Mutē iebāztais Leona stroķis (ar klusinātāju).

Veids, kādā viņi mēdza sarunāt savas slepenās tikšanās, ir tikpat neizskaidrojams kā sieviešu orgasms un tikpat cieši ietīts noslēpumos kā skolotājas Justīnes apakšsvārkos ietītā „kamieļa pēda”, par kuru tik jūsmīgi uzjautrinās mazie resgaļi. Šīs slepenās tikšanās notika tikpat regulāri kā Ziemassvētku vakars, Bērtuļa nakts ikgadējā gadskārta vai jeņķu pateicības diena, kurā patriotiski tiek notiesāts tītars un tikpat patriotiski plēsti joki iz dzīves, rakstiem un ziemeļbriežiem izadītos kamzoļos. Smieklīgie, izdomātie atgadījumi no dzīves. Par spīti šiem biklajiem un stereotipiskajiem salīdzinājumiem, lasītājam vajadzētu saprast, ka šīs tikšanās notika vienu reizi gadā. Viņi vienmēr satikās tikai dienās, kad ārā lija lietus. Tikai tajās lietainajās un pelēcīgi drūmajās dienās, kurās tika atmesti čuksti, kurās pasaule uz brīdi pievēra acis, un kurās lija tik stipri, ka pat spiegi sarunājās skaļi. Gluži kā spiegi viņi arī vienmēr satikās un tikpat nemanāmi arī šķīrās. Lasītājam ir jāzina, ka viņi – tie bija Viņš un Viņa. Šīs tikšanās kā vienam, tā otram bija kā, elpu kaklā aprāvuši, žņaudzēja kaulainie pirksti un tajā pašā laikā kā pirmais gaisa malks bezcerīgam slīkonim. Tās bija patiesības stundas pasaulē, kuru patiesība bija pametusi.

Norunātajā vietā Viņš bija ieradies pirmais. Dāņu armijas brezenta jaka itin labi pasargāja no saltā rudens vēja, un mugursomā līdzpaņemtais kafijas termoss sildīja rokas. Kafija bija domāta Viņai. Krūzītes mugursomā bija paņēmušās divas, bet galvenokārt Viņai...Viņai noteikti būs auksti...Viņa noteikti priecāsies par kūpošo dzērienu...cerams, ka priecāsies... Šoreiz tieši Viņš šo tikšanos gaidīja ar dīvainu satraukumu, kuru gan iekšēji centās noliegt un, kuru tūlīt pat sev arī godprātīgi atzina, saprazdams, ka šis nemiers pāraug uztraukumā par nebūtiskiem sīkumiem. Norunātā vieta atradās Vagonu parkā – zem kādas, vairs neizmantojamas, vilciena cisternas bija padziļināta niša, kurā viens virs otra gulēja sakrauti biezi dēļi, kas kalpoja par samērā labu improvizētu soliņu, bet cisternas korpuss bija glābiņš no rudenīgajām lietavām. Šī galu galā nebija nekāda romantiski naksnīga pastaiga pa promenādi ar krēmbrulē kūciņām un izgaismotām strūklakām, šī bija vieta, kur uz īsu mirkli vajadzēja krustoties divu cilvēku notikumu gaitām šajā smalki izaustajā likteņa likumsakarību un mijiedarbību zirnekļu tīklā. Viņš sēdēja zem vecās benzīna cisternas un vēroja sev tuvāk esošo pamestu sliežu līniju, un Viņam šķita, ka tā sevī slēpa kaut ko līdzīgu tām telpiskajām bildēm, kad vērotājam vienmēr jau iepriekš ir zināms, ka apakšā slēpjas vēl viena bilde. Un te jau aiz muguras atskanēja soļu skaņas, kuras Viņš vienā acumirklī atpazina un kuras jau nākamajā mirklī bija līdzās. Lietus apdullinātā pasaule noslāpēja apkārtējos trokšņus gluži kā Leona klusinātājs, kas mēmus padarīja nāvējošos šāvienus. Viņa noskurināja lietussargu un apsēdās blakus zem cisternas norunātajā slepenajā vietā Vagonu parkā. Viņi bija satikušies kā spiegi. Tā, it kā katrs būtu nesis sev līdz kādu īpašu, pasaulei atviltu noslēpumu, tikai vienīgā atšķirība no parastiem noslēpumiem bija tādā, ka šos noslēpumus bija ārkārtīgi grūti pārspļaut pār lūpām un glabāt sevī tos bija tūkstoškārt vieglāk nekā atklāt otram. Iespējams, viss jau bija skaidrs tāpat...iespējams, nebija nemaz nekādu noslēpumu, bija tikai kaut kas līdzīgs tām telpiski jocīgajām bildēm, kur neloģiskas figūras slēpj loģiskās un vienmēr ir zināms, ka bildes ir divas, pat, ja pirmajā acu uzmetienā izskatās, ka ir tikai viena.

Viņš centās atmiņā atsaukt šādu, tikpat lietainu dienu pirms gada, kad viņi tikās pēdējo reizi. Kāda tur vēl taisnošanās vai skaidrošanās par lietām, nelietām vai par aizgājušo dienu notikumiem un to, kas nebija noticis, bet kam bija vajadzējis notikt? Tepat uz viņas pleciem sēdēja Aizgājušais Laiks un šķelmīgi zibināja ačteles visos četros cilvēku izdomātajos virzienos, un Viņam jau vienu brīdi sāka likties, ka tieši Laikam kaut ko vajadzēja no viņiem, nevis otrādi. Bet ir bīstami sajaukt šos divus jēdzienus - Aizgājušo Laiku un Laiku, jo būtībā Aizgājušais Laiks ir tikai pagātnes atbalss, bet Laiks – tie esam mēs paši. Viņa smaržoja pēc jasmīniem (protams, ka Viņu var noraksturot arī krāšņāk, bet tas šobrīd nav būtiski - autora piezīme) un Viņš sāka runāt, citādi vēl pāris mirkļi un Aizgājušais Laiks būtu Viņam iebāzis mutē Leona stroķi ar klusinātāju. Sākot runāt tādos apstākļos, vienīgais iznākums būtu izšķaidītas smadzenes uz Aizgājušā Laika norakstītās benzīna cisternas un viņas gaiši zaļā lietusmēteļa.

„Esmu atradis neskaitāmus kontrastus, gluži kā Paradoksu vīrs nemitīgi meklējot atrod simtiem paradoksu, un par visiem šiem kontrastiem es vēlētos tev pastāstīt, bet man ir mākslīgi jāapslāpē šī vēlme, jo nevar apmānīt notikumu gaitu. Dažas sajūtas un brīži dzīvē nav ietērpjami nekādos cilvēku izdomātos vārdos, jo tie sevī ietver vistīrāko un neapgāžamāko patiesību kopumu, bet vārdi melo mums katru dienu un, ja tā labi padomā, tad tieši ar vārdiem arī visur tiek melots, jo bez tiem samelot ir grūti. Instrumentālajā koncertā ir neiespējami kaut ko samelot, jo mūzikā jau viss ir tā kā ir, saproti? Mūsu notikumu gaita katram klenderē savus ceļus. Kad es kāpju pagrabā, tu kāp tornī. Kad es dedzinu skalus, tu peldies upē. Kad man rīklē ir iesprūdis kamols, tev nāk smiekli, vai otrādi. Tu esi Saule, bet es esmu Mēness, mēs abi griežamies bezgalības atvarā un nekad nesatiekamies. Es labāk būtu gribējis būt Paradoksu vīrs, jo šī mūsu satikšanās jau saknē ir viens liels paradokss, apbērts ar sāli, pipariem, izmērcēts vīnā, medū un samazgās...dzersi kafiju? Zinu, ka tikko Tevi mazliet aizskāru, bet es jau centos paskaidrot, ka vārdi nedzīvo nekādā saskaņā ar sajūtām...”

Viņa raudzījās tālumā it kā cenzdamās ieraudzīt horizontu (Vagonu parkā nav iespējams ieraudzīt horizontu– autora piezīme). Viņa klusēja. Lietus bija sadzinis ļaudis savos namos, un apkārtnē viņi bija tikpat kā vieni. Viņi būtu bijuši pilnīgi vieni, ja vien tālumā pie Matīsa kapu šķībās drāšu sētas nevandītos divi vīri, kuri, lai gan fiziski atradās ļoti tālu, tomēr nebija nepamanāmi. Abi bija diezgan amizanta paskata personāži -vienam no viņiem līdzi bija kamera un statīvs, otram portfelis ar krāsainu stencilu. Pirmais, šķiet, filmēja sūnas, bet otrais nupat bija izmētājis sev visapkārt vairākas aprakstītas papīra lapas un šausmīgi auroja kaut ko par Remarku, viņa rumu un to, ka visu var atrast, ja tikai meklē. Abiem slepenajiem spiegiem nebija ne jausmas, kādas patiesības centās atrast šie divi tālumā samanāmie tēli divos dienā Matīsa kapos, bet vēl mazāka nojausma viņiem bija par patiesībām, ko centās atrast viņi paši. (Starp citu, autors atļausies minēt, ka – 1.)Tālumā samanāmie vīri bija pirmie un vienīgie gonzo žurnālisti Latvijā un 2.) Abi bija kapitāli nobliezti jeb kā skoloti cilvēki teiktu – izsmērēti, un autors atļausies minēt vēlreiz – 3.) var secināt, ka pēc stadijas „paņems to un paņems šito”, nu bija iestājusies stadija „un pas’tīsies kā būs”).

Patiesībā jau Viņa ar savu klusēšanu visu pierādīja vislabāk. Arī Viņš sāka nožēlot, ka vispār bija runājis, jo tas Viņam tagad dīvainā kārtā lika sajusties kā melim. Viņam līdzās bija tās pašas rokas un lūpas, kuras kādreiz nebēdnīgi bija pūtušas ziepju burbuļus un kuras... tādas bija vienīgās visā pasaulē. Šī klusēšana bija iegrimšana atmiņu tunelī, kura tumsā sajaucās Aizgājušais Laiks un Laiks, kas patiesībā esi Tu pats.

Viņa iedzēra pēdējo kafijas malku un pateica vienīgos vārdus šajā tikšanās reizē: „Notikumu gaitu nevar apmuļķot - tā jau ir zināma pirms mums, bet nekad nav zināma mums pašiem, pirms mēs tajā neesam iekšā. Tāpat kā tās telpiskās bildes, kad otro attēlu var ieraudzīt tikai pēc tam, kad to paņem rokās un tajā cieši ielūkojās.”- Pēc šiem vārdiem Viņa nozuda pilsētas pielijušajos labirintos. Kādu laiku Viņa skatiens vēl bija piekalts tai vietai, kur Viņa tikko bija bijusi. Viņš ielika mugursomā termosu un atvāza lietussargu. Gan jau, ka viņi atkal satiksies pēc gada. Gan jau atkal būs kāda diena, kurā pat spiegi varēs sarunāties skaļi un varēs sarunāties arī viņi, par spīti tam, ka atkal jau nebūs, ko teikt. Bet varbūt mīlestība vairāk ir klusēšanā un otra acīs nekā trallināšanā un nerimstošās sarunās? Varbūt arī nē. Varbūt sievietēm kā nepieciešamība ir vajadzīga tikai apziņa, ka viņas kāds mīl? Varbūt tieši vīriešiem ir nepieciešama apziņa, ka viņiem ir kāda, ko mīlēt? Bet varbūt arī nē.

Rīga pēc lietus vienmēr ir vareni valdzinoša. Līdz ar tumsu šis valdzinājums tikai pieņemas spēkā. Viņš uzņem kursu pāri sliedēm tajā virzienā, kur tikko bija bijuši jancīgie vīri ar kameru, un, kur vēl joprojām mētājās no abām pusēm aprakstītās izmirkušās papīra lapas.