Laiks...un portvīns...un trolejbuss,kurš pārsteidza žubi gaidībās...

-Padomdevēj, mums jāparunājas. Es tev pastāstīšu kādu savu sapni.- es saku, kad abi esam apsēdušies uz kapu sētas.
- Nu, nu? Par ko tad šis ir?- omulīgi šūpinādams kājas viņš jautā, un ar kabatas nazi atkorķē vaļā vīna pudeli.
-Sapnis bija par Viņu...-
-Es zinu visus tavus sapņus par Viņu.- Padomdevējs smiedamies pārtrauc, un sniedz man vīna pudeli.
-Šo tu nezini. Es šo sapni no tevis noslēpu. Es viņu atstāju Laika ziņā.- es atbildu, un padzeros no pasniegtās pudeles. Tas ir portvīns. Padomdevējs vienmēr zin kādu vīnu izvēlēties. Tieši tāpēc jau viņš ir Padomdevējs.
-Labi... Turies pie sētas, un klausies.- es pasmaidu, un pasniedzu portvīna pudeli atpakaļ draugam.
-Sapnis iesākās ar nejaušiem vārdiem...-
-Vai viņš beidza tevī?- es jautājoši paskatījos Viņas sejā, pār kuru krita izjukušo matu cirtas.
-Nē… Viņš beidza…- un tālākais ko es dzirdēju bija vien nesakarīga murmināšana, kura plūda pāri viņas skaistajām lūpām.
Es pievilku sev cieši klāt viņas slaido augumu un uzliku plaukstu uz viņas kailās krūts. Man šķita, ka plauksta pielijusi pilna ar patiesu,neviltotu siltumu un mīlestību. Taču patiesībā šis siltums bija tikai izmisuma liesmās uzvārīts asaru ezers, kurš bangoja manī iekšā,nespēdamas izlauzties, lai pārvarētu prasmīgu roku celtu dambi. Es tik ļoti gribēju pateikt Viņai to,cik ļoti, ļoti... Cik ļoti, ļoti, ļoti... Taču vārdi sēdēja kaklā savēlušies smacējošā kamolā, un mute šķita izkausēta metāla pielijusi.

Gaitenī dzirdams, kā zem smagu soļu svara čīkst trepju pakāpieni.

-Kāds kāpj augšā.- es klusi teicu,un ar delnu atvirzīju no viņas sejas tai pāri krītošos matus. Viņa vēl joprojām bija tik skaista… Pat tobrīd, kad es raudzījos Viņas sejā ar acīm, kuras aizmiglojusi nodevība un neuzticība.
-Kāds nāk. Vai tas ir svešinieks?- piespiedis Viņu sev klāt vēl ciešāk,es jautājoši ieklausījos gaitenī skanošo soļu ritmā,cerēdams starp tiem sadzirdēt atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
-Es zinu... Es vēl esmu parādā… Tas ir svešinieks.- Viņa klusi čukstēja.
-Labi… Tad nu es laikam iešu.- piecēlies es devos pāri istabai durvju virzienā.
Ar svešinieku es satikos uz durvju sliekšņa. Tas bija tukls,plikgalvains vīrelis, kura septiņās uz taukainā pakauša esošajās rievās paslēpusies dusēja noslēpumiem un mītiem apvītā pilsēta Atlantīda.
Viņš mazliet atgādināja krupi no kādas bērnībā lasītas grāmatas. Krupi kuram patika dzert,pirkt nevajadzīgas lietas un sist pret kokiem automobiļus.
-Es te…Man te… Darīšanas…- viņš skatījās manī no apakšas,cauri savām nacistu brillītēm, un es manīju kā aiz to stikliem nervozi šaudās tuklā abinieka acu pāris.
Viņš spraucās man garām ar vienu roku taisīdams vaļā sava netīri zilā konbinezona lences.
-Pagaidi!- es viņam spēji uzsaucu.
-Ko...?- viņš satraukti mīņājās uz vietas ar roku turēdams uz leju šļūkošo konbinezonu, un ik pa brīdim zagšus meta savu šaudīgo skatienu uz gultu,kurā gulēja Viņa.
-Iedod cigareti!-
-Āa… Labi…Man ir…To gan…- plikgalvainais krupis murmināja nervozi taustīdams kabatas.
Paņēmis cigareti, es neatskatīdamies devos laukā pa durvīm,kuras aiz manas muguras aizverās,un bija dzirdams,kā sen neeļļots atslēgas mehānisms tās aizslēdz.
Neatskatījos es tikai ar acīm,taču manu sirdi plosīja griezīgā skaņa ar kādu aizslēdzās durvis,un mans prāts lauzās atpakaļ iekšā pa aizslēgtajām durvīm.
Attālinoties, sev aiz muguras es dzirdēju pieklusinātas klaigas. Tās nāca no istabas, kurā palika Krupis kopā ar Viņu.
-Ai… Nē… Tur nē… Tur sāp…- pieklusināti skanēja Viņas balss cauri papīra plānajām sienām, un kā milzu vesera dauzīts zvans tā atskanēja manā galvā.
Man šķita, ka kamoli manā kaklā pārvērtīsies par iznīcinošu cunami vilni,kurš draud izlauzties uz āru sev līdzi nesdams sāpes,izmisumu un dusmas. Šis vilnis būtu iznīcinājis visu savā ceļā- sakropļoto mīlestību,šo nolādēto sapni un iespējams, ka arī mani pašu.
Krupja dotā cigarete… Tā tika saberzta plaukstā, vēl stāvot uz sliekšņa un skatoties viņa derdzīgajā sejā.
Samaltā tabaka un skābais nikotīns tagad kņudina manas līdz baltumam sažņaugtās dūres iekšpusi.
Šķiet, kājās tobrīd bija uzvilkti spoži, no pašlepnuma pagatavoti un ar neuzticību izrotāti zābaki, kuri pa vāji apgaismoto gaiteni nesa prom manu izmocīto garu.
Pagājušā gadsimta sākumā celto trepju pakāpieni,žēli īdēja zem pašlepnuma zābaku asi sperto soļu smaguma.
Kad pa tām augšā kāpa Krupis, tad pakāpieni čīkstēja žēlāk… Laikam tamdēļ, ka viņš steidzās, bet varbūt tamdēļ ka sāpes tika nodarītas it visam kam Krupis pieskārās.
Kāpņu lejasgalā bija plaša istaba. Uzreiz pa labi stāvēja milzīgs dīvāns, kurā izgāzies,rokas pārmetis pāri dīvāna aizmugurei vāļājās kāds cits vīrelis. Starp viņa paplēstajām kājām, uz ceļiem bija nometusies kāda garmataina būtne, kuras galva cilājās no augšas uz leju monotonā ritmā.
-Man nav…Es neesmu paņēmis līdzi…- murmināja vīrelis ar vienu roku taustīdams kabatas zilam konbinezonam, kurš nomests turpat uz dīvāna malas.
Es viņus neredzēju, jo skatu bija aizmiglojušas nez no kurienes uzradušās asaras. Caur asaru plīvuru pasaule izskatījās maigāka,taču dvēseli nepiemānīt. Tā joprojām visu redzēja un juta gaužām skaudri un sāpīgi.
Dodoties tālāk es nonācu gaišā istabā,kuras vidū stāvēja milzīgs,baroka stila galds zem kura apakšā ņudzēja vesels roku un kāju mudžeklis. Tur dažādās pozās viens uz otra bija sakrituši vairāki kaili ķermeņi.
Brīžiem, kādas trauslas rokas lakotie nagi mēģināja ieķerties galda līkajās,lauvas ķetnām līdzīgajās kājās,atstājot tajās garas švīkas, un ik pa brīdim kāds ķermenis ar skaļu rūcienu izšļāca savu sēklu uz karmīnsarkanā paklāja..
Kad es pamodos no šī dīvainā sapņa man iekšā no jauna bija modušās kādas šķietami aizmirstas sāpes.
Es jutu, ka manas krūtis klāj bieza ledus kārta zem kuras vārās melna darva.
Vienīgais, ko es tobrīd patiešām vēlējos,bija sapīpēties kreku un atkal pamosties uz aukstām flīzēm, blakus futbola huligānu uzkurinātam ugunskuram.
Es zināju ka tā sāpētu vēl vairāk,jo kreks nebūt nav burvestību pilni laumiņu putekļi,un nav arī brīnumzāles pret vilšanos. Taču to neieskaidrot izmisušajam,kurš mērķtiecīgi dodās aizas virzienā.
Slēptais vēstījums kopā ar gaistošo sapni pazuda manos zemapziņas laukos,lai atgrieztos no jauna,kāda cita sapņa veidolā.
Es torīt sev nosolījos, ka mēs vēl tiksimies. Ka tiksimies kādā citā sapnī...
-Es pārkodīšu jūga vēnu jebkuram, kurš pietuvosies pie viņas istabas durvīm.- es toreiz klusi pie sevis čukstēju raugoties ārā pa rīta rasas klāto logu.
Es cerēju ka tas notiks pavisam drīz, bet iekšēji zināju, ka tas notiks tieši tad, kad būšu aizmirsies un nedaudz laimīgs
Kādā nakts klejojumā pa zemapziņas laukiem, es atkal nonāktu tajā pašā vietā, kurā pabiju tonakt.
Un es atkal sajustos apjucis kā vergs, kurš nomaldījies kukurūzas plantācijā, un skaudrie sapņi būtu kā nežēlīga vergtura pletne, kura bez žēlastības šaustītu verga nogurušos plecus...
-Vai Viņa atgriezās? Vai vēlāk bija kāds sapnis kurā viņa atgriezās?- Padomdevējs mani pārtrauc, un satraukti jautā.
-Bija... Daži... Taču beidzamajā sapnī... - es brīdi minstinādamies skatos satrauktajā Padomdevēja sejā,meklēdams pareizo toni,vārdus un brīdi, lai atklātu draugam skaudro patiesību. Tā ir jāatklāj lēnām, un uzmanīgi... Tā, lai viņš pārlieku neapjuktu.
-Es jau sen jutu, kā no manis, un maniem sapņiem sāk izgaist viņas aura. Līdz beidzot tas notika... -
-Notika kas?- Padomdevējs klusām jautā, un viņa balsī es sajūtu slēptas bailes.
- Viņa pazuda... Viņa izdzisa...Viņa nomira... - līdz ar šiem manis pateiktajiem vārdiem atskan plīstoša stikla skaņa ar kādu pret trotuāru sašķīst no kapu sētas nokritusī vīna pudele.
-Kā!?! Tas ir absurds!- iekliedzas Padomdevējs, un nolecis no kapu sētas nervozi sāk staigāt šurpu turpu pa trotuāru, dusmīgi spārdīdams saplīsušās vīna pudeles lauskas.
-Es atsakos to pieņemt...! Es vienkārši atsakos pieņemt to, ka Viņa ir mirusi!- viņš turpina klaigāt. Beidzot nomierinājies viņš apstājas, apsēžas uz trotuāra malas, un iespiedis galvu plaukstās klusēdams vēro, kā vārtrūmē pāri ielai divi bezpajumtnieki savā starpā ar dūrēm risina kādu ļoti nozīmīgu,un sāpīgi eksistenciālu jautājumu.
-Padomdevēj! Klau, Padomdevēj! Taču nomierinies...- es uzmanīgi mierinādams uzrunāju uz trotuāra sēdošo draugu, kurš aizsmēķējis cigareti klusēdams turpina vērot noskrandušo vārtrūmes bruņinieku dueli. -
Padomdevējs neatbild. Viņš sēž un smēķē uzmanīgi birdinādams pelnus bedrītē, kuru asfaltā ir izgrauzis lietus.
-Tu taču ļoti labi zini, ka tavā un manā pasaulē izdzīvo,un tiek saglabāti pat muļķi un nepateicīgie. Taču neizbēgami mirst tie, kuriem nav cieņas un goda. Šīs divas pēdējās ir tās īpašības, kuras mūsu abu kopējajā pasaulē tiek vērtētas visaugstāk. To zinu es, un to zini arī tu... Jo, Padomdevēj... Tu pats man to iemācīji... Tādi ir likumi! -
Es pārstāju runāt, un ļauju nosēsties pa trotuāra malu peldošajiem duļķiem, kurus ir uzjundījis mans stāsts un Padomdevēja emocijas.
-Vai pēdējajā sapnī viņa bija stāvoklī,un viņu notrieca trolejbuss?- nodzēsis cigareti pret trotuāru Padomdevējs ierunājas balsī, kuras mierīgajā dziļumā skan skumjš un nepārprotams sarkasms.
-Nē... Viņa nebija stāvoklī, un viņu nenotrieca trolejbuss. Viņa izdzisa lēnām. Viņu izdzēsa Laiks, un tās zīmes zem kurām Viņa pēdējā laikā tika dzīvojusi.
-Jā... Tās zīmes... Es pat nepamanīju... Bet jā... Cieņa un gods... Tādi ir likumi...- klusām murminādams Padomdevējs atkal sāk staigāt šurpu turpu gar trotuāra malu, un spārdīt vīna pudeles lauskas.
-Padomdevēj, tu mani pārsteidz!- es saku,-Tu vienmēr esi bijis ļoti gudrs, un tālredzīgs, taču neskatoties uz to, ka tu daļēji nemaz neesi cilvēks, tev brīžiem piemīt kāda pavisam cilvēcīga īpašība.
-Kāda tad?- viņš apstājas un jautā,veltīdams man caururbjošu skatienu.
-Tu, tā pat kā visi uz šīs pasaules dzīvojošie mirstīgie,esi veidots lai salūztu. Un tajos brīžos kad tu salūzti, es vienmēr paļaujos tikai un vienīgi uz Laiku. Jo Laiks nesalūzt nekad... Arī šoreiz es ļoti sargājos tev teikt patiesību, un gaidīju brīdi, kad tu pats visu sapratīsi.-`
-Šķiet, ka es saprotu. Varbūt... Taču... Taču ir jau par daudz vienai dienai... Kur lai to visu liek?! Kur?! Saki man?! - Padomdevējs izmisis atspiežas pret kapu sētu, un jautājoši veras manī.
Viņa jautājums manī raisa smaidu. Es neko neatbildu, jo neesmu radis dot padomus Padomdevējam. Tā mūsu pasaulē vienkārši nenotiek. Atbildi es atstāju Laika ziņā.
-Labi!- pēc dziļu pārdomu brīža Padomdevējs pašpārliecinātā tonī mani uzrunā,- Ejam! Iedzersim portvīnu,un paskatīsimies kā būs. Un bez tam... Mums abiem šodien vēl ir milzum daudz darāmā.-
-Tas gan bija ātri.- es iekšēji smiedamies nodomāju, un nolecu no mūra sētas uz trotuāra,-Padomdevējam vajadzēja tieši pāris minūtes...pāris laika sprīžus, lai saprastu to, ka atbildes uz visiem jautājumiem sniedz Laiks... un portvīns...un trolejbuss,kurš notriec žubi gaidībās...un vergtura pletne... Fak... jau par daudz... Taču nevajag aizmirst arī par cieņu un godu.

Piedzerties aizmirst miegu

Tā viņi tur sēž – divi – katrs uz sava torņa. Viens no viņiem tur ir vienmēr – pilnīgi svētā un nesagraujamā mierā, mirdzošs un apbrīnojams pat tad, ja nekustīgs. Otrs pārsvarā pluina vēju un nolaižas piesēst pa retam. Tas otrs mēdz ķērkt agros rītas, plēšot vēl neatmodušās pilsētas smalko miega pārklāju. Tieši tādēļ tas otrs mēdz saņemt arī īgnus skatienus par miera traucēšanu. Tikai tam otrajam pilsētnieku īgnums nemaz neinteresē.

Ir pelēks rudens vai pavasaris – īsti nevar saprast. Zem maniem zābakiem žļerkst pelēki dubļi kalnos kaut kur Rumānijas ziemeļu galā. Man gan te izskatās pēc tādas Latgales augstienes, kur trūkst tik vien kā balto bērzu, bet nē, bērzi te neaug. Jebšu tie ir kļuvuši pelēki un es tos neatšķiru no citiem kokiem. Es klumburēju pakaļ kādai rumāņu vecenei, kura teju vai nepārtraukti runā. Varbūt ragana. Varbūt pesteļo. Mēs brienam pa tīruma dubļiem, izejam cauri ciematam, gar sētu.. Rej kaķi. Pie ķēdēm divi rudi kaķi pieķēdēti rej. Un man ir bail.

Man vajadzētu zināt, kas viņa ir. Es viņu atpazīstu, bet nevaru atcerēties. Varbūt Violeta, pie kuras Lieldienu galda man ir sanācis sēdēt. Mēs toreiz skaitījām tēvreizi četrās valodās, ēdām Violetas gatavotās desas un salātus. Pēc tam viņa pieteicās izdzenāt un līdzsvarot enerģijas, kuras bija sakrājušās mūsu ķermeņos. Viņai esot spējas un pie viņas nākot daudzi, lai  apstrādā tos ar rokām. Pie velna, lai kas arī tas būtu bijis, ko viņa tur izdzenāja, mani draudziņi nākamo nakti gulēja zīdaiņa miegā, kamēr es mocījos un mētājos pa gultu, nespēdama aizvērt acis ne uz mirkli. Man ir aizdomas, ka vecene, kas, murminādama nesas man pa priekšu caur šo dubļaino miestu ir tieši viņa – Violeta. Novecojusi, izmainījusies, bet vienalga – viņa.

Violetai ir daudz enerģijas. Viņa ir vismaz 40 gadus vecāka par mani, bet enerģijas viņai ir krietni vairāk nekā man. Pa bezceļu mēs kāpjam kalnā. Violeta pa priekšu, es nopakaļus, ķerdamies pieturēties pie pelēkajiem koku stumbriem. Nekādi vecie koki tie nav. Kaut kādas tieviņas apsītes, kuras labi aptvert ar plaukstu, taču tās ir arī pietiekami stipras, lai neliektos un palīdzētu virzīties uz augšu, nepaslīdot dubļos.

Augšā ir kapsēta. Tā izskatās krietni vecāka par apšu stumbriem. Jocīgi iedomāties, ka šī kapsēta kalna galā ir tikusi sargāta no kokiem. Vai tad nevajadzētu dzīvībai augt nāvei pa virsu? Vai arī ļaut koku plašajiem zariem dot ēnu kapu kopiņām? Diezin vai te kalnā ir kāda iespēja paslēpties no saules žilbināšanas. Ja nu vienīgi te vienmēr ir pelēkais gadalaiks. Un ja tā ir, tad bez augošo koku palīdzības uzrāpties uz to kapsētu pa slidenajiem dubļiem tāds kā es nemaz nevarētu. Bet re, te ir svaigas, pelēkas apsītes un arī es tomēr nenoslīdu pa dubļiem uz leju, bet tieku līdzi Violetai.

Kad esmu augšā, Violeta jau gaida mani pie kāda smagnēja kapu pieminekļa. Tam ir durvis, kas atveramas gluži kā virtuves sienas skapītim. Violeta tās atver un teju vai svinīgi paziņo, ka ne jau tāpat vien kapu pieminekļiem ir iebūvētas durtiņas: tas ir tādēļ, lai tur var ievietot krūzītes.

Tas otrs, kurš miegainos rītos ķērc, nupat nobļāvies un nometies uz jumtiņa pret Pēterbaznīcas zelta gaili. Pavasara saule silda kaijas vēja pluinītos un gludinātos spārnus. Redz kur viņi ir – statiskie gaiļi un ķērcošās kaijas. Nu, kuri tad ir labāki? Romantiķiem, protams, nemierpilnās kaijas. Bet kur tad nesatricināmais miers, uz ko tiekties?

„Miers? Nesatricināmais miers ir tur – tavās kapu kopiņās, pat tad, ja apkārt dubļi vai acis spiež žilbinoša gaisma. Pilsētas mūros tu to vari nemeklēt. Neviens īsts miera meklētājs sevi pilsētā neatradīs. Tie ir viltvārži un dīkdieņi. Un arī tu esi viltvārde, pilsētā meklējot nesatricināmo mieru.” – apmēram tā man, tādai tikko kaijas ķērcienu pamodinātai, ģīmī pļauku iesit zelta gaiļu bezjēdzīgi mierpilnā esamība. Tāda pompoza izlikšanās, nekā cita jau tajā visā nav. Tie, kuri patiesi meklējot mieru, mēdzot nebaidīties no dubļainām nogāzēm bez apsītēm, pie kurām pieturēties.

Dzirdēju, ka mežā jau saplaukušas pirmās vijolītes. Tas ir neparasti, jo vijolītes jau nu gan nav pirmo pavasara puķu sarakstos. Ziniet, es šodien vilkšu kājās gumijniekus un plēsīšu uz mežu, tās vijolītes skatīties. Rumāniski tās, starp citu, sauc par violetām.

„Ahujeļi, bļe! Pidari!” ielas pretējā pusē, kāds ar violetu sejas krāsu jau no paša rīta ir iestiprinājies līdz lillā un ķērc. Tas ir tas karaliskais violetais, priesteru un garīgās attīstības violetais... Tieši tāpēc kapu pieminekļiem ir atveramas durtiņas, lai ir kur salikt krūzītes. Lai krūzītes varētu pasargāt. Lai uzrāpjoties dubļainajos kalnos ir no kā nodzerties. 

Ja 

līdzi ir paņemts ūdens.