Elizabete

Elizabete bija klusa un emocionāla. Pēdējo reizi es viņu redzēju kādā mazā bodītē Rīgas centrā, ar bērna sajūsmu piemērot cepures. Ārā bija ziema, bija sals, zvirbuļi sēdēja kokos un nogāzās no kokiem. Pa vienam, pa diviem, tajā dienā visur uz ielām mētājās sastinguši, beigti zvirbuļi. Elizabete krāmējās pie cepuru plaukta, ik pa brīdim ielūkodamās spogulī, ik pa brīdim manī, tad viņa jautāja: ”Kura no šīm tev patīk vairāk?” un es strupi atbildēju, ka neviena. Toreiz es nodomāju, ka viņa varētu tur tā palikt vairākas dienas, palikt veikalā starp šallēm, cepurēm un kažokiem, neiet ārā, neieraudzīt beigtos zvirbuļus, kurus buldozeri jau bija sākuši šķūrēt prom uz Juglu (Dome katram buldozera šoferim bija izsniegusi pa „pipariņam”, kurš dziedē visas šīs pasaules kaites, kliedē skumjas un arī, kas pats galvenais, kārtīgi silda). Toreiz es nebiju izņēmums, arī man bija savs „pipariņš” un savi plāni. Es gāju prom un teicu Elizabetei: ”Čau!”

Elizabetei bija vectēvs - vecs, patraks vīrs ar otrās grupas invaliditāti un mazliet dīvainiem ieradumiem. Dīvainas bija arī vectēva piezīmes un norādes, bet Elizabete visu vectēva teikto uzņēma šausmīgi nopietni. Piemēram, vectēvs viņai bija teicis: ”Nekad neesi tāda kā tie lopi, kas lielveikalā 15 minūtes no vietas pērk tomātus, apgrābsta katru pēc kārtas un nevar izvēlēties, kaut arī visi tomāti ir vienādi. Pie velna, es jau nesaku, ka tev ir jāņem sapuvušie, bet neesi tādā kā viņi, paņem tomātus un ej!” Man šķiet, ka Elizabete visu uztvēra pārāk tieši – „nu, ja tomāti, tātad tomāti, to atcerēšos uz mūžīgiem laikiem”, man šķiet, ka viņa palaida garām to, ka vectēva padoms nebija nemaz par tomātiem un par to situāciju lielveikalos, es viņai tiku mēģinājis skaidrot, ko, manuprāt, viņas vectēvs ar to bija domājis. Tā pa lielam. Nezinu vai Elizabete toreiz uztvēra manu domu, tā pa lielam. Bet vectēvs bija viņas dievs un pravietis, nevienu citu no savas ģimenes locekļiem viņa tā nemīlēja, jo neviena cita viņai tā īsti nebija. Pa lielam bija un pa īstam nebija. 

Kādā vasaras dienā mēs ar Elizabeti peldējāmies Esplanādes strūklakā. Tā bija tik karsta diena, ka tramvaji bija piekusuši pie sliedēm, preces pie veikalu stendiem, un, ja pareizi atceros, tad arī minūtes sāka sakust kopā ar citām minūtēm – bardaks, bezlaiks, panika. Aptuveni dienas vidū (jo laika tajā dienā īsti nebija) man pie pēdām bija piekusušas kurpes, tādēļ es peldējos ar visiem apaviem un lieki minēt, ka šī pelde bija mana ideja, jo Elizabetei mugurā bija tikai topiņs (bez krūštura). Elizabete bija slapja, man, par visu visvairāk, interesēja viņas krūtis, un es varbūt jau kādu brīdi nebiju pamanījis, ka pār viņas vaigiem ripo asaras. Iemesls izrādījās strīds ar vectēvu, un to Elizabetei bija grūti pārdzīvot, viņa bija kautrīga, emocionāla un pagāja vai mūžība līdz man beidzot izdevās izvilināt, ko tad īsti vecais viņai bija pateicis. „Slinkā petene, tā, viņš mani šorīt nosauca..”, un atkal atsākās šņukstēšana. Patiešām priecājos, ka šis sadzīviskais strīds viņu starpā neturpinājās ilgi. Viņi izlīga, bet ilgi neturpinājās arī Elizabetes vectēva dzīve. Pēc bērēm viņa ievācās komunālajā dzīvoklī kaut kur klusajā centrā (un, ja mums kādreiz sanāca saskrieties, es vienmēr draudzīgi viņu uzrunāju: „Sveika, slinkā petene!”.)

Reiz kādā rudens dienā, kurā bez mitas lija lietus, viņa man pazvanīja. Šajā dienā Rīga bija līdz pusei ūdenī un maršruta taksometru vietā kursēja maršruta laivas. Savas laivas man nebija un, lai tiktu uz veikalu pēc praņikiem, man nācās izmantot putuplasta paneli un līķu koku (līķu koks – koka nūja ar galā uzspraustu metāla āķi, ir man mājās) aira vietā. Ūdens bija visu izskalojis pa savam, un, nu Daugavas gultne vijās gar maniem logiem Maskačkas rezidencē. Brīdī, kad zvanīja telefons, Kreile ar desu baroja gulbjus, bet Gunča spiningoja uz līdakām. Elizabetes balsī bija satraukums, viņa man stāstīja par redzēto sapni, par vulkāniem tajā, bet tas viss esot sīkumi un nieki, jo trubas esot čupā un kanalizācija ejot uz augšu...vai es nevarot kā palīdzēt? Es biju muļķis, izvēlējos vieglāko ceļu. Atrunājos, ka palīdzēt nevaru pats sev, ko gan saprotu no caurulēm, kanalizācijas, santehnikas, teicu, lai viņa paskatās ārā pa logu un padomā ar galvu, kur gan tādā laikā kāds var aiziet.. Daudz komfortablāka man tajā brīdī likās kāju karsēšana sinepju ūdenī, kūkošana un kibermutantu filmas „baudīšana” kastē.

Pavasarī mēs ar Elizabeti nekad nesatikāmies. Tikai Elizabete satikās ar visiem citiem pēc kārtas – dēkas, orģijas, spēlītes un mēlītes. Viņa bija starp spicajiem zēniem un melanholiskiem dzejniekiem, viņa bija luksus viesnīcās un pamestos zaņķos, visur un nekur, un man ne toreiz bija, ne tagad ir vēlme uzzināt visus viņas piedzīvojumus, jo patiesībā šis nebūt nav nekāds romantiskais stāstiņš.

Elizabete izzuda tajā stindzinošajā ziemas vakarā, kad pēdējo reizi tikāmies. Viņu notrieca buldozera šoferis un kopā ar beigtajiem zvirbuļiem izstumdīja krustu šķērsu pa malu malām, Elizabete sajaucās ar smiltīm, ūdeņiem un gaisu. Es tikai piemirsu pateikt, ka pēdējais ko viņa man nopakaļ pateica, kad devos laukā pa durvīm no mazās bodītes bija: ”Nekad neuzvedies tā kā tie lopi, kas visās iespējamajās vietās un instancēs lūdz atlaižu kuponus”. Tagad es saprotu, ka viņa to nebija domājusi par papīra gabaliem, bet mēs bieži vien dzirdam tikai vārdus un skaņas. Mums ir jāmācās klausīties.

Elizabete tagad ir korallis jūras dziļvagā, viņa ir kašalotu tausteklis. Elizabete ir sniega pārsla uz laternas staba. Elizabete ir ūdens malks tuksneša oāzē un rieva uz tavas pieres. Viņa nav apvainojusies ne uz vienu. Elizabete ir maza stikla lauska manās smadzenēs.

Stāsts no Āgenskalna priedēm

Roberts dzīvoja vienā no Āgenskalna priežu, citai no citas neatšķirīgajām un pilnīgi vienādajām, daudzdzīvokļu 

mājām. Robis visu mūžu bija nostrādājis gāzes dienestā, tāpēc vņam bija visai pieklājīga pensija, un visā visumā Robis dzīvoja samērā nesūdīgi. Tikai uz vecumu kājas bija atteikušas... Iespējams, ka Robis bija vienkārši par slinku, lai staigātu, un tieši šī iemesla dēļ kājas bija atrofējušās, bet varbūt ka tiešām tur kaut kas nebija kā vajag. Principā mani tas pilnīgi un galīgi neuztrauc, jo šis stāsts nebūt nav par Roba kājām. Neskatoties uz to, ka Robis bija jau vīrs krietnos gados, ar viņu nekad nebija garlaicīgi. Nu nekāds lielais runātājs viņš nebija, un nekāds pigoru taisītājs arī nē, bet kautkādos mēslos viņš iekulties pamanijās vienmēr.
Reiz Robis salauza klozetpodu. Neviens tā arī netika gudrs, kā vecajam invalīdam tas izdevās. Es protams pieļāvu domu, ka klozetpods savu mūžu jau bija nokalpojis, bet mans čoms Eģiks, stiepdams pa trepēm, uz otro stāvu jauno, ne visai vieglo klozetpodu izkliedza versiju- "Tas tāpēc, ka tas vecais perdelis raušās uz tā poda virsū kā pingvīns! Tikai tāpēc salūza!!!" Par cik nekad netiku redzējis, kā Robis raušās virsū uz poda, tad man nācās piekrītoši pamāt ar galvu, un vienlaikus paužot savu sašutumu slaidi nospļauties poģezda stūrī.
Robim bija mazdārziņš arpus pilsētas. Nekad neesmu ticis gudrs, kā viņš varēja pa to dārziņu pašiverēties, ņemot vērā faktu, ka invalīda ratiņi nebūt nav piemēroti, lai ar viņiem ripinātos pa mīkstu zemi.
Nu varbūt visus šos jautājumus izskaidro fakts, ka Robim bija palīdzes, kuras viņš vienmēr lepni, un ar mirdzumu acīs dēvēja par Maukām. Domāju, ka tieši Maukas bija tās, kuras to dārziņu ravēja un apkopa, kamēr Robis, kā imperators sēdēja vagu galā savā divratainajā tronī, un ikpabrīdim ļoti pašapmierināts izkliedza komandas. Vai dārza mājiņā notika seksuāla rakstura izklaides, par to vēsture klusē... Bet domāju ka jā... Šad un tad tiku par to aizdomājies, bet vienmēr atgriezos pie Eģika viedokļa, ka "vecais raušās virsū, kā pingvīns..." Tāpēc arī ainā, kurā Robis menģējās ar vecajām maukām, iztēlojos, ka šis starp šīm ieraušās kā pingvīns, kuram pakausī iešauts trankvilizators- lēnām un nesteidzīgi, pa ceļam pazaudējot savas partorga apakšbikses, kuras aizķerās aiz ratiņu roktura.
Robis savām Maukām maksāja diezgan pieklājīgu piķi par to ka šīs šiverējās pa viņa dārziņu, un arī apkopj viņa paša savītušo gurķi.
Reiz Robis neizskaidrojamā kārtā savā dārzeņu impērijā bija palicis viens, iebraucis vagā lai nospiestu kolorādo vaboli, un apgāzies... Viņu atrada tikai pēc divām dienām, aplipušu ar gliemežiem, noķēzijušos un manāmi satrauktu... Tajā vasarā Robis līdz ražas laikam vairs dārziņā nerādijās, un atstāja visu Mauku ziņā. Rudenī gan Robi sagaidija pamatīga vilšanās, jo aizbraucot ar maišeļu čupu pēc ražas, izrādijās, ka nekas nav izaudzis. Bet Robis savam dārznieka talantam ticēja pārāk kvēli, tāpēc tikai gari novilka- "Laaāikam Māaaukas visu nozagušas."
Tā pagāja Roba vasara un pienāca Roba rudens. Arī rudens un ziemas tumšajos vakaros Robim bija savas izklaides. Viņš noskatijies Panorāmu, vienmēr pacietīgi sēdēja pie TV un gaidija 23:00, kad pa TV-1000 sāks rādīt erotiskās filmas. Tās Robim varen gāja pie sirds... Viņš blociņā bija pierakstijis katras kuces vārdu, un dažas pat uzzīmējis. Neskatoties uz to, ka katru vakaru atkārtojās vienas un tās pašas sērijas un rožas, Robis vienalga jutās ieintriģēts un uztraukts, kā pašā pirmajā reizē.
Dažreiz uz šiem vēlajiem seansiem Robis uzaicināja savu draugu Arvīdu, rajonā sauktu par "Apmīzto Arvīdu".
Arvīds bija mūžam apmīzies saulesbrālis, un nekad nevarēja saprast, vai viņš ir apmīzies, vai viņu kāds ir apmīzis, jo bieži Arvīdam bija nomīzta arī mugura. Viņš vienmēr pamanijās izvilināt no Roba naudu ļergai solot, ka pēc div,trim dienām točna atdošot. Naudu protams viņš nekad neatdeva, bet tas Robim netraucēja uzskatīt Arvīdu par savu pašu, pašu labāko draugu. Roba acīs Arvīdes nebija tāds, kā Maukas viņa dārziņā. Arvīds bija Roba korefāns.
Vienmēr kad Arvīds nāca iekšā Roba istabā viņš uz sliekšņa saplēsa abas zeķes, jo Robis bija sliekšņu dēli noplēsis nost, lai tas netraucē ratiņkrēsla kustībai, bet naglas izraut bija aizmirsis, vai nebija varējis. Šo mazo incidentu Arvīds protams vienmēr izmantoja savā labā, nokāšot Robim kārtējos divus latus ļergai, aizbildinoties ar to, ka viņš redz, esot Roba nolaidības dēļ saplēsis pēdējo zeķu pāri.
Kad visi negludumi draugu starpā tika nolīdzināti ar pāris malkiem brendija (vienu glāzīti Robim, puspudeli Arvīdam) ,tad abi koriši ērti iekārtojās uz dīvāna lai baudītu erotiku. Istabā valda pilnīgs klusums, spīd divi satraukti acu pāri, televizora zilais ekrāns un dzird kā Robis čāpstina no uztraukuma sausu kļuvušo muti. Uz ekrāna parādās divas beibes, kuras tūliņ pat sāka viena otru laizīt, glastīt, taustīt un apgrābstīt. Robim acis palikušas apaļas kā pogas, un mute atvērusies, kā maizes krāsns. Viņam šķiet, ka viņš redzēja pazibam vienas dāmītes šekumu... Jā... Tas obligāti bija šekums... Pēc brīža abām beibēm pievienojās bārdains vīrelis, kurš pēc tetovējumiem spriežot varētu būt izbijis cietumnieks. Tagad jau viņi visi trīs savā starpā maigojās, un Robis pat ar savām atrofētajām kājām jūt, ka tūlīt viss notiks. Robis lai nomierinātos ierauj vēlvienu glāzīti brendija, bet Arvīds likvidē atlikušo puspudeli. Liegā mūzika uz kuras fona notiek seksuālā rakstura darbības pamazām iemidzina Arvīda modrību, un viņš galvu atgāzis, klusām sāk krākt... Roba modrību protams nespētu iemidzināt nekas... Viņš kuru katru brīdi ir gatavs skatīt savām acīm PSRS laiku aizliegto augli. Beidzot personāži zilajā ekrānā sāk riktēties uz darīšanu, un Robis grūž Arvīdam dunku sānos uztraukti iekliedzoties- "Arvīd skaties!!! Tūlīt pisīs!!!" Arvīds satrūkstās, noslauka gar mutes kaktiņu notecējušās siekalas, un meģina skatienu sakoncentrēt uz zilo ekrānu... Robis ir laimīgs... Viņš neatraudams acis no TV kastes skatās kā piš, komentē notiekošo, un stāsta Arvīdam kas notiks uz priekšu, jo Robis šo epizodi jau ir redzējis neskaitāmas reizes. Neskatoties uz to, ka teļuks ir pievirzīts pie dīvāna 30 cm attālumā, Arvīds tāpat neko neredz...Tikai truli blenž uz zilo, no ekrāna nākošo gaismu, un atkal ir piemīzis bikses.
Robis nomira pavisam agrā pavasarī. Arvīds uz viņa bērēm neatnāca, jo drošivien atkal, sutā gulēja pie Zasulauka stacijas, laida pa dirsu burbuļus un nemaz nenojauta, ka viņa labākais draugs ir miris.
Roba radinieki ar ļoti lielu skubu notirgoja viņa dzīvokli, un izpārdeva visu Roba iedzīvi. Patiesībā- visu izvazāja līdzīgi kā šakāļi izvazā pa savannu zebras iekšas.
Man mazliet šķērmi palika, kad uzzināju, ka Roba māsasdēls ielicis ēbajā Roba ratiņkrēslu. Sīkais, slimais izdzimtenis.


P.S- Apmīztais Arvīds nav tas pats Arvīds kuru novaļija sociālās palīdzības centrā "Stūrakmens". Tā ir tikai visparastākā vārdu sakritība.

SKĀBE ART bezgalība

Kad tu šodien pēcpusdienā izgāji uz lieveņa bija ziema. Un, kad tu vakarā atnāci atpakaļ, tavi mīkstie filca zābaki bija piebristi ar ūdeni. Tu atnāci vakarā un bija pavasaris. Pienāks nākamais rīts un mēs nosvīduši skriesim pa siena pļavu. Vasaras saule mums būs nodedzinājusi plecus un āda mums sāks lobīties pēcpusdienā, bet tad jau būs rudens un mēs sēdēsim uz kartupeļu maisiem un, runādami vis neiedomājamākos niekus, dzersim šņabi. Un tu pamanīsi, ka mums sejā ir tas nešpetnais smīns.

Uzgriežņu atslēga Nr. 17/19

Ceļš zem auto riteņiem lokās kā melna čūska, atstājot tālu, tālu aiz muguras pilsētas kņadu un burzmu. Mēs laižam piknikā pie ezera. Mans kabriolets, kurš pirkts par Jehovas lieciniekiem izkrāpto naudu, maigi murrā un pie maigākā kājas pieskāriena gāzes pedālim, šī maigā murrāšana pārvēršas par tīģera rēcienu. Nemaz nezinu uz ko man stāv vairāk... Uz viņu, kura sēž man blakus ar vējā plandošiem matiem, un žilbinošu,zobupastas reklāmas smaidu sejā, vai uz mana sarkanā kabrioleta motora apgriezienu straujo ritmu. Drošivien ka abas šīs lietas manu pimpi kņudina vienlīdz labi, kautgan kabriolets manās atmiņās saistās ar vairāk seksuāla rakstura piedzīvojumu, nekā Viņa. Kaut vai toreiz, kad drāzu uz aizmugurējā sēdekļa to, uz ielas savākto dzīves pabērnu, kurai nez vai bija astoņpadsmit. Nekad neaizmirsīšu viņas pateicīgo skatienu kuru viņa man veltija, kad bija norijusi manu sēklu... Un fonā skanēja neaizmirstamā "The Rolling Stones" dziesma "Gimme Shelter"... Eh... Jūtu, ka loceklī ieplūst vismaz trešdaļa erekcijai paredzēto asiņu... Un visas tās reizes, kad apsities metamfetamīnu garāžā masturbēju šķirstot vecus pornožurnālus... Arī tad mans krietnais kabriķis bija man blakus tāpat kā visas pārējās neaizmirstamās reizes... Taču nevarētu teikt, ka man pret Viņu- to kura sēž blakus,nav jūtu. Protams, ka ir! Jo, kā nekā jau pagājuši trīs mēneši, kopš mans iedīglis dzīvojās pa viņas vēderu. Nez... Tas būs puika? Ceru, ka jā, jo meitu es negribētu. Varbūt tāpēc, ka pats savā mūžā pret sievietēm esmu bijis visai skarbs. Negribētu, lai manu meitu kāds bastards sit, sper viņai ar kāju pa vēderu, reibuma ārprātā laužās iekšā ar sausu locekli viņas ānusā, vai aiz matiem velk pie nelicenzēta abortu taisītāja. Jā... Tam ir jābūt puikam.
Viņa pavirzās man tuvāk,pieglaužās un ieliek savu galvu man padusē... Es aplieku roku ap viņas pleciem, un mēs pa asfaltēto šoseju traucamies pretīm pusdienslaika spožajai saulei.

 Ar zamšu apvilktā stūre ieguļ manās sasvīdušajās plaukstā, kā ādas pletne kukurūzas plantācijas īpašnieka saujā... Motors uzbudinoši rūc un mežonīgie zirgaspēki tikko jaušami rezonē pa auto korpusu... Smaržo viņas mati un dzeltenā vaniļas eglīte, kura piekārta pie spoguļa... 

Jā... Man šķiet, ka mīlu Viņu... Viennozīmīgi, ka mīlu. Bet... Es mīlu arī Sandru, kura strādā kadru daļā, firmā pa kuru fīrējos, un katra mēneša otrajā sestdienā, es mīlu arī Sandras 17 gadīgo meitu, kura braucot mājās no Priekuļu AVS vienmēr iegriežās pie manis. Tāpat es mīlu arī dažas citas, kuras dara pilnīgāku manu dzīvi, un tukšākus manus gludi skūtos sēkliniekus... Varētu teikt, ka mana dzīve ir pat ļoti izdevusies. Skaists auto, labs darbs, daudz naudas, draugi, kuriem tāpat kā man dzīvē viss ir izdevies, un kuri nekad neprasa lai aizdodu viņiem naudu, un kaudze ar mīļākajām... Jā... šķiet, ka esmu laimīgs. 

No manām pārdomām mani iztraucē navigatora brīdinājums, par to, ka pēc 200 metriem jāpagriežās pa labi. Tai kucei, kura ierunājusi navigatora frāzes, gan ir kaitinoša balss... Gan jau ka dzīvē ar šī ir baigā sterva. No asfalta nogriežamies uz grantēta lauku ceļa, un straujāk uzspiežot uz gāzes pedāļa auto mazliet aiziet sānslīdē. Maza, uzspēlēta panika no Viņas puses un es meistarīgi savaldu savu dzelzs rumaku.... Viņa skatās man acīs un smaida... Laikam tā smaida sieviete, kura jūtās droša par pasauli sev apkārt. No viņas apburošā skatiena, siltā smaida un nesenās kabrioleta dancošanas uz šķembām, man ir pamatīgi sacēlies. Viņa to pamana, un jau pēc brīža Viņas skaisti lakotie nagi pogā vaļā manu bikšu priekšu. Mans dzīslainais šerifa pimpis izlec ārā, un lepni izslienās pretīm jūlija saulei. Saule sāk sildīt mana brašuļa varen daudzās vietās pabijušo galvu, un Viņa, kura ar saviem trauslajiem pirkstiem glauda manu pimpi pat nenojauš, ka es tikai pirms nepilnas nedēļas pa kluso sāku ārstēt kautkur saķertu sifilisu. Bet mutē ņemot taču inficēties ar šo dievu slimību laikam nevar... Jā... Viņas mute apkampj manu pimpi, kā ciešs gumijas gredzens, un silta Viņas siekalu straumīte notek man gar pautiem. Nekad neesmu varējis saprast- Kā Viņa manu daiktu dabū iekšā savā mutē līdz pašai saknei un vēl pamanās ar mēli parotaļāties gar maniem pautiem? It's fucking, fuckin amazing...

Bet man neatliek daudz laika par to domāt, jo pamazām jau sāk parādīties pazīstamās trīsas muguras lejasdaļā, un man jāgatavojās izbaudīt mirkli, kad Viņa norīs manu, ar bālajām treponēmām piesātināto spermu... Es uzspiežu uz gāzes pedāļa, motora rēciens vēlvairāk pastiprina lielā brīža tuvošanos, un labsajūtā piemiedzu acis...

... No komas pamodos tikai oktobra vidū... Pa palātas logu redzamajiem kokiem jau pa pusei bija nobirušas lapas, un neviļus, caur komas sairdinātajām smadzenēm izšāvās doma, ka Siguldas rudeni jau būšu nokavējis.

Ārsts kurš mani aprūpēja, īsumā mani iepazīstināja ar autoavārijā gūtajiem ķermeņa apgreidiem. Tagad man viena roka sākot no elkoņa ir no plastmasas, žoklī un pārējā galvaskausā ieskrūvētas 13 titāna skrūves, un esmu līdz jostasvietai paralizēts. Par pazaudēto pimpa galu viņš neko neminēja, jo laikam bija neerti, vai arī viņš nespēja man to pateikt vīrišķās solidaritētes mocīts. Kautgan vēlāk noskaidrojās, ka savu baudas pumpuru nebūt nebiju zaudējis autoavārijā, bet gan tādēļ, ka ārsti savas nolaidības dēļ nebija pamanijuši, ka manu reproduktīvo sistēmu ir apsēdis sifiliss, un man vadot dienas komā, daikts vienkārši bija palicis zaļs un nokaltis.

Policists, kurš pie manis atnāca nākamās nedēļas pirmdienā, pastāstija pārējās iztrūkstošās detaļas. 

Viņš apgalvoja, ka manis vadītais kabriolets, ar ātrumu 130 km/h esot ietriecies skolēnu mikroautobusa aizmugurā, un pēctam ielidojot pretējā joslā, pasviests zem kokvedēja. Ka mana sieva esot apglabāta Matīsa kapos, un ka esot sākts kriminālprocess... Sieva... Kāda, nahuj, sieva! Tā nebija mana sieva. Bet varbūt tomēr bija? 

Daudz no pogainā jaunskunga murmulēšanas nesapratu, jo biju iegrimis dziļās domās... Un mani pilnīgi, un galīgi nespēja satraukt fakts, ka šajā avārijā gājuši bojā trīs šmurguļi, kuri pa mikroautobusa aizmugurējo logu blenzuši, kā Viņa man sūkā. Tāpat mani nepārsteidza  arī fakts, ka brīnumainā kārtā pie visa vainīgs izrādās esot kokvedēja šoferis, jo viņš bija maķenīt dzēris... Tā dīvaini gan sanāk, bet nav pat vērts tajā visā iedziļināties. 

Tagad dzīvoju sociālās palīdzības centrā "Stūrakmens". Par notikušo domāju reti... Pie sienas manā istabiņā, kuru man jādala ar mūžīgi nomīzušos vīru vārdā Arvīds, stāv pāris izgriezumi no avīzēm, kas rakstīja par notikušo. Tur rakstīts arī par mirušiem skolēniem,Viņu,manu nedzimušos dēlu (tam noteikti bija jābūt dēlam),un par smago automašīna, kura stāvot policijas autostāvvietā neciešami sākusi smirdēt, un kā vēlāk izrādijies, ka tās motortelpā bijusi sastumta, un palikusi nepamanīta vismaz puse no Viņas skaistā ķermeņa... Bieži par Viņu domāju... Galvas trauma ir izdzēsusi no manas atmiņas Viņas sejas vaibstus, bet es atceros Viņas matu smaržu, un silto siekalu straumīti kura tecēja gar maniem pautiem. Tādos brīžos sajūtu, ka vēderā spārnus pakustina pussprādzis tauriņš, un uz maniem pautiem saceļās gaisā spalvas. Bet tas arī viss... Esmu uz mūžu impotents. 

Dažreiz ar skaudību skatos uz Arvīdu, kurš tumsā, turot rokās saņurcītu Angelas Merkeles fotogrāfiju, rauj dūrē. Viņš nezin, ka es viņu vēroju. Bet es zinu visu... Es viņa nakts nodarbi varu atstāstīt precīzi un pa punktiem. Kā viņš ar skaļu rūcienu beidz... Kā noslauka spermainos pirkstus savā bārdā, un kā aizmiegot apmīžās neizlaižot no rokām Merkeles bildi... Nezinu, kāpēc, bet es Arvīdu sāku ienīst no visas sirds... Es to nespēju izskaidrot, bet naids pārvērtās par apmātību, līdz es kādā dienā neizturēju, norāvu savu rokas protēzi, un ar veselo roku viņu ietriecu Arvīdam rīklē... Es nespēju izskaidrot arī faktu, kāpēc es ar stikla lausku biju pārgriezis Arvīda vēderu, un iecēlis tajā iekšā savas paralizētās kājas... Varbūt, ka es tikai vēlējos būt saprasts? 

Es mēģināju bēgt... Mana ratiņkrēsla riteņi, atstāja aiz sevis garas asiņainas sliedes visā koridora garumā... Asinis pilēja arī no manām kurpēm, kuras patiesībā bija tikai kartona butaforijas...

Drošivien pēc šīm asinspēdām  viņi mani arī atrada, kaut arī nekur tālu es nebiju ticis, jo pārāk strauji nobraucot no sociālā centra invalīdu nobrauktuves, mans ratiņkrēsls iebrauca puķudobē un apgāzās...

Par Arvīda nozūmēšanu man nekas nebija... Laikam jau viņš bija pieriebies ne tikai man. 

Bet šķiet, vissliktākais ir tas, ka man jādzīvo tajā pašā istabā, kurā es novācu Arvīdu. Spokiem es gan neticu... Vispār es vairs neticu nekam, bet es ticu ka Arvīds zināja, ka kādā jaukā dienā es pārraušu viņa dzīves stīgu. Drošivien viņš zināja arī to, ka es viņu, un Angelu naktīs vēroju... Un varbūt tieši tāpēc dienu pirms es Arvīdam ietriecu kaklā savu rokas protēzi, vecais velns, ņēma un pielīmēja Angelas fotogrāfiju pie istabas griestiem. Droši vien, ka ar savu spermu. Kā gan savādāk....

Mani pārņem sajūta, ka Viņa mani caurām dienām vēro... Es cenšos uz Viņu neskatīties, un izvairos arī no Viņas skatiena... Es noplēstu Viņu no griestiem nost, ja vien nebūtu līdz jostasvietai paralizēts un spētu to izdarīt...

Bet dienām ritot es sāku pie Viņas pierast...Pat iemīlēt... Un neviļus viņa man sāka asociēties ar mana nedzimušā dēla māti, kura tik pasakaini sūkāja, un kura tika sadzīta smagās automašīnas motortelpā...

Jā... Es viņu mīlu... Un es esmu laimīgs par katru rītu, kurā es mostos Viņas sabiedrībā, katru dienu, kuru pavadu kopā ar Viņu, un katru miegā laišanās reizi, kad Viņa man ir blakus...