man vēl nav stipri nodarīts pāri...-

Palīgā sauciens tiek uztverts ar vieglu smīnu, un malku ruma.

- Jā, Hugo... Pasaule ir pārsteidzoša un kontrastu pilna. Paskat! MedBro bija izplānojis ievilkt meičuku sārtumā, bet redz' kā nu ir sanācis. Sārtumā ir ievilkts pats.- Viņš sulīgi iesmejas, un Hugo kā piekrizdams paluncina asti.

-Lai kā mēs viņas apceltu, un viņām traucētu dzīvot, tomēr vienmēr ir jāatceras būtiska lieta. Viņas ir nepārspējami viltīgas. Nemaz nezinu ar ko salīdzināt sievietēm piemītošo viltību... Iespējams, ka tik viltīgi ir vēl tikai citplanētieši.- Viņš ir draudzīgi apķēris savu sarunu biedru, kasa tam aiz auss, un malkodams rumu klāsta savas šī rīta spilgtākās atziņas.

- Un agrāk vai vēlāk, bet dzīve visiem uzliek kakla siksnu. Kakla siksna atnāk atbildības veidolā. Tā ir atbildība par kādu ar kuru jādala savu dzīvi. Kā mums ar tevi. Tikai mums abiem ir ļoti viegli, jo mēs sabiedrības acīs esam pat ļoti bezatbildīgi. Tev patīk dzenāt kamenes, un man patīk dzenāt kamenes. Tikai citas... Ar pupiem. Vēl man patīk rums... Bet cik zinu tad tev arī viņš mazliet patīk. Bet ne par bezatbildību... Tas nav īstais apzīmējums, jo to ir izdomājuši ļauni,un dažreiz pat ļoti skaudīgi Vīri, un Sievas. Šajā tankā gravitācijas nav... Un mēs abi lidināsimies pa gaisu tieši tik ilgi,cik paši to gribēsim. Mēs... Ai... Principā taču vienalga.... un galīgi pie dirsas.- kā apstiprinādams to, ka visi punkti sakāmajā ir salikti Viņš pieliek pie lūpām pudeli.

-Rums gan šorīt varen labi griež.- Viņš iesmejas, un piemiedzis vienu aci caur pudeli vēro Hugo.

-Jā... kakla siksnas... Starp citu. Ja tev nepatīk tad es tavējo varu noņemt. Bet nē... Tad nebūs kur piestiprināt Dzelzs krustu, un tu vairs neizskatīsies pēc tik braša tanka komandiera.- Viņš turpina sarunāties ar Hugo vērodams to cauri ruma pudelei.

-Labi. Tas viss ir sūds, un nevajadzīga lirika.- Visbeidzot Viņš nosaka, un uzmet aci temperatūras rādītājam, kurš rāda ka motors ir pietiekami atdzisis.

-Tā... Tagad jāsaprot, kur dzīvo harpija,kuras nagos ir nokļuvis MedBro?- Viņš domīgi paskatās uz Hugo, un aizsmēķē cigareti.

- Es laikam atceros... Laižam! Ir uzdevums!-

Pēc brīža tanks ierūcas, un cauri krāsaino lapu piebirušajam parkam dodās pildīt uzdevumu, kura kodētais nosaukums ir "Izglābt MedBro".

-Slaidi laižam,Hugo! Negribi pastūrēt?-

Atbildes vietā, atsities pret siksnas sprādzi iešķindas Hugo kaklā pakārtais Dzelzs krusts.

- Nē? Nu labi. Bet kad es vairs nevarēšu tad stūrēsi tu.- tanka salonā turpinās draudzīgas, pašapziņu uzlabojošas sarunas, un ruma pudeles apakšā ir palikuši vairs tikai pāris malki.

Pēc pāris nobrauktiem kilometriem no jauna parādās jau pazīstamā skaņa, un motors sprauslājot sāk gurt nost.

-Atkal uzvārijās! Hugo,dari kaut ko savādāk mēs tūlīt uzsprāgsim!- Viņš uzspēlētā panikā iekliedzas, un noslāpē tanku.

-Nu ko... Būs kāds brītiņš jāpasēž.- viņš apmierināti smaidīdams saka, un uzmeklē ruma pudeli.

Hugo ir atbalstījies ar ķepām uz Viņa kājas,un caur ieplīsušo bruņu stiklu vēro apkārtni. Pēkšņi viņš priecīgi ierejas, un sāk luncināt asti.

-Kas tur ir? Ko tu tur saskatīji?- Viņš jautā atraudams lūpas no iztukšotās ruma pudeles.

Rums ir pamatīgi iezvanījis pa deniņiem, un skatoties cauri bruņustiklam Viņam ir grūti sakoncentrēt redzi noteiktā punktā.

-Āa... Paskat! Redz' kur Viņa! Kasa lapas... Droši vien ka dažas arī ienesīs istabā, un sastūķēs grāmatās. Jā... Tieši tā viņa darīs.- Viņš vienbalsīgi apstiprina pats savus visai neskaidros novērojumus.

-Bet klau... Nu ir baigi nesmuki sanācis. Viņa domās, ka es te apstājos lai pavērotu viņas gurnus,dibenu, vai krūtis. Jā... Bet krūtis jau tāpat neredz. Bieza jaka mugurā. Bet dibens gan ir ietūcīts švītīgās bikšelēs,un izskatās pat ļoti vareni.-

-Hugo,paskat! Man sāk raut gaisā enkuru. Jāmeklē būs lineāls un jādauza lejā.- Viņš iesmejas, un aizsmēķē cigareti, lai novirzītu domas no Viņas seksīgā dibena.

Atgāzies ērtāk sēdeklī Viņš aizliek rokas aiz galvas, un cenšās nedomāt, ne par Viņas, ne par kādas citas dibenu. Bet kā vēsta sena tautas paruna- izlietu ūdeni vairs nesasmelt. Tā pat kā neaizgaiņāt domas par dibeniem.

-Jā, Hugo... Es labprāt ar muti izvārtītos pa viņas kājstarpi kā labradors pa dubļiem.- Viņš saka izpūzdams salona griestos zilu dūmu vērpeti.

- Es zinu, ka Viņa ir liela un gudra meitene.... Es to zinu... Mēs abi to zinām... Un protams, ka to zin arī Viņa pati. Bet ir viena lieta,kuru Viņa, tur ārā kasot lapas nekādi nevar zināt. Tāpēc, ka Viņa nezin to, ko zinu es... Un tūlīt zināsi arī tu. Es zinu, cik ātri izkūst sniegavīrs pavasara saulē... Tikpat ātri izkusīs arī Viņa, kad es būšu izvārtījies pa viņas klēpi. Es viņu padarīšu atkarīgu, vai Viņa to vēlas, vai nē. Atkarīgu no baudas, greizsirdības un mazliet arī no dusmām. Varbūt, ka es šobrīd esmu egoists. Bet man vienalga... Jo esmu tankā... Jo man tik ļoti gribās viņu nolaizīt... -

-Bet jā... Viņa tagad domās ka es speciāli apstājos...- Viņš atkal paliek nemierīgs, un sarosījies paskatās cauri bruņustiklam.

-Hugo, pie velna! Viņa ir pienākusi klāt, un droši vien gaida kad es līdīšu ārā.- Viņš satraucies saka, un Hugo stāvēdams blakus skatās Viņā ar savu vienīgo aci.

-Neskaties šitā... Neredzi, ka es esmu pliks, un piedzēries?! Es taču nevaru šādā skatā kāpt ārā,un tērgāt par lellēm, mākslu, filharmonijas orķestri un citiem meiteņu niekiem. Labak tēlosim, ka esam nosmakuši izplūdes gāzēs, vai iegrimuši žurnālu lasīšanā.-

Hugo piebāž savu slapjo degunu pie bruņustikla, un priecīgi ierejas ieraudzījis Viņu, kura stāv ārpusē un smaidīdama pēta tanku.

-Labi,labi... Nomierinies. Pabāzīšu galvu... Apjautāšos, kā iet...tiri piri...un tad nezaudējuši cieņu laidīsim tālāk.- Viņš īgni murminādams ceļās kājās. Pieceļoties Viņš stipri sagrīļojas, un lai nenokristu pieķeras pie torņa kāpnītēm.

-Pie velna... Šitāda laža...- Viņš purpina kāpdams augšā pa kāpnītēm.

Attaisījis lūku Viņš izbāž galvu un stulbi pasmaida.

-Sveiks. Apstājies, lai pavērotu mani?- Viņa koķeti smiedamās jautā.

-Lūdzu! Uzreiz pa pautiem. Kā ar sirpi...- Viņš apstulbis nodomā, un drudžaini sāk meklēt atbildi kura vēl ne tuvu nav izdomāta.

-Ja teikšu, ka nē, tad tas būs ļoti nekorekti, bet nekorekti ir arī tas, ka es neizkāpju ārā,jo esmu pliks un ar pamatīgu rīta stieni. Fak! Par uzkarsušo motoru gan neko neteikšu...Tāpat domās, ka es muldu. Varbūt teikt, ka kādu gaidu? Ko gan es te varētu gaidīt? Vienīgi nepatikšanas... Njā...- Viņš saprot, ka monologs galvā ir risinājies pārāk ilgi, un, ka atbildes vietā visu šo laiku Viņš ir stulbi blenzis Viņas smaidošajā sejā.

-Hugo...- Viņš neveikli izmoka.

-Hugo prasījās ārā. Un tad pārdomāja. Un tad atkal sāka prasīties. Apstājos līdz apstākļu tālākai noskaidrošanai.- Viņš sper vaļā, un iekož lūpā aptverdams, ka ir trāpījis vēl dziļākā mežā.

-Hugo! Kāp ārā, un izdari savas lietas! Veicīgāk! Es nestāšos pie katra koka. Nu?!- viņš uzspēlēti dusmodamies mudina, skatīdamies uz leju tanka salonā no kura uz viņu ar neizpratnes pilnu aci lūkojas Hugo.

-Redzi? Neklausa...- Viņš pievēršas Viņai, un kā taisnodamies saka,juzdams sevī atgriežamies ruma stiprinātu pašpārliecinātību.

-Skatos, jums bijis baļļuks.- Viņa smiedamās bilst, un ar pirkstu norāda uz tanka korpusu.

Izliecies Viņš redz, ka tanka korpuss no vienas vietas ir nopēdots ar visdažādāko krāsu pēdām. Tur ir, gan dažādu izmēru cilvēka roku,un pēdu nospiedumi,kā arī suņa ķepu nospiedumi, un dažādu izmēru, un formu smērējumi. Starp daudzajām pēdām vienas ir pārvietojušās,un lēkājušas īpaši aktīvi. Tās ir MedBro pēdas. Sajaukt ar citām nevar, jo tās ir vienīgās, kuras abas divas ir plakanas kā sniega cilvēkam. Bez tām ir vēl dažas mazākas, kuras varētu būt arī sieviešu, bet par tām Viņš šajā situācijā neņemas spriest,tā pat, kā neņemas spriest par to, kur ir dabūtas dažādās krāsas.

-Jā... Laikam jau... Ir gan bijis...- Viņš mulsi smaidīdams atbild, un vienlaicīgi Viņa galvā savelkās nenozīmīgas paralēles starp krāsām,mazgāšanos un tanka tukšo dzesēšanas sistēmu.

-Tu neesi nosalis? Ārā ir vēls rudens,bet kā redzu tad vismaz līdz jostasvietai esi kails.Nevēlies tēju?- Viņa laipni piedāvā.

- Jā... Kails... Līdz jostas vietai gan... Ja vien tu zinātu, ka mans vienīgais apģērba gabals ir zeķe, un ka zem jostas vietas ir gaisā pacelts pilsoņu kara karogs.- Viņš iekšēji izplūst bravūrīgā sarkasmā ar kura palīdzību pats no sevīm cenšās noslēpt faktu, ka bravūrīgais sarkastiķis patiesībā ir ļoti nokautrējies.

-Paldies... Bet man ļoti jāsteidzās. Kolēģim jāizpalīdz. Bet kādu citu reiz gan.- Viņš neveikli smaidīdams

atbild.

-Labi. Sarunājuši.- Viņa ar smaidu pieņem atbildi, un no jauna iesmejas aplūkodama krāsainās pēdas uz tanka korpusa.

- Man laiks braukt tālāk. Vienacainais kundziņš, laikam tomēr nemaz tik ļoti negrib darīt savas lietiņas. Un jā... Arī kolēģis gaida...- Viņš bilst, un atkal sevi iekšēji nolamā par stulbeni, kura mute šodien der tikai ruma dzeršanai, un galīgi ne runāšanai.

-Labi. Tiksimies citreiz.- Viņa šķelmīgi piemiegusi acis atbild, un dodās atpakaļ dārzā.

-Jā... Skarbi... Vienu brīdi knapi turējos, lai bezsamaņā nesaļimtu un neiegāztos atpakaļ tankā.- aizvēris aiz sevis lūku,un nokāpis lejā pa torņa kāpnītēm Viņš dalās savos pardzīvojumos ar Hugo.

-Bet jā... Es nezinu, vecīt... Tur tāpat nekad nekas nesanāktu. Jo viņa ir tāda,skaista, gudra, iznesīga... Bet es... Pareizāk sakot- mēs, esam šitādi. Degam tankā, un pasauli vērojam caur ieplaisājušu bruņustiklu. Es zinu, ka viņa ir ļoti iekārojama, bet ir visādi šķēršļi,sprunguļi riteņos, un vēl visdažādākie mēsli.- Viņš skaidro, un uz brīdi aizdomājas meklēdams savā galvā šķēršļus,sprunguļus un mēslus par kuriem pastāstīt Hugo.

- Viņai ir maza māja, vecīt. Pavisam mazmazītiņa. - Viņš saka, un paskatās uz Hugo, kurš, kā protestēdams pret neveiklo argumentu ar ķepu ir aizsedzis savu vienīgo aci.

-Es nemeloju... Tā ir mazmazītiņa. Mazāka par mūsu tanku. Pavisam maza. Mums abiem tur nebūtu kur izskrieties- Viņš pilnā nopietnībā turpina izklāstīt potenciālās briesmas, un trūkumus. Hugo ir pagriezis galvu sāņus,klausās un vēro Viņu ar savu gudro aci.

-Pie velna...! Neskaties uz mani šitā! Pietiks vien ar to, ka es neesmu zilais, un ka es tomēr gribētu ielīst viņas biksiņās.- Viņš paliek dusmīgs, un sāk raustīt kloķus.

-Bet varbūt tomēr negribētu...- Viņš klusi piebilst ierūcinājis tanku.

-Kāda jēga būtu censties iekarot viņas sirdi un piedāvāt savējo, ja galu galā kādam tāpat ļoti sāpēs? Un,pie velna! Ka tik vēl nesanāk tā, ka tie kam sāp būsim mēs abi ar tevi! Un tas nu, nahuj, nevienam nav vajadzīgs!- Viņš ar domīgu skatienu vēro tukšo ruma pudeli pie savām kājām.

- Bet es zinu vienu vienacainu delveri kuram Viņa patīk ļoti, ļoti, un kurš bez mazākajām šaubām gribētu ieošņāties arī viņas biksiņās.- iesmējies Viņš draudzīgi pabužina Hugo aiz auss, un Hugo kā apstiprinādams teikto priecīgi ierejas.

-Gribētu vai ne? Vai tomēr negribētu? Vai gribi izošņāt zem astes uzreiz četras slaidas vilcenes? Eh... Sūds ar viņām visām! Laižam glābt MedBro. - Viņš izsaka rezumē, un turpinādams bužināt Hugo skaustu, lēnā gaitā stūrē tanku prom pa ceļu.

-Jo mēs ar tevi taču arī esam mīlnieki, kaut brīžiem pilnīgi nekam nederīgi, bet tomēr- mīlnieki....- Viņš aizsmēķē cigareti, un stūrēdams tanku turpina filozofēt.

-Bet nē...!!!-

-Manās rokās ir dzīve, kura ir kā milzīgs saldējums. Un ēdīšu es viņu pagaidām viens. Nu ne gluži viens... Kopā ar tevi protams,mans uzticamais draugs. Ar MedBro, un ar citiem slaistiem... Un visādām žubēm... Kaut vai starp miskastēm...vai krogos... karnevālos... vienalga kur...-

- Un zini kā ir, vecīt?- Viņš paskatās uz Hugo, un draudzīgi tam uzsmaida.

-Varbūt nemaz nepienāks... Bet varbūt tomēr pienāks tā diena,kad es Viņai uzdāvināšu saderināšanās gredzenu. Nu ne jau kaut kādu rinķi protams... Bet oldskūlo saderināšanās gredzenu... Nū... Zilumu uz kakla...- Viņš pilnā balsī iesmejas, un piespiedis Hugo sev cieši klāt, iespiež grīdā gāzes pedāli.

Skuķis

Ziema, tavs sniegs un zemās temperatūras mūs jau ir notrulinājuši. Piepīpētās virtuves zaudējušas romantiku, nodzeltējušie aizkari kļuvuši par pretīgām lupatām, kuras gaida tik vien kā atvērtus logus un caurvēju mājās. Caurvēju, kurš ienestu istabās Rīgas patiesās smaržas. Vējā plandošie meiteņu mati, smalka mūzika Vecrīgas krogos un visam pāri – mīlestība. Ak, kamdēļ mums lemts bij’ toreiz šķirties... Gribas nomest malā biezos mēteļus, samīļot pilsētas tuneļu sienas un uzšaut kumeļam, lai ved tuvāk pilsētas sirdij – pie skuķēm.

Pastkarte.

Klusi čirkst rūsa zem maniem zābakiem kāpjot augšup pa vecajām vītņu kāpnēm, kuras ved uz mājas bēniņiem. Soļu izbiedēti, satraukti sāk sarunāties jumta spāru starpās mītošie baloži. Tie jau pēc brīža apklust, taču sev aiz muguras es jūtu desmitiem pāru vērīgu acu, kuri no bēniņu puskrēslas uzmanīgi seko katram manam solim.
Zem apaļa loga, uz veca šujmašīnas galdiņa stāv neliela koka kastīte. Piegājis klāt es paņemu to rokās,un uzmanīgi noslauku no tās vāka putekļus. Atveroties klusi nočīkst vāka enģes, un jau pēc brīža manās rokās ir ar zilu lentu apsieta pastkaršu čupiņa. Apsēdis uz galdiņa, es uzmanīgi atsienu lentu, un sāku šķirstīt pastkartes,aplūkojot uz tām attēlotās tik pazīstamās, un sirdij tik tuvās vietas.
Aizsmēķējot cigareti šķiltavu spožā liesma pāršķeļ bēniņu puskrēslu, un atkal sāk sarunāties satrauktie baloži.
Es mirkli pagaidu, lai liesmas apžilbinātās acis atkal pierod pie bēniņu krēslas, un lēnām sāku pārlasīt uz pastkartēm sarakstīto.



"...Sveika... Man Tevis tik ļoti pietrūka... Pietrūka Tavu gaismu,Tavu smaržu un Tavu straujo dienu..."



"...Saule-neliete ir piedzērusies, un no debesīm līst viskijs... Tavās ielās ir uzaudzis lietussargu tūkstošu mežs... Es vienīgais stāvu ielas vidū, un pavērsis seju pret debesīm ar atvērtu muti tveru rūgtās lietus lāses... Tu šodien garšo īpaši labi,un lieliski..."



"...Esmu piedzēries no mīlestības... Labi, meloju... Biju Ļeņingradā, un iespējams arī Rokkafejnīcā... Īsti vairs neatceros... Es Tev apsolu,ka beigšu ālēties,.. Nu nē... Pavisam jau nebeigšu... Tikai uz laiku, kamēr noenkurošos. Tas viss dēļ Tevis... Tikai un vienīgi dēļ Tevis..."


"...Es Tevi mīlu,taču zini... Tu esi nepateicīga kuce! Es staigāšu pa Tevi kails, un kliegšu Tavu namu logos... Līdz Tu man atdosies..."



"...Šorīt pamodos bez piecām minūtēm bezgrēcīgs... Piedo', bet tagad man mazliet pat nāk smiekli. Mīļā,Tu pati taču esi vainīga, ka "Mego" bija akcija gruzīnu vīniem. Tāpēc... Rītdienas rīts būs grēcīgs... Par to liecinās pa dzīvokli izmētātās pudeles, un lodžijas izsisto stiklu lauskas... Tiekamies rīt..."


"...Pagājušonakt Tu biji patiešām apburoša un skaista... Kaut kur Tavā sirdī, nakts aizsegā es satiku kādu ne tik senu paziņu... Viss kārtībā... Atķeksēju... Sēžot uz viņas gultas malas es skatījos ārā pa logu... Ilgi vēroju Tavas vilinošās gaismas, un par Tevi domāju..."


"...Es uz kādu laiku pazudīšu... Tiksimies kaut kad- nezinu kad..."


"...Piedod man tās reizes, kad esmu Tevi saucis par kuci. Piedod man brīžus,kad esmu Tevi rijis,vai Tev uzspļāvis. Bet klau...Es vienmēr esmu Tevi mīlējis..."


"...Nē... Jau kādu laiku par Tevi neko neesmu dzirdējis, un neko neesmu lasījis. Pastu? Nē... Pastu neesmu pārbaudījis. Telefons...? Telefonu mājās aizmirsu. Esmu celofānā teltī uz Peipusa ezera ledus... Ļaujos Purpura atraitnes reibinošajiem glāstiem, un brendija draudzīgajam siltumam..."


"...Esmu atpakaļ...Man atkal Tevis ļoti pietrūka... Pietrūka tās neaprakstāmās sajūtas ka viss man piederošais laiks ir ieslēgts Tavos luksoforos... Man petrūka pat celulīta, kurš ir uz kājām Tavos skatlogos ieslēgtajiem manekeniem..."


"...Pagājušajās brivdienās dzēru,drāzos un sapņoju... Nu īsāk sakot- biju pats ar sevi... Tāpēc šonedēļ gribu atrasties no jauna un no jauna atkal pazaudēties. Šobrīd ļoti vēlos pabūt ar Tevi divatā vien... Tu man esi vajadzīga vairāk kā jēlkad agrāk..."


"...Tavs vaigs šodien ir sadrūmis... Pats redzēju,kā Velns ar tauriņu ķeramo tīkliņu no Tavām debesīm noķeksē sauli, un to apēd. Es roku rokā ar Tevi kopā kāpšu augšā Melanholijas kalnā. Būšu Tev tuvumā arī Tavās grūtajās dienās..."



"...Nemanot ir atnācis rudens... Tavos parkos,dārzos un skvēros kā ievainots zvērs ir plosījies markas saēdies gleznotājs... Man mazliet pat skauž viņa talants..."



"...Esmu iemīlējies Tavos apsnigušajos torņos, un Tavu parku baltumā..."


Es pārstāju lasīt, un nolieku pastkaršu čupiņu sev blakus uz galdiņa. Kādu brīdi sēžu,un smaidīdams skatos bēniņu tukšumā.., Aizsmēķējis jaunu cigareti,es izņemu no mēteļa kabatas pastkarti un pildspalvu...

"Prieks atkal tikties...Gribēju tikai pateikt,ka uz pastkartes redzamajā rītā Tu esi bijusi īpaši skaista... Raugoties Tavā skaistumā manā galvā skan kāda dziesma... Man ir vienalga kam viņa ir veltīta pirms tam, bet šodien es viņu veltu tieši Tev..."