Viņa kurpju zoļu ritmiskie dārdi
atbalsojas mazās, piesnigušās ieliņas šķībajās logu rūtīs. Tā vien liekas, ka
šie dārdi un viņa paša sirdspuksti ir vienīgās sadzirdamās skaņas šajā marta
naktī un visā šajā vecajā pilsētā, kura kā nogurusi kaķene nu murrā dziļā miegā,
lai no rīta atkal celtos un mestos iekšā „marta trakumā”. Bruģis zem viņa kājām
traucas tikpat ātri kā gadi. Tikpat ātri kā minūtes, sekundes un mirkļi.
Laternu stabi kā karavīri stāv sardzē, spoži izgaismodami viņam ceļu šajās
līkumotajās, senatnīgām mūra un koka mājelēm noklātajās ieliņās. Vienu brīdi
viņam šķiet, ka katrā no laternu stabu kvēlojošajām spuldzēm ir pa vienai
strēlnieku dvēselei. Mūžīgā uguns un mūžīgā slava. Strēlnieki...viņi arī reiz
bija jauni un viņiem tik ļoti gribējās dzīvot un elpot šo marta gaisu, kas
uzvāra asinis un apreibina.
Viņš iet pie viņas, viņam ir jāizstāsta,
viņam ir jāsažņaudz viņa tik cieši kā tajā naktī, kad tā maigi noglāstīja viņa
seju un, stāvot pie savu dzelzs durvju sliekšņa, pateica, ka viņš viņai tagad
liekoties tāds kā lācis. Kā lācis... tas bija skaistākais, pats
neaizmirstamākais kompliments cilvēkam, kurš sver tikai 68 kilogramus.. šīs
atmiņas ir padarījušas viņa soļus vēl veiklākus. Viņa skatienam garām paslīd
mājas, no kuru sienām kā rēgi raušas ārā cilvēku likteņi, viņu stāsti un
bezgalības visaptverošā elpa. Vēsture nav tikai grāmatās, tā ir arī uz māju
sienām un cilvēku mutēs. Pēkšņi viņu pārņem sajūta, ka šis mazo ieliņu
labirints, šī senatnīgā pilsētas daļa ir tik veca, ka viņš te nemaz nevarētu
dzīvot. Tā pa īstam dzīvot. Viņam būtu vajadzīgas vismaz trīs cilvēka dzīves,
lai dzīvotu tajā jumta istabiņā, pret kuru tagad ir pavērsts viņa satrauktais
un reizē sapņainais skatiens, jo ar vienu cilvēka dzīvi nepietiek, lai dzīvotu
kopā ar šo veco namu, lai saplūstu un kļūtu par daļu no šī nama. Varbūt tieši
šīs, līdz šim vēl neapjaustās apziņas dēļ, viņš ir pārvācis koferus no vienas
vietas uz citu jau neskaitāmas reizes. Arī to viņš viņai noteikti izstāstīs,
nedrīkst aizmirst... tikai viņa ir tā, kas mūždien visu aizmirst. Viņš zina, ka
tepat ap stūri ir jābūt mazai puķu bodītei, kas parasti strādā līdz vieniem
naktī.
***
-Nolāpītā grabaža! Neskan pidrila! – puķu
pārdevējs nikni norūc, izraudams no kontaktligzdas veca, ar košļeņu uzlīmēm
nolīmēta radioaparāta vadu un iemet strupu skatienu savā ieplēstajā telefona
displejā.
Displejs bezkaislīgi rāda ciparus 00:27 un
nākamie vārdi, kas pārveļas pār puķu pārdevēja lūpām ir –Jau pusē viens naktī!
Ko tā kuce neatbild?-
Puķu pārdevējam ir bijusi gara diena. Viņam
ir maiņu darbs, šis darbs viņam ir jau daudzus gadus, varbūt daudzus gadus viņš
ir bijis šim darbam, kas to lai zina, bet puķu pārdevēja maiņu grafiks ir
tikpat neizskaidrojams kā Krievijas likumi. Tas tādēļ, ka puķu pārdevējam nav
maiņas kolēģu, viņš mainās pats ar sevi. Kolēģu vietā viņam ir tikai
ienaidnieki, pareizāk sakot tikai viens ienaidnieks – Zigrīda, kura šiverējās
blakus kioskā. Puķu pārdevējs zina, ka tā maita ir iedzīvojusies tikai un
vienīgi uz viņa rēķina, jo, redz, sākumā jau „vecā padauza” pārdeva tikai
nieciņus – suvenīrus, kurpju šņores un pastmarkas, bet redzēdama, ka puķu
pārdevējam bizness iet griezdamies, ievazāja arī savā kioskā puķes, nekaunīgi
atņemot puķu pārdevējam viņa rūpalu... Viņa! Puķu pārdevējs tā ienīst Zigrīdas
kiosku, ka ir pat gatavs raut 16 stundas diennaktī, tam gan nav nekāda loģiska
izskaidrojuma, jo puķu pārdevējs tāpat nezina, cik liels ir Zigrīdas
ietirgojums, viens ar otru viņi nesarunājās. Šī vīra degsme pret savu darbu ir apbrīnojama,
vēl apbrīnojamāka un nerimstošāka var būt tikai Kiviča ģenialitāte. Vai Ineses
Saulītes seksualitāte.
Puķu pārdevējam šī ir smaga, tomēr īpaša
un neparasta diena, jo viņam ir sarunāts randiņš ar Helēnu, bet neskrienot
notikumiem pa priekšu, man jums ir jāatklāj dažas interesantas nianses.
Puķu pārdevējs piecēlās agri, stundu ātrāk
nekā parasti. Viņa drēgnais miteklis, kur „labi” justos tikai sātans,
palestīniešu bēgļi un varbūt arī pārdzēries rokgrupas „Ķemertiņš un ķildas”
bundzinieks, slīga pustumsā, jo elektrība parādu dēļ jau pāris dienas bija
atslēgta. Puķu pārdevējs sildīja rokas pie gāzes plīts, pie reizes norūsējušā
trumulī vārot kafiju un lādēdamies, -Nolāpītais sniegs. Marta vidus, bet sniegs
vēl nav nokusis! Nolāpītā elle, bitīt matos!-
Parasti gan kafiju viņš vāra savā spirālē,
jau sēžot kioskā, bet šoreiz būs savādāk, jo šoreiz puķu pārdevējam ir kapitāls
plāns. -Zigrīda, tā vecā sterva redzēs, kas notiek, ja kādam ko atņem savas
alkatības pēc..uj, kā viņa man reiz redzēs!- viņš turpināja murmulēt, stāvot
šaurajā virtuvē, kur atradās tikai nodriskāts sols, noputējis galds un šī, ar
eļļu un pārtikas paliekām nošķiestā gāzes plīts. Viņš aizgūtnēm dzēra remdenu
kafiju, krūzīti pēc krūzītes. Labierīcībās viņš šorīt tā arī neiegāja, cietās,
jo, kā jau minēju, viņam bija plāns.
Kā par brīnumu, sagādnieki šorīt bija
atbraukuši laikā. Puķu pārdevējs sagādniekus dēvēja par „siltumnīcas troļļiem”,
„pidariem” vai arī vienkārši „gejiem”, tikai trīs varianti, bet ģeniālais jau
parasti slēpjas vienkāršībā. Ierastajā kārtībā sagādnieki izkrāva ziedus puķu
pārdevēja kioskā, un tikai pēc tam devās pie Zigrīdas. Šī bija vienīgā
izdevība, ko puķu pārdevējs arī bija paspējis izmantot – brīdī, kad Zigrīda
aizčāpoja uz sagādnieku busiņa kabīni parakstīt pavadzīmes, kuras savukārt puķu
pārdevējs bija iesācis dēvēt par „mīlestības vēstulēm”, viņš žigli ielocīja
savu pusmūža rumpi Zigrīdas kioskā. Tieši šī mirkļa dēļ, viņš bija cieties visu
rītu un speciāli dzēris kafiju, jo jau nākamajā brīdī viņa pusmūža netīrais
penis izlocījās no biksēm un šāva dzeltenu strūklu Zigrīdas puķu vāzēs, kurās
jau stāvēja tikko atvestie svaigie ziedi. „Redzēsim, kā tagad visi pirks tavas
tulpītes”, puķu pārdevējs bija apmierināts ar sevi.
( Patiesībā jau nekas nemainījās –
Zigrīdas tulpītes cilvēki pirka daudz vairāk nekā puķu pārdevēja tulpes, jo
puķu pārdevējs pārdeva puķes, bet Zigrīda – savas emocijas. Cilvēki pērk
emocijas, nevis tulpes.)
Pārējā dienas daļa puķu pārdevējam
noritēja kā parasti, līdz pie kioska pievakarē pienāca Helēna. Tieši tāpat kā
nīgrais un skaudīgais vīrs, arī viņa jau bija krietni gados. Savā ziņā vizuāli
tīri simpātiska sieviete, ja tikai nebūtu pāris izpuvušu zobu un klibās kājas,
kas padarīja viņas gaitu samērā amizantu. Šī satikšanās puķu pārdevējam bija
negaidīta, jo viņiem ar Helēnu jau bija priekšvēsture. Helēna nebija rādījusies
jau labu laiku, pāris reizes puķu pārdevējs bija gājis pie viņas uz sev zināmo
dzīvokli, taču viņš to bija pārstājis darīt pēc pēdējās reizes, ieraugot, ka
Helēnas durvis ir aizzīmogotas. Jauno adresi puķu pārdevējs nezināja. Šoreiz
viņi (iepriekš noskaidrojuši, ka abiem ir Zelta Zivtiņa) apmainījās ar telefona
numuriem un „puķu vāžu piemīzējs” tikai paspēja pateikt Helēnai, lai tā paņem
šņabi un „zakusku”. Tā bija standarta frāze, vismaz visas iepriekšējās trīs
reizes viņai tika nodota tieši šāda instrukcija, tikai šoreiz izpalika jau
ierastais: ”Būs kārtīgs pisiens!”. Laikam jau puķu pārdevējs mazliet tomēr
nokaunējās, jo visas iepriekšējās reizes no „kārtīgā pisiena” nekas kārtīgs
nebija sanācis, ja nu vienīgi tikai vēl viena kārtīga šņabja pudele un kārtīgs
krāciens ar pusmastā nolaistām biksēm guļot uz klibās Helēnas kailā ķermeņa.
Lai gan puķu pārdevējs, tomēr viņš ne reizi šajās trīs viesošanās reizēs nebija
atnesis ziedus Helēnai, viņš pat ne reizi nebija aizdomājies par to hipotēzi
jeb pieņēmumu ( nu par to pašu - „atnes viņai ziedus un dabūsi seksu”)
Ieplēstais displejs jau rādīja 00:36, un
puķu pārdevējs sāka kļūt nervozs – nekādas ziņas no Helēnas. Iespējams, viņam
pašam nebija ne mazākās nojausmas, ko viņam kārojas vairāk – sadzerties Helēnas
pirkto ļergu vai uzlēkt viņai kūkumā, bet visa šī diena bija pārāk jocīga pat
puķu pārdevējam. Pa dienu bija sācies atkusnis, un viņš iegrima domās par laika
apstākļiem, par to, ka rīt sniegs varētu nokust pavisam. Viņa pārdomas
iztraucēja soļi, kas strauji tuvojās puķu būdelei. Kāds gados jaunāks vīrs
stāvēja viņam iepretim un uzrunāja puķu pārdevēju.
***
„Klausies, puķu tirgoni, un kamēr klausies,
atlasi man septiņas skaistākās tumšsarkanās rozes. Saproti, tas ir tik grūti
izskaidrojams... Cilvēki mēļo, ka mīlestība ir pagaisusi, viņi šķendējās, ka tā
vienmēr izgaist, un, ja viņiem būtu kaut nedaudz iztēles, viņi noteikti šo domu
izskaidrotu, salīdzinādami to ar mūsu stāstu, viņi teiktu - tas ir tāpat kā
stāsts, kas iesākās ar klusi romantiskām, piesnigušām ieliņām un beidzās ar
nīgru, dzīves notrulinātu vīru, kurš, iepriekš salējis sevī spirtotos, cenšas
uzrāpot virsū klibai sievietei, kurai jau tāpat ir vienalga, jo neviens cits
pie viņas nenāk. Bet tā nav taisnība, jo mīlestība pati par sevi ir mūžīga, tā
nebeidzas nekad, tā tikai transformējas dažādās lietās. Mīlestība starp diviem
cilvēkiem ir visstiprākais, kas vispār var būt šajā pasaulē, bet tu to nesapratīsi,
jo tu vēl neesi tam gatavs un, visticamāk, tev vēl būtu vajadzīgas vismaz trīs
dzīves, lai to apjaustu. Vai vari iedomāties, ka mīlestība ir ieslēgta arī
Brīvības pieminekļa zvaigznēs un laternu stabos? Un svecēs, kuras nolikušas
mazu bērnu rociņas krastmalā? Mākslas galerijās un nodzeltējušās romānu lapās?
Mīlestībā nav tādu otru pusīšu, mēs vienkārši pieņemam viens otru tādus, kādi
mēs katrs esam, tavā gadījumā nav pat runa par mīlestību, jo tu savā dzīvē
nespēj pieskarties mūžīgām lietām, bet pat Helēna tevi pieņem tādu kāds tu esi.
Saproti, kretīn! Es zinu, kāds tu esi, jo es pats tevi izdomāju!”
Puķu pārdevējs mēmi klusēdams viņam
pasniedza septiņas tumšsarkanas rozes un ar tikpat mēmu skatienu pavadīja viņa
aizejošo stāvu, kurš bija licis viņam nodrebēt, jo mistiskais runātājs puķu
pārdevēja galvā iemantoja apzīmējumu kā cilvēks, kas ir ne no šīs pasaules.
Rīt sniegs nokusīs pilnībā, bet pagaidām
šajā pilsētā vēl ir nakts. Rīt pa šīm ielām trauksies ļaudis, viņu balsis un
soļu dārdi sajauksies ar kūstošā sniega čalu, kas pārvēršoties par ūdeni
satecēs šīs pilsētas renstelēs, bet pagaidām viņa straujie sirdspuksti un soļu
dunoņa ir vienīgās sadzirdamās skaņas šajā ielā, kurā zem kājām kā gadi pazūd
vietām no sniega segas atkailinātais bruģis. Domās viņš runā ar viņu. Ko gan
viņš viņai varēs pateikt šajā maģiskajā naktī, kad satiks viņu... viss jau ir
pateikts pa ceļam. Viņš taču ir runājis ar viņu katru dienu, visu šo
laiku...visus šos prātam neaptveramos „simts vientulības gadus”...viņš vienmēr
ir spējis sarunāties ar savu mīļoto, jo viņa vienmēr ir bijusi viņam sirdī,
viņa vienmēr ir vazāta visur līdz. Ko gan viņš varētu viņai šonakt pateikt? To,
ka vienmēr ir jācīnās par tiem, kurus mīli? To, ka neviens cits viņu nekad tā
nemīlēs kā viņš? To, ka varbūt viņa vairs ir tikai abstrakcija, prāta radīta
ilūzija?
Šonakt viņi nesarunāsies. Viņš klusi
pieklauvēs pie pagrabstāva lodziņa. Viņa noliks savas otas, pienāks pie lodziņa
rūts un piespiedīs savas, ar eļļas krāsām notrieptās rokas pie stikla.
Skaistākās un mīļākās rokas pasaulē. Sejā viņai būs tas pats skatiens, kas bija
toreiz, kad viņa teica: ”Tu esi tāds... nu...kā lācis...” Viņi abi zinās to, ka
viņi nemaz nedrīkst pieskarties viens otram, jo kā viens, tā otrs, abi ir
piebāzti pilni ar stiklu lauskām, un, ja tomēr viņi pieskartos viens otram, tad
viņiem nāktos noasiņot. Tā būs bezierunu mīlestība. Mīlestība, kurai nav
nepieciešami vārdi. Mīlestība, kura uz mūžīgiem laikiem paliks ieslēgta šajā
plānajā loga rūtī.
***
Nākamajā dienā no Sarkanā Nama skursteņiem
pacelsies balti dūmi, pavasara saule svilinās pēdējās sniega kupenas šīs
pilsētas ielās. Puķu pārdevējs, skaļi strēbdams karstu kafiju, lādēsies par
savām paģirām, bet gabaliņu tālāk, pie mazās gleznotāju darbnīciņas pagrabstāva
lodziņa, kūstošā sniega radītais ūdens aizskalos asinis šīs pilsētas renstelēs.
http://www.youtube.com/watch?v=bB3t6k_AAY8
